AttiecībasIesakāmIzpēte

Ineta Lansdovne: Neērtais izlīgums starp “mums” un ”viņiem” (+links uz diskusijas TIEŠRAIDI)

Pazīstamais mācītājs, afroamerikāņu pilsonisko tiesību un nevardarbīgās pretošanās kustības aktīvists Martins Luters Kings savulaik teica viedos vārdus, ka “mums jāmācās dzīvot kopā kā brāļiem (un māsām – autores piebilde) vai arī mēs iesim bojā kopā kā muļķi.”

Martins Luters Kings

Varētu šķist, ka runāt par sociālā izlīguma trūkumu vai nepieciešamību mūsdienu sašķeltajā un bieži vien polarizētajā sabiedrībā ir pašsaprotami. Īpaši kristiešu vidē un baznīcā, kas gadsimtiem ilgi ir mācījusi, sludinājusi un arī centusies praktizēt vienu no centrālajām kristietības tēzēm, ka pasaule tiek “labota” caur mierpilnu un cieņpilnu attiecību atjaunošanu – ar Dievu, ar sevi, ar citiem un ar visu radīto pasauli. Arī medija Tuvumā sauklī – tuvāk Dievam un tuvāk cilvēkiem – ir ietverta šī pamatpatiesība, un kā galvenās vērtības tiek minētas miers un domu apmaiņa.

Apokalipse kā atklāsme

Anahronisms– 1.Kāda vēsturiska laikmeta notikumu, parādību kļūdains attiecinājums uz citu laikmetu. 2. Novecojis uzskats, pagātnes palieka.

Visā pasaulē un arī Rietumu demokrātiskajā sabiedrībā mēs ar zināmu šoku un apjukumu piedzīvojam, ka

ir atgriezušās vai atmodušās idejas vai ideoloģijas, kuras uzskatījām par pagātnes rēgiem un anahronismiem 21. gadsimtā.

Cik bieži ir nācies sarunās dzirdēt vilšanos, neizpratni, arī dusmas! “Kā kaut kas tāds vēl iespējams 2020. gadā! Kas būtu domājis, ka joprojām esam tik nekritiska, aprobežota, neiecietīga un ļauna sabiedrība!” Nemaz nerunājot par mūsdienu sabiedrības sāpīgo problēmu – dialoga, ieklausīšanās, kritiskās domāšanas un cieņas pret sarunu biedru trūkumu –, kas visakūtāk jūtams virtuālajā telpā un sociālajos tīklos, bet izpaužas arī citās dzīves jomās.

Tribālisms– uzvedība un attieksme ar spēcīgu piederības sajūtu un lojalitāti noteiktai ciltij vai sociālajai grupai.

Publiskajā telpā nepaiet ne diena bez dažādu “-ismu” pieminēšanas, kritizēšanas un analizēšanas, kas nu kuram šķiet vislielākais ļaunums un rada vislielākās bažas un bailes. Nacionālisms, globālisms, rasisms, antisemītisms, seksisms, feminisms, marksisms, kapitālisms, liberālisms, konservatīvisms, un cauri visam vijas un pāri visam klājas paradigma “savējie” un “citādie”. Šķietami ir piepildījušies daudzu ekspertu paredzējumi, ka globalizācijas, plurālisma, postmodernisma un robežu izpludināšanas utt. virzībai var sekot spēcīgs pretvilnis kā jaunais tribālisms (no angļu val. – tribalism), kur “mēs” un “viņi” identitāte un piederība kādai konkrētai “ciltij” jeb grupai tiek no jauna stingri iezīmēta un atzīta par labu esam. Un daudziem cilvēkiem baznīcā un ārpus tās par izbrīnu izrādās, ka vienas un tās pašas sabiedrības plaisas starp piederībām, tautībām, pārliecībām un identitātēm šķeļ arī draudzes un to locekļus.

