Dzejnieces Laimdotas Vištartes- Leimantes liecība. Dievs atbrīvo no alkoholisma

Mana dzīve sākās laukos. Piedzimu Cēsu pusē, Nītaurē. Tur sāku un beidzu pamatskolu. Pēc tam sekoja vidusskola Madlienā, tad tehnikums Saldū, kur apguvu veterinārā feldšera specialitāti. Lai kur arī mācītos, sirdī vienmēr esmu jutusies lauku meitene. Bet dzīve jau tāpēc ir dzīve, ka tajā mums tiek atvērti ceļi uz arvien jaunām iespējām Būt. Arī man.

Mainījās  pilsētas, cilvēki un apstākļi, kas man lika priecāties un skumt, smagi strādāt un atpūsties, meklēt un pazaudēt, dot un gūt. Bet es nebiju kristiete. Neko nezināju par Bībeli, lūgšanām, nekad nebiju bijusi baznīcā. Zināju vien to, ka kaut kur ir Kaut Kas, par ko biju kaut kur dzirdējusi.
Vidzemes pakalnos lasīju kaķpēdiņas, ganīju govis un aitas, mācījos slaukt, pļaut, skaldīt un zāģēt, rakt un naglot. Laikam jau Dievs zināja, ka man tas viss kādreiz būs vajadzīgs… Mācījos iemīlēt atšķirīgo no ierastā, pieņemt šķietami nepieņemamo. Mācījos, lai augtu. Lidoju un kritu. Dzīvoju!

Laulība bez Jēzus

Beidzu Saldus sovhoztehnikumu,  apprecējos un sāku savu dzīvi. Vēl bez apzinātas Dieva klātbūtnes. Piedzima dēls. Laulība izjuka. Iespējams, tāpēc, ka mēs tajā bijām tikai divi, bez Jēzus kā trešā. Tagad dzirdu runājam, ka neatkarīgi no tā, vai laulība noslēgta baznīcā vai ārpus tās, pieņemot Jēzu vai bez Viņa, Jēzus esot šo laulību savienojis. Pieņemot to, ka nekas nenotiek bez Dieva ziņas, jā. Bet Viņš nav klātesošs, Viņa svētību šajās ģimenēs negaida. Viņš ir lieks. Tad kā var gribēt, lai savienība bez Dieva svētības būtu tikpat stipra kā ar Viņa svētību? Mūsējā nebija. Mēs nepateicāmies Dievam viens par otru. Nezinājām, ka tā vajag. Mans vīrs bija pārliecināts ateists. Laikam jau arī nemīlēju viņu. Bet to es saprotu tikai tagad…

Toreiz nevarēju samierināties, ka vīrs tik daudz laika pavada pie savējiem – mammas, māsas, brāļiem. Man likās – viņš ir mans un tikai mans. Biju nepiekāpīga, neredzēju viņa darbus, rūpes par dēlu. Biju asa kā ērkšķis, kurš, diemžēl, arvien dziļāk dūrās manā pašas sirdī, nogalinot to mazumiņu mīlestības un cieņas pret vīru, kas tur bija. Es arvien biežāk uz savu vīru pacēlu roku. Situ. Bet naida zibeņi ķēra mani pašu – viņš sita arī man. Visam pa vidu dēls. Meklēju draudzenes, lai pasūdzētos, kāds man slikts vīrs, cik ļoti viņš man dara pāri, sit. Draudzenes mani žēloja, pacienājot ar kādu vīnu vai liķierīti. Kopā paraudājām. Bet, kad atgriezos mājās, viss turpinājās. Tikai vīrs arvien retāk uzturējās kopā ar mani. Tas mani tracināja. Un tā vietā, lai lūgtu piedošanu, atzītu savu vainu, es spītīgi pieņēmu lēmumu aiziet. Spontānu lēmumu, jo man jau nebija, kur iet. Tikai tādas pašas vairāk vai mazāk neveiksmīgas draudzenes. Vai tas ko mainīs un, ja mainīs, tad – ko, es nedomāju. Biju spītīga.
Dēls palika pie tēva, jo es aizgāju ar dēlu pie vienas rokas un sainīti otrā rokā. Pie draudzenes. Nebija, kur dzīvot, nebija, par ko dzīvot. Tiesa. Bērna dzīvesvietas noteikšana pie tēva, jo viņš dzīvoja kopā ar māti, viņam bija mašīna, dēlam atsevišķa istaba… Materiāli nodrošināts.

