Kāpēc rakstniekam Otto Ozolam nepietika ar vienu “Alfa” kursu?


2479
Pirms pāris gadiem rakstnieks un publicists Otto Ozols — īstajā vārdā Mārtiņs Barkovskis — kopā ar savu sievu Kristīni, radinieces aicināts, sāka apmeklēt “Alfa” kursu Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē. Caur šo kursu abi ienāca draudzē — atvērti, smaidīgi, draudzīgi, aizrautīgi. Tādus es viņus personīgi pazīstu gan kā savas draudzes locekļus, gan kā kopīgas starpkonfesionālas Bībeles studiju grupiņas biedrus. Publiskajā telpā ir vairāk zināms Otto Ozola skarbais ”sargsuņa” tēls — ”DELFI”, ”La.lv” un citās slejās viņš, kā pats saka, “sauc lietas īstajos vārdos”: raksta par zagļiem, meliem utt. Intervijā žurnālam “Ieva” viņš reiz skaidroja, ka, esot kristietim, viņš jūtas atbildīgs  norādīt uz grēkiem, ko izdara augstās amatpersonas. Šis nebūs raksts par Otto Ozola dzīvi, tomēr tajā atklājas gan viņa skarbums un prāta apsvērumi attieksmē pret pasauli, kurā dzīvojam, gan arī aizrautība, patriotisms, galu galā – Ticība. Pārpublicējam Otto Ozola pārdomas par “Alfa” kursu un kristietības nozīmi kā tādu, ko viņš rakstīja draudzes avīzei. Laikā, kad visiem vēl svaigā atmiņā bija “Maxima” traģēdija, kad, sabrūkot veikalam, dzīvību zaudēja 54 nevainīgi cilvēki…

Aija Volka, TUVUMĀ galvenā redaktore

Protams, tas ir joks, ka paliku uz otro gadu “Alfa” kursā. Patiesībā ar prieku piedalos tajā jau otro reizi. Pēc pirmā “Alfa” kursa pieteicos kā brīvprātīgais virtuves darbos. Rīgas Āgenskalna baptistu draudze šo vēlmi neuzklausīja. Iespējams, nebija pārliecināti par manām kulināra spējām. Tomēr iespēja piedalīties vēlreiz [..] tomēr tika dota kā grupas vadītāja palīgam. Mazliet smaidot saku  darboties kā pusvadītājam.

Protams, iemesli, kādēļ izvēlējos apmeklēt “Alfa” kursu pirmajā un otrajā reizē, ir nedaudz atšķirīgi. Kopīgais ir tas, ka abas reizes tie bija ļoti nopietni un rūpīgi pārdomāti lēmumi.  Jāatzīst, ka tos izskaidrot nav viegli pat cilvēkam, kuram rakstīšana ir pamata darbs. Bet mēģināšu.

Atceros kādu gudru domu par ārkārtīgi delikāto, gandrīz neiespējamo misiju ieteikt otram labu grāmatu.

otto2
Reizēm gadās, ka tu ar mirdzošām acīm mēģini otram izstāstīt, cik kāda nule izlasīta grāmata ir laba, aizraujoša un cik daudz esi no tās smēlies. Bet uzrunātais tikai māj ar galvu un saka – jā, jā, es padomāšu. Un drīz vien šo sarunu ir aizmirsis. Ne tādēļ, ka esi nepārliecinoši stāstījis vai cilvēks gribētu jūs ignorēt. Vienkārši grāmatām piemīt mazliet brīnumaina īpašība – tās mēdz jūs atrast pašas, tās jūs uzrunā tieši tajā mirklī, kad esat tai gatavs, kad prāts un sirds ir gatava pieņemt vēstījumu.

