Tukšās velonovietnes: kādu nākotni mēs būvējam Rīgā?

Bieži domājam, ka vīzija ir kaut kas abstrakts – sapnis vai skaisti vārdi uz papīra. Bet patiesībā vīzija ir ļoti taustāma. Tā ir nauda, kas tiek iztērēta, un objekti, kas tiek uzbūvēti. Lai saprastu, kāda nākotne tiek veidota, nav jālasa dokumenti, – pietiek paskatīties, kas ir uzbūvēts un kam tas domāts.

Foto: Jolanta Raita

Rīgā pie Šķirotavas stacijas, Krustpils ielas pusē, aptuveni pusgadu atpakaļ ir uzbūvēts “mobilitātes punkts” [šī raksta autore ir Šķirotavas apkaimes iedzīvotāja, kura ikdienā mēro ceļu no dzīvesvietas līdz Rīgas centram]. Tam ir dārga velonovietne ar jumtu, kas to pasargā no nelabvēlīgiem laikapstākļiem, soliņi, apgaismojums un pieturzīmes: “Iekāpšana”, “Izkāpšana”. Tikai neviens autobuss tur nepiestāj, arī velo novietnes vēl aizvien stāv tukšas, un tualešu durvis vienmēr ir ciet. Kārtējais neveiksmīgais būvniecības projekts? Vai piemineklis nākotnes vīzijai, kuru kāds cits ir izdomājis manā vietā?

Foto: Jolanta Raita

Varbūt šai vietai ir savs plāns, par kuru es nezinu, un varbūt tualetes atvērs rīt? Arī to nezinu. Bet es zinu to, ko, garām ejot, esmu redzējusi līdz šim: šī vieta izskatās kā dekorācija, kurā neviens nedzīvo, un nojume virs milzīgās velonovietnes uzkrītoši kontrastē ar tās iztrūkumu pie iekāpšanai un izkāpšanai paredzētajām zonām. Tuvumā ir vēl trīs pieturas, kurās maršruta autobuss faktiski pietur,  arī nevienai no tām nav nojumes. To nevar nesaskatīt, ka jaunuzbūvētajā mobilitātes punktā visvairāk domāts par velosipēdu.

Foto: Jolanta Raita

Velosipēds ir kļuvis par jauno Rīgas simbolu un prioritāti.

Par to liecina nevis daudzie riteņbraucēji (kā esmu novērojusi, tad to nav daudz, īpaši no novembra līdz aprīlim), bet gan politiskās varas rūpes par viņiem. Ielas tiek pārbūvētas tā, lai rastos vieta veloceļam: automašīnu stāvvietas pazūd, brauktuves sašaurinās, kājāmgājēju joslas arī kļūst šaurākas. Tas nav nejauši — tas ir lēmums par to, kas ir svarīgāks. Un arī Šķirotava to apstiprina.

Cilvēks, kuru gaida, un tas, kurš ir

Kāds ir pilsētas zaļināšanas projektos iekļautais cilvēks? Viņš ir jauns, vesels, viņam nav bērnu, tie nav jāved uz bērnudārzu, viņš brīvprātīgi izvēlas braukt ar velosipēdu arī vēlu rudenī, ziemā un agrā pavasarī. Cilvēks – kas brauc automašīnā vai gaida pieturvietā, tas, kurš nes somas vai pārvietojas ar maziem bērniem, ir vecs vai ar īpašām vajadzībām – realizētajos pilsētas pārveides projektos lielākoties netiek iekļauts.

Šie projekti ir domāti priekšmetam, nevis cilvēkam. Arī Šķirotavas dekorācijai līdzīgais gadījums rāda, ka velosipēdam te ir paredzēta sava vieta, savs jumts, savs statīvs. Cilvēkam — pat tam, kurš ar velo brauc visu gadu — te savas vietas nav. Ja projekts būtu domāts cilvēkam, tā autori būtu padomājuši arī par to, kas ar viņu notiek pirms un pēc tam, kad velosipēds tiek novietots.

Foto: Jolanta Raita

Un kur nākotnes vīzijā paliekam mēs pārējie — reālie cilvēki, kas šeit tagad dzīvojam?

