Bērni – Dieva tuvumā. Mātes dienas konkursa stāsti par bērnu audzināšanu

   Mātes dienai veltītais konkurss “Bērni – Dieva tuvumā” noslēdzies. To izsludinot aicinājām kristīgās ģimenes, kurās ir vismaz viens nepilngadīgs bērns, uzrakstīt stāstiņu vai arī nofilmēties. Stāstā vai video materiālā bija jāatbild uz jautājumiem: “Cik bērnus audzināt? Kā jūs iepazīstināt bērnus ar Dievu? Kādus Dieva principus un vērtības vēlaties iemācīt saviem bērniem?” Video stāstus šoreiz nesaņēmām, toties vēstules gan. Paldies visiem, kas dalījās savās pārdomās! Paldies arī par jaukajiem fotoattēliem, ko dažas ģimenes pievienoja saviem stāstījumiem! Publicējam iesūtītos stāstus. Žūrijas izvēlētos uzvarētājus un izlozes rezultātus paziņojām ”Facebook”lapas tiešraidē 14.maijā plkst. 20:00.

Vecāku piemērs – labākais ceļa rādītājs

Silti un saulaini sveicieni no Brazīlijas!

Paldies par jauko konkursu, kura tēma arī mūsu ģimenē kļūst aizvien aktuālāka. Ar vīru audzinām pagaidām savu vienīgo dēliņu Timoteju, kuram teju teju paliks 5 gadi. Pirms pusgada pārcēlāmies dzīvot uz vīra dzimteni – Brazīliju.

Mūsu dzīvē Timoteja ienākšana bija skaists, Dieva vadīts notikums. Divas nedēļas pirms uzzinājām par mazo punča iemītnieku, mums mīļa mācītāja dēliņš, arī vārdā Timotejs, pasniedza mazu grabulīti, sakot, ka tā ir dāvana mūsu bērniņam. Par godu viņa pareģojumam, arī savam brīnumam devām vārdu Timotejs. Kad devāmies mājās pēc dzemdībām Siguldas slimnīcā, vīrs paņēma dēlu rokās, nostājās ar skatu pret skaisto, pauguraino Siguldas ieleju, un ar pazemīgu lūgšanu veltīja Timoteju Dievam. Lai arī skats mazliet līdzinājās slavenajai ainai no multfilmas “Zvēru karalis Lauva”, mūsu lūgšana jau no pirmajām Timoteja dienām ir bijusi, lai viņš spētu iemīlēt Dievu vēl vairāk nekā mēs un kalpot Viņam vēl vairāk nekā to esam spējuši mēs.

Runājot par Dieva valstības principiem, kurus cenšamies iemācīt Timotejam, jābilst arī, ka vienmēr piedomājam par to, lai mūsu “mācīšana” nelīdzinātos smadzeņu skalošanai. Pārāk daudz ir zināmi gadījumi, kad mācītāju, misionāru un aktīvu kalpotāju bērni pusaudžu vecumā nogurst no nemitīgās “mācīšanas, kā pareizi dzīvot” un piedzīvo krīzi savos Dieva meklējumos. “Iemācīt” bērnam pareizās atbildes ir ārkārtīgi vienkārši; bet gribas, lai viņš saprot, kāpēc melot ir slikti un kāpēc teikt taisnību ir labi. Jau pašā sākumā izlēmām, ka nekad saviem bērniem

Vēstules autore Zanda ar dēlu

nemelosim. Lai arī cik sāpīga būtu patiesība, centīsimies neko nekrāsot spilgtākās krāsās, bet izskaidrot atbilstoši bērna vecumam un uztveres spējām. Sākot ar Ziemassvētku vecīšiem un dažādiem rūķīšiem un pūķīšiem. Arī paši savā dzīvē gribam dzīvot “gaismā”, lai nav nekā apslēpta.

