Būt mammai- mūsdienu sievietes aicinājums vai pienākums? (+ VIDEO)


374
Gaidot Mātes dienu, 9.maijā Latvijas universitātes Klusajā lasītavā notika diskusija ”Būt mammai – aicinājums vai pienākums?”, ko rīkojām mēs, medijs ”Tuvuma.lv”, sadarbībā ar LU Teoloģijas fakultāti.

Kā zināms, Latvijā demogrāfiskā situācija arvien pasliktinās, tajā pašā laikā sabiedriskajā telpā dzirdami viedokļi, ka pasaulē draud pārapdzīvotība, bads, kari un radīt bērnus, vēl jo mazāk daudzus bērnus, nav katras mūsdienu sievietes galvenais uzdevums. Kas ir sakāms par šiem apstākļiem un sabiedrisko domu – Latvijā un pasaulē –  , jautājām dažādu konfesiju un atšķirīgu pētniecības lauku kristiešiem.

Diskusijā piedalījās:

Otto Ozols – publicists un rakstnieks, ”Nākotnes fonda” pārstāvis;

Ilona Bremze – “Asociācija Ģimene” vadītāja;

Inese Lietaviete – klostermāsa, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite ;

Aivita Putniņa – sociālantropoloģe;

 Laima Geikina –  teoloģe, LU Teoloģijas fakultātes profesore.

Diskusiju vadīja žurnālists Aidis Tomsons.

Sarunu par to, cik nozīmīgi ir būt mammai, aizsāka Otto Ozols, iezīmēdams demogrāfisko situāciju:

“Latvija ir [..] Eiropas Savienībā bēdīgā antirekordiste, kur nabadzības riskiem pakļautās ir tieši ģimenes ar 3 un vairāk bērniem un vientuļās mammas. Manuprāt, tā ir pilnībā nepiedodama situācija.”

Viņš ir nobažījies par nācijas izmiršanu. Diskusijas gaitā Aivita Putniņa savukārt aicināja nedomāt tikai par dzimstības rādītājiem. Svarīgāk par bērnu skaitu, viņasprāt, ir prasme veidot attiecības.

“Mums Latvijā ir interesanti, ka ģimenes politika ir definēta kā demogrāfijas politika un te mēs atšķiramies citu Eiropas valstu vidū, jo citās valstīs ir ģimenes atbalsta politika. Igaunijā, piemēram, ir pazīstama tāda lieta kā vecāku prasmju stiprināšana, kas ir viens no viņu galvenajiem instrumentiem,” izteicās A.Putniņa.

Sarunas dalībnieki pārsprieda dažādas grūtības un izaicinājumus, ar kuriem saskaras mammas. Visi nonāca pie kopsaucēja, ka būt mammai- tā nevar būt spiesta lieta, tas ir katra indivīda paša pieņemta izvēle par Dieva nolemto ceļu viņa dzīvē. A.Putniņa aicināja neizturēties pret sievietēm emocionāli vardarbīgi, runājot par šo tēmu. Tomēr tām sievietēm, kuras ir kļuvušas par māmiņām, ir nepieciešams lielāks vīru, sabiedrības, valsts un arī baznīcas atbalsts, atzina visi diskusijas dalībnieki.

Diskusija bija skatāma tiešraidē LU mājaslapā. LU Teoloģijas fakultātes studente, misionāre un ”Tuvuma.lv” rakstu autore Ineta Lansdovne pēc dalības pasākumā klātienē atzina: “Katrā ziņā piekrītu uzstādījumam, ka bērni ir aicinājums un dāvana no Dieva. Es esmu precējusies, bet savu bioloģisko bērnu man nav. Man ir divi audžudēli no vīra puses, un man ir garīgie bērni, kas arī tika pieminēts diskusijā kā aicinājums.”

Dažas atziņas no diskusijas lasi zemāk.

Inese Lietaviete: “Ir bioloģiskā un ir garīgā mātišķība. Un tādēļ varam sabiedrībā piedzīvot, ka tieši klosteri ir atbalsts daudzām ģimenēm, iedodot, piemēram, garīgo spēku. Man ir pieredze, ka tad, kad uzņemam pie sevis kādas ģimenes un pacienājam ar tēju un esam gatavi parunāties, tās mammas pat apraudājas, jo citur ir dzirdēts vien – nu kamdēļ tad jūs tos bērnus tik daudz radāt?”

Ilona Bremze: “Sievietes, kuras sēž mājās ar bērniem, savā veidā ir diskriminētas. Valstij būtu jādod iespēja sievietei, ja viņa to grib, lai viņa sēž mājās un varbūt viņai būs vēl bērni, ja viņa to vēlas un ja viņai ir stabilas attiecības. Ir jādod izvēles iespēja!”

Aivita Putniņa: “Tas ir zināms paradokss, ka mēs sakām, ka vērtība ir bērni, vērtība ir attiecības, bet tam līdzās, arī māja un mašīna spēlē kaut kādu lomu. Nesaku, ka tagad vajadzētu teikt, ka tās ir viltus vērtības. Bet vajadzētu būt tomēr kādam kritiskas atklāsmes brīdim, paskatoties uz sevi.”

Laima Geikina: “Vērtības nevar iemācīt. Vērtības var dzīvot un mūsu bērni nolasa no mūsu dzīvēm tās vērtības, kuras mēs patiešām dzīvojam. Ja mēs neredzam pie saviem bērniem to, ko gribam redzēt, tas jautājums vienmēr būs par mums. [..] Vai esi dzirdējis, ka pēdējo 25 gadu laikā visas tradicionālās konfesijas būtu ielobējušas kaut ko sociālo jautājumu atbalstam? Citi jautājumi tiek lobēti, bet tikai ne par ģimeni vai bērniem!  Baznīcai būtu jābūt tai sabiedrības sirdsapziņai! Ja baznīca runā par vērtībām, tad, kas ir vērtības? Vērtības nav zili mākoņi!”

Otto Ozols: “Piekrītu tam, ka esam par maz dzirdējuši visaugstākajos sprediķos par to, ka mums kā sabiedrībai ir jāvienojas kopīgā atbalstā. Jebkura arhībīskapa pienākums būtu pateikt, ka tas, ka mēs ES esam bēdīgā antirekordiste tajā, ka uz nabadzības robežas vislielākā riskā ir daudzbērnu ģimenes. Šo lietu reliģiskie līderi varētu izcelt.”

Inese Lietaviete: “Mātei ir svarīgi, ka viņu kāds novērtē. Vienalga, vai tas ir vīrs, valsts vai sabiedrība. [..]  Protams, ikdienā sastopamies ar citām sabiedrības nelaimēm – šķirtās ģimenes, bērni, kas uzaug uz ielām vai internetā. Pastāv arī šīs dilemmas – attiecības ģimenē vai mazliet labāks auto, labāka dzīves kvalitāte vai kāds ceļojums? Tās ir katras dienas izvēles. [..] Ģimenes, kādas es varu sastapt, piemēram, baznīcā, kuras audzina 5 vai pat 8 bērnus, ir pierādījums tam, ka mēs Latvijā to varam izdarīt! Mūsdienās nav tie smagākie laiki, kādus latvieši ir izdzīvojuši.”