Latvijā no novembra līdz aprīlim ir auksts, tumšs, slapjš, un mēs gribam aizbraukt uz darbu, pie ārsta vai uz veikalu tā, lai ceļš mūs nenogurdinātu. Tas ir godīgi un loģiski. Es zinu, kā tas ir — stāvēt lietusgāzē un vējā, gaidot autobusu, es esmu tā, kas nes iepirkumu somas, un tā, kura pārvietojas kopā ar mazu bērnu. Es zinu, kā tas ir — just, ka esi pārāk neērts šai vīzijai. Tāpēc mums ir jāuzdod jautājums: vai mēs gribam nākotni, kurā mums visiem tiek prasīts kļūt par velobraucējiem un vēl vairāk upurēt savu labsajūtu “zaļās idejas” dēļ?

Viena tukša velonovietne var būt vienkārši kļūda. Bet ja tā nav izņēmums, tad tā ir pazīme, ka problēma nav vienā objektā, bet vīzijas kvalitātē. Kādu mērauklu vīzijas pārbaudei mums dod Bībele?

Kas ir patiesa vīzija

Bībelē ir ļoti spēcīgi vārdi par to, kā izskatās nepatiesa vīzija. Pravieši brīdina: “Tie grib manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: Miers, miers! kur miera nav.” (Jeremijas 6:14)

Tas nozīmē, ka

nepatiesa vīzija nav tikai meli. Tā ir vīzija, kas sola atvieglojumu, ko nespēj dot.

Tā tikai izskatās skaisti, izklausās moderni, un tā prasa upurus, kurus nav minējusi. Tā prasa mūsu laiku, komfortu, nodokļus un pat mūsu drošības mazināšanos, bet tā nepadara mūsu dzīvi labāku.

Pravietis Ecēchiēls runā par mūri, kas tiek apmests ar baltu kaļķi, lai izskatītos vesels (Ecēchiēla 13:10). Te noradīts, ka melots tiek nevis par to, ka mūris pastāv, bet meli ir tas, ka mūris ir drošs. Tāpat arī šī vīzija nav meli par to, ka kaut kas ir uzbūvēts. Tā ir meli par to, ka šī vieta ir domāta reāliem cilvēkiem.

Bībele dod vēl vienu pārbaudes kritēriju: “No viņu augļiem jūs tos pazīsiet” (Mateja 7:16). Augļi ir redzami. Tukša velonovietne ir auglis. Aizslēgtas tualetes ir auglis. Cilvēks, kas stāv lietū, jo nojume ir tikai velosipēdam, ir auglis. Šie augļi nav nejauši – tie ir tādas vīzijas augļi, kas vispirms domā par priekšmetu, nevis cilvēku.

Savukārt patiesa vīzija vienmēr atbilst jau esošam cilvēkam. Tā neredz izdomātu ideālu, bet redz reālo cilvēku – ar viņa vecumu, veselību, iepirkumu somām un vajadzību pēc siltuma. Patiesa vīzija nesola to, ko nevar izpildīt, un tā vienmēr ir gatava ar savu risinājumu atbildēt uz jautājumiem. Ne tāpēc, ka tā  ir perfekta, bet tāpēc, ka tai nav ko slēpt. Ja tu jautā: “Kāpēc šī pietura stāv tukša?”, patiesa vīzija atbild godīgi – “mēs kļūdījāmies “, “šis bija slikts lēmums”. Tā atzīst nepilnības, jo tās mērķis ir cilvēks, nevis reputācija. Nepatiesa vīzija uz jautājumu atbild ar aizsardzību: “jūs nesaprotat”, “tas ir ilgtermiņa projekts”, “jūs esat pret progresu”. Tā pārvērš jautājumu par problēmu. Un tad jautāt vairs nav iespējams.

Tur, kur vairs nevar jautāt, vīzija beidzas un sākas vienkārša piespiešana. Vīzija ir aicinājums pievienoties, jo tā pārliecina ar savu patiesumu. Piespiešana ir pavēle – tā neprasa piekrišanu, jo baidās no tās. Arī Bībelē pravietim vienmēr var jautāt, pat Dievs saka: “Nāciet, turesim tiesu” (Jesajas 1:18).

