Attiecības

Vita Dreijere: Kāpēc es saviem tuvākajiem ieteiktu Alfas kursu?

Kad pirmoreiz ieraudzīju nosaukumu „Alfas kurss“, mani tas ieintriģēja. Radās asociācijas ar slepenu brālību, kas tumšos vakaros sanāk kopā, tērpušies melnos apmetņos lūdz Dievu un laistās ar svēto ūdeni. Protams, realitātei nebija nekā kopīga ar manām fantāzijām – Alfas kurss izrādījās gluži mūsdienīga, dinamiska un vienlaikus arī ļoti skaista pieredze. Ja vien varētu šo pieredzi iekonservēt burkās, ko atvērt brīžos, kad dzīvē kaut kas sašķobīsies…

Kā nonācu Alfas kursā? 

Vēl nesen biju pārliecināta, ka tad jau drīzāk Čaks Noriss kļūs par balerīnu, nekā es par aktīvu kristieti. Biju ateiste, kas pati domāja, ka ir kristiete: man šķita, ka pietiek vien ar to, ka esmu bērnībā kristīta un ka varu iztikt bez paša svarīgākā priekšnoteikuma – ticības.

Un tad kaut kas mainījās. Dieva esamību nevar pamatot ar teorētiskiem modeļiem, koncepcijām, aprēķiniem, Dievs var atklāties tikai katra personiskajā pieredzē. Man palaimējās ar šādu pieredzi saskarties. Nē, tas nenozīmē, ka virs manis pavērās debesis un kāda balss bargi teica: „Vita, beidz gurķoties un ej uz baznīcu!“ Katrs cilvēks šo aicinājumu saņem citādāk, bet manā gadījumā šī pieredze izpaudās kā konkrētas zīmes reālās un ļoti personiskās dzīves situācijās. Tās pakāpeniski uzkrājās līdz sasniedza kaut ko līdzīgu kritiskajai masai, un tad arī pirmoreiz brīvprātīgi aizgāju uz baznīcu. Protams, pirmajā dievkalpojumā neko nesapratu, pie sevis šķendējos: „Mīļie cilvēki, jūs varētu vai nu stāvēt kājās, vai arī sēdēt, jo man tā jūsu nemitīgā vingrošana jau apnikusi…“ Sprediķa laikā domāju, ka aizmigšu no garlaicības, lūgšanas laiku savukārt izmantoju, lai pārdomātu savus tās dienas plānus. Biju priecīga, ka tiku no dievkalpojuma ārā, bet jau nākamajā svētdienā biju atpakaļ.

Savukārt Alfas kursā ierados kā salīdzinoši motivēta studente, jo biju jau tikusi pāri tam posmam, kad dievkalpojumā vairāk domāju nevis par notiekošo, bet par to, kad tas beigsies. Līdz Alfas kursa sākumam pērnā gada rudenī svētdienas dievkalpojums jau bija kļuvis par manu nedēļas gaidītāko notikumu un informāciju par kristietību tvēru ar lielu interesi. Vēlējos uzzināt un izzināt, cik vien daudz iespējams.

Papildus motivācija pieteikties Alfas kursam bija arī mana vēlme pievienoties Rīgas Vecajai Sv.Ģertrūdes draudzei. Kad pērnvasar pirmo reizi ieklīdu tās dievkalpojumā, sapratu, ka tā ir ļoti īpaša kopiena. Kā es reiz jokoju: šī draudze un tās mācītāji spētu nošarmēt pat akmeni. Ļoti vēlējos kļūt par daļu no šīs draudzes, tāpēc no Alfas kursa nemaz nevarēju izvairīties. Un arī negribēju izvairīties: pagājušajā vasarā, šķiet, pirmoreiz mūžā gaidīju, kad beidzot pienāks rudens. Tik ļoti gribēju sākt Alfas kursu.

