Arvis Juzups Dievu lūdz pirms katras spēles; uzvaru neprasa


1347
Arvis Juzups – gados jauns un mērķtiecīgs handbolists. Savas sportiskās prasmes aizsācis dzimtajā Vaiņodē, pilnveidojis Murjāņu Sporta ģimnāzijā,  piepildījis sapni par dalību Latvijas Handbola izlasē. Šobrīd Arvis  spēlē Vācijas klubā “SV Beckdorf”, tur aizvada otro sezonu. “Arī sports ir vieta, kur sastapt Dievu,” atzīst Arvis, stāstot par ticības nozīmi viņa gan kā cilvēka, gan kā sportista dzīvē. Esot Latvijā, Arvis bieži sastopams Rīgas Vīlandes baptistu draudzē.

 

Vispirms pastāsti, lūdzu, nedaudz par sevi, savu ģimeni un bērnību!

– Esmu uzaudzis Vaiņodē un joprojām sirdī esmu vaiņodnieks un, cik iespējams, sekoju līdzi tam tur notiekošajam. Esmu vecākais no trim dēliem savam tētim Gunāram un mammai Ivetai. Ar vidējo brāli Mārtiņu mums ir divu gadu starpība, bet Ričards  — 11 gadus jaunāks par mani. Vecāki mūs audzināja, cik labi vien spēja, un par to mēs esam viņiem pateicīgi. Lai gan vecāki nav kristieši, viņi mums ieaudzināja tās pašas vērtības, par kurām Jēzus runā Bībelē. Var teikt, ka uzaugām kristīgā vidē, jo gandrīz visi mūsu radinieki ir kristieši. Bērnībā man ļoti patika ciemoties pie krustvecākiem Ainas un Raimonda Švarciem, kuri kalpo Vaiņodes baptistu draudzē. Viņiem ir trīs bērni, nedaudz vecāki par mums, bija interesanti viņiem maisītes pa kājām. Ar brāli izveidojām pat tādu kā grafiku, kad kurš paliks pa nakti pie “Pečiem” (tā mēs kopš bērnības saucām brālēnus Raivi un Gunti un māsīcu Sandru). Tas, kuram bija jābrauc mājās, sāka raudāt. Tad krustmāmiņa raudošo apskāva un teica maniem vecākiem: “Lai paliek abi”. Nākamajā dienā visi devāmies uz baznīcu. Mācījos svētdienskolā, dziedāju baznīcas korī, lai gan vairāk priecājos par to, ka šeit varu būt kopā ar brālēniem, krusttētiņu un opi. Svētdienskolā varēju paspīdēt ar savām zināšanām, jo kopā ar omi jau bijām izlasījuši “Jauno Derību bērna acīm”, pat vairākkārt un lasīto pārrunājuši. Katra stāsta beigās vienmēr bija vairāki jautājumi. Tagad, kad paņemu šo grāmatu rokās un pašķirstu, tad pārņem patīkama nostaļģija par bērnības laiku.

Ar lielo radu saimi 2016. gada Ziemassvētkos.

 

Kādi bija tavi pirmie soļi ceļā uz sportista karjeru?

– Jau no agras bērnības abi ar Mārtiņu sportojām, rīkojām dažādas sacensības, dueļus un pat “pasaules čempionātus”. Mūsu mazā dzīvokļa istaba kalpoja par  multifunkcionālu sporta centru, kur vieta atradās gan futbola stadionam, gan hokeja arēnai, gan boksa ringam. Cik vien sevi atceros, vienmēr gribēju tikai uzvarēt. Pat ja tas bija parasts sētas futbola mačs un daudzi pret to izturējās kā pret “bumbošanu” prieka pēc. Vienmēr biju ļoti prasīgs pret komandas biedriem. Pat sastrīdējos ar citiem bērniem, ja viņi spēli neuztvēra nopietni. Domās bieži iztēlojos, ka piedalos olimpiskajās spēlēs vai citās liela mēroga sacensībās. Un to es darīju ne tikai sportojot, bet arī ikdienišķās situācijās. Piemēram, nesot malku no šķūnīša, iztēlojos, kā Anatolijs Kreipāns komentē: “ Esiet sveicināti dāmas un kungi! Šodien tiešā translācija no malkas nešanas čempionāta. Latviju šajās sacīkstēs pārstāvēs Arvis.” Un aiziet! Saprotu, ka tas izklausās jocīgi, bet es mēdzu tā darīt joprojām. Tas jebkuru uzdevumu padara daudz interesantāku, un to var izmantot jebkur — mazgājot traukus, tīrot istabas, pat ejot uz skolu…