Toreiz spēju vien jautāt pati sev – kāpēc? Kāpēc mani neviens nesaprot? Bet es nedzīvoju tā, lai Jēzus par mani priecātos, neklausīju nekam un nevienam. Biju paštaisna. Saņēmu mācību, par ko gan toreiz neaizdomājos.

Manam dēlam tagad ir jau gandrīz 27 gadi, viņš ir alkoholiķis bez dzīvesvietas… Tagad atliek vien nepagurstot lūgties par viņu. Dieva plānus nezinu, bet esmu atdevusi dēlu viņam. Dziedināšanai. Un tikai Viņš zina, kādai…

Ceļš uz nekurieni

Mans melnais laiks sākās, paliekot bez dēla. Sāpēja. Dzīvoju kādā dzīvoklī, kurā īres maksas vietā bija mana klātdzīvošana vīrietim alkoholiķim kā sievai ar vīru. Tas bija „pritons” – dzērāju ikdienišķā pulcēšanās vieta, kur nāca ikviens, kas vēlējās lietot alkoholu. Nāca ar savu pudeli vai cerot, ka kāds no tur esošajiem uzcienās no savējās.
Kādā no rītiem tur ienāca vīrietis, kurš jau pēc dažām dienām mani izveda no drošas bojāejas – būtu nodzērusies vai zaudējusi sevi kādā no ikdienišķajiem kautiņiem, kādi tur notika nepārtraukti. Jā, ar šo cilvēku tad arī sākās mana sastapšanās ar Dievu, kaut pati to vēl neapzinājos. Ja nebūtu alkohola lietošanas arī kopā ar viņu, ja mums nebūtu piedzimušas divas meitas, ja nebūtu pārcilvēciskā darba, fiziskas un emocionālas vardarbības, tik daudz visa, ko pārcietu un izdzīvoju kopā ar šo vīrieti, es ticu, ka nebūtu dziedināta no alkoholisma.

Dievs man deva tieši šo cilvēku, tieši šos apstākļus, vidi un laiku, lai to izmantotu, liekot man sajust Viņu.

Vīrietis, ko iemīlēju, nebija kristietis. Atkal dzīvoju tā saucamajā civillaulībā, vien atšķirībā no pirmās laulības, kad ar toreizējo vīru kaut valsts priekšā bijām vīrs un sieva, šoreiz grēkojām ar pilnu spēku. Nezinot. Un tomēr, es mīlēju šo vīrieti.  Jā, ļoti mīlēju. Un esmu viņam pateicīga par visu, ko kopā ar viņu esmu iemācījusies saprast. Caur grūtībām augt, veidot spārnus un aizlidot, lai satiktos ar Jēzu.
Tātad, likās – viss beidzies. Nav vairs padsmiti noreibušu cilvēku ik dienas, pilno un tukšo pudeļu kalni. Likās – sākšu dzīvot. Bet mans mīļotais bija alkoholiķis, kurš dzīvoja kopā ar savu māti – tādu pašu alkoholiķi. Man, kas arī jau biju paspējusi sapīties alkoholisma važās, kaut pati to vēl neaptvēru, šajās mājās nemaz tik slikti nelikās – lauki, brīvība, svaigs gaiss. Jā, arī mīlestība. Bet arī – bez Dieva kā trešā. Un pat ne laulība, jo dzīvojām kopā nelaulājušies. Tikai tagad zinu, ko par to domā Jēzus… Piedzima abas meitas. Slinka nebiju, biju pieradusi pie lauku darbiem, tāpēc tiku galā gan ar lopiem, gan dārziem, gan bērniem. Jā, laikam jau Dievs bērnībā mani sagatavoja šim dzīves periodam.
Es ne mirkli neesmu domājusi par likteni kā tādu, un tajā laikā nedomāju arī par Dievu, bet tagad zinu – Dievs zināja, ko grib, Viņš zināja, kas man vajadzīgs.

Piespēlējot attiecīgas situācijas, Viņš paredzēja manu rīcību un veda mani turp, kurp man vajadzēja būt – pie sevis.