Labākais pierādījums tam, vai kāda pieredze ir vērtīga, ir iegūstams no atbildes uz vienu jautājumu – vai es to ieteiktu arī saviem tuvākajiem cilvēkiem? Alfas kursa gadījumā mana atbilde ir – jā! Šeit minēšu tikai dažus no iemesliem.

Alfas kurss grauj stereotipus

Pirmajās pāris nodarbībās man šķita, ka mācītājs pat nedaudz pārcenšas, mēģinot parādīt, ka kristieši tiešām ir normāli cilvēki. Domāju: es pati to zinu, nenāku taču no akmens laikmeta. Ar laiku sapratu mācītāja rīcības loģiku: tiešām ir ļoti, ļoti daudz stereotipu par kristietību un kristiešiem. Vēl vairāk – izrādījās, ka ar daudziem no tiem joprojām biju apaugusi arī pati.

Alfas kurss izskaidro

Es Alfas kursā ierados ar nedaudz augstprātīgu attieksmi, šķita, ka es vairs neesmu nekāda iesācēja un šo to jau zinu. „Šo to“ arī zināju, bet tas bija tik maz, ka pati pat īsti nesapratu, kam es ticu. Biju pārliecināta tikai par to, ka ir kāds augstāks spēks – Dievs, kas ir Kungs un „dzīvo“ debesīs. Alfas kurss palīdzēja Dievu uztvert ne tikai kā Kungu, bet arī kā Tēti, kurš ir ne tikai debesīs, bet arī tepat. Par Jēzu un Svēto Garu mans priekšstats bija vēl miglaināks.

Interesanti ir tas, ka Alfas kurss ir izveidots tā, ka tas ir vienlīdz noderīgs gan pilnīgiem iesācējiem, gan kristiešiem „ar stāžu“.

Alfas kurss izaicina

Jā, jutu, ka tieku izaicināta. Kursa lektori (mācītāji un draudzes locekļi) izaicināja manus līdzšinējos priekšstatus, stereotipus un arī vērtības. Bet svarīgi, ka šajā kursā nekas netika uzspiests, neviens par kristietību nerunāja augstprātīgi un nerunāja kā „vienīgās patiesības sludinātājs“, gluži otrādi – gan lekcijas, gan diskusijas bija ļoti cilvēciskas. Ja ir tāda attieksme, tad tiešām izaicinājumu varu pieņemt.

Alfas kurss ir noderīga intelektuālā pieredze

Godīgi sakot, tas mani pat nedaudz pārsteidza, jo agrāk kristiešus uzskatīju par antiņiem – vēl pirms pāris gadiem šķita paradoksāli, ka Dievs, dalot saprātu, ir apdalījis tieši kristiešus. Alfas kurss, protams, lauza arī šo stereotipu un atgādināja – ja gribi uztvert ne tikai informācijas virskārtu, bet arī citus tās slāņus, nāksies „pakustināt smadzenes“. Starp citu, Svēto Rakstu lasīšana ir ļoti labs domāšanas treniņš. Ja tos nemēģinām lasīt „dziļumā“, tad neizbēgami uztversim tikai kā daiļliteratūru, kas vēsta par cilvēkiem, kas dzīvoja simtiem gadu, spēja dzemdēt bērnus 90 gadu vecumā, staigāja pa ūdens virsmu un pārvērta ūdeni vīnā. Lieki piebilst, ka Alfas kursā mūs, protams, mudināja Bībeli lasīt „dziļumā“, un tas ir intelektuāls izaicinājums pat pieredzes bagātiem teologiem, kur nu vēl man.

Alfas kurss maina cilvēkus

Es neapgalvošu, ka no Alfas kursa esmu iznākusi kā pilnīgi cits cilvēks. Protams, gribētu, lai pārmaiņas notiek straujāk, bet no otras puses – ja tās uzšvīkstētu kā sērkociņš, visticamāk, tikpat ātri arī beigtos. Alfas kurss drīzāk ir pats sākums pārmaiņām manī – tas ir palīdzējis nolikt atskaites punktu, saprast, kas manī ir jāmaina, bet grūtākais vēl ir priekšā. Katrā ziņā iespēja uz sevi paraudzīties no citas perspektīvas ir bijusi vērtīga, lai gan es mēdzu jokot, ka mācītājam iepriekš vajadzēja brīdināt: „Var atklāties arī nepatīkami skati“.