Ar “Alfas” kursu, savā ziņā, ir līdzīgi. Tas gan nenozīmē, ka nav jādalās ar līdzcilvēkiem par tajā piedzīvoto un, pats galvenais, uzzināto. Tomēr jāatceras, ka “Alfas” kurss nav nekāds lipīgs dižpārdoklis kā, piemēram, grāmata “Grejas piecdesmit nokrāsas”, par kuru masu histērijā gaudo, skaita miljonus visi mediji un nenoturīgi indivīdi mēdz sabrukt zem šī spiediena, bezcerīgi mēģinot tajā kaut ko atrast. Diemžēl reizēm tā mēdz notikt, ka cilvēki pakļaujas bara instinktam, nevis ieklausās tuvākajos draugos.


”Alfa” kurss ir kaut kas pilnīgi cits  tā ir pieredze, ar kuru ir vērts dalīties ar tuvākajiem cilvēkiem, tādiem, kuriem ir jaunām zināšanām, pieredzei atvērts prāts un sirds. “Alfa” ir kā pirmais burtiņš alfabētā pirms iemācies lasīt pasaulē visvairāk lasīto grāmatu, kas pārdzīvojusi gadsimtus, kurā iedvesmu smēlušies lielākie domātāji, komponisti un mākslinieki.
Grāmatu, kurā mierinājumu un atbildes uz lielākajiem dzīves jautājumiem meklējuši un raduši miljoniem cilvēku cauri gadsimtiem. Runa ir par grāmatu, kas patiesībā ir daudz kas vairāk Vēstījums. Tas ir Vēstījums, kas izturējis pašu lielāko grāmatas pārbaudījumu Laiku un lasītāju uzticību. Tas nekad nebūtu iespējams, ja tā būtu vienkārši grāmata. To spēj vienīgi kaut kas tāds, kas ir daudz vairāk kā vienkārši domas savirknētas burtos, vārdos un teikumos un uzdrukātas uz papīra. Protams, runa ir par Bībeli.

Bībeles izpratne – izglītota eiropieša pamats

img_20160830_192952

Mūsu sabiedrībā, kura ilgstoši un varmācīgi bijusi atrauta no Eiropas kultūras garīgajiem pamatiem, daudziem Bībeli un kristīgo kultūru reizēm ir grūti saprast, uztvert. Tā nav mūsu vaina vienkārši esam gadu desmitus atrauti no šīm izglītotajai Eiropai pašsaprotamām pamata zināšanām. Jā, tieši tā  tās ir izglītotu eiropiešu pamata zināšanas un izpratne par vērtībām. Neatkarīgi no tā, vai cilvēki ir ticīgie vai neticīgi. Izglītots eiropietis, par kādiem mums gribētos sevi saukt, labi izprot kristīgo kultūru, orientējas vismaz tās pamatos, māk lasīt Bībeli un uztvert tās vēstījumu. Sākot jau ar to, ka Bībelē minētie desmit baušļi būtībā ir pamatu pamats, uz kura balstās visas mūsu savstarpējās sadarbības formas, jebkurš likumu un normu krājums  —  sākot ar Civilkodeksu, kriminālkodeksu, pat ceļu satiksmes noteikumiem un visbeidzot ikdienas ētikas normām attiecībās ar tuviniekiem, draugiem, ģimeni. Viss lielā mērā sākotnēji ir definēts tieši desmit baušļos. Izglītots eiropietis arī saprot, ka ir jāspēj uztvert baušļu jēga un būtība, ne tikai akli jātver burts. Bet to var tikai, ja esi iedziļinājies kopējā Bībeles vēstījumā. Arī mūsdienu neatkarīgās Latvijas aizsākumi ir lielā mērā balstīti tieši kristīgajā kultūrā.

“Tev nebūs zagt”, nevis “Tu vari mazliet pazagt, tikai neaizmirsti mazliet padalīties ar citiem”

 