 

Kad sports tavā dzīvē pārtapa par profesionālu nodarbošanos? No kā bija jāatsakās, lai sevi visu veltītu treniņiem, spēlēm?

Droši vien tad, kad aizgāju mācīties uz Murjāņu Sporta ģimnāziju un nopietnāk pievērsos sapnim par spēlēšanu Latvijas izlasē un arī ārzemēs. Protams, no daudz kā bijis jāatsakās, bet sports man ir asinīs, tāpēc pārāk grūtas šīs izvēles nav bijušas. Piemēram, Vaiņodē paralēli vispārizglītojošajai skolai astoņus gadus mācījos arī mūzikas skolā. Kad 9. klasē nolēmu doties uz Murjāņiem, zināju, ka savu dzīvi ar mūziku nesaistīšu, izvēlējos sportu. Tētis visu uztvēra mierīgi, bet mamma gan zvanīja katru dienu, uztraucās. Grūtāk ir tagad, kad esmu Vācijā. Vienmēr spēles, treniņi, šeit trenēju arī 8 līdz 10 gadus vecos handbolistus. Tādēļ vairs nevaru tik aktīvi kalpot bērnu kristīgajās nometnēs Latvijā, pērn netiku arī uz sava labākā drauga kāzām. Bet visgrūtākais, ka tagad reti tieku uz baznīcu.

Arvja Juzupa vecāki un draugi, kuri atbalstīja. Foto: Nauris Brūniņš

Kuru nosaukumu, tavuprāt, labāk lietot – handbols vai rokasbumba?

– Man personīgi patīk abi. Viens ir latviskāks, otrs ir internacionāls. Mēs Vaiņodē sakām arī “roķene”. Man šķiet, līdz galam tā arī nav izlemts, kā dēvēt šo dinamisko sporta veidu. Jo ir “Latvijas Handbola Federācija”, bet uz izlases autobusa rakstīts “Latvijas Rokasbumbas komanda”.

 

Kādēļ šobrīd esi Vācijā? Vai Latvijā tevi nenovērtēja?

– Pēdējos četrus gadus Latvijā spēlēju Dobeles “Tenax” komandā. Bija nogurdinoši no Rīgas, kur dzīvoju, trīs reizes nedēļā braukt uz treniņiem. Nospriedu, ka jābeidz tik nopietni “sisties” handbolā, spēlēšu kaut kur prieka pēc. Un pēkšņi no Vācijas mani uzrunāja dobelnieks Māris Veršakovs. Viņš piedāvāja atbraukt atrādīties komandā, kurā viņš pats spēlēja. Viņi nākamajai sezonai meklēja labo malējo spēlētāju. Tobrīd vērsos pie Dieva, lai palīdz izdarīt pareizo izvēli. Runāju ar savu mācītāju Ģirtu, ar ģimeni, ar draugiem. Esot Vācijā, sapratu, ka gribu šeit palikt. Ar komandu “SV Beckdorf” vienojāmies, ka spēlēšu divas sezonas. Bet, lai cik te viss sakārtots un skaists,  šīs nav manas mājas. Esmu pārliecināts, ka Dievs mani šurp atveda, lai es saprastu, cik ļoti liela nozīme ir draudzei. Tieši manai Vīlandes draudzei. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēlos atgriezties mājās.