To dzīves kamolīti patinot atpakaļ, jau var redzēt, ka mana grūtā bērnība (tēvs dzērājs, kurš manā priekšā ar nazi atvēzējās pret mammu, kā rezultātā kļuvu mēma uz vairākām dienām, bet tagad stostos), smagais darbs kopā ar mammu (jo mēs jau palikām tikai divas, kad vecāki izšķīrās laikā, kad man bija 7 gadi), vientulība (nekur apkārtnē citu bērnu nebija, līdz ar to pļavas, meži bija man vienai, kas man noder šodien – dzejas rakstīšanai poētismu netrūkst). Un dzīvojot kopā ar šo vīrieti, man noderēja viss, ko man Dievs bija licis iemācīties bērnībā. Viņš mani tam sagatavoja. Tātad, zināja, ka man tas viss būs vajadzīgs. Jo mans vīrietis mēdza aiziet no mājām, meklējot draugus un kārtējo pudeli. Man nācās veikt gan vīriešu, gan sieviešu darbus. Naudas nebija – savām padsmit kazām pļāvu sienu ar rokas izkapti, nastā uz muguras nesu šķūnī, visu gadu, arī ziemā, nesu un vilku no attālā meža kurināmo. Zāģēju ar „fuksīti”, skaldīju, krāvu uz plītsmalas, lai žūst, pati raku, nagloju, laboju elektroierīces un … nezināju, ka šo pārcilvēcisko darbu viena es nekad nespētu. Tikai pirms neilga laika sapratu – jau tad mani vadīja Dievs! Viņš man deva spēku, prātu un izturību. Un laimi. Dīvaini, bet biju laimīga!

Brīva no atkarības

Tomēr, aizskrēju mazliet notikumiem pa priekšu – rakstīju jau, ka biju kļuvusi par alkohola atkarīgo, un pat neapjautu, cik maz vairs vajadzēja, lai paslīdētu kāja pēdējam kritienam – bedrei, kurā kopā ar mani būtu iekrituši arī mani bērni, manas mazās meitiņas, kuras tik ļoti mīlēju. Dzēru, kad vien bija tāda iespēja. Pie mums bieži kāds atbrauca, protams, ar alkohola pudeli. Un tad tas nevarēja beigties dienām ilgi. Mans ilgākais dzeršanas periods bija 11 dienas no vietas. Bērni visam pa vidu. Mazākajai bija vien ap gadiņu, lielākajai vairāk kā trīs. Apskaidrības periodos izvācu mazajai no gultiņas sakaltušu maizi un desas gabalus, apelsīnu šķēles, salasīju no grīdas saplēsto zīdaiņu pudelīšu lauskas… Nebija jau spēka ne kārtīgi pabarot, ne padzirdīt. Sakopu, cik varēju, apmainīju bērniem pamperus un… dzēru atkal. Līdz reizei, kad Dievs mani dziedināja.
Bija maijs. Atceros to tāpēc, ka biju stādījusi sīpolus, un tie bija palikuši pāri. Acīmredzot, bija sanācis savienot iedzeršanu ar rušināšanos zemē, kaut ko iesējot un iestādot, kas gan nenotika bieži… Atceros, ka biju salikusi maisiņā kādam no pudeles brāļiem sīpolus stādīšanai. Un dzēru, kā parasti. Bija silta diena, abas lauku durvis stāvēja vaļā, lai mājā ienāk siltums, samainoties ar tajā esošo mitrumu. Pamodos. Saule taisās uz rietēšanu. Lauku durvis vēl joprojām vaļā. Vēsi. Abas meitas spēlējas ar sīpoliem. Viss jau būtu labi, ja pie pašas mājas, pagalmā, neatrastos dīķis, no kura smēlu ūdeni gan lopu dzirdināšanai, gan veļas mazgāšanai. Pirmā doma pamostoties bija – vai meitas dzīvas. Kad mazā meita pienāca pie manis un teica – „Mammu, es biju uz podiņa, man vajadzēja noslaucīt dibenu, bet es tevi cēlu, cēlu – tu necēlies”, ar mani kaut kas notika.

Kā jau rakstīju iepriekš, es neko nezināju ne par Jēzu, ne Svēto Garu, tāpēc nezināju, kas ar mani notika. Nebiju vēl ne reizi bijusi pat baznīcā, protams, ka nebiju ne kristījusies, ne iesvētījusies, ne iestiprināšanās sakramentā pieņēmusi Svēto Garu. Nokristījos apmēram 11 gadus pēc šī notikuma, kuru šeit aprakstu. Tajā mirklī es sajutu (ne vēsi sapratu, kā tas bija bijis agrāk), ka  vairs nevēlos lietot alkoholu. Sajutu, ka man to vairs nevajag, tik dzīvi! Un pēc tam 12 gadus pat šampānieti negribējās. Es biju dziedināta!