Domāju vispirms par sevi, tikai tad par citiem, savukārt problēmas vispirms meklēju citos, nevis sevī – nedomāju, ka ar šo pieeju dzīvei esmu unikāla. Alfas kursā mūs nemēģināja iedzīt kādos kompleksos, gluži otrādi – es mācītāja teiktajā nolasīju aicinājumu sevi nešaustīt, bet gan racionāli paraudzīties uz savām nepilnībām un izvērtēt, ko varētu darīt lietas labā. Mērķis ir gluži vienkāršs – dzīvot, attiecoties pret citiem tā, kā tu gribētu, lai viņi attiecas pret tevi. Dzīvot, saprotot, ka pasaulē bez tevis ir arī citi cilvēki.

Alfas kurss = prieks

Jau pirms Alfas kursa sākšanas biju dzirdējusi un lasījusi cilvēku liecības par to, kādas sajūtas viņi piedzīvoja šī kursa laikā. Šķiet, ka miers un prieks bija visbiežāk minētās. Nesen, kad mācītājs lūdza par savu pieredzi Alfas kursā pastāstīt draudzei, sajūtas salīdzināju ar iemīlēšanos. Jūs jau zināt, kā tas ir – taureņi vēderā, skudriņas pa kauliem (galvenais, lai nav putni galvā). Atceros pirmo reizi, kad izgāju no Alfas kursa nodarbības ar savādu saviļņojumu. Gāju pa ielu un nemaz nejutos kā latviete, jo visu laiku gribējās smaidīt. Uz sajūtām gan pārāk nepaļaujos, jo tās ir mainīgas un droši vien ātri izgaisīs, tomēr tā ir arī zīme, ka kaut kādā veidā šis kurss uz mani iedarbojas.

Alfas kursā var rast atbalstu brīžos, kad tas ir visvairāk nepieciešams

Nav tā, ka četros Alfas kursa mēnešos mana dzīve atgādinātu tikai rozā mākoni, kurā nepazīst vārdu „problēmas“. Rudenī piedzīvoju arī kādu ļoti sāpīgu notikumu un pamanīju, ka brīdī, kad man bija nepieciešams atbalsts, es gluži instinktīvi devos tieši uz Ģertrūdes draudzi. Es nevēlos izplūst detaļās, jo situācija bija gana personiska, bet tieši toreiz es sapratu, ka reizē ar Alfas kursu es esmu atradusi arī spēcīgu atbalsta punktu.

Alfas kursā ir savējie

Visus Alfas kursā iepazītos cilvēkus es pirmoreiz mūžā sastapu tikai pirms pieciem mēnešiem, bet šajā īsajā periodā es ar viņiem esmu piedzīvojusi ko tādu, ko ar daudziem ikdienas paziņām neesmu pieredzējusi vairāku gadu laikā. Kad bija jāizlemj, vai Alfas kursa nodarbībā pavadīt arī savu dzimšanas dienas vakaru, man nebija daudz jādomā – protams!

Iesvētību dievkalpojumā mācītājs Krists Kalniņš akcentēja, ka mēs vairs neesam vieni, jo ar mums vienmēr būs draudze. Mēs nebijām vieni arī iepriekš – vēl Alfas kursa laikā draudzes locekļi parādīja, ka mēs esam „savējie“ un ka esam draudzē ļoti gaidīti. Ja nu kāds no Ģertrūdes šo lasa, gribētu izmantot iespēju un pateikt: mīļā draudze, jūs man esat liela dāvana!

