Debesis lūgšanu aizdedzinātas. Laimdotas Vištartes-Leimantes dzeja

Kāds

Tas bija vakar, un tas neskaitās, –

vakardienas sapņi vienmēr apmaldās

šodienas nebūtībā, rītdienas neesamībā,

pazaudējas paši sevī, un manī ganās

kā noklīdušas avis falšā bezgalībā,

maldoties sev (un man) nepieņemamā,

kāda izdomātā, uzspiestā varenībā,

kuras nav, jo aiz tā visa Kāds stāv

varens Savā godībā, klusu ciešot,

tikai Sev zināmu tiesu katram spriežot,

un tā tam būs būt gan vakar, gan rīt,

arī šodien, pirms spēsi acis atdarīt,

jo, kamēr tavi sapņi maldās vientulībā,

Kāds allaž ir ar tevi Savā mīlestībā.

© Laimdota Vištarte 4.09.2023.

Tava sirds

Dievs, kā ierasts, vēršos pie Tevis,

jo tik daudz, kā Tu, neviens man nav

ne ņēmis, ne arī devis, ne pēris un lolojis,

Savā sirds skolā mani uzņēmis, skolojis,

vedis pa takām nepareizām, greizām,

liekot meklēt to, ko šķietami neatrast,

dodot to, ko, liekas, nepieņemt, neaprast,

verot bezdibeņus, rokot krāterus sirdī,

bet es zinu, ka Tu katru manu nopūtu dzirdi,

maniem neizteiktajiem jautājumiem atbildes

ieraksti manā klusi gaidošajā sirdī

un reizē ar savu maigo pieskārienu

mani ar Savas sirds mīlestību sargā,

dziedini, spēcini, mierini, jo zini, ka es

esmu daļa no Tavas sirds sākotnes.

© Laimdota Vištarte 23.08.2023.

Tieši tāpēc

Ne mirkli nešaubos

par gaismu savā ceļā,

vien uztraucos,

ka pārāk tumša es,

un liekas man,

ka Dieva maigā roka

tik nepelnīti

mani kalnā nes.

Es – sadriskāta lapa

rudens vējos,

es – pavasara strauts,

kas lejup steidz,

un ziemā putenis

ar aurojošu seju,

bet vasarā vien zieds,

kurš dzīvi beidz.

Ne mirkli nešaubos,

ka eju īsto ceļu,

vien mazliet bail,

ka pārāk rāma es,

un tieši tāpēc

lūdzu Dievu klusi,

lai dažreiz palīdz –

sarāj, tomēr nes.

© Laimdota Vištarte 20.03.2023.

Nevienam nesakot

Sirds plēš sevi gabalos,

esmu nosvīdusi,

cīnos ar sevi Viņā,

nevienam nesakot, klusi,

sviedri, bailes no nezināmā,

kāda balss sapnī sauc

maigi, mierinoši, rāmi…,

murgi, neziņa, nav sevī vietas,

esmu ausmā pret sevi

vai viena pret rietu?

Sirds gabalos plēšas,

esmu nosvīdusi,

cīnos ar sāpēm sevī,

nevienam nesakot, klusi…

© Laimdota Vištarte 6.03.2023.

Varbūt

Tumsa, ko saule manos rītos lej,

saucas – dzīve, par mani tā smej,

mētā sapņus pa labi un kreisi,

protams, sanāk viss nepareizi,

jo maldus redzu, ne savējo dzīvi,

to ticībā sedzu, iemīlot brīvi,

gaismā ceļot savus dienišķos grēkus,

lūdzot Dievam Viņa vareno spēku,

tumsa atkāpjas, pēkšņi mirgojot zūd,

maldi, atmiņas izgaist, jo varbūt

tieši tagad un šajā rītausmā

es gaismai, sapņiem pateikšu – jā.

© Laimdota Vištarte 22.02.2023.

Kāds

Nakts rēnu mieru sijā

virs namiem, ielām un sētām,

kāds Dievu klusi lūdz,

pateicoties par pusdienām lētām,

kuras no vakardienas

glabātas skapītī gaiši melnā,

lai tieši šovakar paņemtu

trīsošās, lūgšanām atvērtās delnās.

Nakts klusi miegu sijā

virs namiem, būdiņām, manis, tevis,

bet vai kāds šonakt

otram ir maizi vai mīlestību devis?

Vai kāds ir sadzirdējis,

ka cits kaut kur klusi Dievu lūdz,

ka savus un, iespējams,

arī tavus grēkus Viņam sūdz?

© Laimdota Vištarte 08.01.2023.

Šonakt

Šonakt karstas debesis,

lūgšanu aizdedzinātas,

sirds vaļā, acis miklas,

asaras, pusmūžu krātas,

nu slāpē manu kaunu,

atverot pasauli brīvu,

pavisam citādu, jaunu,

dzemdinot lūgšanas dzīvas,

tāpēc ļauju debesīm degt,

ļauju mierināt, līdzās būt,

lūdzu Dievam rokas un sirdi

pār manām asarām segt.

© Laimdota Vištarte 3.05.2021.