To sapratu tikai pirms dažiem mēnešiem, pārdomājot Dieva darbus manā dzīvē.

Sēdēju virtuvē pie sava ceturtā stāva loga, skatījos debesīs un runājos ar Jēzu. Šādās sarunās man daudzreiz atklājas kas iepriekš nesaprasts, Dievs risina neskaidras situācijas un dod atbildes uz jautājumiem. Un Viņš man atgādināja šo reizi laukos, kad tiku dziedināta, sakot, ka to neizdarīja mana apņemšanās, bet Viņa mīlestība pret mani, bērniem, viņu tēvu. Pret visiem.

Jā, liekas varbūt dīvaini – ja jau Dievs mīl, tad kāpēc viņam vajadzēja pieļaut tik daudz klupienu ceļā uz Gaismu? Bet kā gan Viņš būtu man pateicis, kā pareizi, ja ne, ļaujot to saprast pašai? Bērns taču arī pārbauda uguni, apdedzinot pirkstiņus. Viņam nepietiek ar to, ka stāstam – liesmiņa karsta. Un Dievs jau vēlas ne tikai mācīt, bet arī pasargāt. Katra kļūda, sāpe, kas piedzīvota, tieši tāda vairs netiks atkārtota. Un katra uzvara, ko izcīnām pār sevi, Dievu sevišķi iepriecina. Vēl jo vairāk, ja protam pateikties. Vēl labāk, ja apzināmies, ka nedarām to vieni, bet kopā ar Viņu. Toreiz es to nezināju. Zinu tagad, kad esmu Viņa bērns, kad dzīvoju Viņā, kad citādi vairs negribu.
Jā, un, ja atgriežamies  pie iepriekš aprakstītā, tad vēl dažas dienas atpakaļ domāju – kā gan Dievs zināja, ka mani vajag dziedināt? Kas Viņam to lūdza? Vai es, mokoties ar paģirām, kādā brīdī no sirds būtu Viņu piesaukusi, lūgdama palīdzību? Varbūt labā kaimiņiene Fanijas tante Viņu lūgusi pasargāt manas meitas no dzīves aprūpes iestādē? Kam man pateikties? Vai Dievs pats izlēma iejaukties visā, ko redzēja? Nezinu. Zinu tikai to, ka jutos vainīga (un vēl joprojām tāda jūtos) bērnu priekšā. Par sabojāto bērnību. Kaut zinu – Jēzus ir miris arī par maniem grēkiem, zinu, ka Viņš man ir piedevis.
Tagad esmu brīva no alkohola lāsta. Jā, tieši – lāsta. Katrā manas ģimenes paaudzē bijuši alkohola atkarīgie. Alkohols izjaucis ģimenes, bijis par iemeslu slimībām, salauztām dzīvēm. Toreiz es par to neiedomājos, to sapratu tagad, pārdomājot piedzīvoto. Un zinu, ka vismaz manas meitas, pieņēmušas Jēzu par savu glābēju, ir brīvas no tā, ko piedzīvoju es.
Man bija jāizbrien mani dubļi, lai es prastu novērtēt sauli. Esmu dziedināta! Slava Dievam!

Piepildās vēlēšanās

No alkoholisma dziedināta biju, tātad – dzīvei tagad vajadzēja sakārtoties. Tomēr, nē. Tā kā mājās tagad vienīgā nelietoju alkoholu, dzīvot kļuva arvien grūtāk. Jo visādi citādi nekas jau nemainījās – iedzeršanas notika, cilvēki nāca un gāja, gulēja pagalmā pie smilšu kastes un šūpolēm, istabās un sienaugšā. Visās iespējamās vietās. Tagad es uz to visu noskatījos ar riebumu. Mani tas traucēja, jo tagad es ar visu sirdi biju nodevusies bērniem un lauku darbiem. Gribēju skatīties uz priekšu, pāri savām pļavām, pāri ezeriem, jo beidzot dzirdēju ne tikai griezi vasaras rītos, dzērves piemājas purvainajās pļavās, bet sajutu arī ilgas pēc kaut kā vārdos neizsakāma. Vai tas bija Dievs, kas mani aicināja? Vai tas bija Viņš, kas man lika saprast, ka ir arī cita dzīve? Es taču neko savā dzīvē nebiju redzējusi, nekur ārpus savām lauku mājām nebiju bijusi. Darbi, darbi… Un ienākumu nekādu.