13689383_1771664789747824_1412812652_nMazliet atkāpjoties [..] sāpīgie pārdzīvojumi, [..] traģiskie notikumi (veikala ”Maxima” sabrukšana), mulsums un ticības zudums nākotnei zināmā mērā balstās uz to, ka daļa sabiedrības ir ignorējusi tieši desmit baušļos ieliktās pamata domas. Vēl vairāk  —  krituši kristīgajā kultūrā stingri nosodītajos alkatības un pieticības trūkuma grēkos. Kas vadīja tos cilvēkus, kas uzbūvēja nāvīgo dzelzsbetona “kāršu namiņu”, kas brūkot izdzēsa 54 nevainīgu līdzcilvēku dzīvības? Tas notika tādēļ, ka daudzi aizrāvās ar alkatīgu dzīšanos pēc naudas, naudas, naudas…, greznuma un lepnuma. Darot to vājprātīgi lēti, pavirši, skrienot pa galvu pa kaklu pēc lielākas un spožākas naudas kaudzes. Nu viņu rokas un sirdsapziņas ir aptraipītas ar asinīm. Ja viņi kaut reizi būtu mazliet apstājušies pirms sava vājprāta skrējiena un pajautājuši paši sev vismaz dažus ārkārtīgi būtisku jautājumus, vai tad būtu likuši savus parakstus zem paviršiem būvprojektiem, paverdzinājuši līdzcilvēkus ar draudiem spiežot sēdēt kasēs, ignorējot neatlaidīgus trauksmes signālus līdz dzelzsbetons gāžas virsū?

Ir svarīgi meklēt un rast atbildes pirms, nevis pēc milzu nelaime ir nākusi. Daudzi, iespējams, steigs saukt pēc bargas tiesas un soda. Bet pirms metam akmeņus ir vērts jautāt, cik reizes neesam dāvājuši savas balsis un varu tiem, kuri apgrēkojušies pret vienkāršo un skaidro Septīto bausli.
Tas saka skaidri un gaiši “Tev nebūs zagt”, nevis “Tu vari mazliet pazagt, tikai neaizmirsti mazliet padalīties ar citiem”. Katru reizi, gļēvā lēnprātībā balsojot par negodprātīgiem politiķiem, kuri paraduši mazliet pazagt, mazliet melot, mēs dodam zaļo gaismu personām, kurām vairāk par drošību un kārtību interesē “intereses procenti”, ko mēdz dēvēt derdzīgajā vārdā “otkati”. Būtībā tā ir vienkārši brutāli nozagta nauda, ko varēja un vajadzēja ielikt rūpīgākā darbā un materiālos, kas visdrīzākais novērstu drausmo traģēdiju.

Kristīgajā kultūrā balstītās sabiedrībās cilvēki neatkarīgi no tā, vai viņi ir ticīgi vai neticīgi, neļauj citiem grēkot, neievērojot šīs pamata vērtības, normas. Ikkatrs vācietis vai skandināvs gatavs pateikt skaidru un dzelžainu “nē” katram politiķim, kurš tiek turēts aizdomās par grēkošanu pret pamata baušļiem. Jo viņi apzinās, cik traģiskas sekas tas var izraisīt.

Kristieši palīdzēja latviešiem kļūt par izglītotāko tautu 19. gs Eiropā

Kristieši arī likuši pamatus Latvijas neatkarībai. Varbūt kāds sarauks uzacis un jautās — kāds tai sakars ar kristīgo kultūru? Atbilde ir vienkārša  — atliek tikai atšķirt vēstures grāmatas un uzzināt pārsteidzošo faktu, ka 18./19. gadsimtā latvieši bija viena no visizglītotākajām tautām Eiropā. Jā, Latvijas teritorijā 19. gadsimtā lasīt un rakstīt prata 80- 90% iedzīvotāju. Salīdzinoši Francijā augsti izglītota bija vien šaura aristokrātu elite, vien kādi 5%, pārējā tautā šis skaitlis bija niecīgs, apmēram 30%.

