Vai tu būtu gatavs runāt ar ieslodzīto? Iespēja pievienoties cietuma kalpotāju komandai (+ ĪSFILMA)

Uģis Martinsons

“Pirmajā gadā, kad pats devos uz “Alfa” kursu, devos ziņkārības dēļ, bet iespēja kalpot cietumā šķita vēl interesantāka! Otrajā gadā devos tādēļ, ka bija maz vīriešu. Man tas nozīmē prieku kalpot un galvenokārt sekot Jēzus pavēlei. Man patīk, ka varu sludināt evaņģēliju komandā, kas vienam dažkārt neizdodas tik labi. Cietumnieki ir priecīgi, ka kāds atnāk un parunājas. Labi, ja kaut viens pieņem evaņģēlija vēsti.”

Inga Zviedre, kalpo Iļģuciema sieviešu cietumā:

“2008.gadā biju piedalījusies nelielā projektā Iļģuciema cietumā pie jauniešiem un atceros to laiku ar labām emocijām. Pieteicos uz Alfas apmācībām un apmācību laikā iepazinos ar citiem dedzīgiem kristiešiem, kas bija gatavi iet kalpot cietumā, un tā mēs vienojāmies, ka ejam kalpot uz cietumu. Tā bija mana “jā” atbilde Dievam. 2013.gadā bija tāds laiks, kad pārdomāju iepriekš piedzīvoto ar Dievu un ar cilvēkiem. Pēc lūgšanas un sarunas ar Dievu sapratu, ka Viņš uzrunā mani iet un kalpot citiem cilvēkiem, jo, pirmkārt, tas palīdzēs man pašai piedzīvot Dievu un iepazīt Viņu vēl labāk. Un, otrkārt, tas palīdzēs cilvēkiem iepazīt Jēzu. Mūsu Debesu Tēvs ir attiecību Dievs, un Viņš izaicina mūs uz dinamiskām attiecībām ar Viņu. Kalpojot citiem, mēs tajā brīdī esam attiecībās ar Jēzu. Manā sirdī ir ienācis Jēzus un es vēlos Labo vēsti padot tālāk meitenēm cietumā. Ir prieks redzēt cietumu meiteņu acīs, ka viņas ir sastapušās ar Dievu. “Alfa” kurss ir kā ūdens aka, kur var padzerties un remdēt slāpes, iziet no ikdienas rutīnas. Viņas var apturēt laiku, ieklausīties Dieva Gara vadītajās lekcijās un pārrunāt mazajā grupiņā dzirdēto un piedzīvoto. Turklāt mēs kalpojam ne tikai meitenēm cietumā, bet arī kalpotāji viens otram ar liecībām, aizlūgšanām un padomu. Arī es saņemu atbalstu no komandas biedriem, kad man tas ir bijis vajadzīgs.”

Laura Freimane:

Laura Freimane

“Ir labi un nepieciešams kalpot, sludināt savā draudzē  — par to nav šaubu un diskusiju, jo tā ir mūsu garīgā ģimene. Bet ilgi nevarēju atrast veidu, kā kalpot draudzē. Kalpošana cietumā sākās ar to, ka bija nepieciešami slavētāji. Es pavisam noteikti neuzskatīju, ka esmu spējīga uzstāties un slavēt svešu cilvēku priekšā, bet mēs iepriekš bijām lūgušas, lai Dievs mūs ved kalpošanā ārpus draudzes. Kā gan lai nepaklausa?! Aizgājām. Piedzīvojām, kā cilvēki mainās dzirdot Kristus vēsti: citi iesmīn, citi ieklausās, citi ieņem neticības stāju  — nebija tādu, kurus tas kaut kādā veidā neietekmētu. Jēzus ir teicis, ka ticīgie Viņu ir “apciemojuši cietumā un slimnīcā”. Ejot uz cietumu mums ir īpaša iespēja darīt to, kas šiem cilvēkiem patiesi nepieciešams  — parādīt Ceļu, kur ir glābšana, piedošana, brīvība, atjaunošanās, jaunas iespējas! Cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ ir krituši un ieslīguši grēka purvā, var sadzirdēt Labo Vēsti! Mūsu uzdevums ir sludināt, bet pārliecināt cilvēku – tas ir Svētā Gara darbs! Paldies Dievam, Latvijā cietumos evaņģēlijam ir durvis vaļā! Kas gan var zināt, cik ilgi tas būs? Kā gan mēs varam ignorēt un atteikt šim aicinājumam, ja, iespējams, daudziem no šiem vīriem un sievām šī būs vienīgā iespēja dzirdēt Dieva Vārdu un piedzīvot Viņa patiesību?!“