Nekas īsti neveicās. Mēģināju pārdot savu kazu pienu – nevienam nevajadzēja, perināju zoslēnus – vairākus gadus no vietas – neviens neizšķīlās, piedzimušos kazlēnus pārdot nevarēju – pircēju nebija. Sienu nespēju visām kazām ar rokām sapļaut – vienmēr pietrūka, malka mežā bija slapja, nedega… Laikam jau Dievs man teica, ka man tur nav jāpaliek. Bet tad jau es to nesapratu…

Pirms turpinu, gribu pastāstīt, kā Viņš centās mūs (mani un manas meitas) pagodināt ar Savu klātbūtni, centās piekļūt mums tuvāk. Bija augusts, laiks, kad „krita zvaigznes”. Vakarā, kad laukā jau bija tumšs, mēs visas trīs uzkāpām uz grantskaudzes (tā likās, ka esam tuvāk debesīm) un gaidījām krītošās zvaigznes. Tikko kāda krita, mēs vēlējāmies to, ko nu katrai no mums visvairāk gribējās. Jāpiebilst, ka tajā laikā mums nebija gandrīz nekā no tā, kas citiem šķita ierastas lietas. Mēs vēlējāmies mobilos telefonus, datoru, meitenes – divriteņus…

Mēs saucām debesīs Kaut Kam savas vēlēšanās, pat neaizdomājoties, ka Dievs to dzird. Jā, sadzirdēja!

Tajā gadā mūsu mājās parādījās pirmais mobilais telefons. Kāda skola no datorklases likvidēja vecos datorus – ziņa nonāca līdz mums. Dabūjām savu pirmo datoru! Tiesa, bez skaņas, bet tomēr! Radās iespēja pat ievilkt internetu. Vienai meitai tika piedāvāts lietots divritenis, tad – otrai. Toreiz dzīvojām tādā kā eiforijā, jo nesapratām, kā tas iespējams. Viss kārtojās pats no sevis. Tā domājām toreiz. Tagad saprotu – Dievs mums to deva, jo bija sadzirdējis mūsu neapjaustās lūgšanas. Viņš redzēja, ka mums tiešām vajag to, pēc kā ilgojāmies. Ak, labais Dievs! Bet tad mēs domājām – krita zvaigznes, mēs vēlējāmies, tāpēc mums tas viss tagad ir. Bet Viņš mūs mīlēja, Viņš nedusmojās, ka palika nepamanīts. Vien turpināja savu darbu – aicināt pie Sevis.
Tā kā nu mājās bija dators, dzīve kļuva interesantāka. Iepriekš jau biju rakstījusi dzeju, bet nu sapratu – varu to sākt rādīt citiem. Nu man bija jauna nodarbe – dzejoju, publicējos, saņēmu kritiku un uzslavas. Mācījos.

Ar laiku sapratu, ka ziedi un labie vārdi jāveltī Radītājam, jo katrs vārds, ko pierakstu, nāk no Viņa.

Viņš diktē, es tikai pierakstu. Šādi esmu pierakstījusi jau ap 900 dzejoļu, Dievs man palīdzējis publicēties 10 kopkrājumos, ik pa laikam rajona avīzē. Atrodas komponisti, kas manus dzejoļus pārvērš dziesmās, braucu autorkoncertos. Un katrā no tiem pasaku paldies Dievam par visu, ko Viņš dara, ko dod. Un Dievs rada arvien jaunus dzejoļus. Tikai tad, kad sāku iepazīt Svētos rakstus, sapratu – Dievs katram dod kādu dāvanu, un Viņam patīk, ka mēs tās izmantojam Viņa godam, Viņa priekam.
Es neuztraucos, ja paiet mēnesis, un man nav radies nekas jauns – zinu, ka tad, kad Dievs dos, es to jutīšu. Un vajadzēs tikai piesēsties pie datora, lai pierakstītu. Tik vienkārši un skaisti ir paļauties uz Radītāju, ļaut Svētajam Garam sevī darboties, mēģināt saklausīt, sajust, saprast to, ko man saka Dievs!

