Vai misija ir uz tava “radara ekrāna”? Misijas darba aizkulises

Vairākās kristiešu draudzēs pasaulē ir ierasts regulāri lūkot prezentācijas vai citā veidā saņemt informāciju par kādu brāli vai māsu, kas devušies kārtējā misijas braucienā. Tomēr ir arī draudzes, kurās misijas darbs netiek izvirzīts kā viena no prioritātēm. Iztaujāju Bārbalu Nelsoni- misionāri Krievijā un Centrālāzijā-, kā arī mācītāju ar misiju sirdī Pēteri Eisānu un misionāru pāri Tjago un Zandu Bomfim da Silvas no Brazīlijas, lai noskaidrotu, kādas ir viņu domas par misionāra aicinājumu, cik tālu tad ir jādodas un kādi iespējamie šķēršļi ir piedzīvoti. Visi intervētie bija vienisprātis, ka jebkurš kristietis ir aicināts piedalīties misijā.

Miljards, kas nav dzirdējuši

Kristiešu reāla palīdzība un iedrošinājums ir ārkārtīgi nepieciešams cilvēkiem daudzās valstīs un tautās – secinājusi latviešu meitene Bārbala Nelsone, iedziļinoties izpētes organizāciju “Operation World” un “Joshua Project” sniegtajos statistikas datos.

Pasaulē šobrīd dzīvo 7,46 miljardi iedzīvotāju. Lielākā daļa kristiešu pat nenojauš, ka 1,75 miljardi cilvēku visticamāk ne reizi mūžā vēl nav dzirdējuši neko par Jēzu. Pasaulē ir 140 tūkstoši misionāru, kas devušies misijā, pārkāpjot savas valsts robežas. Tas nozīmē – uz katru no viņiem ir 12 500 cilvēku, kas nekad nav dzirdējuši Evaņģēliju. Tautas, kurās kristiešu skaits nesasniedz 2%, sauc par neaizsniegtajām tautām, un tādas ir vairāk nekā 40% no visām tautām.

Bet, ja skatāmies uz oficiālo kristiešu skaitu pasaulē, tad uz katru kristieti sanāk 1,3 cilvēks, kam būtu jāpastāsta par Jēzu. Latvijā uz vienu kristieti ir 1, 7 nekristieši, kuriem vajadzētu pastāstīt Labo Vēsti.

“Ir daudzas lietas, ko šeit Latvijā draudžu vadītāji un līderi apzinās kā savu uzdevumu, bet esmu ilgu laiku novērojis visu konfesiju šķērsgriezumā, ka misija ar nolūku nest Evaņģēliju visām tautām un kultūrām un īpaši tādām, kur tas vēl nav sludināts, mums šeit Latvijā dzīvojošiem nemaz nav uz radara ekrāna!” ir noraizējies Pēteris Eisāns.

“Ja Tas Kungs ir licis sirdī aicinājumu piedalīties kādā misijā, tad nevajag baidīties un pretoties  – iedrošina Bārbala Nelsone: “Es reiz parēķināju, cik lielu attālumu Jona mēroja, kad bēga no Dieva aicinājuma. Jona aizskrēja prom no Dieva gribas no Ninives līdz Taršišai. Pēc kilometriem sanāca, it kā Dievs viņam lika braukt no Latvijas uz Somiju, bet viņš beigās aizbrauca no Latvijas līdz Afganistānai – pilnīgi citā virzienā un ļoti tālu.”
Pēteris Eisāns aicina Bībelē pievērst uzmanību Dieva dotajam apsolījumam Abrahāmam – tikt svētītam un būt par svētību visām tautām. “Mēs, kā esmu novērojis, gribam saņemt svētības, bet mēs neredzam, ka svētība sevī ietver vienlaicīgi arī mandātu un pavēli – būt par svētību citiem.” Savukārt Apustuļu darbos 1:8 Jēzus apsola, ka saņemsim Svēto Garu un būsim Viņa liecinieki. “Viņš saka, jūs esat liecinieki Jeruzālemē – jūsu pilsētā, valodā un kultūrā- un būsiet liecinieki arī Samarijā, un tas jau nozīmē citu valodu un citu kultūru, ar kuru jums iespējams pat ir savstarpēja spriedze. Jēzus turpināja – jūs būsiet liecinieki līdz pasaules galam. Tas nozīmē pat vistālāko ģeogrāfisko vietu, ko jūs nekad neesat redzējuši un par kuru dzirdējuši.

