“Cik ilgi, ak, Kungs?” Kā pastāvēt, kad visapkārt ir karš? Edgara Maža pārdomas

Cik ilgi man jāgaida? Šo jautājumu nereti uzdod bērni, kad kaut kas ir apsolīts, bet laiks velkas tik lēni. Cik ilgi man būs jābūt slimnīcā? Cik ilgi man sāpēs? Cik ilgi? Jautājums, uz kuru ir grūti atbildēt, jo mūsu priekšā tik bieži ir neziņa par to, kas notiks nākotnē. Un šobrīd šī neziņa joprojām ir tik liela par Ukrainu, par karu, par mūsu nākotni.

Notiekošais Ukrainā uzplēš vēstures ievainojumus. Aizvesto piemiņas diena. Deportācijas. Kaut kas tik brutāls un nežēlīgs! Bet tajā pašā laikā mums jāturpina dzīvot. Mēs nevaram sevi izolēt no visa, kas notiek ap mums. Cik ilgi ukraiņi izturēs ienaidnieka armijas uzbrukumus? Kad viņi sāks uzbrukumu, lai izdzītu okupantus? Šķiet, visa pasaule ar aizturētu elpu gaida, lai šis murgs beigtos. Bet mums nav viegli atrast atbildes.

Jautājums bez atbildes

„Cik ilgi, ak, Kungs, Tu neliksies zinis par mani, cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis? Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē, diendienā bēdāties savā sirdī? Cik ilgi mans ienaidnieks pacelsies pār mani?” 2.-3.pants
Bībelē ir daudz rakstu vietu, kur lietots šis jautājums. Vairumā gadījumu tas ir izmisums, kad nav nekādas skaidrības par nākotni. Un ir izjūta, ka Dievs ir kaut kur paslēpies. Jā, nereti ir jāgaida ilgāk kā mēs spējam iedomāties. Un

tad, kad rodas šaubas par Dievu un Viņa klātbūtni, klāt nāk arī zūdīšanās, uztraukumi, trauksme.

Un šaubu brīžos Sātans kārdina tik spēcīgi. Varbūt nav vērts uzticēties Dievam? Varbūt tā bija tava iedoma? Ir grūti gaidīt, kad nezini, kad un cikos nāks izmaiņa. Ne vienmēr tad, kad tev jāgaida, blakus ir cilvēki, kuri iedrošina. Grūtībās nereti ir klāt Ījaba draugi, kuri zināja labāk par Dievu, kas ar Ījabu bija noticis. Un jau tā grūtos apstākļos kļūst vēl grūtāk. Bet mēs drīkstam jautāt Dievam. Drīkstam būt pilnīgi atklāti par to, kā mēs jūtamies. Nereti mēs domājam, ka mums jābūt ļoti laipniem pret Dievu. Mēs nedrīkstam Viņu aizvainot. Bet Dievs jau zina, kas mums ir vajadzīgs. Dievs jau zina, kā mēs jūtamies. Bet mums pašiem tas ir vajadzīgs, ka es varu izrunāt savu sāpi. Nereti mēs to tik ilgi nesam sevī, ka kļūst arvien grūtāk un grūtāk, bet nespējam to pateikt. Līdzīgi kā citā psalmā lasām:
„Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā.” Psalms 32, 3-4 Klusēšana Dieva priekšā padara situāciju vēl grūtāku. Vai es drīkstu būt apvainojies uz Dievu? Jā, jo, ja es meklēju Viņu, bet Viņš klusē. Bet

es nedrīkstu savā aizvainojumā klusēt. Daudzi nemāk runāt. Ir izjūta, ka runā tukšai sienai. Bet tajā pašā laikā ir vajadzība savu sāpi saukt vārdā.

Psalma autors runā par ienaidniekiem. Nu jau vairāk kā gadu pasaule redz tikai vienu ienaidnieku – prezidentu Putinu. Bet ienaidnieku ir daudz vairāk, ja domājam par ļaunumu, kas ir pasaulē. Tie, kas pretojas Dievam, kuri paši jūtas kā Dievs. Tie, kas pārkāpj Dieva likumus. Un tad ir tie, kuri dara mums pāri. Varbūt skolas biedrs, kurš nevar tevi ieredzēt.
Varbūt kolēģis darbā, kurš tevi aprunā. Varbūt draudzes loceklis, kurš tikai sev zināmu iemeslu dēļ tevi ignorē. Cik ilgi tas būs? Kad tas beigsies? Un mūsu jautājums paliek bez atbildes. Bet, ir tik svarīgi ne tikai jautāt, bet arī lūgt palīdzību Dievam.

