Depresija sievietei, pusaudzim vai pat zīdainim? Domas par pašnāvību? Kā līdzcilvēkiem palīdzēt (+ VIDEO)

Tu lūkojies tālumā vienā punktā. Tev kļūst smagas kājas un rokas, un sirds arī. Tu negribi neko. Tev ir skumji jau divas nedēļas no vietas. Šķiet, ka neviens nesaprot, nekad neko tādu nav piedzīvojis. Jūties nesaprasts un nevajadzīgs. Reizēm pārņem bailes iziet no mājas, iziet cilvēkos. Reizēm ir grūti pat piecelties no gultas. Tu sāc smēķēt, dzert, ēst ļoti daudz vai neēst vispār. Tev pēkšņi prātā iezogas pašnāvības domas… Šāds līdzīgs scenārijs var pārņemt ikvienu, kas sirgst ar depresiju. To bieži sajauc ar vienkāršām skumjām, nesaprot un nosoda. Tāpat depresija ne vienmēr cilvēkus noved līdz pašnāvībai. Tomēr tā var ilgt gadiem ilgi un var būt raksturīgi vēl simtiem citi simptomi.

Lai kliedētu aizspriedumus sabiedrībā un rosinātu domāt, kā palīdzēt cilvēkiem līdzās, kas sirgst ar depresiju, pērn rudenī mākslinieki un veselības aprūpes speciālisti apvienojās vienā projektā „Slepenais dubultnieks”, par kuru jau rakstījām medijā ”Tuvumā.lv”, intervējot psihoterapeitu Uldi Jumeju. Projekta ietvaros notika astoņi sarunu vakari, kuros par depresiju un ar to saistītām dažādām tēmām runāja psihoterapeiti, psihologi un citu jomu profesionāļi, uz kuriem bija aicināts ikviens, par to neprasot nekādu samaksu. No 27.septembra līdz oktobra vidum Kongresu namā varēja aplūkot izstādi, atklājot depresijas tēmu. Kopā projektā piedalījās 28 mākslinieki no Latvijas, Igaunijas un Amerikas.

Izstāde ”Slepenais Dubultnieks” šobrīd apskatāma Jēkabpils Tautas namā.

Projekta koordinatore Madara Lazdiņa atklāja, ka lielākā daļa no māksliniekiem ir kristieši.

Ticība un dziedināšana, ko sniedz Dievs, ir kaut kas unikāls un tam ir visaugstākā vērtība, bet mēs vēlamies arī parādīt uz tik daudzajām palīdzības iespējām, kas ir mums visiem apkārt pieejamas, sākot ar mūsu pašu izglītošanu un stereotipu laušanu par depresijas problemātiku,” skaidroja M.Lazdiņa.

Bērnu un pusaudžu depresija

Māra Dundure. “Pirms…”

Gleznā vēlējos atklāt pusaudža apmulsumu sastopoties ar kaut ko lielāku par sevi. Jūtoties apjukušam, vientulības nomāktam un baiļu pārņemtam brīdī , kad viņš ir nonācis uz sliekšņa, aiz kura mainās izpratne par visa radītā vērtību,  par individuālā un atšķirīgā skaistumu, kas vienotībā veido harmoniju.  Kad Dievs ir klātesošs un vienotība ar Viņu ir vienkārši saprotama, solis pirms brīvības un personības brieduma,  kur cilvēkam vairs nav jāizskatās, jāizturas, jāstaigā, jārunā un jāģērbjas vienādi,  lai tiktu pieņemts un mīlēts. Nedz jāmeklē mīlestības kompensācija virtuālā realitātē.

Pērn rudenī katrā sarunu vakarā projekta organizatori izvēlējās kādu no izstādes gleznām, kas raksturo vakara tēmu. Pirmais sarunu vakars tika veltīts pašiem mazākajiem un pusaudžiem. Pirms šīs sarunas bija izvēlēts mākslinieces Māras Dundures darbs „Pirms…”. Pati autore par gleznā attēlotu nedaudz ūdenī iebridušu puiku baltās drēbēs rakstīja: „Gleznā vēlējos atklāt pusaudža apmulsumu, sastopoties ar kaut ko lielāku par sevi.”

Sarunu vakara gaitā profesionāļi runāja par to, kā atpazīt, vai bērnam ir depresija, un kā viņam palīdzēt. To palīdzēja saprast krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” direktore Zane Avotiņa, ģimenes konsultante no Svētās Ģimenes mājas Dzintra Bušmane, ģimenes psihiatre Iveta Pļaviņa un Z. Berga.