Pārceļoties uz Brazīliju, Timotejam bija ļoti grūts posms, kad abi ilgojāmies pēc mājām, saviem mīļajiem, un tas bija lielisks brīdis, kad varējām pastāstīt par Jēzus tuvumu, par Dieva klātbūtni. Lai arī vienmēr esam teikuši, ka Jēzus viņu mīl, bijām uzmanīgi ar klišejiskām frāzēm – “Jēzus dzīvo tavā sirsniņā”, “saki Jēzum, ka tu Viņu mīli”. Jo mēs taču zinām, ka Jēzus dzīvo mūsu sirsniņā tikai tad, kad esam to Viņam lūguši, un zinām arī to, ka mīlestība pret Dievu nedzimst pirmajā reizē, kad par Viņu dzirdam. Mācām Timotejam domāt. Nevis kā sausu likumu nobērt frāzi, kas patiesībā izraisa daudzus jautājumus, kā piemēram, – “Dievs mīl visus cilvēkus vienādi”. Bet kāpēc Viņš mīl? Kāpēc Viņš mīl arī “bandītus”? Vai mana “melnā” sirsniņa ir tikpat “melna” kā bandītam?

Uztverot Timoteju kā pilnvērtīgu cilvēku, ar pilnvērtīgiem jautājumiem, arī paši

Zandas vīrs un dēls

esam ieraudzījuši Dievu no citas puses. Esam aizdomājušies arī par to, ko nozīmē, ka Jēzus mūs vienmēr redz, redz arī mūsu domas. Kad Timotejs slēpjas zem segas, lai Jēzus viņu neredzētu, arī es aizdomājos par “segām”, zem kurām slēpjos no Dieva, kad “neesmu sakārtojusi savas mantas”. Mazā cilvēkbērna vienkāršā dzīves uztvere māca mums Dievu uztvert vienkāršāk.

Ikdienas gaitās cenšos sev atgādināt Vecās Derības padomus vecākiem – mācīt par Dieva brīnumu darbiem, ik dienas stāstīt par Dieva paveikto. Paldies Dievam par skaisto Brazīlijas dabu, kas pārsteidz mūs ik uz soļa! Visi trīs, braucot gar varenajiem kalniem, sakām Dievam paldies par Viņa varenajiem darbiem. Arī, kad notiek kas slikts, pasakāmies Dievam, ka tomēr esam dzīvi un visi kopā. Ļoti gribas, lai stāsti par Dievu, Viņa baušļiem būtu nevis atsevišķs notikums, piemēram, reizi nedēļā ģimenes svētbrīža laikā, bet gan ikdienišķa parādība. Savā sirdī un domās taču runājam ar Dievu visu laiku; vēršamies pie Viņa pēc padoma, pasakāmies par aizsardzību. Tad piedomāju pie tā, lai tas izskan arī skaļi –  Timotejam klātesot, skaļi lūdzu pēc Dieva palīdzības un izsaku savu pateicību.

Bērnudārzs ir iepazīstinājis Timoteju ar dažnedažādajiem supervaroņiem. Zirnekļcilvēks un Betmens ienāk mūsu dzīvē pat bez īpašas atļaujas prasīšanas. Tad stāstām par daudzajiem “varoņiem”, kuru dzīves stāstus mums atklāj Bībele. Un ir tik viegli, kad varu teikt: “Jā, tā ir patiesība!” Kad zinu, ka, lai arī cik neticami izklausās mazā ganu zēna Dāvida uzvara pār milzīgo Goliātu, varam savam dēlam teikt, ka tā tiešām ir patiesība, ka Dievs arī mazus ganu zēnus var darīt par supervaroņiem.

Būt vecākiem ir ļoti liela atbildība. Un, domāju, daudzi vecāki piekritīs, ka lielākās raizes sagādā apziņa, ka mēs nevaram savus mīļumus vienmēr un visur pasargāt. Tāpēc arī mūsu karstākā lūgšana ir, lai mūsu bērni pēc iespējas ātrāk iepazītu Jēzu. Nevis tikai zinātu, ka Viņš ir pareizā atbilde uz jebkuru svētdienas skolas skolotājas jautājumu, bet lai pazītu Viņa tuvumu, baudītu Viņa draudzību. Un tieši mūsu pašu ikdienas piemērs, mūsu pašu ticības piedzīvojums ir labākie ceļa rādītāji.

Ar mīlestību

mamma Zanda, tētis Thiago un mazais Timotejs

Un ko par to teiktu Dievs?

Audzinu trīs bērnus – bērndārznieku un divus pusaudžus. Uz baznīcu esmu viņus ņēmusi līdzi jau kopš dzimšanas, esmu stāstījusi par Dievu pati un vedusi uz svētdienas skolu. Šobrīd gan tajā iet vairs tikai jaunākais bērns, lielie nupat jau piedalījās pusaudžu iesvētes apmācībā. Ik vakaru lūdzam Dievu, lasām bērnu Bībeli, pirms ēdienreizēm kopīgi pateicamies.