Alfas kursā ir brīnišķīga atmosfēra

Vai zināt daudz notikumu, kuru laikā varat izturēt vairāk nekā divas stundas, ne reizi neielūkojoties mobilajā telefonā, nepārbaudot e-pastu, sociālo tīklu saturu? Alfas kurss bija tāds notikums. Atmosfēra tur bija tik jauka un nepiespiesta, ka tajos brīžos „ārpasauli“ uz laiku atstāju otrajā plānā.

Ar Dievu ir interesanti

Gribu savu liecību noslēgt tieši ar šo atziņu. Bieži vien par kristietību runājam ļoti pretenciozi, sakām, ka meklējam atbildes uz „dzīves lielajiem jautājumiem“. Protams, cenšamies darīt arī to (tiesa, ir daudz jautājumu, uz kuriem atbildes, visticamāk, tā arī neuzzināsim), bet ir vērts nokāpt no „augstajiem plauktiem“ un pamanīt, cik Dievs ir radošs un cik laba humora izjūta Viņam ir. Ir ļoti interesanti vērot, ko Dievs ar mani un apkārtējiem dara. Jā, ar Dievu tiešām ir daudz interesantāk, nekā bez Viņa.

Grūtākais jautājums pēc Alfas pabeigšanas ir – ko darīt tālāk, lai ieguvumi no šī kursa neizplēnētu? Šo atstāšu kā atklātu jautājumu, jo pati sev vēl neesmu radusi uz to atbildi. Ja vien būtu izveidots Betas kurss kā turpinājums Alfai (nieka 12 gadu laikā tā varētu iziet visu grieķu alfabētu), es noteikti pieteiktos.

Šajā liecībā es aprakstīju tikai savu pieredzi Alfas kursā, ko izgāju Vecajā Sv.Ģertrūdes draudzē. Ja nu kādam radās vēlme uzzināt ko vairāk par Ģertrūdes Alfu, ir vērts izlasīt mācītāja Rinalda Granta interviju, ko var atrast šeit ). Alfas kursa mājaslapa šeit.

Raksts pirmoreiz publicēts vietnē ”manapasaule.lv” 2015.gada 6.februārī.

Fragments no Vitas Dreijeres raksta par draudzes misiju Bolderājā (2015.gadā)

Ģertrūdes kalpošana Bolderājā sākās pērnā gada rudenī, bet aizmetņi tai meklējami vēl senāk – pirms pusotra gada. Toreiz aktualizējās ideja, ka Ģertrūde varētu palīdzēt kādai mazajai draudzei „restartēties“, stāsta mācītājs Krists Kalniņš. Viņu pašu šī ideja nebija pametusi kopš iepazīšanās ar Alfa kursa veidotāju pieredzi Londonā, jo viņi darot ko līdzīgu – dodoties uz „tukšām vietām“, veidojot jaunu draudzi, turklāt ieguldot šajā kalpošanā savus labākos resursus. [..] februārī uzsāktais Alfa kurss bija atbilde ilgstošām draudzes locekļu lūgšanām jau kopš 2008.gada. [..] Pateicoties Alfa kursam, dievkalpojumus apmeklējot vairāk cilvēku. Esot būtiski pieaudzis ziedojumu apjoms. Īpašs prieks esot arī par to, ka baznīcā sākot atgriezties draudzes locekļi, kas savulaik no tās aizgājuši ar „ievainotām sirdīm“. „Vai nu tā ir sakritība, vai pateicoties draudzes kalpošanai, bet tas tā notiek,“ priecājas Solveiga Jēgere. Būtiskāko ieguvumu viņa var izteikt dažos vārdos: Bolderājas draudzē „ir iepūsta jauna elpa“.

 

Vita Dreijere
Vita Dreijere ir žurnālistikas pasniedzēja Latvijas Universitātē. Viņa uzskata, ka medijam vissvarīgāk ir iegūt auditorijas uzticību, nevis uzmanību, un tāpēc novērtē kvalitatīvu žurnālistiku. Vita ir Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes ev.lut. draudzes locekle.