 

Kāds ir valsts atbalsts šim sporta veidam Latvijā un kāds Vācijā?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāskatās, cik vispār sakārtota sporta sistēma ir katrā valstī un cik populārs ir attiecīgais sporta veids. Vācija salīdzinājumā ar Latviju ir milzīga, tai ir milzīgi resursi  — gan finanšu, gan cilvēku, turklāt Vācijā handbols ir otrs populārākais sporta veids pēc futbola. Piekritīsi, ka Latvijā puikas, satiekoties sētā, nesaka: “Ei, džeki, uzraujam handbolu”. Viņi spēlē futbolu. Bet es esmu pateicīgs Dievam, ka uzaugu tieši Vaiņodē, jo Vaiņode ir viena no retajām vietām Latvijā, kur handbols ir sporta veids numur viens! Par to liels paldies Arvīdam Desmitniekam, kurš Vaiņodē “ieveda” handbolu, kā arī manam pirmajam trenerim Zigmundam Mickus.

 

Tu šobrīd Vācijas klubā spēlē  ar 21.  numuru. Kā tiek piešķirti numuri komandas spēlētājiem?

– Vācijas klubā es spēlēju ar 21. numuru, Latvijas izlasē – ar 15. Handbolā tos katrs izvēlās pēc savas patikas, vienīgi vārtsargiem parasti ir 1., 12. vai 16. numurs. Lai gan ne vienmēr. Šobrīd man nav svarīgi, kāds numurs uz mana sporta krekla. Spēlējot Dobelē, tiku pie 21., to neviens nebija izvēlējies.

Daudzi spēlētāji cenšas atrast kādu savu laimīgo skaitli, bet es zinu, ka ne jau numurs uz krekla man dod veselību, spēku un veiksmi. Tas ir Dievs! Un Viņš mani ļoti sargā.

Handbols ir viens no traumatiskākajiem sporta veidiem, bet man līdz šim nav bijusi neviena nopietna trauma.

Ar Vācijas komandu. Arvis – ceturtais no kreisās

Ja tā drīkst jautāt – par ko vispār ir sports? Ko tev tas iemācījis?

– Man sports dod iespēju pavadīt laiku kopā ar Dievu. Skrienu vidējās distances – 10 līdz 15 km, skrienot vienmēr runājos ar Dievu. Mēs esam divatā un mūs neviens netraucē. Tas man ļoti palīdz arī fiziski.

Ir brīži, kad šķiet, spēka vairs nav, tad lūdzu: “Dievs, dod man Savu spēku, jo tikai tā es varu tikt līdz galam!”. Un Viņš dod!

Un nekad neesmu pakritis bezspēkā. Pēc treniņa jā, bet treniņa laikā nekad! Un es zinu, ka tas nav tāpēc, ka es būtu “baigais nazis” vai superspēcīgs. Nē! Mans spēks nāk no Dieva. Visi mani handbola komandas biedri, tagadējie un bijušie, zina, ka es nekad neesmu bijis tehniskākais vai talantīgākais vīrs komandā, tomēr kaut kas man palīdz gūt vārtus un skriet visu spēli. Ir ļoti laba sajūta, kad tu ar Tēva palīdzību neesi padevies pusceļā. Tā ir laba pieredze, ko var paņemt sev līdzi dzīvē.

 

Kāda ir tava ikdiena šobrīd?