Atceros, kā 2014. gadā, viesojoties ASV, es satiku kādu slāvu draudzes vadītāju, kurš stāstīja, kā karš Ukrainas austrumos bija sašķēlis šo krievvalodīgo draudzi Amerikā, jo viena daļa draudzes locekļu vienkārši atteicās aizlūgt par Ukrainu.

Ja cītīgi seko līdzi mūsdienu “negatīvajām” tendencēm, brīžiem var pārņemt sajūta, ka izglītotā, “apgaismotā”, jā, arī “kristianizētā” Rietumu sabiedrība strauji regresē. Nācies dzirdēt arī tādu apzīmējumu kā “apokalipse”, ar to domājot mums ierastās politiskās iekārtas, kultūras vai pat civilizācijas beigas. Savukārt citi steidzas norādīt, ka vārda “apokalipse” oriģinālā nozīme sengrieķu valodā ir “atklāsme” (ἀποκάλυψις), un šis laiks tiešām daudz ko atklāj un izgaismo gan mūsos individuāli, gan sabiedrībā kopumā. Tāpēc šie satricinājumi esot jāvērtē pozitīvi un jāizmanto kā iespēja izmaiņām. Īpaši kristīgajām draudzēm.

Izlīguma tēmas trūkums baznīcā

Bēgļu nometnē Taizemē.

Jautājumi saistībā ar izlīgumu mani nodarbina jau ilgāku laiku. Īpaši, kopš vairākus gadus strādāju kristīgā misijā Taizemē un piedalījos izglītības projektos bēgļiem no Mjanmas (agrāk – Birmas), kuri dzīvoja uz Taizemes un Mjanmas robežas un sapņoja atgriezties savā dzimtenē. Lielākajai daļai no maniem draugiem un kolēģiem, bēgļiem, etniskā piederība bija kareni. Lai gan Mjanmā dominējošā reliģija ir budisms, vairākums karenu, kas ir viena no lielākajām mazākumtautībām, ir kristieši. Es bieži apmeklēju karenu draudžu dievkalpojumus bēgļu nometnē un pierobežas pilsētā Mae Sot, kur dzīvoju. Jo mūsu draudzība kļuva ciešāka, personīgajās sarunās sāka atklāties jautājumi, kas manus draugus sāpīgi nodarbināja.

“Kā mēs, atgriezušies Mjanmā, spēsim dzīvot kaimiņos ar saviem pāridarītājiem, proti, birmiešiem, kuri izdzina mūs no mājām, nodedzināja ciematus, izvaroja sievietes, nogalināja tuviniekus utt.? Vai mēs drīkstam runāt par taisnīgumu?”

Un otrs jautājums, kas parasti tika apspriests ārpus baznīcas sienām: “Kā lai mēs risinām šos jautājumus kā kristieši, ja neuzdrīkstamies par šo sāpi un bailēm diskutēt pat savās draudzēs un baznīcās? No mācītājiem un garīgajiem vadītājiem mēs dzirdam tikai vienu vēsti – ka viss ir jāpiedod, jo tā māca Kristus, ka kristiešiem vienkārši jāturas kopā, ka taisnīgums uz šīs zemes nav iespējams utt.” Vārdu sakot, baznīca ir tāda “neitrāla” vieta un draudze ir tāda “neitrāla” kopiena, kurā ienākot ir jākļūst “neitrāliem”.

Mana pieredze liecina, ka ar šādu problēmu un spriedzi saskaras ne tikai Mjanmas kristieši. Pazīstamais horvātu teologs Miroslavs Volfs identificē divus veidus, kādos baznīca ir attālinājusies no sociāla izlīguma bibliskās paradigmas.

Piētisks –  no vārda piētisms(piety) jeb dievbijīgs. Piētisms bija atjaunošanās kustība vācu luterānismā 18.gs. Piētismu saista arī ar Brāļu draudzēm. Plašākā nozīmē tas apzīmē individuālu dievbijību, kas nav atkarīga no baznīcas vai kopienas.