Depresijas pazīmes bērnam ir nevēlēšanās runāt ar vecākiem, nomāktība, slinkums un neskatīšanās otram acīs. „Neskatīšanās acīs liecina arī par vardarbību, kas var nebūt tikai fiziska. Tā ir arī nevērība un emocionāla vardarbība,” skaidroja Dz. Bušmane.

Z.Avotiņa uzsvēra, ka

bērnu vecāki “depresiju bieži vien min kā attaisnojumu slinkumam.” Taču jaunieši ir vīlušies laikmetā kopumā. „Laika ir par maz un darbu ir par daudz.”

„Viņš vēl nav sapratis, kas viņš ir, un vecāki, skolotāji jau prasa – kas viņš būs un kam viņam jābūt,” teica kristīgā psiholoģe Zanda Berga. Viņa ir specializējusies savā praksē ar ģimenes vardarbībā cietušajām sievietēm un bērniem un strādā skolā.

„Vai mēs dzirdam bērnu? Vai ieklausāmies?”  rosināja domāt I. Pļaviņa. Vecākiem ir jāzina, par ko viņu bērni priecājas, par ko ir sarūgtināti, aizkaitināti utt. „Turklāt, ja bērns vairs nerunā ar vecākiem, šis process jau ir ielaists,” teica I. Pļaviņa.

Nav svarīgi, cik bērns ir vecs. Arī zīdainis var sirgt ar depresiju. Tāpat arī pusaudzis. Un kā vienam, tā arī otram ir svarīgi, lai ar viņu komunicētu. Vārdi ir bezgala svarīgi. I. Pļaviņa atzina: “Ar zīdaini vajag runāt. Tas nekas, ka viņš neatbild. Viņš redz un dzird.” Savukārt Z. Avotiņa, runājot par pusaudžu depresiju, teica, ka svarīgs ir kopā pavadītais laiks. Turklāt, nevis kopīga televizora skatīšanās, bet gan citas aktivitātes – aiziet kaut kur, sportot kopā, pastaigāties, iedzert tēju utt. Tikpat svarīgi ir arī fiziski apliecinājumi, kā, piemēram, pieglaušanās, apskaušanās un „iedot pieci”.

Lai vai kāda būtu situācija, ir nepieciešams veltīt laiku nedalītai uzmanībai, kas rada sajūtu, ka esi vajadzīgs, pieņemts un mīlēts. Turklāt nesalīdzināt nevienu bērnu ar citiem bērniem ģimenē vai viņa draugiem un citiem bērniem.

Depresija un sievietes

Sarunu vakarā par sievietēm piedalījās klīniskā psiholoģe, Junga analītiskā psihoterapeite Inese Ruka, psiholoģe un kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite Marija Ābeltiņa un psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Vita Lukstiņa. ”Kauns”

Šo vakaru raksturoja ar Vitas Lukstiņas gleznu „Kauns”, kurā attēlota sevī sarāvusies kaila sieviete ar lieko svaru un īsiem matiem.

Psihoterapeits V. Rudzītis stāstīja, ka savā praksē izmanto emociju pulksteni, kurā ir pretstati. „Kaunu mēs varam atpazīt tā pretstatā. Kas ir kauna pretstats? Emociju pulkstenī kauns ir uz 7. Tātad pretstats ir 1, kas ir lepnums. Un būtībā jau, kā uz to paskatās, vai no 7 vai 1.” rosināja domāt V. Rudzītis.

Sievietes dzīvo ciklos. Depresija var būt arī epizodiska, un tai piemīt eksistenciāla vērtība. Tāpēc tā it īpaši attiecas uz sievietēm. V.Rudzītis rosināja domāt – varbūt depresija nav tik slikta? Varbūt tā var kaut ko iemācīt?

Savukārt Zanda Berga, kura ar ievainotām sievietēm saskaras ikdienas darbā, stāstīja, ka sievietes un jaunietes cīnās ar depresīviem stāvokļiem. „Jaunietēm vairāk būtu jāmācās pieņemt sevi. Jāiemācās mīlēt sevi,” risinājumu pauda Z. Berga.

Inese Ruka atklāja:

„Depresija lielā mērā ir saistīta ar sabiedrībā pieņemtiem standartiem – kādiem mums jābūt.”

Viņas teiktais sasaucās ar gleznu, kurā attēlots kauns. Sieviete izjūt kaunu, jo viņasprāt neatbilst sabiedrības normām. Taču sieviete ir īpaša ar to, kāda viņa ir, un viņai jāiemācās atklāt sevī iekšējo spēku.

Arī Z. Berga runāja par sabiedrības un kultūras spiedienu, kas uzstāj, ka sievietei ir jāpaspēj viss – jādzemdē bērni, jābūt mātei, jāpaspēj uz darbu, jāizveido karjera utt. Lai arī vīrietis asociējas ar darbību, sabiedrība uzspiež arī sievietei visu laiku būt darbībā.