Cilvēki reizēm domā, ka Evaņģēlijs jau visur ir izskanējis, bet ir ļoti daudz vēl neaizsniegto tautu un etnosu pat lielo valstu robežās, atgādina Pēteris. Viņam viens pazīstams misionārs no Amerikas nesen aizbraucis uz Rietumāfriku: “Tur viņš kalpos vienai nomadu tautai fulani, kas ir pāri sešu Āfrikas valstu robežām, un viņi vispār nekad Jēzus vārdu nav dzirdējuši.”

Visur un vienmēr ar uzdevumu

Pēteris Eisāns plašākai sabiedrībai ir zināms kā akcijas “Zvaigzne Austrumos” idejas autors un vadītājs. “Reizēm cilvēki man saka, ka tev, Pēteri, tāda amerikāniska aizraušanās, nu, tu par to misiju tikai. Nē, es gribu teikt, man ir latviska aizraušanās, manī ir kaut kas no dedzīgo latviešu baptistu saknēm,” atklāj Pēteris Eisāns.

Runa ir par Brazīliju, uz kuru 1922. un 1923. gadā no Latvijas izceļoja turpat 2500 baptistu ticīgie. Pēteris Eisāns uz Brazīliju devās pirms pusotra gada un viesošanās laikā dzirdēja daudzus stāstus par latviešiem, kuriem devās pretī nezināmajam. “Starp tiem izbraukšanas motīviem bija pravietojums par sarkano pūķi un laiku, kad vairs nevarēs Latvijā brīvi sludināt evaņģēliju. Nonākot tur, protams, viņi nezināja, kā tikt galā tajā eksotiskajā vidē, daudzus piemeklēja slimības un daudzi pat nomira, tostarp bērni, un starp viņiem sākās kurnēšana pret pašu vadītājiem, bet Dievam bija kāds nodoms.

Daži latvieši devās uz kādām salām, citi ar laivu šķērsojuši upes vai ar kājām devušies uz tuvējiem ciemiem, un visur ar uzdevumu sludināt Evaņģēliju. Tagad ir aptuveni 10 000 baptistu draudzes Brazīlijā, un trešā daļa no tām – ar latviešu saknēm. Brazīlijā es sapratu – tā mazā saujiņa latviešu toreiz Kristum pieveduši vairāk cilvēku nekā mēs šeit dzimtenē.

Misijas darbs turpinās. Brazīlijā satiku kādus, kas sava atvaļinājuma laikā tikko bija iznākuši no džungļiem – viņi tulko Dieva Vārdu vietējo valodās,” ar aizrautību stāsta Pēteris.
Misionārs un profesionālais futbola treneris Tjago Bomfim da Silva nāk no draudzes Brazīlijā, kas ir viena no tām, kuru dibināja kāds no dedzīgajiem latviešiem, kas bija devies uz nezināmo zemi Brazīliju 1922.gadā. Tjago sapnī Dievs parādīja Latviju kā vietu misijai. Latvijā viņš iepazina latviešu meiteni Zandu, ar kuru kļuvuši par misionāru ģimeni, un nu kopīgi audzina dēlu Timoteju.

Tjago pārliecināts, ka misija ir domāta katram. “Kā mans viens draugs smejas, misiju radījuši slinkie cilvēki baznīcā, lai citus sūtītu darbos, ko paši negrib darīt! Kad tu pieņem Jēzu, tad tev aktuāli kļūst vārdi – tad nu ej un pasludini Labo Vēsti visām tautām. Jēzus neuzrunāja atsevišķi tikai Pēteri vai Jūdu, lai viņi iet un izplata evaņģēliju. Tas ir jāsludina katram! Jo kā dzirdēs, ja nebūs, kas sludina?”

Es nepiekrītu kaut kādam īpašam sadalījumam, ka misija ir domāta tikai kādai cilvēku grupai draudzē. Ja Vecajā Derībā Dieva Gars varēja padarīt runājošu pat ēzeli, kādēļ tas pats Gars nevar runāt caur ikvienu no mums?”

 

Tjago norāda, ka sludināt nav iespējams bez Svētā Gara spēka. “Svētais Gars – tas nav kāds īpašs amats, kas piešķirts dažiem no draudzes, Viņš dots ikvienam, kas patiesi atgriežas. Cilvēkiem ir jāiet un jāsludina, ir jāatrod tam laiks aizņemtajā dzīvē. Ja mums ir laiks filmām un citām lietām, mums jāatrod laiks arī Evaņģēlija nešanai.”