Sevis meklējumos

Jā, dators, internets – tās ir jaunas, līdz šim vēl nebijušas iespējas komunicēt. Un, tā kā meitu tēvs pēdējos mūsu kopdzīves gados mājās uzturējās arvien retāk (draugi, kompānijas), sāku ilgoties pēc tā, kā man vairs nebija. Jau sen nebija. Arī tad, kad viņš vēl dzīvoja mājās. Mīlestības, maiguma, saskarsmes. Jo es jau vairs nedzēru, līdz ar to rupji izdzenāju visus plostot gribētājus. Tie aizgāja, un viņiem līdzi arī mans vīrietis. Starp mani un pudeli izvēlējās pēdējo… Nu bija grūti gan fiziski, gan morāli. Padzirdēju, ka internetā varot iepazīties. Izmēģināju – gāja visādi, bet nepaveicās. Laikam jau biju par nopietnu tādiem viendienīšiem, kādi man pagadījās. Satiku arī ko nopietnāku, bet laikam jau Dieva plānā bija kas cits… Maniem dzejoļiem komentārus sāka rakstīt kāds cilvēks, kuru nevarēju neievērot, jo tie bija četrrindēs. Tā tas turpinājās divus gadus. Bet nepatika man šis rakstītājs. Ne viņš man likās interesants, ne aizraujošs. Bet es jau arī nezināju, ko man vajadzēja…  Vai varbūt domāju, ka zinu? Bija kāds precēts vīrietis, kuru pazinu – pat vairāk kā pazinu, vismaz četrus gadus. Tomēr, kaut attiecības bija bez nākotnes, man tās spītīgi vajadzēja. Es nepieņēmu to otro, kurš rakstīja dzejiskos komentārus. Nepieņēmu pat tad, kad biju piekritusi viņa apciemojumam. Ieradās patīkams vīrietis, bet es tā arī nesapratu – gribu, lai viņš atbrauc vēl, vai ne. Viņš brauca. Dievs lika man viņu pieņemt, aiziet no manas lauku mājas, pārdodot visus lopus, atstājot pļavas, mežus, cīruļu dziesmas un kamenes smaržīgajos puķuzirņos. Kāpēc es saku, ka Dievs man to lika? Jo es to visu darīju Kāda vadīta, kaut to nezināju. Vien jutu. Jo lēmumus pieņēmu it kā automātiski, rīkojos, it kā citādāk nevarētu, nedrīkstētu. Tā sajūta manī bija tik ēteriska! Un es ļāvos visam, kas ar mani notika.

Solis tuvāk Jēzum

Tagad manas mājas bija pilsētā daudzdzīvokļu nama trešajā stāvā. Vienīgais, kas man darīja prieku, bija debesis. Tās redzēju pa savas istabas logu, tās visbiežāk apdzejoju. Nejauši? Dievs mani aicināja pie sevis! Un vēl – tagad dzīvojām tieši blakus baznīcai, bet neviens no mums vēl nebija pat domājis tur iet. Svētdienu rītos pukojāmies, ka baznīcas zvans traucē gulēt… Dievs uzstājīgi aicināja, mēs nedzirdējām! Viņš nepiekusa savā mīlestībā.
Pirmā no mūsu ģimenes bija mana vecākā meita, kura sāka domāt, uz kuru baznīcu varētu aiziet – uz luterāņu vai katoļu? Viņa aizgāja uz to, kas blakus mājai. Un turpināja ik pa laikam tur iet. Es ievēroju, ka viņa paliek citāda (Dievs taču pārmaina…), man tas nepatika. Radās domstarpības ar meitu. Tā tas turpinājās gandrīz gadu. Mēs, pārējie, tā arī neaizgājām uz baznīcu. Sekoja mazs pēriens no Tēva – mums palūdza atstāt dzīvokli. Sameklējām citu – sliktāku un tālāk no šīs baznīcas.

Kauns un kristības

Drīz ar savu topošo vīru (par to vēlāk) sākām domāt, ka arī mums vajadzētu aiziet uz baznīcu. Viņš aizgāja pirmais. Nākamajā svētdienā arī es. Ak, šausmas, kā es tur jutos! Kauns nomesties uz ceļiem! Krusta zīmi nepratu un negribēju prast – kauns. Dziedāt? Protams, ka nē – kauns. Likās, ka visi uz mani skatās.