Lasītprasme bija patiesi izšķiroša Latvijas tautas nākotnei. Nenoliedzams fakts, ka pirmā grāmata, ko cilvēki tajos laikos iemācījās lasīt un saprast, bija tieši Bībele. Tas saistīts ar tolaik ļoti populāro hernhūtiešu kustību jeb brāļu draudzēm. Viņi, līdzīgi kā mūsdienās “Alfas” kursa veidotāji, uzskatīja, ka katram ir jāspēj izlasīt un saprast Dieva vārdu.  Tādēļ darīja visu, lai vienkāršajiem ļaudīm būtu pieejama laba pamata izglītība. Viens no Latvijas tā laika izcilās izglītības sistēmas aizsācējiem, tautas dziesmu vācējs un harmonizētājs, ērģelnieks, latviešu kora mūzikas pamatlicējs un profesionālās mūzikas aizsācējs Jānis Cimze ir lielā mērā saistīts ar šo kustību. Viņa darbs sekmējās, pateicoties tieši hernhūtiešu iepriekš izveidotajiem izglītības centriem.

img-20160818-wa0000
Mārtiņš jaunībā
Būtiski ir atcerēties, ka hernhūtieši, balstoties uz Bībeles vērtībām, paveica vēl vairākus citus ārkārtīgi būtiskus un lielā mērā izšķirošus darbus nākamās Latvijas izveidošanā. Vispirms jau tika pilnībā noliegts dzeršanas grēks. Nonāca pat tik tālu, ka Vidzemē masveidā bankrotēja agrāk plaši zēlušie krogi. Tā laika žūpības biznesmeņi pat rakstīja žēlabu pilnas sūdzību vēstules Krievijas ķeizarienei. Hernhūtieši uzsvēra, ka svarīgi ir strādāt, kļūt turīgiem, lai varētu tālāk turpināt vēl labāku bērnu izglītību. Tas, protams, nekādi nebija savienojams ar tolaik izplatīto pļēgurošanu. Hernhūtieši jeb brāļu draudzes ar pārliecību izskauda dzeršanu un cēla goda vietā izglītību. Lielā mērā šos pašus principus ļoti līdzīgi formulēja viens no modernās latviešu nācijas pamatlicējiem Krišjānis Valdemārs. Faktiski visi Latvijas, ja tā varētu teikt, nācijas tēvi ir nākuši no šādām turīgām latviešu ģimenēm, kur darba tikums un laba izglītība bija celta goda vietā. Tas viņiem deva iespēju un pamatu turpināt izglītoties tā laika labākajās universitātēs Pēterburgā, Tērbatā un citur. Tas bija laiks, kad Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons spītīgi un lepni nosauca sevi par latviešiem. Viņu tēvi, ģimenes bija cieši saistīti ar hernhūtiešu izplatītajām kristīgajām vērtībām. Līdzīgi var teikt arī par somu un igauņu nācijas tēviem, kuru izglītība, pasaules uzskati un vērtības stingri balstītas tieši protestantu kritīgajā kultūrā.

Otra lieta, ko deva hernhūtieši, ir lielais uzsvars uz muzikālo izglītību. Viņi uzskatīja, ka Dievu jāspēj slavēt ar skaistu un aizrautīgu muzicēšanu. Bet to var paveikt tikai, ja cilvēki ir apguvuši šīs prasmes. Sacīts  darīts, latvieši jau tolaik aktīvi apguva dažādu mūzikas instrumentu spēli, dziedāšanas mākslu. Tas lielā mērā lika pamatus nākošajai koru kultūrai, kas savukārt ļāva latviešiem moblizēties iespaidīgajos Dziesmu svētkos, kas izšķiroši deva milzīgu kopības un garīgo spēku, kas vēlāk dabiski pārauga vēlmē pēc savas brīvas un neatkarīgas valsts. Lielā mērā šie paši cilvēki veidoja jaundibināto Latviju, kas pēc pārciestā Pirmā pasaules kara piedzīvoja strauju uzplaukumu, kļūdama par vienu no tā laika modernākajām un attīstītākajām valstīm. Tas nekad nebūtu noticis, ja Latvijas tauta nebūtu pamatīgi, labi izglītota, tās vadītāji dziļi ticoši pamata vērtībām  darba tikumam, izglītībai un godīgumam. Tam pamatā ļoti lielā mērā bija tieši zināšanas un izpratne par kristīgo kultūru un pamata vērtībām.
Tā nav sagadīšanās, ka viena no Latvijas apgaismības tēva, modernās valodas pamatlicēja Raiņa būtiskākais darbs ir Vecajā Derībā balstītā traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi”. Arī tā nav sagadīšanās, ka Krišjāņa Barona vāktajās tautasdziesmās ārkārtīgi bieži tiek uzrunāts Dievs. Spītīgie, izglītotie un neatlaidīgie latvieši, sapņojot par savu brīvu un neatkarīgu valsti, nevērsās ar lūgšanām ne pie ķeizariem, ne pie lielvarām. Baumaņu Kārlis uzrakstīja vārdus, kurus dziedam jau gadsimtos “Dievs, svēti Latviju!”. Der atcerēties, ka 19. gadsimta nogalē tas šķita tāls un gandrīz neiespējams sapnis. Tomēr pienāca brīdis, kad šī lūgšana tapa sadzirdēta un brīvība dāvāta.

