Būt kopā – latviešiem un krievvalodīgajiem (+ VIDEO IERAKSTS no diskusijas par izlīgumu)


124
4. septembrī festivāla ”LAMPA” ietvaros notika diskusija ”Izlīgums kā ceļš no izstumšanas uz iekļaušanu.” Diskusijas mērķis bija vērst uzmanību uz tēmu par sašķeltību Latvijas sabiedrībā, tajā skaitā kristiešu vidū, starp latviešiem un krievvalodīgo kopienu. Kā zināms, Jaunajā Derībā, Pāvila vēstulē galatiešiem 3.nodaļā no 26. līdz 28.pantam teikts: “Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.” Tomēr mēs zinām, ka mums katram ir sava identitāte un personīgā pieredze. Ir bijuši strīdi par to, vai cilvēka identitāte ir sociālā konstrukcija, vai arī cilvēka būtība kopš dzimšanas, tomēr šoreiz identitāte tika apspriesta no teoloģijas par izlīgumu skatu punkta  — kā veidot attiecības un būt kopā.

Diskusiju vadīja:

Ineta Lansdovne, LU Teoloģijas fakultātes maģistrante, bloga “peaceroads.com” un kristīgā medija “Tuvumā.lv” autore. Vairāk nekā 10 gadus strādājusi brīvprātīgo darbu dažādos projektos ārpus Latvijas – Taizemē, Kambodžā, Mjanmā, Ēģiptē un Dienvidāfrikā.

Diskusijā piedalījās:

Vitālijs Petrenko, Dr.theol., Latvijas Bībeles Centra vadītājs kopš 2008. gada, zinātnieks-pētnieks (St. John’s College, Durham University, UK), asociētais profesors (Norwegian School of Leadership and Theology, Oslo, Norway), Rīgas “Pestīšanas Tempļa” baptistu draudzes mācītājs, Miera un Izlīguma virziena dalībnieks Pasaules Evaņģēliskajā Aliansē.

Ņikita Andrejevs, Mg.theol., LU Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents un doktorants, tulks, viens no ikgadējā 8. maija Izlīguma vakara organizētājiem Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcā.

Saruna notika divās valodās – latviešu un krievu, tulkojumu nodrošināja Veronika Martinova. Pasākumu organizēja LU Teoloģijas fakultāte sadarbībā ar Miera un integrācijas institūtu un mediju Tuvumā.lv.

Foto: Ilze Stikāne

Vitālija stāsts – bēglis no Baltkrievijas

Tēmu par izstumšanu un iekļaušanu vispirms ilustrēja Vitālija Petrenko personīgais stāsts par savas ģimenes pieredzi, kā nokļuva Latvijā no Baltkrievijas. ”60. gadi Padomju

Foto: Ilze Stikāne

Savienībā nebija viegls laiks kristiešiem, jo valdīja ateistiska, komunistiska sistēma, kas karoja pret kristiešiem. Tika izdarīts spiediens un notika vajāšanas,” stāstīja Vitālijs. Viņa tēvu notiesāja un pasludināja par tautas nodevēju. Tajā laikā Vitālijam bija tikai 4 gadi, viņš nesaprata, kas notiek. Viņa vecāki pieņēma lēmumu pārcelties uz Latviju. Tādā veidā Latvija kļuva par patvērumu viņa ģimenei. Petrenko ģimene no lielas pilsētas bija nonākuši mazā ciematā laukos, kur apkārt bija tikai latviešu kaimiņi, kuri sākumā uzmanīgi vēroja viņus, tāpat kā viņi kaimiņus. ”Bet tad viņi iepazina mūs, kādi mēs esam, un arī mēs redzējām, kādi ir viņi, un mēs izveidojām labas attiecības. Viņi pieņēma mūs, un mēs pieņēmām viņus,” stāstīja Vitālijs.

”Es nekad neaizmirsīšu, kā kaimiņiene Mildas tante cepa maizi krāsnī un vienmēr atnesa mums. Tas bija mīlestības apliecinājums, tas bija pieņemšanas apliecinājums.”

Vitālijs ir pateicīgs Dievam un saviem kaimiņiem, kuri toreiz parādīja Dieva mīlestību grūtajos laikos.

Klausoties šo stāstu, Ineta secināja: būtu jārunā arī par bēgļu uzņemšanu un viesmīlību mūsdienu Latvijā. Jo katram cilvēkam, kas bēg, ir personīgais stāsts.