Vienu gan atceros – man gribējās raudāt. Jutos tā dīvaini – likās, ka sprediķis ir par mani, sauc mani atgriezties. Arī no asarām kaunējos…

Kad citi gāja pieņemt Svēto Komūniju, es gāju pēc svētības. Priesteris man lūdza, lai ļauju meitai nokristīties. Viņa, acīmredzot, par to ar priesteri bija runājusi. Atbildēju es ne ar saviem vārdiem – teicu, ka mēs kristīsimies visi, visa ģimene. Dievs taču visu laiku to bija gribējis, un nu, kad laime bija tik tuvu, Viņš nelaida mūs vairs vaļā! Pēc tam domāju – kāpēc es tā pateicu? Bet pieteicos mācībām, kas sagatavoja kristībām, un visi četri, abas manas meitas un vīrietis, ar kuru dzīvoju, neizlaidām nevienu nodarbību. Viss, ko dzirdēju, bija kas jauns, bet tas spēcināja. Tagad sāku saprast, kas notiek baznīcā, ka Dievs nav tikai tur, bet katrā lietā, vietā un cilvēkā. Viņš ir mīlestība. Iemācījos lūgšanas, sapratu to nozīmi.

Tomēr viss nebija tik vienkārši, cik varbūt bija gaidīts. Nedomāju, ka būs tik grūti atteikties no laicīgās domāšanas. Starp citu, vēl joprojām neprotu pilnībā sevi ziedot Dievam, arvien manī ieskanas gan egoisms, gan dusmas, gan paštaisnums un vēlme dzīvot tā, kā to gribu es, nevis tā, lai darītu prieku Viņam. Tikai tagad jau es zinu, ka man ir, pie kā vērsties savos vājuma brīžos.
2012.gada Lieldienās visa ģimene nokristījāmies. Es jutos tik labi! Tūlīt pēc tam turpinājām mācības, lai vasarā iesvētītos un pieņemtu Jēzu Pirmajā Svētajā Komūnijā. Es tik ļoti pēc tā ilgojos! Pateicoties manai krustmātei, kura par mani lūdz, tagad jau atrodoties Dieva valstībā, arī salaulājos ar savu vīru. Viņa prata man pastāstīt, cik ļoti Jēzum nepatīk, ka mēs dzīvojam grēkā. Pēc gada pati kļuvu par krustmāti savai pirmajai krustmeitai (viņas kristībās). Dievam gribējās, lai es pieņemu arī Svēto Garu – iestiprinājos. Un, saņemot iestiprināšanās sakramentu, kļuvu krustmāte jaukai krustmeitai. Tieši šajā vasarā mūsu baznīcu vizitācijā (baznīcas un draudzes pārbaude) apmeklēja bīskapi Vilhelms Lapelis un  Eduards Pavlovskis – tieši tad, kad es biju savā lidojumā tuvāk un tuvāk Jēzus Svētajai Sirdij.
Viss notika vienā gadā! Sākās mana kristīga cilvēka dzīve. Pareizāk, centos saprast, kas ar mani notiek, ko jūtu, kā man trūkst, kas man sevī jāmaina. Neizdevās jau viss, kā gribējās. Un neizdodas vēl joprojām. Bet es neesmu viena! Esam trijatā – vīrs, es un Dievs. Un nu jau savos ticības vājuma brīžos pieturos gan pie vīra, gan Jēzus rokas. Katra savā pusē. Un es ceļos, viņu samīļota. Mācos pateikties Dievam par visu – vīru, bērniem, lietām, vietām un apstākļiem, kurus Viņš man dod. Pat tad, ja tajā mirklī tas viss man šķiet galīgi nepareizi, es zinu, ka tas ir tāpēc, lai man būtu labāk, lai Viņš pagodinātos manā dzīvē, lai es mācītos dzīvot Viņā. Es cenšos. Es mācos. Un tas ir skaisti. Paldies Tev, Jēzu, ka māci mani mīlēt, redzēt, dzirdēt ar sirdi! Es gribu būt laba skolniece. Esi pacietīgs, jo Tu jau redzi, kā man iet. Bet vai tas vien jau nav skaisti, ka es mīlu Tevi un Tu – mani? Paldies par to, ka atradi mani, ka atvedi pie sevis, ka atvēri manu sirdi Savai mīlestībai!
Paldies par šo dienu, kurā Tu dod man vārdus, kurus tagad rakstu… Paldies par visu!

Raksts divās daļās pirmoreiz publicēts vietnē manapasaule.lv 2014.gada 10. un 16.maijā