Nepatiesais pravietis jautājumus aizliedz, jo viņa vīzija neiztur pārbaudi.

Tāpēc vīzijas patiesumu nenosaka nevis tas, cik skaisti tā izskatās uz papīra, bet – vai par to drīkst uzdot jautājumu un saņemt atbildi.

Un Šķirotavas objektā iemiesotās vīzijas patiesumu var pārbaudīt ar vienkāršu jautājumu: vai šī vieta uzlabo apkārtnē dzīvojošo cilvēku dzīvi? Pietura nekurienē, kur neviens autobuss nepiestāj, kur tualetes, pat ja tās atvērtos, ir tālu no reāli funkcionējošām pieturām un dzelzceļa stacijas, — vai tā uzlabo kāda dzīvi?

Kā to dara citur

Biblisko mērauklu pielietoju, paskaoties arī uz mūsu kaimiņiem Ziemeļvalstīs – Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā. Viņi taču arī dzīvo tumsā un aukstumā. Papētot tur esošo pieeju, es uzzināju, ka viņi savas pilsētas labiekārto pavisam citādi.

Un tas nav tikai mans iespaids no bildēm. Ir publicētas Ziemeļvalstu dizaina vadlīnijas mobilitātes punktiem aukstā klimatā — Mobility Hub Visual Toolkit: Nordic Winter Cities (2024) — tur melns uz balta rakstīts, ka viena no trim vadošajām prasībām ir “drošība un gaidīšanas laika kvalitāte”. Nevis velonovietnes ietilpība. Turpat arī teikts, ka aukstums ietekmē dizaina izvēles — piemēram, elektriskajiem velosipēdiem jānodrošina, lai baterijas nesasalst. Un ka nojume virs automašīnu stāvvietām nav greznums, bet gan tas, kas cilvēkam no rīta ietaupa laiku, jo nav jātīra stikli.

Tur negaida, ka cilvēks novembrī pārvērtīsies par varoni. Viņi zina, ka cilvēks negrib samirkt un nosalt. Tāpēc mobilitātes punktus tur projektē tā, ka ir nevis vienkārši jumtiņš, bet arī siltas iekštelpas, kur cilvēks var normāli apsēsties, nosusināt slapjās kurpes (tur ir speciāli kurpju žāvētāji!) un pasildīties. Viņi nesagaida, ka mamma ar bērnu stāvēs lietū. Viņa tiek aicināta iekšā.

Arī velosipēdiem novietnes viņi būvē citādi. Ņemot verā, ka ziemas aukstumā elektrisko velosipēdu un skrejriteņu baterijas vienkārši sasalst, novietnes būvē siltās iekštelpās. Tur ievēro arī to, ka ziemā no rīta mašīnai būs jātīra sniegs no stikliem — tāpēc automašīnu stāvvietām ir nojumes. Un pat lāpstas ir pieejamas kā pakalpojums. Ziemelvalstīs nevis cīnās ar ziemu, beti tai pielāgojas.

Svarīgi — tur neprasa atteikties no komforta. Tiek piedāvāta alternatīva, kas komfortu ne tikai saglabā, bet bieži vien palielina. Cilvēks, kurš atstāj mašīnu mājās, nevis stāv lietū, bet ieiet siltā telpā, kur var nosusināt kurpes un gaidīt autobusu normālos apstākļos. Viņš iegūst vairāk: ja pilsētā ir labi sakārtots, komfortabls sabiedriskais transports, kas brauc bieži un precīzi. Tas nozīmē arī tīrāku gaisu un mazāk trokšņa viņa paša apkaimē. Cilvēks nezaudē — viņš iegūst. Tāpēc arī cilvēki vīziju pieņem.