Lūgšana pēc palīdzības

„Raugies šurp, paklausi mani, Kungs, mans Dievs, dari manas acis spodras, ka es neaizmiegu nāvē! Lai mans ienaidnieks nesaka: “Es esmu uzvarējis!” Un lai mans pretinieks nelīksmo, kad es krītu.” 4.- 5.p.
Cik gan neatlaidīgam jābūt, lai teiktu tik drosmīgus vārdus! Tie skan kā pavēle Dievam. Skaties uz mani, Dievs, runā uz mani, atbildi uz maniem jautājumiem!
Vai tik droši drīkst Dievu lūgt? Kāpēc gan ne. Dievs augstu vērtē mūsu vēlmi nepadoties, jo tas parāda, ka šī lieta mums ir svarīga. Kad tu lūdzi Dievu, lai
Viņš tev palīdz? Neatceries? Varbūt tas bija tik sen. Jā, vieglāk ir turpināt vainot citus. Protams, ka kristieši joprojām cīnās ar savām kļūdām un grēkiem. Viņi vēl nav pilnīgi, bet tāpēc jau tev neviens neliedz
vērsties pie Dieva tieši. Ko ietver šī lūgšana? Gaišas acis. Redzīgas acis. Nu tādas, kas redz ne tikai fiziskas lietas, bet arī garīgas realitātes. Apgaismots prāts.
Vecumam nākot, daudzi baidās, ka nevar atcerēties lietas, ka tik daudz kas ir aizmirsts. Lūgums pēc gaišām acīm, lai neiekristu savu spriedumu slazdos, lai akli nesekotu citu cilvēku viedokļiem. Kā mums visiem ir vajadzīgas tādas acis šodien! Jo pretējā gadījumā mēs lēnām mirstam.

Edgars Mažis

Mums vienkārši nav vairs nākotnes perspektīvas. Viena no šodienas problēmām ir, ka mēs saņemam tik daudz informācijas, ka ir grūti saprast, kura ir patiesa, kura nē. Arī par karu Ukrainā. Daudzi saka, ka šis ir arī informācijas karš. Un nereti mēs tik akli pieņemam un sūtam tālāk ziņas, kuras ir nepatiesas, apšaubāmas. Mani nereti gan pārsteidz, gan apbēdina tas, ka cilvēks nemaz nepārbauda ziņas avotu, bet tūlīt izsūta to visiem saviem Facebook kontaktiem. Patiesībā, es jūtos mazliet apdalīts, jo šim cilvēkam ir tikai viena doma, nevis mani uzrunāt personīgi, bet pārsūtīt, viņaprāt, šo ziņu pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Ne viss, kas šķiet sākotnēji labs, tāds arī ir. Un Bībele atkal un atkal aicina mūs pārbaudīt visu un paturēt to, kas labs. Un tad psalma autors jau otro reizi runā par ienaidniekiem.
„Lai mans ienaidnieks nesaka: “Es esmu uzvarējis!” Un lai mans pretinieks nelīksmo, kad es krītu.”
Šķiet, ir kādi, kuri tikai gaida, kad es pakritīšu, kad sagrēkošos, lai tad varētu man teikt: nu kas tu par kristieti? Nav viegli tad, kad tiec novērots, kad apkārtējie meklē, kur piekasīties. Psalma autors saprot, ka viņš pats nespēj ar šiem cilvēkiem tikt galā. Iespējams, ka arī mums ir līdzīga izjūta. Es nevaru tikt galā ar kādu konkrētu cilvēku. Man ir grūti, es esmu noguris cīnīties. Fiziski un garīgi ienaidnieki. Kad ķēniņš Dāvids piedzīvoja kaunpilnu bēgšanu no Jeruzālemes, tad viņam bija jādzird arī kāda cilvēka apsūdzības. Kad Šimī viņu nolād un apsūdz, Dāvids neatriebjas. Viņš saka: „Varbūt Kungs uzlūkos manu vainu, varbūt Kungs to vērsīs par labu viņa šīsdienas lāstu dēļ!” 2.Samuēla 16, 12
Cik grūti ir neatriebties, bet lūgt, lai Dievs risina šo konfliktu. Un tā jau tas tik bieži notiek arī mūsu dzīvē. Gribas kaut ko tam otram pierādīt, bet laikam
labākais ir apklust un gaidīt uz Dievu. Tāda ir šī cilvēka lūgšana, kas ietver sevī ilgas pēc tā, ka Dievs palīdzēs, ka Dievs iejauksies, ka Dievs sargās, lai naidnieks nesmietos, lai naidnieks netriumfētu. Un tad šajā tik grūtajā situācijā kaut kas notiek. Šķiet, vēl nekas nav mainījies ārēji, bet izmaiņas ir
nākušas šī cilvēka sirdī.