Bērni mēdz uzdot dažādus jautājumus par ticības lietām, un ne vienmēr spēju uz tiem atbildēt, tomēr tie rosina interesantas un dziļas sarunas par dzīvi vispār. Stāstu par to, kā pati esmu piedzīvojusi Dievu, Viņa klātbūtni, atbildes uz lūgšanām. Aicinu vienmēr savu rīcību izvērtēt no viedokļa – un ko par to teiktu Dievs? Gribas, lai bērni pazītu Jēzu personīgi, lai Viņš kļūtu par viņu labāko Draugu, un lai savu dzīvi viņi nodzīvotu saskaņā ar Dieva gribu… Ne vienmēr manis pašas paraugs ir tas labākais, bet tad arī to atzīstu. Mācu par piedošanu, nožēlu, uzticēšanos un paļāvību. Un lūdzu par viņiem.

Arta Paegle

Ģimeniskais lūgšanu laiks

Mūsu ģimenē ir trīs pirmsskolas vecuma bērni: Mārtiņš (6g.), Ansis (4g.) un Paula (2g.). Mēs kā vecāki saprotam – ja vēlamies redzēt savus bērnus sekojam Jēzum, mums ar visu sevi, saviem vārdiem un darbiem (dzīvesveidu) jārāda paraugs. Bērni tik ļoti atdarina mūs.

Vēstules autore Kristīne ar ģimeni

Mēs par katru bērniņu lūdzām Dievu pirms viņa ieņemšanas, arī tad, kad viņš bija mammas puncī un tagad, protams, katru vakaru pirms gulētiešanas. Tas ir mūsu ģimeniskais lūgšanu laiks, sarunu laiks. Kā divgadniecei, tā abiem dēliem ļoti patīk Bībeles stāsti, dziedam kristīgas dziesmas, īpaši tās, kuras dziedam svētdienskolā un Vasaras Bībeles skolās. Bērni redz, kā vecāki aktīvi kalpo draudzē, kā mammīte vada svētdienskolas nodarbību (viņi grib palīdzēt gatavošanās procesā – pienest materiālus, padot flaneļus – Bībeles tēlus, grib izdomāt, kādu tematisko našķi šajā reizē gatavot, ar visu sirdi dzied līdzi dziesmas), kā vecāki organizē draudzes vasaras nometni. Viņi visur ir klātesoši. Bija tāds prieks, kad jaunākā meitiņa, kura ilgu laiku slimības dēļ nebija bijusi uz dievkalpojumu, ieraugot baznīcu svētdienas rītā, no prieka sauca: “Juhū! Man patik banica!” (Man patīk baznīca!)
Bērniem ļaujam piedalīties kalpošanā un ikdienas darbiņos, kā arī kopīgās sarunās. Īpaši pievēršam uzmanību (viņu tiešām dziļajiem) jautājumiem par Dievu, par pasaules lietu kārtību! Uz tiem nereti ir grūti atbildēt tā, lai bērns saprastu, bet tad godīgi arī pasakām, ja īsti nezinām atbildi. Esmu lūgusi piedošanu brīžos, kad mana attieksme nepavisam neliecina par Dieva mīlestību un pacietību. Ir brīži, kad bērni ir kārdināti grēkot: mānīšanās, konfektes paņemšana bez atļaujas, bērnu savstarpējie ķīviņi.
Tad cenšamies pārrunāt, mācīt, ko Dievs domā un kā Viņš visu redz.

Ļoti pateicos Dievam, ka mans vīrs Lauris ir patiess īsta kristīga vīrieša paraugs. Viņš ļoti daudz palīdz mājassolī (ko dēli arī vēro) un daudz laika pavada kopā ar dēliem: izbraucienos ar velosipēdiem, mazajos ceļojumos, kā arī būvējot fantastiskas Lego būves, zīmējot skaistus traktorus un mašīnas, spēkojoties ar dēliem uz paklāja, ņemot līdzi uz basketbola treniņiem.
Ļoti priecājos, ka maniem dēliem ir iespēja apmeklēt vienīgo kristīgo grupiņu Talsos PII “Sprīdītis”. Mana sirds gavilē, ka viņiem ir iespēja sastapt kristīgus draugus svētdienskolā un bērnudārzā, kā arī radus, kuri ir kristieši. Tā ir liela Dieva svētība!
Mēs lūdzam Dievu par saviem bērniem, lai viņi paliek uzticīgi Kristum līdz galam! Izvēles būs viņu rokās, bet mūs stiprina apsolījums: “Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstāsies, kad vecs kļuvis”(Sal.pam.).