Tāpat kā par bērnu tēmu, arī par sievietēm profesionāļi ieteica viņu līdzcilvēkiem būt kopā un motivēt viņas. M. Ābeltiņa piebilda: “Nedrīkst ieiet arī galējībās – nepārtraukti raudāt līdzi un otrādi – teikt – tu esi stulba, saņemies. Vajag motivēt, piemēram, iziet ārā pastaigāties kaut uz 15 minūtēm.”

Sanda Undzēna. ”Atpūtas vieta”

Cik svarīgi ir atpūsties un būt mierā! Iziet no ikdienas stresa un steigas, un paņemt brīvu dienu! Prom no cilvēkiem, mašīnām un sociālajiem tīkliem…  atrast šo miera vietu ar sevi un ar Dievu. Nesteigties un neuztraukties, nomierināt savas dzīves, klusināt savas sirdis.

Mani ir uzrunājuši vairāki pamudinājumi Bībelē par miera un atpūtas nepieciešamību ikdienā:

‘’Šeit ir dusas vieta! Dodiet atdusu piekusušiem. Šeit ir miera vieta.” /Jesajas28:12/

‘’Nāciet vieni paši savrup kādā vietā un atpūtieties maķenīt.’’ /Marka 6:31/

‘’Mierā jūs

tiksiet vadīti’’  /Jesajas 55:12/

‘’Savā starpā turiet mieru” /1 Tes. 5:13/

Depresija ģimenē

Sarunu vakaru par ģimenes tēmu raksturoja mākslinieces Sandas Undzēnas glezna „Atpūtas vieta”, kurā attēlota melnās drēbēs tērpusies sieviete, kas aizvērtām acīm sēž balta fona un mākslinieciska koka paēnā. S. Undzēna par savu gleznu teica dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdiem: „Tumsa ir bieza un skaista, un kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi tikai atrast.”

Sarunu vakarā piedalījās Zanda Berga, kā arī psihoterapijas speciāliste un klīniskā psiholoģe Inta Poudžiunas, ģimenes psihoterapeite Kristīne Maže un mācītājs Edgars Mažis.

Kristīne Maže atklāja: “Parasti tas ir viens cilvēks ģimenē, kam ir depresija, bet tai pat laikā ietekmē pārējos ģimenes locekļus.”

Padomu depresijā nonākušā tuviniekiem ieteica Z. Berga: „Ģimenes locekļiem visiem vajadzētu vienoties palīdzēt tam vienam ģimenes loceklim. Nepieciešams viņu atbalstīt, jo citādi viņš jūtas tā, ka viņam vienam ir jātiek galā ar savu depresiju.” Turklāt jādomā, nevis, ko tavam ar depresiju sirgstošajam tuviniekam vajadzētu darīt, bet ko tu pats vari darīt tā cilvēka labā.

Šajā sarunu vakarā tika runāts, kāpēc rodas vainas sajūta, no kuras izriet depresija. Eksperti rosināja domāt par diviem ceļiem, kas rodas, kad ir vainas sajūta. „Tā liek domāt,” teica I. Poudžiunas un uzdeva jautājumu –

kurā virzienā domāt? Atzīt, ka darīji slikti un domāt, kas bija nepareizi? Vai ieslīgt depresijā, ka es vairs savas rīcības dēļ nevienam neesmu vajadzīgs?

Depresija un pašnāvības

Čārlzs Deivids Kellijs. Nezināmais aptumsums

Kā lai tev izstāstu savu dzīvi? Vai atklāt tev patieso vai mākslīgo? Ja atļaušu tev ieskatīties dziļāk manī, ko tu tur ieraudzīsi: manu dzīvi vai savējo? Izmisuma atspīdumu attēla krāsās vai koka saknēs?
Vai tavā tumsā ir gaisma? No kurienes tā nāk? Jo dziļāk tu skatīsies, jo vairāk tu ieraudzīsi.

Tu stāvi uz palodzes un centies paspert soli uz priekšu. Kaut kas tevi attur. Tev ir sajūta, ka kāds tevi velk atpakaļ. Tas ir tāpēc, ka mēģinājums izdarīt pašnāvību nav normāls cilvēka stāvoklis. Pašnāvība jau ir gala stadija depresijā nonākušam slimniekam. Par to nav viegli runāt. Sarunu vakarā par pašnāvības mēģinājumiem piedalījās psiholoģe Santa Ozoliņa, psihiatrs Elmārs Rancāns un Uldis Jumejs, kā arī psiholoģe Zane Avotiņa.Šo vakaru raksturoja ar ASV mākslinieka Čārlza Deivida Kellija gleznu „Nezināmais aptumsums”, kurā attēloti sarkani un rozā koki, bet to atspulgi ūdenī ir melni.