Un tas viss sākas ar vienkāršu principu: sabiedriskajam transportam jābūt sasniedzamam kājām. Ne tikai tiem, kas brauc ar mašīnu vai velosipēdu, bet ikvienam — arī mammai ar bērnu ratiņiem, vecākam cilvēkam vai tam, kurš vienkārši nesteidzas. Starptautiskā prakse rāda, ka piecu minūšu gājiens (ap 400 metriem) līdz pieturai ir saprātīgs un sasniedzams mērķis. Tā nav utopija — tā ir izvēle.

Un te es saskatu būtisko atšķirību: Latvijā infrastruktūru būvē, lai cilvēks mainītos — lai viņš pielāgotos sistēmai un sāktu braukt ar velo ziemas salā. Skandināvijā infrastruktūru būvē, lai sistēma pielāgotos cilvēkam. Lai cilvēks varētu palikt tāds, kāds viņš ir — ar saviem ieradumiem, ar savu vajadzību pēc komforta un siltuma.

Tā, manuprāt, izskatās patiesa vīzija, kas iztur pārbaudi ar Bībeles tekstā atrasto mērauklu. Ziemeļvalstu vīzija redz konkrēto cilvēku tādu, kāds viņš ir, un kādas ir viņa patiesās vajadzības tagad. Un tas nav neiespējami — tas ir tikai jautājums par to, kam piešķiram prioritāti.

Tur domā par cilvēku, kas brauc. Mēs domājam par velosipēdu, kas stāv.

Mūsu atbildība: kāda vara ir ticīgam cilvēkam

Šeit mēs nonākam pie būtiskākā. Kāda vara ir mums, parastiem cilvēkiem un ticīgajiem?

Pašvaldības vara var piešķirt miljonus, uzbūvēt tukšas nojumes un pārgriezt lentīti. Tā ir viena vara.

Bet mums ir cita vara. Tā ir sirdsapziņas un patiesības vara. Tā ir pravieša vara. Un tā ir daudz spēcīgāka, nekā mēs domājam.

Pravietis nav tas, kurš zīlē nākotni.

Pravietis ir tas, kurš redz to, ko citi neredz, un noklusēto pasaka skaļi.

Viņa spēks nav tajā, ka viņš kliedz vai pieprasa. Viņa spēks ir tajā, ka viņš liecina. Pieprasījumu var noraidīt. Bet liecību — ka tu redzēji tukšas velonovietnes, redzēji aizslēgtas tualetes, redzēji cilvēkus lietū — noraidīt nav iespējams.

Mums nav jābūt dusmīgiem, lai runātu patiesību. Mums vienkārši jābūt modriem. Ja mēs redzam, ka vīzija par mūsu pilsētu vai valsti nerēķinās ar mums, un par to klusējam, mēs kļūstam par līdzdalībniekiem. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka vara mūsu klusēšanu iztulko kā piekrišanu.

Ko mēs varam darīt

Mēs nevaram mainīt politiku rīt no rīta. Bet mēs varam darīt ko citu, kas ir mūsu tiešā atbildība:

• Redzēt. Pamanīt, ka jaunās pieturas stāv tukšas, un saprast, ka tā nav nejaušība, bet gan apzināta nākotnes vīzija, kas mūs neiekļauj.
• Noklusēto nosaukt vārdā. Pajautāt kaimiņam uni pašvaldībai: “Kāpēc mēs maksājām par šo, ja tas nedarbojas? Kāpēc par velosipēdu ir padomāts, bet par cilvēku — nav?”
• Brīdināt laikus. Runāt par to tagad, nevis tad, kad visi lēmumi jau ir galīgi un nauda iztērēta.
• Būt modri. Neļaut sevi apmānīt ar skaistiem vārdiem “zaļš”, “mūsdienīgs” un “ilgtspējīgs”, ja aiz tiem slēpjas vienaldzība pret reālo cilvēku.
• Prasīt līdzdalību, nevis tikai apspriešanu. Patiesa vīzija nerodas kabinetā — tā rodas tur, kur cilvēks var pateikt: “Es te dzīvoju, un man ir vajadzība pēc nojumes, nevis tikai pēc velonovietnes.”

Mēs neesam tikai vērotāji. Mēs esam tie, kas redz. Un tas, kurš redz, ir atbildīgs par to, ko viņš redz.