Pirmkārt, tā ir piētiska un sociāli konservatīva pieeja, kas sabiedrības izlīgumu reducē uz primāri “indivīda dvēseles izlīgšanu ar Dievu” (Miroslav Volf, The Social Meaning of Reconciliation). Tātad man kā kristietei pietiek ar to, kas notiek manās individuālajās attiecībās ar Dievu. Ja esmu izrunājusi šo problēmu ar Dievu, piemēram, atzinusi un nožēlojusi savu vainu, tad Dievs zina manu sirdi un attieksmi, un citu cilvēku domas un vēlmes nav tik būtiskas. Otrkārt, Volfs norāda uz liberālo pieeju, kuras centrā ir “cīņa par mieru un taisnīgumu”, un izlīgums ir iespējams tikai pēc absolūta sociālā taisnīguma atjaunošanas. Taču mēs zinām, ka taisnīguma vārdā var rasties jaunas netaisnības un izstumšana. Turklāt ne visu ir iespējams atgūt, atjaunot un izpirkt.

Latvijas kontekstā nemainīgi aktuāls ir jautājums par attiecību plaisu starp latviešu un krievvalodīgo kopienām, un arī šis jautājums bieži vien tiek apiets draudzēs. Jo kristieši taču ir vienoti Kristū, un tur nav ne latvieša, ne krieva, ne ukraiņa, ne poļa, ne baltkrieva utt. Tikai atkal realitāte liecina, ka, izejot ārpus baznīcas “neitralitātes” un “apolitiskuma” sienām, lielai daļai Latvijas kristiešu ir spēcīgs viedoklis, atšķirīgas informācijas telpas un zibenīgā ātrumā var iezīmēties, kurus uzskata par “mēs” un kurus par “viņiem”, ja tiek aizskarts kāds jūtīgs jautājums.

Jēzus Kristus nestais miers nav sentimentāls

Rembrants. Pazudušais dēls

Runājot par izlīgumu starp cilvēkiem, arī kristīgajā baznīcā bieži tiek lietotas dažādas metaforas, piemēram, būvēt tiltus vai nojaukt sienas, un Jēzus ir “mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra [..] un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta” (Efesiešiem 2:14, 16). Pazīstami arī vizuālie simboli kā rokas spiediens un apskāviens. Prātā nāk izcilā holandiešu mākslinieka Rembranta slavenā glezna “Pazudušais dēls”. Turklāt kristīgo draudžu tradicionāla dievkalpojuma sastāvdaļa ir miera sveiciens vai miera skūpsts.

Amerikāņu teoloģe Brenda Saltere Maknīla (Brenda Salter McNeil) definē:

“Izlīgums ir garīgs process, kas ietver piedošanu, nožēlu un taisnīgumu un atjauno salauztas attiecības un sistēmas, lai atspoguļotu Dieva sākotnējo nolūku cilvēces uzplaukumā”

(Brenda Salter McNeilRoadmap to ReconciliationMoving Communities Into UnityWholeness and Justice (Downers GroveIllinois: IVP Books, 2015), 22. )

Jūdaismā un kristietībā izlīguma process ir vienlaikus ceļš un galamērķis.

Bibliskā izpratnē un arī kristīgajā tradīcijā miers nav sentimentāls, mazasinīgs jēdziens, lai gan tieši par to sūdzējās mani draugi Mjanmā, ka kristieši to uztver tik “pūkaini”.

Miers un kristiešu vienotība ir populārs sauklis, bet būt miera un izlīguma nesējam var būt ļoti nepopulārs, pat bīstams solis, kā to rāda daudzu piemērs baznīcas vēsturē. “Savējiem” tu kļūsti par nodevēju, “citādie” raugās ar neuzticību, bet tiem, kuri vēlas uzturēt status quo, tas rada apdraudējumu.

Taču Jēzus Kalna sprediķa manifests ir tiešs un nepārprotams: “Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja evaņģēlijs 5:9)?

