Ineta Lansdovne: Neērtais izlīgums starp “mums” un ”viņiem” (+links uz diskusijas TIEŠRAIDI)

Pazīstamais mācītājs, afroamerikāņu pilsonisko tiesību un nevardarbīgās pretošanās kustības aktīvists Martins Luters Kings savulaik teica viedos vārdus, ka “mums jāmācās dzīvot kopā kā brāļiem (un māsām – autores piebilde) vai arī mēs iesim bojā kopā kā muļķi.”

Martins Luters Kings

Varētu šķist, ka runāt par sociālā izlīguma trūkumu vai nepieciešamību mūsdienu sašķeltajā un bieži vien polarizētajā sabiedrībā ir pašsaprotami. Īpaši kristiešu vidē un baznīcā, kas gadsimtiem ilgi ir mācījusi, sludinājusi un arī centusies praktizēt vienu no centrālajām kristietības tēzēm, ka pasaule tiek “labota” caur mierpilnu un cieņpilnu attiecību atjaunošanu – ar Dievu, ar sevi, ar citiem un ar visu radīto pasauli. Arī medija Tuvumā sauklī – tuvāk Dievam un tuvāk cilvēkiem – ir ietverta šī pamatpatiesība, un kā galvenās vērtības tiek minētas miers un domu apmaiņa.

Apokalipse kā atklāsme

Visā pasaulē un arī Rietumu demokrātiskajā sabiedrībā mēs ar zināmu šoku un apjukumu piedzīvojam, ka

ir atgriezušās vai atmodušās idejas vai ideoloģijas, kuras uzskatījām par pagātnes rēgiem un anahronismiem 21. gadsimtā.

Cik bieži ir nācies sarunās dzirdēt vilšanos, neizpratni, arī dusmas! “Kā kaut kas tāds vēl iespējams 2020. gadā! Kas būtu domājis, ka joprojām esam tik nekritiska, aprobežota, neiecietīga un ļauna sabiedrība!” Nemaz nerunājot par mūsdienu sabiedrības sāpīgo problēmu – dialoga, ieklausīšanās, kritiskās domāšanas un cieņas pret sarunu biedru trūkumu –, kas visakūtāk jūtams virtuālajā telpā un sociālajos tīklos, bet izpaužas arī citās dzīves jomās.

Publiskajā telpā nepaiet ne diena bez dažādu “-ismu” pieminēšanas, kritizēšanas un analizēšanas, kas nu kuram šķiet vislielākais ļaunums un rada vislielākās bažas un bailes. Nacionālisms, globālisms, rasisms, antisemītisms, seksisms, feminisms, marksisms, kapitālisms, liberālisms, konservatīvisms, un cauri visam vijas un pāri visam klājas paradigma “savējie” un “citādie”. Šķietami ir piepildījušies daudzu ekspertu paredzējumi, ka globalizācijas, plurālisma, postmodernisma un robežu izpludināšanas utt. virzībai var sekot spēcīgs pretvilnis kā jaunais tribālisms (no angļu val. – tribalism), kur “mēs” un “viņi” identitāte un piederība kādai konkrētai “ciltij” jeb grupai tiek no jauna stingri iezīmēta un atzīta par labu esam. Un daudziem cilvēkiem baznīcā un ārpus tās par izbrīnu izrādās, ka vienas un tās pašas sabiedrības plaisas starp piederībām, tautībām, pārliecībām un identitātēm šķeļ arī draudzes un to locekļus.

Atceros, kā 2014. gadā, viesojoties ASV, es satiku kādu slāvu draudzes vadītāju, kurš stāstīja, kā karš Ukrainas austrumos bija sašķēlis šo krievvalodīgo draudzi Amerikā, jo viena daļa draudzes locekļu vienkārši atteicās aizlūgt par Ukrainu.

Ja cītīgi seko līdzi mūsdienu “negatīvajām” tendencēm, brīžiem var pārņemt sajūta, ka izglītotā, “apgaismotā”, jā, arī “kristianizētā” Rietumu sabiedrība strauji regresē. Nācies dzirdēt arī tādu apzīmējumu kā “apokalipse”, ar to domājot mums ierastās politiskās iekārtas, kultūras vai pat civilizācijas beigas. Savukārt citi steidzas norādīt, ka vārda “apokalipse” oriģinālā nozīme sengrieķu valodā ir “atklāsme” (ἀποκάλυψις), un šis laiks tiešām daudz ko atklāj un izgaismo gan mūsos individuāli, gan sabiedrībā kopumā. Tāpēc šie satricinājumi esot jāvērtē pozitīvi un jāizmanto kā iespēja izmaiņām. Īpaši kristīgajām draudzēm.

Izlīguma tēmas trūkums baznīcā

Bēgļu nometnē Taizemē.

Jautājumi saistībā ar izlīgumu mani nodarbina jau ilgāku laiku. Īpaši, kopš vairākus gadus strādāju kristīgā misijā Taizemē un piedalījos izglītības projektos bēgļiem no Mjanmas (agrāk – Birmas), kuri dzīvoja uz Taizemes un Mjanmas robežas un sapņoja atgriezties savā dzimtenē. Lielākajai daļai no maniem draugiem un kolēģiem, bēgļiem, etniskā piederība bija kareni. Lai gan Mjanmā dominējošā reliģija ir budisms, vairākums karenu, kas ir viena no lielākajām mazākumtautībām, ir kristieši. Es bieži apmeklēju karenu draudžu dievkalpojumus bēgļu nometnē un pierobežas pilsētā Mae Sot, kur dzīvoju. Jo mūsu draudzība kļuva ciešāka, personīgajās sarunās sāka atklāties jautājumi, kas manus draugus sāpīgi nodarbināja.