Ineta dalījās ar savu pieredzi brīvprātīgajā darbā ar bēgļiem no Mjanmas. Šie bēgļi bija pieredzējuši etnisko tīrīšanu, genocīdu. Jo dziļāka kļuva draudzība, jo atklātāki viņi kļuva. Radās jautājums par sapni atgriezties dzimtenē kādreiz nākotnē. Viņi vēlējās atgriezties mājās, bet smagais jautājums bija, kā turpmāk dzīvot kopā, proti, ar tiem, kas nodedzināja ciemus, nogalināja ģimenes, izvaroja sievietes. Kā mēs dzīvosim kopā? Viņu dziļākā sāpe bija, ka par šiem jautājumiem viņi nevarēja runāt savā kristīgajā kopienā, draudzē, baznīcā. Viņi neatļāvās runāt baznīcā par savām sāpēm, savām bailēm. Ja šie jautājumi tika pacelti, tad atskanēja labās idejas, kā mācība par piedošanu. Vienkārši jāpiedod un līdz ar to jāaizmirst. ”Sarunā par mieru vai par sociālu izlīgumu starp dažādām cilvēku grupām tā ideja bija ļoti “pūkains” sauklis,” atminējās Ineta.

Attieksme pret sašķeltību

Kā Latvijas kristieši lūkojas uz sašķeltības problēmu sabiedrībā? Vitālijs atbildēja, ka var raudzīties no dažādiem skatupunktiem. No teoloģijas viedokļa, kā teikts Mateja evaņģēlijā (12.nodaļā 25.pantā), “sašķelta valsts nepastāvēs.” Cits skatu punkts ir  atskatīties atpakaļ un pat nesenajā pagātnē redzēt, kā konfliktus ir risinājušas dažādas valstis. ”Bet varam raudzīties uz to no cilvēka personīga stāsta redzes punkta. Veids, kā var atrisināt jebkuru konfliktu, ir runāt un komunicēt par to. Mums ir jārisina šī situācija [Latvijā], nedrīkst pieļaut, ka tiek sēts naids caur politiskiem virzieniem,” uzsvēra Vitālijs.

Uz Inetas jautājumu, vai draudzēm būtu jārunā par sašķeltības problēmu, Ņikita atbildēja, ka ”baznīcai un kristietībai kopumā ir ļoti daudz labu ideju, un Latvijas baznīcai izdodas ļoti labi tās izteikt. Mēs zinām par lielo konfesiju izteikumiem šajā sakarā, mūsu luterāņu un katoļu arhibīskapu labajiem vārdiem par to, ka sabiedrības izlīgums ir vajadzīgs. Arī mazākas kristīgās kopienās, kā Rīgas anglikāņu baznīcā, ir zināma pieredze ar simboliskajiem Otrā pasaules kara atceres pasākumiem. Bet, iespējams, baznīcas iekšpusē cilvēki dzird to, ko garīgie vadītāji, mācītāji, teologi saka, bet tomēr ir plaisa starp baznīcu un sabiedrību, un caur šo plaisu bieži vien nav dzirdams, kas skan iekšpusē. Tā ir mana pieredze, ko pārstāvu kā cilvēks, kas pieder abām šīm pasaulēm – baznīcai un sabiedrībai, ja mēs vispār tās nodalām. Ar idejām viss ir kārtībā, bet jautājums ir par praksi un kā tās translēt sabiedrībā, lai cilvēki dzirdētu un adekvāti uztvertu.”

Dažādas atmiņu telpas

Lai būtu iespējams izlīgums, viens no nepieciešamajiem soļiem ir risināt piemiņas un vēsturiskās atmiņas problemātiku. Ineta šim jautājumam pievērsās, atsaucoties uz horvātu teologa Miroslava Volfa pieeju izlīguma procesam. M.Volfs runā par izlīguma elementiem – patiesība jeb piemiņa vai atcerēšanās; nožēla; piedošana; atjaunošana un tad iekļaušana kā apskāviens. Tie nav secīgi soļi, bet visi nepieciešamie elementi izlīguma procesā.

Runājot par piemiņas un vēsturiskās atmiņas problemātiku, Ineta uzsvēra, ka Latvijā sarunas par sabiedrības sašķeltību vienmēr atduras pret to, ka latvieši un kriev

Foto: Ilze Stikāne

valodīgie ir dažādās atmiņu telpās. “Pastāv kaut kāda atmiņu konjuktūra, ka nevaram vienoties par vēsturisko atmiņu. Jautājums ir par atcerēšanos, kas, protams, ir ļoti bibliski, ja sāk uzskaitīt, cik reizes Bībelē ir lietots vārds “Atceries…”. Šī ļoti bibliskā ideja praksē izrādās tik sarežģīta, un bieži vien mēs labāk izvēlamies amnēzijas jeb aizmiršanas ceļu,” komentēja Ineta.