Īru rokgrupa U2 un tās solists Bono, kurš nenoliedzami ir viens no sociālā izlīguma “teologiem” mūsdienu popkultūrā, dzied:

“Tu kārto ceļasomu uz vietu, kurā vēl neviens nav bijis

Vietai, kurai ir jātic, lai to redzētu.”

Kā nonākt šajā vietā, kur “mēs” un “viņi”, “savējie” un “citādie” spēj būt un dzīvot kopā? Kas būtu nepieciešams tai “ceļasomā”, proti, kādas garīgās iemaņas, bez kurām ceļš neizdosies?

Izlīguma paradokss

Skulptūra no Coventru katedrāles Anglijā.

Viens no garīgajiem skolotājiem šajā jomā ir Džons Pauls Lederahs (John Paul Lederach), kurš pārstāv anabaptistu pacifisma tradīciju kā miera veidošanas (peacebuilding) unkonfliktu risināšanas teorētiķis un praktiķis no ASV. (John Paul LederachThe Journey Toward Reconciliation (Harrisonburg, VA: Herald Press, 1999), 60. ) Viņam ir liela starptautiskā pieredze, strādājot dažādās pasaules konfliktu zonās – Nikaragvā, Somālijā, Filipīnās, Ziemeļīrijā un citur. Grāmatā “Ceļš uz izlīgumu” (The Journey Toward Reconciliation) Dž.P. Lederahs apraksta izlīguma praksi, kas balstīta uz 85. psalma vārdiem:

“Žēlastība tiksies ar patiesību

taisnība skūpstīs mieru”

(Psalms 85:11).

Šie četri svarīgie jēdzieni veido spēcīgus paradoksus. Kad tiekas žēlastība (senebreju – hesed, חֶסֶד), patiesība (senebreju – emet, אֱמֶ֥ת), taisnīgums (senebreju – cedek, צֶ֖דֶק) un miers (senebreju – šalom, שָׁל֣וֹם), tās ir dzīvas balsis, kuru starpā notiek ļoti dinamiska, spraiga satikšanās. Bibliskajā teoloģijā šie nav abstrakti jēdzieni, kas savienojas kaut kādā statiskā Visuma harmonijā vai šalom, bet garīgās un praktiskās iemaņas, lai šo mieru jeb šalom radītu. Kad no konceptiem un lietvārdiem pārejam uz darbības vārdiem, mēs meklējam un atzīstam patiesību, dodam un dāvājam žēlastību, darām taisnību un turam mieru.

Jēzus Kristus dzīve un mācība rāda, ka patiesība nemaz nav pieejama, ja nav gribas pieņemt otru, to “svešo”, vai nav gribas mīlēt savus ienaidniekus. Taču pieredze rāda, ka tieši patiesības meklēšana var būt vislielākais šķērslis, jo rodas strīdi par faktiem, par patiesības versijām, par šī procesa lietderīgumu.

Restitūcija (no lat. restitutio – “tiesību atjaunošana”) – atsavināta nekustamā īpašuma valdījuma tiesību atjaunošana agrākajam īpašniekam vai tā mantiniekiem.

Reiz kādā diskusijā es dzirdēju jautājumu, vai sabiedrība nevarot vispirms “izlīgt” un pēc tam skaidrot patiesību, atzīt vainu, nožēlot, piedot un atjaunot taisnīgumu caur restitūciju, ja tas nepieciešams. Uzskatu, ka tieši šādu pseido-izlīgumu mēs bieži vien praktizējam “mīļā miera labad”.

Izlīguma procesā patiesības balsij vislielākā spriedze var rasties ar žēlastību, ja žēlastības vārdā tiek steidzināts uz piedošanu un aizmiršanu, proti, amnēziju. Kristietība māca, ka, lai gan žēlastība tiešām piedāvā amnestiju, piedošana ir patiesības un žēlastības savienošanās rezultāts. “Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs.” (Mateja evaņģēlijs 5:7)

Savukārt žēlastībai vislielākā spriedze veidojas ar taisnību jeb taisnīgumu, jo žēlastība dod vai dāvā, bet taisnīgums pieprasa. Taisnīgums pieprasa arī tribunālus un sodus. Taisnīgums rūpējas par atbildību, jo attiecības bez atbildības ir tukši vārdi. Taču Jēzus Kristus pašos pamatos iestājas par atjaunojošu taisnīgumu, ar cerību atjaunot attiecības un atkal iekļaut kopienā, nevis sodīt, atriebties un izstumt. Konfliktu risināšanas prakse rāda, ka taisnīgumam ir spriedze ar mieru – kam jānāk pirmajam?