“Kā mēs, atgriezušies Mjanmā, spēsim dzīvot kaimiņos ar saviem pāridarītājiem, proti, birmiešiem, kuri izdzina mūs no mājām, nodedzināja ciematus, izvaroja sievietes, nogalināja tuviniekus utt.? Vai mēs drīkstam runāt par taisnīgumu?”

Un otrs jautājums, kas parasti tika apspriests ārpus baznīcas sienām: “Kā lai mēs risinām šos jautājumus kā kristieši, ja neuzdrīkstamies par šo sāpi un bailēm diskutēt pat savās draudzēs un baznīcās? No mācītājiem un garīgajiem vadītājiem mēs dzirdam tikai vienu vēsti – ka viss ir jāpiedod, jo tā māca Kristus, ka kristiešiem vienkārši jāturas kopā, ka taisnīgums uz šīs zemes nav iespējams utt.” Vārdu sakot, baznīca ir tāda “neitrāla” vieta un draudze ir tāda “neitrāla” kopiena, kurā ienākot ir jākļūst “neitrāliem”.

Mana pieredze liecina, ka ar šādu problēmu un spriedzi saskaras ne tikai Mjanmas kristieši. Pazīstamais horvātu teologs Miroslavs Volfs identificē divus veidus, kādos baznīca ir attālinājusies no sociāla izlīguma bibliskās paradigmas.

Pirmkārt, tā ir piētiska un sociāli konservatīva pieeja, kas sabiedrības izlīgumu reducē uz primāri “indivīda dvēseles izlīgšanu ar Dievu” (Miroslav Volf, “The Social Meaning of Reconciliation“). Tātad man kā kristietei pietiek ar to, kas notiek manās individuālajās attiecībās ar Dievu. Ja esmu izrunājusi šo problēmu ar Dievu, piemēram, atzinusi un nožēlojusi savu vainu, tad Dievs zina manu sirdi un attieksmi, un citu cilvēku domas un vēlmes nav tik būtiskas. Otrkārt, Volfs norāda uz liberālo pieeju, kuras centrā ir “cīņa par mieru un taisnīgumu”, un izlīgums ir iespējams tikai pēc absolūta sociālā taisnīguma atjaunošanas. Taču mēs zinām, ka taisnīguma vārdā var rasties jaunas netaisnības un izstumšana. Turklāt ne visu ir iespējams atgūt, atjaunot un izpirkt.

Latvijas kontekstā nemainīgi aktuāls ir jautājums par attiecību plaisu starp latviešu un krievvalodīgo kopienām, un arī šis jautājums bieži vien tiek apiets draudzēs. Jo kristieši taču ir vienoti Kristū, un tur nav ne latvieša, ne krieva, ne ukraiņa, ne poļa, ne baltkrieva utt. Tikai atkal realitāte liecina, ka, izejot ārpus baznīcas “neitralitātes” un “apolitiskuma” sienām, lielai daļai Latvijas kristiešu ir spēcīgs viedoklis, atšķirīgas informācijas telpas un zibenīgā ātrumā var iezīmēties, kurus uzskata par “mēs” un kurus par “viņiem”, ja tiek aizskarts kāds jūtīgs jautājums.

Jēzus Kristus nestais miers nav sentimentāls

Rembrants. Pazudušais dēls

Runājot par izlīgumu starp cilvēkiem, arī kristīgajā baznīcā bieži tiek lietotas dažādas metaforas, piemēram, būvēt tiltus vai nojaukt sienas, un Jēzus ir “mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra [..] un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta” (Efesiešiem 2:14, 16). Pazīstami arī vizuālie simboli kā rokas spiediens un apskāviens. Prātā nāk izcilā holandiešu mākslinieka Rembranta slavenā glezna “Pazudušais dēls”. Turklāt kristīgo draudžu tradicionāla dievkalpojuma sastāvdaļa ir miera sveiciens vai miera skūpsts.

Amerikāņu teoloģe Brenda Saltere Maknīla (Brenda Salter McNeil) definē:

“Izlīgums ir garīgs process, kas ietver piedošanu, nožēlu un taisnīgumu un atjauno salauztas attiecības un sistēmas, lai atspoguļotu Dieva sākotnējo nolūku cilvēces uzplaukumā”

(Brenda Salter McNeil, Roadmap to Reconciliation: Moving Communities Into Unity, Wholeness and Justice (Downers Grove, Illinois: IVP Books, 2015), 22. )

Jūdaismā un kristietībā izlīguma process ir vienlaikus ceļš un galamērķis.

Bibliskā izpratnē un arī kristīgajā tradīcijā miers nav sentimentāls, mazasinīgs jēdziens, lai gan tieši par to sūdzējās mani draugi Mjanmā, ka kristieši to uztver tik “pūkaini”.

Miers un kristiešu vienotība ir populārs sauklis, bet būt miera un izlīguma nesējam var būt ļoti nepopulārs, pat bīstams solis, kā to rāda daudzu piemērs baznīcas vēsturē. “Savējiem” tu kļūsti par nodevēju, “citādie” raugās ar neuzticību, bet tiem, kuri vēlas uzturēt status quo, tas rada apdraudējumu.

Taču Jēzus Kalna sprediķa manifests ir tiešs un nepārprotams: “Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja evaņģēlijs 5:9)?

Īru rokgrupa U2 un tās solists Bono, kurš nenoliedzami ir viens no sociālā izlīguma “teologiem” mūsdienu popkultūrā, dzied:

<