Visā pasaulē ir neskaitāmas misijas organizācijas, kas rīko apmācības kursus un skolas, kurās izglīto topošos misionārus. Misionārs no Brazīlijas stāsta, ka viņa dzimtenē nepieciešams iziet kursus, lai kāda organizācija vai draudze sūtītu misijā noteiktās vietās, kur kādi misionāri jau iesākuši darbu. Tjago sieva Zanda atminas: “Kad Tjago atbrauca uz Latviju, atceros, bija kāda pirmā nedēļa, un viņš ar manu draudzeni brauca tramvajā, un ar savu brazīlisko domāšanu teica draudzenei, ka viņš tūlīt celsies kājās un sludinās un lai viņa nāk un tulko. Tā meitene mēģināja viņu atrunāt, jo teica, ka Latvijā tā nav pieņemts, bet viņš bija neatlaidīgs un prasīja, nu, pajautā tai tantei, vai viņa pazīst Jēzu? Es domāju, tu nevari aizbraukt uz citu kultūru ar savu rīcības plānu. Kā piemēru varu minēt tipiskās Amerikāņu grupas, kas atbrauc misijā, un viņām ir klasiska viņu programma – viena drāma , divas dziesmas, tad īss stāsts, tad atkal dziesma un tad aicinājums iznākt pieņemt Jēzu. Es uzskatu, ka Latvijā tas nestrādā, jo pie mums svarīgi ir otru iepazīt, vispirms kļūt par draugiem. Latvietis nelabprāt ieklausās svešajā.

Mums, latviešiem, svarīga ir tuvība, un ir vieglāk kādu aizsniegt ar Labo Vēsti, ja tu viņu esi uzaicinājis pie sevis vai viņš tevi. Brazīlijā pilnīgi otrādi – Tjago bieži ir sludinājis autobusā, un tur cilvēki pieņēmuši Jēzu, jo tur tā pieņemts.

Tur cilvēki pēc pirmā jautājuma par Dievu var sākt raudāt. Tas ir normāli, ka reaģējam atšķirīgi, Dievs katru tautu ir radījis citādu.”

Draudzes misionāra “dzimtajās drēbēs”

Zanda ir mācījusies Kristus Mācekļu skolā, kā arī divās misijas skolās ārzemēs. “Man tas ir daudz devis, lai izprastu dzīves kontekstu. Kristus Mācekļu skolā mēs bijām kopā no pasaulē tik dažādām vietām. Sastapos ar to, ka mēs katrs esam mācīti citādāk, un cik dažāds ir Dievs. Piemēram, es, būdama luterāne, nekad nevarēju iedomāties, ka varētu doties uz vietējiem klubiem un tur uzstāties, bet šī pieredze man deva iespēju paskatīties uz metodēm plašāk, nekā tikai manā draudzē bija mācīts.

Esmu sapratusi: ja misionārs brauc uz kādu citu valsti darīt misijas darbu, tad nav nepieciešams svešā kultūrā sākt darīt ko savu, piemēram, Amerikas metodi aizvest uz Kubu,- bet gan vispirms velti laiku, lai pētītu un saprastu, ko Dievs jau dara tajā vietā.”

Bārbala Nelsone šo novērojumu papildina ar termina “imperiālistiskā misija” skaidrojumu. “Tā būtu misija, kad tu, piemēram, aizbrauktu uz Āfriku un nodibinātu tur savu draudzi un nu tā draudze būtu ietērpta latviešu drēbēs. Piemēram, Tanzānijā un Kenijā var atrast viņu milzīgajā karstumā cilvēku kopu, kas tērpušies melnos līdz galam aizpogātos uzvalkos, un kas gandrīz nekustas, jo dibinātāju dzimtenē nav pieņemts Dievu pielūgt straujās kustībās. Arī Centrālāzijā esmu redzējusi vairākas baznīcas, kas ir šādā veidā rietumnieku izveidotas. Esmu pat dzirdējusi, cik pārsteigti ir bijuši kirgīzi, kad sapratuši, ka Dievs nerunā tikai krievu valodā, bet arī viņu dzimtajā valodā.

Atklāsmes grāmatā ir viena neliela vieta par to, ka Jēzum tiks pienesti visu tautu greznumi un dārgumi. Es domāju, ka tur noteikti ir runāts arī par kultūras dārgumiem. Dieva sirds pukst par visām tautām, un, kā teikts, beigās arī pie troņa stāvēs visas tautas un valodas.”