Paldies par iespēju dalīties! Un viss gods Dievam!
Kristīne Vecbērza

Ar pacietību un mīlestību

Vēstules autore Dita ar vīru un jaunāko dēlu

Esam ģimene ar trim bērniem: Lindai ir 26, Lailai 25, bet Matīsam 13
gadi. Bērnus mācām pēc M. Lutera kristīgās ticības, Mazo un
Lielo katehismu, Bībeli.
Esmu svētdienas skolas skolotāja, kora vadītāja. Reizēm spēlēju dievkalpojumos un vienu reizi mēnesī svētbrīdī ar mācītāju Ķekavas aprūpes centrā. Skoliņā bērni ir apguvuši Dieva Vārdu no Bībeles. Dziesmas dziedam gan mājās, gan dievkalpojumā un skoliņā, bērni ar dziesmām un mūzikas instrumentiem uzstājas baznīcā. Mājās noturam lūgšanas vakaros vai brīžos, kad ir kas svarīgs uz sirds. Atgādinu baušļus un to skaidrojumus dažādās dzīves situācijās. Bērniem esmu dāvinājusi Bībeli un lūgšanu grāmatas. Skaidri redzams, ka Dievs savu sēklu sēj, kur Viņš grib un kad grib. Bērnus ir jāmudina iet uz baznīcu ar pacietību un mīlestību, piespiest nedrīkst. Reizēm palūdzu Dievu par to, lai bērni iet uz baznīcu un seko pa Dieva ceļu. Aizlūdzu. Uzklausot bērnus, atceros, ko Dieva Vārds saka un pamācu.
Ar cieņu

Dita Ipatjeva no Katlakalna draudzes

Dziesmas mantojumā

Vēstures autors Artūrs ar sievu un dēlu

Mūsu ģimenē audzinām 12 gadīgu dēlu Adrianu. Mēs ar sievu Amandu apprecējāmies jau ļoti jauni – man tobrīd bija 19 gadi un Amandai 20. Drīz šajā pasaulē nāca Adrians, un mums kā jaunajiem vecākiem svarīgākā lūgšana, ko turpinām lūgt līdz pat šai dienai, ir:| lai Adrians savā dzīvē staigātu savus ceļus kopā ar Dievu un lai viņš, viņa sieva un bērni pieņemtu Jēzu Kristu kā savu personīgo Glābēju.
Apzināmies, ka liela atbildība gulstas uz mums pašiem, tāpēc pirms gulētiešanas veltām laiku, lai lasītu priekšā dažādas stāstu grāmatas, kas balstītas uz kristīgām vērtībām.  Stāsti ir ļoti efektīvs veids kā aizsniegt bērnus, jo tie bērnus aizved fantāzijas pasaulē un mācība, ko viņi gūst, paliek vairāk atmiņā.
Kopš Adrians prot lasīt pats, atsevišķus vakarus dodam viņam pašam lasīt Bībeli, kas ir atbilstoša attiecīgajā vecuma posmā.

Reizēm pēc izlasītā izrunājam stāstu nozīmi vai attiecinām to uz mūsu ikdienu. Bieži šādos brīžos Adrianam ir kādi jautājumi, kurus cenšamies izskaidrot. Šis ir arī lielisks brīdis, lai izrunātu kādu svarīgu atgadījumu tajā dienā – skolā, treniņā, mājās… Tad es vai sieva vada lūgšanu un visbeidzot visi kopā lūdzam Dievu.

