Pilnveidot, nevis aizliegt. Valeriias pieredze – bērnunami, adopcija, audžuģimene


162
Valaleriia Obozna (22) savā Facebook profilā aktīvi iestājas pret aizliegumu adoptēt bērnus uz ārzemēm. Viņa iesaistījusies biedrībā “Sistēmas bērni”. Nesen kopā ar biedrības vadītāju Madaru Siliņu tikās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, lai aicinātu viņu neizsludināt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā un citos normatīvajos aktos, kas spēkā stāsies 1. septembrī, aizliedzot ārvalsts adopciju. Ir jāstrādā pie kopējās sistēmas uzlabošanas, saka Valērija, piebilstot: “Adopcija uz ārzemēm nav nekāds bērnu tirgus, ka daži mēdz sludināt.”
Darbā ”Bambini Club”

Valeriia pati augusi bērnunamā un audžuģimenē, bet šobrīd mācās par sociālo audzinātāju un strādā bērnu centrā Bambini Club, kur bērnus iepazīstina ar dažādām profesijām. Jauniete vēlas kļūt par sociālo darbinieci, lai liktu lietā savu pieredzi, tādā veidā palīdzot tiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā kā viņa pati bērnībā.

Par bērnunamu – labas atmiņas

Valeriias dzīves ceļš sistēmā sākās sešu mēnešu vecumā. Kopā ar savu pusmāsu un pusbrāli meitene nonāca bērnunamā. Sākumā krīzes centrā Marsa gatvē Rīgā, tam sekoja nākamais krīzes centrs un visbeidzot – Āgenskalna bērnunamā. “Mums paveicās, tas bija mums labvēlīgs bērnunams ar labiem dzīves apstākļiem, tur valdīja tīrība, kārtība,” atceras Valeriia. Tomēr bērnu vidū pastāvēja nežēlīga konkurence. Vienmēr bija jāaizstāv sevi, jāspēj pastāvēt starp vecākajiem bērniem, kuriem katram sava trauma, pārdzīvojumi un negatīvās emocijas, ko viņi centās izgāzt uz mazākajiem. Toties audzinātājas bija mīļas, atmiņā palikusi sociālā darbiniece Ilze, ar kuru Valeriia satuvinājās un uzturēja sirsnīgas attiecības arī pēc bērnunama. Kopumā par bērnunamu Valeriiai palikušas labas atmiņas.

UZZIŅA

Biedrība “Sistēmas bērni” sociālajā medijā ”Facebook” publicē rakstus par to bērnu likteņiem, kuri uzauguši bērnu namos, audžuģimenēs vai tikuši adoptēti.  

No 1. septembra paredzēts aizliegt bērnu adopciju uz ārzemēm. Kā atklāj lsm.lv, pērn uz ārzemēm adoptēti 42 Latvijas bērni, viņi visi devušies uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Šogad ārvalstu adopcijas process uzsākts jau 19 bērniem, bet viņus izmaiņas likumdošanā neskars. 

 

Kad meitenei bija jau pieci gadi, bērnunamu sāka apciemot kāds kristīgs pāris – Dace un Raivis no Mateja baptistu draudzes. Ciemojās kā brīvprātīgie, darbojās ar bērniem, spēlēja spēles, līdz nolēma Valeriiai piedāvāt iespēju dzīvot pie viņiem.

Tas notika Ziemassvētku laikā. Valeriia piekrita, viņai tolaik jau bija astoņi gadi. Audžumamma Dace nevarēja kļūt par oficiālu aizbildni, jo valstī noteikts, ka aizbildņa vecuma starpībai ar bērnu jābūt ne mazākai par 18 gadiem, taču Dace bija 17,6 gadus vecāka par Valeriiu, tāpēc par aizbildni kļuva Daces vīrs Raivis. “Uzskatu, ka šī obligātā 18 gadu starpība ir bezjēdzīga, jo jebkurā vecumā cilvēks var būt gan nobriedis un gudrs, gan ne visai piemērots, ir jāvērtē katra situācija individuāli,” pauž jauniete.