– Katru darbdienas rītu ceļos ap pusseptiņiem un dodos uz darbu, jo paralēli sportam es šeit arī strādāju. Darbs ir pie hanbola komandas lielākā sponsora. Viņam Rīgā ir firma un tas nozīmē, ka man kā latvietim jākārto ar firmu saistītās lietas. Ceru, ka tad, kad handbola sezona būs beigusies, varēšu strādāt Rīgā. Divreiz nedēļā trenēju mazos handbolistus. Katru vakaru pulksten 19:00 mums pašiem sākas treniņš. Trīs reizes nedēļā trenējamies visa komanda kopā, bet pirmdienās un trešdienās notiek individuālie treniņi. Tad vari izvēlēties — skriet, iet uz fitnesu, peldēt. Ja vēlies, vari atpūsties. Sestdienās parasti ir spēle un, ja tā ir izbraukumā, tikai ceļā vien kopā jāpavada vismaz septiņas, astoņas stundas. Tas ir nogurdinoši, bet ar to ir jārēķinās. Svētdienās man ir spēle ar mazajiem, bet ja esmu brīvs, cenšos aizbraukt uz Hamburgu. Tur darbojas  internacionālā  baptistu draudze. To apmeklēju, bet nejūtos kā mājās, kā savā Vīlandes draudzē Rīgā.

 

Handbols ir komandas spēle, kas, tavuprāt, ir svarīgākais, lai komanda virzītos uz priekšu?

– Individuālajos sporta veidos sportists ir viens pats un viņam nav jārēķinās ne ar vienu citu. Viss būs atkarīgs no viņa paša snieguma. Komandas sporta veidos tā nav. Protams, komandā nozīmīgi ir līderi, tomēr arī visspēcīgākie līderi nevar uzvarēt bez pārējās komandas. Komanda katru tās spēlētāju var celt, bet var notikt arī otrādi. Komandā svarīgākais ir saliedētība un motivācija. Ja nebūs savstarpējas cieņas un saskaņas, diez vai komanda gūs panākumus. Principā tai ir jākļūst par sava veida ģimeni. Jāiepazīst komandas biedri, jāzina katra stiprās un vājās puses un kas jādara, lai viņš justos pēc iespējas labāk un spēlētu labāk.

Nepietiek tikai sanākt kopā uz spēlēm vai treniņiem. Man personīgi patīk, ja ir iespēja ar komandas biedru parunāt divatā.

Tad iepazīt otru cilvēku var daudz dziļāk. Kad vēl spēlēju Dobelē, džeki mani “apcēla”, ka esmu kristietis. Taču, ja ar kādu no viņiem iznāca pabūt divatā, piemēram, kopā braukt mājās no treniņa, parasti vēlējās, lai pastāstu par savu ticību un baznīcu. Sākumā biju sabijies, bet ar laiku sapratu, cik ļoti arī man pašam šis laiks bijis vērtīgs.

 

Vai trenerim ir noteicošā loma komandas sniegumā?

– Trenerim komandā ir tāda pati nozīme kā mācītājam draudzē. Treneris ir komandas gans. Tagad, kad pats esmu treneris mazajiem, saprotu, ka tas nav tik vienkārši. Ir jāpamana, ja bērnu starpā radušās nesaskaņas, tās  uzmanīgi jārisina.

Nedrīkst publiski vienu sarāt, jo no malas skatoties, šķiet, ka viņš ir vainīgs. Pirms pieņem lēmumu, jānoskaidro situācija, jo bērni ļoti ņem pie sirds, ja tiek nepamatoti apvainoti vai sodīti.

Viņiem arī atgādinu, ka ne jau vārtu guvējs ir labākais spēlētājs. Katram komandā ir sava loma un visi ir vienlīdz nozīmīgi.

 

Sportā mijas uzvaras un zaudējumi. Kā sportisti uztver zaudējumus?