Dieva rūpes caur cilvēkiem

Ko praktiski nozīmē būt pilna laika kalpošanā? Būt misijā nozīmē gan sludināt, gan sniegt vienkāršu praktisku palīdzību cilvēkiem. Tjago dalās novērojumā, ka Brazīlijā nereti gadās, ka misionārs viņa zemē nevēlas strādāt kādu vienkāršu darbu, bet tiecas doties draudzes apmaksātā misijā, ar priekšstatu, ka tad nebūs jādara nekādi “parasti” darbi. Daļā sabiedrības tādēļ rodas aizspriedumi, ka, piemēram, iecere doties misijā uz Havaju salām, izklausās tikai pēc vēlmes doties atpūtas braucienā. Viņš stāsta, ka reiz Latvijā kāda brazīļu misionāru grupa bijuši ļoti vīlušies, ka pirmie darāmie darbi bija logu tīrīšana un grīdu mazgāšana. Viņu izpratnē šādi darbi neesot pielīdzināmi sludināšanai.
Arī Bārbala stāsta, ka misionāri dara visiem ierastas lietas: “Tīru, kārtoju, krāmēju, tulkoju, vedu paciņas ģimenēm ar bērniem, organizēju pasākumus, Bībeles studijas vai veicu sociālos darbus – dalos ar Evaņģēliju dažādos veidos.”
No grieķu skolas nāk duālistiskā domāšana, kad mēs nodalām svēto no nesvētā. Bet būtu muļķīgi jautāt, piemēram, kad Jēzus bija svētāks: tad, kad Viņš dziedināja slimos vai kad kā galdnieks taisīja galdus. “Vai tad vispār bija kāds brīdis, kad Viņš nepaklausīja Dievam?” spriež Bārbala. Esot misijā, darāmā ir no rīta līdz vakaram, bet ienākumi nav stabili un prognozējami. Bieži misijā darbs netiek apmaksāts.

Vai finanses ir liels šķērslis?

Cilvēkiem mēdz būt priekšstats, ka, ja Dievs būtu gribējis, lai tu kurp dotos, tad Viņš tev bankas kontā būtu naudu ieskaitījis. Taču Dieva rūpes var izpausties arī citādi.

“Centrālāzijā es nemaz nedrīkstu strādāt apmaksātu darbu, bet tur vietējie atbalsta visās vajadzībās.

Piemēram, Krievijā tantes pat uz baznīcu nesa zaptes un ķiplokus. Es pat neprasīju nevienam neko. Vēl jo īpašāk tas bijis tamdēļ, ka Krievijā propagandē, ka latvieši ienīst krievus. Fakts, ka esi atbraucis, lai kalpotu, viņiem daudz nozīmēja.”

Arī citviet Centrālāzijā ne reizi nav bijis jāuztraucas par to, ko ēst un kur nakšņot. Daudzi aicinājuši pie sevis mājās. “Teikšu, kā ir: man grūtāk ir, atbraucot atpakaļ uz Latviju, jo, lai arī visi saka, nu, atpūties, esi taču tagad mājās, man ir bijis kādreiz jāsaka, ka man tobrīd nav pat naudas, lai aizbrauktu mājās,” atklāj Bārbala.
Tjago un Zanda piekrīt, ka arī viņi piedzīvojuši finanšu grūtības. Brazīlijas draudze, sūtot viņu uz Latviju, bija piešķīrusi finansējumu ap 200 – 300 eiro mēnesī, bet, tā kā Tjago nodibināja ģimeni, ar šo finansējumu vairs nepietika, lai segtu ikdienas izdevumus – nācās pielāgoties situācijai un meklēt papildus misijas darbam kādu algotu darbu.
Ir arī tādas nevalstiskās organizācijas, kuru pārstāvētajiem misionāriem pašiem ir jāmeklē sev privātie sponsori, lai iegūtu nepieciešamo finansējumu. “Piemēram, “Freedom 61” darbojas organizācijas “Jaunatne ar misiju” ietvaros”, lai kalpotu sievietēm, kuras bijušas iesaistītas prostitūcijā uz ielām. Šīs iniciatīvas vadītāja Lizete Klopa pati “meklē sponsorus, tiekas ar viņiem, pārliecina viņus par to, ko dara. Šī kalpošanas aizsācēja un vadītāja šobrīd ir arī atbildīga visu šo iesaistīto meiteņu priekšā, viņa nevar vienā brīdī vienkārši pateikt, ka, piemēram, trūkst finanses un viss tiek pārtraukts,” zina stāstīt Zanda. Misionāram ir svarīga komunikācijas prasme, lai paskaidrotu iespējamiem atbalstītājiem, ka viņu dotās finanses ir ieguldījums, nevis tikai naudas tērēšana.
Bārbala izteic līdzīgu domu:

“Mēs naudu ieguldām tur, kur mums tas liekas svarīgi. Ja mēs saprastu, ka ir svarīgi dot konkrētai misijai, mēs jau nežēlotu līdzekļus.