Valērija mazotnē.

“Tieši astoņu gadu vecumā man sākās problēmas ar gūžas locītavu – sešus gadus ar kruķiem nostaigāju. Tas bija grūts laiks, pārbaudījums visai jaunajai ģimenei. Šeit nodzīvoju līdz 18 gadu vecumam,” stāsta Valeriia. Šajā laikā viņa iesaistījās Mateja baptistu draudzes jauniešos, dziedāja korī Fusion. “Tas bija spēcīgs laiks manā dzīvē. Ieguvu ļoti daudz draugu.” Tomēr 13 gadu vecumā viņa kristījās bezkonfesiju draudzē.

“Negribu lietot vārdu kristietis, jo tas, manuprāt, ir diezgan sasmērēts. Es ticu Dievam. Man ir attiecības ar Dievu, tās varbūt nav tādas kā citiem, taču nedomāju, ka tas būtu slikti.

Man ir neticīgs draugs, un es nenosodu viņu par to. Nekad neesmu domājusi, ka netusēšu ar kādiem tikai tāpēc, ka viņi nav kristieši.”

Trīs bērni, trīs dažādi dzīves ceļi

Valeriia stāsta, ka bērns sešu gadu vecumā var izvēlēties – būt adoptētam vai nokļūt audžuģimenē Latvijā vai ārzemēs, vai arī palikt bērnunamā. “Brālis izvēlējās palikt bērnunamā, un tagad pats veido savu dzīvi, viņam ir meita.” Pēc mūsu sarunas Valeriia iecerējusi satikties ar savu brāli. “Bet mana māsa Liza (Elizabete) tika adoptēta uz Ameriku. Tas notika trīs, četrus gadus pēc tam, kad mani paņēma audžuģimene. Liza tur dzīvo, ir ieguvusi izglītību un pat apprecējusies. Māsai tagad ir 25 gadi. Kontakts ar viņu nav zudis, mēs katru nedēļu sazvanāmies caur Facebook un pļāpājām stundām ilgi.”

Māsa Liza ar savu vīru Mateju ASV.

Kad Valeriiai palika 13 gadu, audžuvecāki uzdāvināja viņai iespēju doties uz Ameriku. “Mēs visi trīs aizbraucām – es, mamma Dace, tētis Raivis. Viesojāmies un palikām pie kādas ģimenes, kas arī bija brīvprātīgie Latvijas bērnunamos un arī gatavojās kļūt par audžuvecākiem. Bija iespaidīgi redzēt Čikāgu pirms Ziemassvētkiem, sagaidīt jauno gadu Amerikā. Protams, tā kultūra ir citāda – visi smaida un priecājas, svētkos notiek lielā izēšanās – pieliekamais pilns ar produktiem, pat naktī vari aiziet un ko garšīgu apēst! Un tā greznība! It īpaši svētkos. Pat visi aizkari tiek nomainīti uz svētku aizkariem.” Tomēr par spilgtāko iespaidu Valeriia atzīst tikšanos ar māsu Lizu. Viņu adoptēja ģimene no Atlantas.

Valeriia uzskata, ka tagad zina, kā adoptētie bērni dzīvo ASV. Vaicājot, vai viņa varētu nosaukt arī kādu negatīvu pieredzi ar ārzemju adopciju, norāda: “Cik cilvēku, tik dažāda ir šī pieredze. Dažreiz raksturi nesakrīt, rodas konflikti, citreiz vecāki ir mierīgi pēc dabas, bet bērna raksturs tieši pretējs. Gadās bērni ar garīgu atpalicību, ļoti nervozi, dumpojas un pretojas, tad vecākiem ir grūti un, protams, var kaut kas notikt.

Audžumamma Dace Rence (pa labi).