Šajā sakarā Ņikita pieminēja ikgadējo 8. maija Izlīguma pasākumu Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcā. Viņaprāt var piekrist idejai, ka atmiņa ir sociāls fenomens.  ”Sabiedrībā pastāv atmiņas mehānismi, un tie kaut kādā ziņā veido mūsu sabiedrības indentitāti. Šajā ziņā pasākums bija domāts kā tāds publisks rituāls, kurā, ja tas pareizi notiek, ir iespēja sanākt kopā dažādiem cilvēkiem ar dažādām atmiņām par Otro pasaules karu un tā beigām un kopā pieminēt. Vēl svarīgs aspekts šai kultūras atmiņas idejai ir tā laika notikumu piesaistīšana kādiem citiem notikumiem vēsturē. Šajā ziņā mēs sasaistām šo mūsdienu šķelšanās situāciju ar to vēsturisko šķelšanos,” stāstīja Ņikita.

Cilvēkam ir svarīgas arī individuālās attiecības citam ar citu. ”Katram ir tiesības atcerēties sevi tādu, kāds biju. Man nav kaut kas no savas dzīves jāslēpj no citiem cilvēkiem. Un tas varētu būt gan kāds ieradums, gan arī mana identitāte, ka man nav jāslēpj to, ka es, piemēram, esmu krievvalodīgs,” uzsvēra Ņikita. Izlīgums nozīmētu savā ziņā samierināšanos ar to, ka ”man ir tiesības būt tādam, kāds es esmu, un citam arī ir šīs pašas tiesības. Pat, ja man varētu būt absolūti nepieņemami tas, ko dara šis otrs cilvēks, un arī viņam var būt līdzīgs uzskats par mani.” Savukārt sabiedrības amnēzija izpaustos tādējādi, ka  mēs komunicējam cits ar citu kā cilvēki bez savas pieredzes ”kā gludi “piegludināti”’ Izlīgums ir tas, ka mēs varam atklāti vismaz runāt par savu pieredzi,” uzskata Ņikita.

Tātad, piemiņa un atcerēšanās vieno vai šķeļ, turpināja jautāt Ineta. Vai baznīcas kā piemiņas un tradīciju institūts Latvijā tiek galā ar šo izaicinājumu, vai tomēr izvairās un piegludina, Ineta jautāja Vitālijam.

Festivāla LAMPA devīze šogad ir “Kopā””. ”Mums ir jāturas kopā, jābūt vienotiem labas gribas cilvēkiem un jābūt tiem, kas iesāk dialogu. Būt gataviem izrunāties un uzklausīt vienam otru, ka mēs būtu gatavi lūgt piedošanu un tad iet uz priekšu,”- devīzi komentēja Ineta.

Turpinot Ņikitas iesākto domu, Vitālijs piebilda, ka viens no izlīguma elementiem ir vēlēšanās un spēja uzklausīt otru. Un no teoloģijas viedokļa, raugoties Bībelē, ļoti bieži sastopams vārds ir “atceries”. Un tad, kad tiek nožēloti grēki, tad Dievs saka, tiks atmesti grēki un tie vairs netiks pieminēti. Pielietojot, interpretējot to mūsu situācijā,

mums ir jāatceras, ka ir lietas, kas mums jānožēlo un par kurām ir jālūdz piedošana. Un tad to sāpīgo, kas bija mūsu pagātnē, mēs varam aizmest prom.

Tāpēc arī atmiņas par pagātni var gan vienot cilvēkus, gan arī šķelt.