Drosme būt izlīguma nesējiem

Kristīgajai baznīcai Latvijā un visur ir vitāli nepieciešams turpināt veidot dinamisku sociālu telpu, kurā cilvēki var praktizēt izlīguma iemaņas. Jāatzīmē, ka nav vienas īstās formulas. Kristīgā teoloģija uzsver izlīguma dievišķo noslēpumu, jo cilvēciski nav iespējams apgriešanos un satikšanos vienam ar otru kontrolēt. Katram personīgi un katrai kopienām tā ir drosmīga cīņa ar sevi un Dievu. Kā stāstā par brāļiem Ēsavu un Jēkabu, kur pēc pāridarījuma sekoja bēgšana un tad sekoja drosmīgs atpakaļceļš un sastapšanās. Ar sevi, savām bailēm, vainu un kaunu, ar Dievu un ar savu brāli kā agrāko ienaidnieku.

Kristietība māca, ka nevis hronos, bet kairos, proti, īstajā brīdī mēs pietuvojamies izlīguma ceļa galamērķim, kur

“žēlastība tiksies ar patiesību

taisnība skūpstīs mieru”.

Tāpēc pacietība, izturība un gaidīšana arī ir svarīgas garīgās iemaņas. Dieva iesētā cerības sēkla dod neatņemamas tiesības cerēt uz iekļaujošu kopā dzīvošanu, un kristietībā cita ceļa nemaz nav.


IESAKĀM

Vai kristiešos ir “dievišķā neapmierinātība” (atsaucoties uz Martina Lutera Kinga vārdiem)? Vai kristiešus uztrauc status quo un nodarbina vēlme virzīt šo neapmierinātību no “citādo” izstumšanas uz iekļaušanu? Kādas garīgās iemaņas tiek veidotas kristīgajās kopienās Latvijā?

Šiem jautājumiem pievērsīšos, vadot diskusiju “Izlīgums kā ceļš no izstumšanas uz iekļaušanu”, kas notiks Latvijas Bībeles Centrā, Rīgā un tiks translēta tiešraidē un tiešsaistē sarunu festivāla LAMPA ietvaros 4. septembrī plkst 16:00. Sarunā ar mani piedalīsies:

  • teoloģijas doktors Vitālijs Petrenko (Latvijas Bībeles Centra vadītājs kopš 2008. gada, Rīgas baptistu draudzes “Pestīšanas Templis” mācītājs, Miera un Izlīguma virziena dalībnieks Pasaules Evaņģēliskajā Aliansē) un
  • LU Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents un doktorants Ņikita Andrejevs (tulks, viens no ikgadējā 8. maija Izlīguma vakara organizētājiem Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcā).

Diskusija tiek rīkota sadarbībā ar LU Teoloģijas fakultāti un Izglītības un Miera institūtu. Saruna notiks latviešu un krievu valodā.

Zemāk saite uz tiešraidi.

 

Ineta Lansdovne
Ineta ir LU Teoloģijas fakultātes maģistrante, bloga “peaceroads.com” un kristīgā medija “Tuvumā.lv” autore. Inetai patīk pierakstīt savas domas un pieredzi. Viņa ir pabeigusi miera celšanas un izlīguma studijas Anglijā, un darbs cieši saistīts ar mieru veicinošiem projektiem. Inetai ir arī liela pieredze darbā ārpus Latvijas, vairākus gadus strādājot kristīgā misijā Dienvidaustrumu Āzijā.