Kad Adrians bija mazāks, katru vakaru dziedājām vairākas vakara dziesmiņas līdz viņš jau snauž. Tagad dziedam nedaudz retāk, bet turpinām- īpaši, kad viņš ir satraucies. Dziedāšana ļauj nomierināties ne tikai Adrianam, bet arī mums pašiem. Dziedam
kādas trīs līdz četras ļoti skaistas kristīgas vakara dziesmas, kas nāk mantojumā no manas mammas dzimtas. Šad tad nodziedam vēl kādu jaunu dziesmu.
Kopīgais atelpas brīdis vakarā ir mums par lielu svētību un, ja kādreiz to izlaižam, jūtam, ka neesam izpildījuši savu vecāku pienākumu. Tāpēc katrā lūgšanā vakaros mēs ar sievu Dievam lūdzam, lai Viņš parūpējas par tām lietām, kuras mēs neizdarām kā nākas slinkuma, nolaidības vai aizņemtības dēļ … Lūdzam, lai Dievs Tēvs Adrianu veido par atbildīgu, drosmīgu, pozitīvu vīrieti ar spēcīgu morāli un
raksturu, kas balstītos Adriana ticībā uz Jēzu Kristu.
Pats svarīgākais – cenšamies ar savu ikdienu parādīt viņam piemēru tam, kā dzīvot Dieva vadībā un pēc Dieva padoma.
Reizēm jāatzīst savas kļūdas un jāsaka, ka tas nebija pareizi, kā rīkojāmies. Cenšamies Adrianam parādīt, ka dzīve ar Dievu nav tikai svētdienās baznīcā, bet, ka tā tieši ir mūsu ikdienā – skolā, darbos, treniņos, sabiedrībā…

Ar cieņu
Artūrs Visockis-Rubenis

Vārdi, kas uzrunā

– Kur ir “Tēvs Mūsu…?”- jautā divgadīgā Elīna. Kad šķiet, ka netiekam galā, ka  pietrūkst regularitātes, virziena, ir sajūta, ka visu laiku esam ceļā, vaicāju Dievam, kādēļ Viņš mums devis 3 meitas, kāpēc mūs tā svētījis? Un kāpēc jūtamies kā mūžīgie pirmklasnieki, kuriem dots tik atbildīgs uzdevums – audzināt mazo cilvēku? Šādas pārdomas mūs aizved pie atklājuma, kas gan nav nekāds jaunums – bērni ir turpinājums, Dieva tuvums. Bērni savā ziņā ir mīlestības saite, un tā ļauj atgriezties pie Dieva. Bērniem viss ir vienkāršs un desmitiem reižu patiesāks.

Vēstules autores Ineses Začestes meitas: Sanija, Elīna, Anete

Bērni iet ar sirdi, kamēr vecāki
vairāk ar prātu – šķiet, brīdī, kad piedzimst mazulis, vecāki sāk mācīties no jauna būt Dieva bērni.
Vakaros Tēvreizes laikā sākas debates par to, kurš kurai māsai dos vai nedos roku. Lūgšanu pavada palaidnīga dīdīšanās. Manus plecus spiež nogurums, un es pazūdu vārdos “Dienišķo maizi dod mums šodien” un “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Vecākā meita Sanija saka: – Palūgsim vēl. Un mēs lūdzam par omēm un opjiem, arī par šokolādi… Reizēm Jēzus krustiņš man kaklā uzlūko Saniju, un Sanija grib zināt, kas tas par Jēzu, un prasa, kur viņš ir.
Bet brīvdienās mums ir ekskursija, kuras galamērķis ir kāda varena celtne – baznīca. Pat ja īstenībā tā nav baznīca, bērniem tā tik un tā ir baznīca, laikam kaut kas tik skaists nemaz nevar nebūt baznīca. “Visas lietas, kas ir skaistas, man ar tevi saistās…”
Brīnoties kopā ar bērniem par visu un vēlot mieru
Začestu ģimene

Tas ir kā ceļojums – būt par vecākiem!

Vēstules autore Evelīna Sproģe ar vīru un bērniem

Mēs esam Sproģu ģimene, dibināta pirms 12 gadiem, un mūsu ģimenē aug 4 bērni (meita un trīs dēli) vecumā no 1 gada līdz tūlīt jau 9 gadiem. (Bildē jaunākais bērniņš vēl tiek gaidīts.)

Par Dievu un ar Dievu runājam katru dienu. Padalīšos ar lūgšanu idejām, kuras pašreiz praktizējam.