Politisks konflikts, nevis latviešu un kristīgās ticības


Nenoliedzams ir fakts, ka 20. gadsimta sākumā latviešu un Baznīcas attiecības krietni sašķobīja trauksmainie 1905. gada un sekojošie notikumi. Daļa latviešu ne bez pamata uzskatīja, ka atsevišķi mācītāji kalpo nevis kristīgajām vērtībām, bet gan baltvācu aristokrātu vēlmei saglabāt savas privilēģijas un milzīgos īpašumus. Tas radīja zināmu atsalumu starp Latvijas valsts patriotiem un kristīgo Baznīcu. Tas vēlāk izpaudās dažādos mēģinājumos pretnostatīt latviešu senās tradīcijas un kristīgo kultūru. Tika plaši izplatīti neprecīzie, pārspīlētie vēstures mīti par “700 verdzības gadiem” un kristīgo sludinātāju lomu šajos notikumos. Mūsdienās vēsturnieki jau skaidri norādījuši, ka tā bija ideoloģizēta “vēstures versija”, piemērota tā laika politiskajai konjunktūrai. To zināmā mērā aizsāka Kārlis Ulmanis, kuram, maigi izsakoties, bija pamatoti aizspriedumi pret baltvāciešiem. Šo dusmu vadīto līniju vēlāk uztvēra komunistu režīms, kas noliedza kristīgās vērtības jau pavisam citu iemeslu dēļ.
Komunistu ideoloģija faktiski ir agresīva, sekulāra reliģija, kas centās iznīcināt citas pārliecības. Šobrīd daļa sabiedrības neiedziļinoties iet šī destruktīvā konflikta pavadā. Zināmā mērā to varētu mainīt tieši baušļu izpratne. Jāsaprot, ka tie 20. gadsimta baltvāciešu aristokrāti, kas sargāja savas privilēģijas, bija aizmirsuši Otrā baušļa nepārprotami teikto: “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.”

Lai pārkāptu aizspriedumu grāvim, nepieciešama drosme

20160404_134435

Patiesie kristīgo vērtību sargātāji palika ar Latvijas valsti un tās ļaudīm labos un grūtos laikos. Tie bija mācītāji, ar kuru svētību latviešu strēlnieki cēlās vissmagākajās kaujās. Tie bija Dieva vārdi, ar kuriem mācītāji viņus pavadīja pēdējā gaitā. Viens no spilgtākajiem piemēriem uzticībai kristīgajām vērtībām ir mūsdienu visslavenākā latviešu komponista Pētera Vaska tēva  baptistu mācītāja Arvīda Vaska rīcība. Viņam 1944. gadā bija iespēja pamest Latviju, glābjoties no brutālā komunistu režīma. Tomēr par spīti briesmām, viņš palika savā zemē, jo uzskatīja, ka mācītājam ir jābūt ar savu draudzi, tautu, valsti arī visgrūtākajos brīžos. Viņa dēla, komponista Pētera Vaska izcilā mūzika ar nepārprotamo aicinājumu pēc patiesa, īsta garīguma šodien piepilda pasaules labākās koncertzāles un Baznīcas no tālās Amerikas, skarbās Somijas līdz pat Kurzemes, Latgales, Vidzemes un Zemgales mazākajām draudzēm.