Ļoti atkarīgs no paša bērna, vai viņš vēlas ko mainīt, pakļauties noteikumiem, kas viņam nāktu par labu. Nav tā, ka viss ir atkarīgs tikai no vecākiem, viņi arī ir tikai cilvēki, var pieļaut kļūdas.”

Bet nevienu konkrētu negatīvu gadījumu viņa neatminas.  

Valeriia ar pusbrāli (pa kreisi) un pusmāsu (pa labi) pirms pusmāsas adopcijas uz Ameriku.

Kādēļ grib aizliegt adopciju uz ārzemēm

Valeriia (no kreisās) ar pusmāsu Lizu ASV Ziemassvētkos.

“Mēs kā biedrība “Sistēmas bērni” secinām, ka viens no argumentiem ir — Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, arī darbaspēks sarūk. Tāpēc adopcija ārpus Latvijas nav atbalstāma. Nākamais iemesls — muļķīgs patriotisms: jā, tas ir mūsu cilvēks, viņam obligāti jāpaliek mūsu zemītē. Tādi apgalvojumi. Bet to autori nedomā, kā labāk būtu pašam bērnam. Tāpat daudzi sludina, ka adoptētie bērni pakļauti vardarbībai, ko neviens nevar izkontrolēt utt. Bet tas notiek arī Latvijas mērogā.” Valeriias sirds deg par to, lai arī turpmāk notiktu bērnu adopcija uz ārzemēm un galvenais — lai tiktu uzlabota visa adopcijas un aizbildniecības sistēma. “Mums nepieciešama sistēma, kas uzraudzītu bērnu ne tikai vienu gadu pēc adopcijas, bet līdz viņa 18 gadu vecumam, tad vardarbība mazināsies vai vispār nebūs. Cīņa šobrīd ir par bērna tiesībām pašam veikt izvēli.” (Tiek aktualizēts tēmturis, mirkļbirka sociālajos medijos #dodbērnamiespēju.)

Šobrīd bērnunamos atrodas 621 bērns, un biedrības “Sistēmas bērni” mērķis ir panākt, lai katram bērnam būtu iespēja dzīvot ģimenē, bet, ja Latvijā nav neviena, kas viņu vēlētos, tad lai ir iespēja tikt adoptētam uz citu valsti, kur ir ģimene, kas vēlas šo bērnu. Tās būtu finansiāli nodrošinātas ģimenes, kas varētu parūpēties par bērnu, audzināt, kā arī nodrošināt viņam izglītības iespējas.

 

30 000 eiro par bērnu – mīts vai patiesība?

Valeriia (pa kreisi) ar pusmāsu Lizu Vašingtonas lidostā, pēc sešu gadu neredzēšanās.

Pieminot ārzemju adopciju, bieži dzirdēts viedoklis, ka tā esot slēpta bērnu tirdzniecība. Valeriia to kategoriski noliedz. Viņa skaidro, ka katrā valstī adopcijas process saistīts ar dažādām izmaksām. Jā, Latvijā amerikāņiem tie varētu būt kopā ap 30 000 eiro. Bet šajā summā iekļautas tādas izmaksas kā lidmašīnu biļetes, dažādu dokumentu kārtošana, tulkošana, potenciālo adoptētāju uzturēšanās maksa Latvijā, tikšanās ar bērnu, kopīgi pasākumi, dāvanas.

Nav tā, ka adoptētājs nokrīt kā no gaisa un viss notiek. Nē, vispirms ar bērnu tiek veidota emocionālā saikne.

Amerikāņiem uz Latviju jālido vismaz 3 – 4 reizes, ja ne vairāk. Jātiekas ar bērnu, jāpavada kopā daudzas stundas. Tās ir izmaksas, kopā pat ļoti lielas. Valeriia ir sašutusi par bezatbildīgajiem komentāru rakstītājiem internetā, kas klaigā par bērnu tirdzniecību, nenoskaidrojot patiesību.