Latvijas draudžu kontekstā Vitālijs atzīmēja, ka katra paaudze sastopas ar saviem izaicinājumiem. Piemēram, Vitālija vecāku paaudze sastapās ar ateistisko komunismu. ”Jebkurš izaicinājums prasa drosmi, nestandarta pieeju un uzvedību. Latvijas kontekstā sabiedrības izlīguma tēma ir ļoti sarežģīta. Iespējams, pat politiski neizdevīga.” Vitālijs aicināja: ”Mīļie draugi, arī mācītāji, ja jūs mani dzirdat, tad [izlīgums] ir aicinājums, kuru mēs atrodam Svētajos Rakstos. Jo apustulis Pāvils, kas bija cilvēks ar milzīgu sirdi, saka, ka mums ir uzticēta izlīguma vēsts. Jāsaka, ka viņš bija pravietis laikā, kad ebreji jutās pārāki pār grieķiem un romieši bija pārāki par visiem. Un te pēkšņi skan vārdi, ka Kristū nav ne jūda, ne grieķa, nav ne verga, ne brīvā, ne vīrieša, ne sievietes, bet Kristus ir visos, un mēs Kristū. Un ideāli, ja tas būtu arī kristiešos. Mums ir pamats, mums ir šī platforma, lai izlīdzinātos ne tikai ar Dievu, bet arī vienam ar otru.” Veicināt izlīgumu ir tas ko viņš vēlas darīt un kam veltīt savu dzīvi. Vitālijs dziļi tic, ka atradīsim brīvību gan sev personīgi, gan arī tas atnesīs dziedināšanu sabiedrībai kopumā.


 

Klausītāju jautājumi

Tiešraidē iesaistījās arī klausītāji, sūtot jautājumus. Viens no jautājumiem bija: ja izlīgums un savstarpēja cieņa ir divpusējs pretimnākšanas ceļš,kuram ir jāsper pirmais solis – vājākajam, kuram nav likumdošanas vara, vai stiprākajam. Vai rezultātā neiznāks pakļaušanās vai paverdzināšana?

Ņikita atzina, ka šis jautājums izraisa pretjautājumu jautātāja pozīcijas dēļ, iedalot visu sabiedrību divās grupās. Taču realitātē sabiedrībā katrs indivīds atšķiras ar savu svaru mūsu sabiedrībā. Nav tāda viena masa, kas apspiež otru masu. ”Daudzi cilvēki mūsu sabiedrībā piedzīvo vardarbību, apspiešanu, tiesību ierobežojumus vairākos veidos, kur svarīgs dzimums, etniskā piederība, vecums, seksuālā orientācija, ādas krāsa. Mēs nemitīgi maļam šo latviešu un krievu jautājumu, bet man tas var likties neadekvāts, jo es to nepieredzu burtiski. Būtu jārunā par mūsu sabiedrības kultūru kopumā, kur cilvēki piedzīvo izstumšanu ne tikai, piemēram, valodas aspekta dēļ,” komentēja Ņikita.

Komentārus Tuvumā.lv ”Facebook” lapā lasi šeit.

Vitālijs atsaucās uz ievērojamo afroamerikāņu sludinātāju un pilsonisko tiesību aizstāvi Martinu Luteru Kingu, kuram pieder slavenā frāze “Man ir sapnis”. Var bezgalīgi runāt par garīgo un etnisko sašķeltību sabiedrībā, tai skaitā draudzēs. Taču, uzstādot diagnozi, mēs varam tikt dziedināti. Vispirms ir vajadzīga tāda “dievišķā neapmierinātība” ar esošo lietu kārtību un gan personīgā, gan garīgā līmenī uzņemties atbildību par stāvokli, kādā esam. ”Kā kristietis un kā šīs valsts, kuru es mīlu, pilsonis, es nesamierinos ar to, kā ir šobrīd,” uzstāja Vitālijs. Viņaprāt garīgajiem vadītājiem, mācītājiem, arī politiķiem, tai skaitā Valsts prezidentam, būtu jārunā par sabiedrības izlīgumu.

Vairāki jautājumi no klausītāju puses pieskārās saziņas valodas aspektam un sarunai divās valodās, ieskaitot komentāru, ka divas valodas dara sarunu neveiklu. Kāda ir valodas funkcija šajā dialogā un vai nevajag tulkot arī kopienu naratīvus, ne tikai pašus vārdus.

Ņikita savā atbildē uzsvēra, ka visefektīvākais ceļš ir katram pašam apgūt valodas, lai sasniegtu savus mērķus saziņā ar citiem, nevis gaidīt no valsts institūciju puses mediāciju šajā jautājumā.

Noslēgumā Ineta citēja amerikāņu teologa Valtera Brugemana frāzi par “pravietisko iztēli”, kas ir kristīgo draudžu uzdevums sabiedrības izlīgumā. Un tika atzīmēts, ka šī saruna nebūt nav pabeigta, bet jāturpina citos forumos, citās platformās, lai turpinātu iet izlīguma ceļu.