Piemēram, akcija, kur Jordānijas bērniem kurpju kastēs tika sagatavotas dāvaniņas (labdarības akcija “Zvaigzne austrumos” – aut.). Es neesmu nevienu dzirdējusi, kurš teiktu, ka tā ir muļķīga ideja. Tādēļ atsaucība bija liela, jo, ja cilvēki saprot, ka tas ir kaut kas derīgs, tad viņi tajā iegulda.”
Kāds profesors no Rumānijas secinājis, ka “bijušajās komunisma valstīs ir izplatīts uzskats, ka mēs sēžam un gaidām naudu no rietumiem, skandināviem un amerikāņiem, jo mums taču pašiem naudas nav, mani jau latvieši nevarēs sūtīt, jo viņiem naudas nav, ak, mēs nabadziņi…” stāstīto atminas Bārbala.

Arī Pēteris Eisāns Latvijā ir novērojis līdzīgu domāšanu, ka “esam mazi, esam nabadzīgi, mums nav naudas, lai kādam dotu. Bet viss sākas ar lūgšanu, un tā neko nemaksā. Lūgt var mazs bērns, lūgt var vecs cilvēks, kuram vairs nav spēka aiziet uz dievnamu. Katrs var lūgt par to, lai Kristus evaņģēlijs aiziet vēl pie neaizsniegtajiem,” uzsver Pēteris. Viņš norāda uz četriem veidiem, kā katrs var iesaistīties misijā. Pamats, ar ko misija sākas, ir lūgšana.

Otrs – atbalsts ar finansējumu. “Arī apustulis Pāvils brīžam ko pats sapelnīja un bija reizes, kad viņu atbalstīja, lai viņš varētu iet un sludināt Evaņģēliju. Viena draudzīte Latvijā, protams, ir ar ierobežotām finansēm, bet, ja kopā finanses saliek 50 vai 100 draudzes kādam mērķim… Mēs to nenovērtējam.

Ja paskatās globāli, tad ir daudz nabadzīgākas sabiedrības, nekā mēs esam, un tie nabadzīgākie kristieši tomēr spēj sūtīt misijā savējos.”

Treškārt – pati iešana no savas vides citā vidē un kultūrā.
Savā ziņā ceturtais veids – kad misija reizēm atnāk pie tevis. Pēteris Eisāns izaicina palūkoties uz mums dotajām iespējām kalpot tur, kur esam šobrīd. “Es negribu runāt par politisko nokrāsu un cilvēku dažādajiem viedokļiem par patvērumu meklētāju ienākšanu Eiropā. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Bet ļoti daudzi, kas ieradušies Eiropā, tiek uzrunāti. Piemēram, es biju Zviedrijā kādā ļoti dzīvā draudzē, kur bija spēcīga irāņu kalpošana, viņi savā dzimtenē nevar tik atklāti sludināt un ticēt, bet caur šo iespēju Zviedrijā tiek aizsniegti jauni un jauni cilvēki.

Irāna vispār ir viens no apbrīnojamiem stāstiem. Tur, iespējams, šobrīd notiek kas līdzīgs, kā reiz bija ar Ķīnu.

No Ķīnas izraidīja visus ārzemju misionārus, un Ķīna bija pilnībā slēgta un likās, ka kristietība tur pilnībā nonīks, bet tagad mēs redzam, ka tur ir tik spēcīga draudze, ka ap 2030. gadu Ķīna varētu kļūt viskristīgākā valsts pasaulē ar vislielāko kristiešu skaitu.

Irānā, kā novēro misiologi, notiek kas līdzīgs. Tur pašreizējais režīms ļoti spēcīgi vēršas pret kristietību, taču ir ļoti stipras pagrīdes draudzes, tās ir decentralizētas, un režīms tās nevar iznīdēt, tās ir autonomas, un kristiešu skaits vairojas.”