Bet, lai to visu saprastu, izprastu, ir jāspēj atvērt prātu pilnīgai izpratnei par kristīgajām vērtībām, Bībeli. Mazliet vienkāršojot var teikt: ja jums šīs zināšanas ir paviršas, tad jums būs grūti saprast savas tautas, valsts vēsturi, pašus pamatus.
Pat vienkāršā ceļojumā uz Parīzi nevar doties bez kristīgās kultūras pamatu zināšanām. Pat vairāk – ir jābūt ne tikai zināšanām, bet arī izpratnei par tās garu un būtību. Bez tā visa nav jēgas doties uz Luvru, kur lielākā daļa darbu ir balstīti tieši kristīgajā kultūrā, nemaz jau nerunājot par Parīzes Dievmātes katedrāli. Bez šīm zināšanām jūsu ceļš Parīzē varētu būt vien no Eifeļa torņa uz Disnejlendu, kas, protams, arī ir ceļš, bet varbūt ne vienīgais, ko mērot senas un dziļas kultūrtautas pārstāvim…
Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc izvēlējos apmeklēt “Alfas” kursu, atbilde ir vienkārša  vēlējos padziļināt, nostiprināt, paplašināt savas zināšanas par kristīgo kultūru, Bībeli un Ticību. Pilnīgi to saprast iespējams tikai esot starp patiesi ticīgiem cilvēkiem. Vēlējos to darīt vietā, kur man par to stāstīs ar ļoti inteliģentu attieksmi, nemēģinot neko uzspiest, bet kopīgi jautājot un kopīgi meklējot atbildes.  Jā, “Alfas” kurss ir tieši šāda vieta. To varu apliecināt. Kāpēc vēlējos iet vēlreiz? Šajā laikā, kad apkārt valda stress, gaisā virmo uztraukums, informācijas blāķi reizēm gatavi gluži vai nospiest, der vismaz reizi nedēļā aiziet un mierīgi apsēsties kopā ar citiem, iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem, ieklausīties vienam otrā un mēģināt saprast kaut ko vairāk. Atrast mierīgu ceļu un atbildes uz patiešām būtiskiem jautājumiem.
Otto Ozols. Foto no personīgā arhīva
Otto Ozols. Foto no personīgā arhīva
Divas stundas nedēļā, mazliet ievelkot elpu pozitīvā, garīguma piepildītā telpā, patiesi ir tā vērts. Kāds meklē harmoniju, mērojot ceļu uz tālo Indiju. Reizēm der saprast, ka to var atrast tepat  savā zemē un tieši tajā mācībā, kas reiz tik ļoti palīdzēja mūsu vecvecākiem, vecākiem, tautai un valstij. Tam vajadzīgs pavisam nedaudz  uzdrīkstēšanās atvērt prātu un pārkāpt pāri dažam labam aizspriedumu grāvim.
Visu šo rakstot, gandrīz nemaz neesmu pieminējis vissvarīgāko  Ticību. Domāju, ka tas ir kaut kas tāds, kas jāmeklē un jāatrod katram pašam. Kāds ļoti cienījams zinātnieks reiz teica  “Ticība ir Dāvana”. Bet šo dāvanu nevar atrast, ja neatver prātu un sirdi. “Alfa” kurss noteikti ir labs ieteikums šī ceļa sākumam.
Īsākā versijā pirmoreiz publicēts Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes avīzē, bet garajā versijā  pirmoreiz publicēts 2014.gada 9.jūnijā vietnē www.manapasaule.lv.  

Par “Alfa” kursu jau esam rakstījuši, publicējot Vitas Dreijeres pieredzi Vecās Sv. Ģertrūdes draudzē.

“Alfa” kursi drīzumā:

Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes draudzē no 20.septembra

Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas draudzē no 25.septembra

Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē no 27.septembra

Dubultu ev.lut. draudzē no 28.septembra

Ogres ev.lut. draudzē no 28.septembra

Engurē Skolas ielā 5 no 30.septembra