Zane Dambe, kalpojusi sieviešu cietumā:

Zane Dambe

“Kādā dievkalpojumā tika izteikts aicinājums pievienoties cietuma kalpošanai. Sajutu iekšēju aicinājumu, ka gribētu piedalīties, bet reizē arī šaubījos. Kādi cilvēki mani iedrošināja, lai atnāku vismaz uz komandas apmācībām, paklausos. Arī pēc apmācībām joprojām šaubījos, tad mani iedrošināja – lai aizeju vismaz vienu reizi uz cietumu, pamēģinu, paskatos kā viss notiek un kā es tajā jūtos. Aizgāju. Un tā arī paliku šajā kalpošanā! Tas ir skaisti – doties aiz cietuma mūriem, aiz pašas aizspriedumiem un līdzšinējiem priekšstatiem – un piedzīvot, ka tur – otrā pusē – ir tādas pašas sievietes kā es! Ieraudzīt, kā tur uzzied sirsnība, cilvēcība, cietuma meitenes atveras, atklājas dzīvesstāsti, dažādi raksturi, tiek dzīvots līdzi dažādām dzīves vētrām un arī priekiem. Nav jau viss tikai skaisti un rožaini, ir arī izaicinājumi, pārbaudījumi un grūtības, bet tā jau ir normāla dzīves sastāvdaļa. Dažas ieslodzītās nāk, lai nopelnītu kādu plusiņu par labo uzvedību un aktivitātēm, citas patiesi ir iedegušās par evaņģēlija vēsti. Lai nu kā – es ticu, ka Jēzus pats ir klātesošs viscaur šajā kalpošanā, un tikai Viņš ir tas, kurš patiesi izmaina sirdis un dzīves!”

Diāna Dubrovska, kalpo vīriešu cietumos:

Diāna Dubrovska

“Es sāku iet uz cietumu, lai pati iemācītos izturēties pret ieslodzītājiem kā pret vienlīdzīgiem, bez nosodījuma, nevis skatīties no augšas. Ar laiku es sapratu, cik svarīgi ir stāstīt par Kristu un piedošanu.

Manuprāt, daudzi nav piedevuši ne tikai citiem, bet, pirmkārt, jau paši sev. Rodas iespaids, ka daudzi domā, “Dievs piedod visiem, bet tas, ko izdarīju es, to gan viņš piedot nevar”. Vai arī, “Man ir kaut kas jādara, jāmainās un tikai tad es varu tuvoties Dievam”. Man ir svarīgi pateikt, ka sākumā Tu ej pie Kristus un tad, Svētā Gara spēkā, notiek izmaiņas.

Esot mazajās grupiņās un diskutējot, ir bijusi sajūta, ka mēs atrodamies nevis cietumā, bet kādā istabā labā kompānijā. Ir reāla tuvības sajūta. Protams, ne vienmēr. Šajā kalpošanā mazāk nekā citās mēs redzam augļus, jo mēs nezinām, kas ar ieslodzītajiem notiek, kad kurss beidzas un mēs aizejam. Mums paliek ticība, ka mēs savu esam izdarījuši un tālāk ir Svētais Gars, kas turpina darboties. Iemeslu, kāpēc es kalpoju cietumā, vislabāk ilustrē viens “pastāstiņš”:

“Kāds karalis pārģērbās par zemnieku un apstaigāja savu karaļvalsti. Reiz viņš sastapa kādu vecu un salīkušu vīriņu, kas nopūlējās kaut ko stādīdams. Karalis jautāja, ko viņš dara, un vīriņš atbildēja, ka stāda riekstkoku, jo viņam ļoti garšo rieksti. Karalis pūlējās vīru pārliecināt, lai viņš nemoka savu slimo muguru, jo tāpat nenodzīvos līdz laikam, kad riekstkoks nesīs augļus, ka vīrs nevienu riekstu nesagaidīs un nepagaršos. Vīriņš uz to atbildēja, ka, ja arī viņa senči būtu domājuši tāpat, tad viņš nekad nebūtu uzzinājis, kā garšo rieksti.”