E.Rancāns teica, ka mēs esam radīti pārvarēt krīzes. Pašnāvība nav krīzes risinājums. U. Jumejs ieteica: “Kad nonāc saskarē ar cilvēku, kas tūlīt grasās izdarīt pašnāvību, viņam vajag to piedāvāt atlikt uz rītdienu un neaizliegt. Un tad domāt – kādas ir alternatīvas.” Turklāt U. Jumejs atzina, ka bieži vien tas patiešām ir strādājis praksē un cilvēks nākamajā dienā neizdara pašnāvību un reizē ir pārsteigts, ka viņam to neaizliedza.

S.Ozoliņa ieteica rīkoties līdzīgi kā iepriekšējos sarunu vakaros – būt līdzcilvēkiem blakus un runāties. Teikt – ja es būtu tavā situācijā, es arī justos bezcerīgi.

Depresija un atkarības

Ain Vares. Platais ceļš un šaurie vārti. Digitālā druka

Jēzus teica: “”ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” /Jāņa 14:6/

Platais ceļš ir tik plašs, ka tajā ir daudz rūgtuma, nepiedošanas, dusmu. Bet šaurajā ceļā vieta pietiek tikai garam. Tas noteikti šķiet vieglāk – doties pa plato ceļu, bet tas visticamāk aizved uz iznīcību. Gudrība mūs ved izvēlēties grūtāku ceļu, kas ved pretim dzīvībai. Kurš būs ceļš, ko izvēlēsies tu? Vienalga, kas ir noticis tavā dzīvē: varbūt esi bijis visu atstāts, aizskarts, kāds tev ir nodarījis sāpes, bet ja tu dodies pa šauro taciņu un tajā paliec, tad tur tu atradīsi prieku, mieru un piepildījumu, ko meklē.

Sarunu vakaru par atkarībām attēloja igauņa Aina Vares glezna „Platais ceļš un šaurie vārti”. No attāluma šķiet, ka tev priekšā ir attēlota dzīvīga pilsēta ar spožiem virsrakstiem, mirdzošām izkārtnēm uz pilsētas ēkām, lampiņu virtenēm un cilvēku drūzmu, bet, kad ieskaties, tu redzi, ka patiesībā tur ir tikai izkārtnes un ka ir kādas mazas durvis, kuras atradis kāds baltā apmetnī tērpies cilvēks, kuras ved uz šauru taku pa kalnu augšup, kur kalna galā attēlots krusts. Tur nav ne koku, ne māju. Tas ir tuksnesis, kurā ir tikai dzīvelīguma projekcijas, bet patiesībā nav jēgas no tā, kas tur ir. Tā igauņu mākslinieks attēlojis savas sajūtas par depresiju.

Projekta koordinatore Madara Lazdiņa par gleznu teica: „Šī pilsēta ir mākslīga.

Un ir jāiziet ārā no pilsētas tuksneša, cilvēku drūzmas, lai atrastu mieru, to šauro ceļu.”

Šajā sarunu vakarā par depresiju un atkarībām runāja psihoterapeite un narkoloģe Ināra Vārpa, Dzintra Bušmane un atkarību terapeits un mācītājs Māris Ķirsons.

Pēcvārds

Pēc sarunu vakariem mana galvenā atziņa: vissvarīgākais ir līdzcilvēku loma.

Tā kā depresija ir garīga saslimšana un vistiešāk saistīta ar domāšanu, tad vērtīgākais, ko vari otram dot, ir iespēja domāt par tevi. Manai vislabākajai draudzenei arī kādreiz bija depresija, un es viņai teicu: “Kad tev kļūst slikti, domā par mani.” Un tagad viņa atzīst, ka domāšana par mani viņu iepriecināja un palīdzēja. Galvenais ir būt blakus šiem cilvēkiem un nenovērsties.

„Depresija mums katram ir kaut mazliet pazīstama,” teica Inta Poudžiunas. Mēs katrs pazīstam skumjas, vainas sajūtu un dažkārt arī kaunu un nevērtīgumu. Un mums jāatzīst, ka tad, kad nonākam depresijā, mēs vieni no tās ārā netiksim. Patiesībā jau mēs neko nespējam vieni. Viss notiek caur attiecībām. Ja kāds domā, ka ar paša spēkiem viss ir iespējams, tad jāpadomā, vai pat, guļot gultā un nedarot neko, mēs pašu spēkiem varam nedzirdēt un neredzēt visu, kas notiek apkārt.