– Man šķiet, ir tā — jo vairāk esi iekšā spēlē, jo smagāk pārdzīvo zaudējumu. Protams, nekad nav patīkami zaudēt, tomēr kādam ir jāzaudē, tāds ir sports. Nesen Vācijā vienā no spēlēm ar pretinieku visu laiku cīnījāmies punkts punktā. Bet pašās beigās es pieļāvu kļūdu, kas izšķīra spēles rezultātu mums par sliktu. Sajūta bija draņķīga.  Mums jau tāpat šosezon neiet viegli, taču komandas biedri nevis vērsās pret mani, bet centās uzmundrināt. Lai gan tādā brīdī pašam tas neko īpaši nepalīdz. Tomēr ir bijušas arī tādas zaudētas spēles, pēc kurām  jūties kā uzvarētājs. Tāda bija arī nesenā Latvijas izlases spēle pret olimpiskajiem čempioniem dāņiem Valmierā. Toreiz spēlēju, cik labi vien spēju, atdevu sevi visu.

Dažkārt cīņas karstumā sportisti aiziet līdz kautiņiem, bet pēc spēles paspiež viens otram roku un novēl veiksmi turpmāk. Man personīgi tā ir viena no skaistākajām lietām, ko izbaudu sportā. Šis respekts un spēja nolikt malā visu to, kas noticis sporta laukumā, ir apbrīnojams.

 

Droši vien tev un komandai, kuru tu pārstāvi, ir arī savi fani. Kāda šodien ir līdzjutēju kultūra?

– Pagājušajā sezonā Vācijā mēs uzvarējām pilnīgi visās mūsu līgas spēlēs, turpretī šogad ir gandrīz tikai zaudējumi. Pērn fani mūs uz rokām nēsāja, katrā spēlē bija pilnas tribīnes. Fani sevi sauca par labākajiem un uzticamākajiem visā Vācijā. Šogad, kad komandai neiet tik gludi, redzams, kuri tad ir īstie komandas atbalstītāji. Zinu, kāds vīrietis ierodas uz katru spēli, arī izbraukumā, bieži ceļā pavadot pat astoņas stundas. Apbrīnojama uzticība!

 

Kā tu izproti Jaunajā Derībā aprakstīto Pāvila aicinājumu — skriet tā, lai tieši tu daudzo skrējēju vidū saņemtu godalgu?

– Pasaules izcilākie sportisti savus panākumus guvuši, no daudz kā atsakoties, sevi visu veltot sportam. Domāju, ka tas ir labs paraugs mums, kristiešiem. Tieši to Jēzus no mums grib – lai atmetam visu lieko, nevajadzīgo un sekojam Viņam.  Tā arī saprotu – pie medaļas gan sportā, gan kristīgajā dzīvē tiek ar disciplīnu, lielu paškontroli. Bez Jēzus atbalsta nebūtu iespējams sasniegt to, pēc kā tiecamies, par ko sapņojam. Draudze, kurā valda mīlestība vienam pret otru, tāpat mīloša ģimene ir kā sportā nopelnīta medaļa.

 

Vai tu vari palīdzēt savai komandai arī kā kristietis?

– Pirms katras spēles lūdzu Dievu. Bet nevis lai gūtu vārtus un mēs uzvarētu.

Es lūdzu, lai spēles laikā man ir miers un lai Dievs vada mani. Lai pasargā  mani, manus komandas biedrus un arī pretiniekus no traumām.

Protams, vienmēr gribas uzvarēt, bet tas nav galvenais. Bieži vien zaudējumi iemāca vairāk nekā uzvaras.

 

Vai esi piedzīvojis kādas izvēles krustceles starp to, ko Dievs saka, un to, uz ko aicina sportā?

– Tādās krustcelēs atrodos šobrīd. Profesionālais sports man sniedz gandarījumu, tomēr jūtu, ka pilnībā neizmantoju savu potenciālu. Uzskatu, ka Dievs man dāvājis vairākas spēcīgas īpašības. Esmu pārliecināts, ka Viņš vēlas, lai es tās liktu lietā un kalpotu Viņam.

Arvis nometnē, uzrunājot jauniešus.

Vai esi palīdzējis atklāt Dievu kādam, kurš viņu nepazīst?