Rīta lūgšana pie brokastīm, kuru parasti pēc pateicības dziesmas lūdz viens no vecākiem vai vecākais bērns. Pēc brokastīm (vai brokastu laikā) cenšamies kopīgi izlasīt kādu stāstu no Bībeles. Pašreiz klausāmies vienu nodaļu no audio Bībeles. Jāpiebilst, ka bērni mācās mājmācībā, tāpēc rīta cēliens pie brokastīm parasti var būt nesteidzīgs.

Vakarā pirms gulētiešanas mēs pārrunājam dienu un katrs nosaucam kādas lietas (kādreiz nosakām arī lietu skaitu, piemēram, 3 vai 5), par kurām esam pateicīgi. Dažkārt gadās, ka sirds ir tik pilna ar pateicību, ka bērns tikai nosaka: “Esmu pateicīgs par VISU!” Lūdzam par savām un draugu, radu, paziņu vajadzībām. Redzu tajā ļoti lielu svētību, ka varam vakarā visi norimties un teikt “paldies Dievam” (tā arī saucam mūsu lūgšanu laiku – bērnus aicinām kopā, sakot: “Laiks nākt un teikt paldies Dievam!”) Bieži tas ir laiks, kad bērniem ir vēlme parunāt par, es teiktu, dzīves lielajiem jautājumiem.

Ja bērnam ir gadījies sasisties vai kāds lielāks pārdzīvojums, negaidu vakaru, lai par viņu aizlūgtu. Piemēram, bērns, braucot ar riteni, nokritis un ļoti raud. Piesteidzos, palīdzu piecelties, apskatos, cik liela brūce, vai nepieciešama tās īpaša apstrāde, tad samīļoju, un, pieliekot roku pie sasituma, īsi aizlūdzu, lai Jēzus dziedina.

Bērnu svētku dienās (dzimšanas un vārda dienās) jubilārs iesēžas tētim klēpī (tas var būt arī kāds īpaši izdekorēts krēsls) un visa ģimene par viņu pasakās un aizlūdz.

Bērniem ļoti patīk šīs personīgās lūgšanas, kurās viņi dzird savu vārdu. Šādas lūgšanas, protams, var praktizēt arī daudz biežāk, ne tikai svētku dienās.

Runājot par Dieva principiem un vērtībām, cenšamies bērniem rādīt pozitīvu piemēru, kuram viņi vēlāk varētu izvēlēties sekot. Piemēram, neaiziet gulēt dusmīgiem. “Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” (Efeziešiem 4:26.) Ja mūsu, vecāku, starpā ir kāda nesaprašanās, tad līdz gulētiešanas laikam cenšamies to atrisināt. Tāpat, ja redzu, ka bērnam ir kas sasāpējies, līdz gulētiešanas laikam mēģinu to izrunāt.

Rādām piemēru, kā lūgt piedošanu. Ja dusmās esmu bijusi neiecietīga, izlīgstu ar bērniem un atvainojos. Ja viņiem ir bijušas savstarpējas nesaskaņas, mudinu izlīgt, pozitīvi atrisināt situāciju ar brāli vai māsu.

Kā laulātie praktizējam savstarpēju cieņu un mīlestību, kuru, ceram, bērni “uzsūks” un varēs īstenot savās dzīvēs. Mums patīk doties pastaigās un garākās ekspedīcijās, kuru laikā bieži runājam, cik Dievs skaisti un brīnišķīgi, un ar gudru ziņu visu radījis!

Kopā braucam uz dievkalpojumiem. Cenšamies mīlēt līdzcilvēkus un darīt labus darbus. “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10.)

Cenšamies darīt otram to, ko mēs gribētu, lai mums dara.

Cenšamies dzīvot paļāvībā un uzticēt Dievam visas nebūšanas un pateikties par visu, kas izdodas.

Žēlastība apklāj visu – vēlamies nodot bērniem, ka, pateicoties Jēzum, mūsu grēki ir piedoti, ka nav jādzīvo ar smagumu sirdīs un ka, pateicoties Jēzum, mēs varam būt droši par savu mūžību.

Kā minēju, mūsu vecākajam bērnam ir 9 gadi, līdz pilngadībai vēl ir laiks, un es ticu, ka mēs vēl pagūsim nonākt pie daudzām jaunām atziņām.

Lai Dievs mums palīdz šajā dzīves ceļojumā – būt par vecākiem!