Uzticēšanās Dievam

„Es ceru uz Tavu žēlastību, mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību! Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara!” 6.-7.p.
Šie vārdi tik ļoti kontrastē ar situāciju, kurā autors atrodas. Vai tā ir realitātes ignorēšana? Nē.

Viņš labi apzinās, ka apstākļi ir grūti, bet izvēlas
fokusēties nevis uz tiem, bet gan uz savām attiecībām ar Dievu.

Iespējams, ka viņa “cik ilgi” ir ticis atbildēts, ka kāda smaga nasta ir tikusi noņemta. Iespējams, ka ir bijusi maza uzvara, kur Dievs ir parādījis savu spēku un klātbūtni. Bet varbūt, ka nekas vēl nav beidzies, bet ir nākusi atziņa par Dieva klātbūtni. Tas ir kaut kas tik īpašs, ka arī grūtos brīžos cilvēks spēj paļauties uz Dievu. Iespējams, tāpēc, ka viņš ir piedzīvojis Dieva žēlastību un labvēlību jau agrāk savā dzīvē. Tad, kad priekšā ir migla un neziņa, atceries, ko Dievs tev darījis, kā Viņš tevi ir sargājis un vadījis? Diemžēl, mēs ātri aizmirstam pagātnes svētības, šķiet, ir tikai sliktais. Bet tad, ja es esmu godīgs pret sevi, man jāatzīst, ka Dievs ir bijis tik dāsns un tik daudz laba darījis. Un tad ir apliecinājums.

„Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara!”
Kā lai izteic to, ka Dievs ir labs. Pārsteidzošs ir Pāvila un Sīlas piemērs Filipu pilsētas cietumā, kad, siekstā ieslēgti, viņi dzied slavas dziesmas. Un cietumnieki viņos klausās. Pāvils un Sīla nezināja, ka tajā naktī viņu ”cik ilgi” beigsies un viņus Dievs atbrīvos no cietuma. Bet viņi dziedāja Dievam, kurš
tik daudz laba bija darījis viņu dzīvē. Kad dziedam, kaut kas mainās mūsu sirdī. Mēs atraisāmies, mēs kaut ko atlaižam un atdodam Dievam. Un tas dod jaunu spēku celties un iet tālāk. Iet, nezinot, ko nesīs rītdiena, ar kādiem pārbaudījumiem man būs jāsastopas.
Kā dzīvot, kad tepat Ukrainā ir karš un ir bail, ka pēc Ukrainas Baltijas valstis būs nākamās? Jautā Dievam, lūdz Dievu un paļaujies uz Dievu! Mēs
nezinām, cik ilgi būs šis asiņainais karš. Mēs nezinām, kāda būs mūsu dzīve šajā nedēļā. Bet vienu gan Dieva Vārds saka: Es esmu pie tevis, nebīsties! Un, ja Dievs ir ar tevi un mani, tad

pat tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ Viņš liks mums piedzīvot personīgas vai kolektīvas ciešanas, mēs turpināsim paļauties uz Viņu.

Līdzīgi kā trīs vīri, kurus tālā senatnē ķēniņš gribēja piespiest pielūgt viņa taisīto tēlu, un atsacīšanās gadījumā iemest uguns ceplī.
„Jo mūsu Dievs, kam mēs kalpojam, spēj mūs paglābt no uguns cepļa un arī no tevis; pat ja viņš to nedarītu, tev jāzina, ķēniņ, ka mēs nekalposim taviem dieviem un neslavināsim zelta tēlu, ko tu uzslēji!” Daniela 3, 17-18

*Pārpublicēts no Amerikas Latviešu Baptistu Apvienības mēnešraksta ”Kristīgā balss”, Nr.2 (2023.gada aprīlis, maijs, jūnijs); 11.-13.lpp.