– Pērn kādu laiku Vācijā dzīvoju kopā ar vienu no saviem draugiem Artūru. Draugam pagājušais gads bija grūts. Artūra mammai bija nopietnas problēmas ar veselību, un viņš to ļoti pārdzīvoja. Kādu vakaru teicu, ka lūgšu par viņa mammu, jo ticu, ka Dievs viņu dziedinās un viss būs kārtībā. Tā arī notika. Mamma pārcieta smagu operāciju un atveseļojās. Pēc kāda laika Artūrs bija lielas izvēles priekšā, kas bija saistīta ar viņa sportista karjeru. Viņš vēlējās, lai es aizlūdzu par viņu. Tas varbūt liekas tāds sīkums, bet man drauga lūgums nozīmēja daudz.

 

Ja Dievs runās, tu mierīgu sirdi atgriezīsies Latvijā?

– Visticamāk, šī ir mana pēdējā sezona Vācijā, jūtu, ka Dievs sauc mājās. Pretoties Viņa plāniem nav jēgas, jo vienalga manu spurošanos salauzīs. Komanda izteica piedāvājumu palikt Vācijā vēl uz trim gadiem, taču man atbilde nebija pat jāapdomā — laiks doties mājās!

 


Ko par Arvi Juzupu saka viņa draugi un līdzbiedri

 

Toms Ašnevics, Rīgas Vīlandes baptistu draudze: “Arvis ir viens no maniem labākajiem draugiem. Pozitīvs, uzticams, jautrs. Savu galveno mērķi – spēlēt Latvijas izlasē — sasniedza un mums, viņa draugiem, bija iespēja tam dzīvot līdzi, redzēt viņa prieku un gandarījumu. Arvim varu pateikt arī kādu kritisku vārdu, viņš neapvainosies, uzklausīs. Esot kopā ar viņu, varam būt tie, kas esam, teikt, ko domājam; ne tikai jokoties, bet arī nopietni parunāt par dzīvi, Dievu, sportu, meitenēm.”

 

Māris Veršakovs, handbola spēlētājs:  “Arvim tas bija zvaigznēs ierakstīts, ka  jābrauc spēlēt rokasbumba uz Vāciju.  Sākumā uzaicinājumu uztvēra kā joku. Kopā esam aizvadījuši gadu Vācijā. Kopā sēdējām ķiršu kokos, ēdām Vācu saldo čerešņu ar sarkanu muti. Nospēlējām sezonu bez zaudējumiem un sasniedzām 3. līgu, kas bija viens no Arvja mērķiem. Par viņu kā cilvēku varu teikt tikai labāko — draudzīgs, sabiedrisks, pozitīvs, aktīvs, bezbailīgs. Dažreiz gan domāju, ka rokasbumbas spēlei viņš ir pārāk mierīgs, jābūt agresīvākam.”

 

Linda Naudiņa, mūziķe, “Bērnu un Jauniešu fonda” projektu vadītāja: “Arvis ir ļoti radošs, izdomas bagāts un atraktīvs. Esmu ar viņu bijusi kopā kristiešu nometnēs “Re:active” un “History Makers”, kur viņš kalpoja darbā ar jauniešiem. Sarunās viņš vienmēr bija  atvērts, patiess un mīlošs. Arvis ir mērķtiecīgs, ar milzīgu potenciālu. Viņš neapjūk daudzo uzdevumu un pienākumu gūzmā, bet prot izvērtēt, kur viņam attiecīgajā brīdī svarīgi būt.”

 

Toms Bokums, ģitāras skolotājs Vaiņodes mūzikas skolā: “Mācoties mūzikas skolā, Arvis bija viens no pozitīvās auras veidotājiem. Normāls čalis ar riktīgi labu humora izjūtu. Labu laiku neesam tikušies, taču ļoti ceru, ka  labās īpašības pa šiem gadiem nav zudušas. Tagad Vaiņodes mūzikas skolā ikdienā redzu viņa jaunāko brāli. Nu, riktīgs Arvis!”