Bet pašu Valeriiu adopcijā uz ārzemēm visvairāk neapmierina tas, ka bērns pēc adopcijas tiek pamests likteņa varā. Kontrole no Latvijas iestāžu puses notiek tikai pusgadu pirms adopcijas un gadu pēc adopcijas. Kontrolei jābūt visu laiku, līdz bērns sasniedz 18 gadu vecumu.

Zemāk foto: Valeriia Rīgas pilī, kur tikās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, lai izteiktu atbalstu bērnu adopcijai uz ārzemēm arī turpmāk.

 

Ārzemnieku sirdis atvērtākas

Valeriia novērojusi, ka ārzemnieki labprātāk adoptē dažāda vecuma bērnus nekā Latvijas iedzīvotāji. Citvalstu pārstāvjiem ir lielākas finansiālās iespējas un viņu sirdis ir atvērtākas. Tāda ir šo valstu kultūras iezīme. Latvijā vairāk esam tendēti uz audžuģimeņu veidošanu, to var pat saukt par profesiju, jo audžuvecāki saņem finansējumu, darba atalgojumu. Tas ir normāli, jo audžuģimene gādā par bērnu līdz viņa pilngadībai. Valeriia: “Uzskatu, ka Amerikā un citur ir lielākas iespējas – mūsu valstī ir ļoti mazi pabalsti, un tas rada bailes uzņemties atbildību par bāreni.”

Šobrīd tiek pieļauts, ka bērnu drīkst adoptēt arī viens vecāks, visbiežāk tā ir sieviete. Tas nav vēlams, pārliecināta jauniete. Ir jābūt pilnai ģimenei — precētam pārim: gan vīrietim, gan sievietei, lai ģimenē veidotos harmoniskas attiecības un lai bērnam būtu vislabākais paraugs, kā nākotnē veidot savu ģimenes modeli. Savukārt viendzimumu pāriem vispār nedrīkstētu atļaut adoptēt bērnus. Valeriia: “Neuzskatu, ka viņi ir slikti cilvēki, bet domāju, ja reiz radīta savienība – sieviete un vīrietis, tad tā arī lai paliek.”

Valeriias dzīves stāsta turpinājums

No savas audžuģimenes Valeriia aizgāja, kad kļuva pilngadīga. Viņa tad vēl mācījās skolā. Meitene apmetās pie draudzenes un viņas tēta: “Viņiem bija liela māja, es tur uzkopu telpas, apmācīju draudzenes brālīti, un tur nodzīvoju pusotru gadu.” Valeriias bioloģiskā mamma dzīvo Ukrainā. Viņa mēģināja atjaunot attiecības ar mammu, iespējams, pat ar domu pārcelties uz dzīvi pie viņas, bet nesanāca. Ukrainā Valeriia pavadīja vienu mēnesi. “Atgriezos Latvijā, strādāju kafejnīcā, par darbu saņēmu smieklīgu atalgojumu, bet kopumā tā man bija laba pieredze. Dzīvoju Āgenskalnā drausmīgos dzīvokļos, taču tas bija tāds jaunības maksimālisms – izturēju, lai gan gāja grūti, iedzīvojos gastrītā, naudas nebija, bet par dzīvokli jāmaksā. Tagad ir stabili un labi, cik nu stabili un labi cilvēks vispār var justies Covid-19 vīrusa laikā.” Kad Latvijā izsludināja ārkārtējo situāciju un uz pāris mēnešiem tika slēgts Bambini Club, sēdējusi mājās, kopā ar draugu gādājusi par saviem trim kaķiem un izdzīvojusi šo laiku, jo bija iekrājumi un bezdarbnieka pabalsts.

Runājot par nākotni, jauniete min, ka vispirms pabeigs sociālās audzinātājas mācības, pēc tam augstskola, lai apgūtu sociālo darbu. Vēl pirms tam iecerējusi sakārtot jautājumu par valsts piederību, jo visu mūžu dzīvojot Latvijā, viņai joprojām ir Ukrainas pase.