Dārzu veidotāja Margita Stoļarova – ar radošu enerģiju pat 93 gadu vecumā

“93 gadu vecumā viņa vēl joprojām rūpējas par draudzes puķu stādījumiem dievnama iekšpagalmā, un spēks Mallei ir lielāks nekā man”, tā TUVUMĀ redakcijai rakstīja misionāre un bloga peaceroads.com veidotāja Ineta Lansdowne, ieteikdama uzklausīt viņas vecmammas Margitas Stoļarovas jeb mīļā vārdā – Malles- dzīvesstāstu. Akmensdārzs, kuru nu jau daudzus gadus nenogurstoši kopj Inetas vecmamma, ir paslēpies aiz Āgenskalna baptistu draudzes dievnama. Mēs satikām viņas abas- Linda Urtāne uzklausīja vecmāmiņas atmiņas, bet Aija Volka- mazmeitas stāstu par dzīves gājumu un vecmammas īpašo lomu, pievēršot kristīgajai ticībai.

Margita pie akmens dārza, kur vidus nogāzē viņa izveidojusi divus burtus – A un O, kas Bībelē apzīmē iesākumu un beigas, dzīvību un nāvi.

Mīlestības dārzi

“Daudz dārzus esmu dzīvē stādījusi, tad tie bija jāatstāj, citi aizgāja bojā, bet es stādīju atkal jaunus”, saka Margita, kurai ziedi un dārzkopība ir aicinājums. Vislielākais Margitas lepnums bijis dārzs meitas mājās Daugmalē, kur vienkopus bijušas savāktas puķes no visas Latvijas. Ineta atceras: “Tur vecmamma bija izveidojusi tādu kā vietējo Ēdenes dārzu – ziedu jūru. Līdz ar to bija arī ļoti daudz darba, un viņa to visu paveica viena pati. Kad mēs gājām cauri dārzam, vecmamma nemitīgi aicināja: “paskaties!”, un uz citu pusi: “redzi, tur!” un “vai tad tas nav Dievs, kas to radījis?””. Sarunas gaitā pati Margita gan piebilst, ka Dievs visu skaistumu ir radījis, taču “mums tas jākopj – cik mēs ziedus kopjam, tik viņi ir.”

Margita laista akmens dārzu. Foto: Linda Urtāne

Āgenskalna akmensdārzu Margita sākusi veidot no nekā: “Es nevarēju paciest, ka akmensdārzs stāv tukšs un tad bez atļaujas sāku strādāt. Sākumā tur bija tikai liela kaudze akmeņu, tos vēlu, taisīju žogu un sāku veidot dārzu. Tā vairākus gadus, kurus es neskaitu. Lai arī palieku tagad nolaidīga un dārzā varu vien piepalīdzēt, ne nopietni strādāt, slavēju Dievu un saku, ka esmu brīnums, jo 93 gados Viņš man dod spēku staigāt un arī nedaudz vēl pastrādāt. Dievs visu skaistu ir radījis, bet Viņš neiet manā akmens dārzā un to nelaista, cilvēkam jākopj, un šis kalns ir dikti saulains, daudz jālaista.”

Margita ar pašas stādītām ūdensrozēm

Mazmeita Ineta apbrīno Margitas enerģiju arī sirmajā vecumā: “Pērn gāju palīgā dārzus apkopt. Kad mēs kopā kaplējam, viņa tā viegli uzsit un kaplis zemē ieiet 20 cm, kamēr man tikai 10 cm. Tāpēc es ar viņu kopā dārzā negribu strādāt, jo nevaru tikt līdzi, šad tad vienkārši vēroju. Darba mīlestība viņai ir tikpat liela kā mīlestība uz dabu un ziediem. Cauri parkam mēs mierīgi iziet nevaram – viņai jāapstājas –, ja kaut ko ierauga, tad pēta, kādas krāsas, ja ir kas jauns, vienmēr jāpaņem sēklas, varbūt kāds zariņš jānolauž, ko iestādīt, lai iesakņotos. Arī man no visiem ceļojumiem un misijas braucieniem ir jāatved viņai kādas sēklas, no kurām šis tas ir izaudzis, bet šis tas – nē, jo Latvijā jau cits klimats. Arī no Taizemes esmu sēklas vedusi.”

Mazmeita Ineta ir pārliecināta, ka Margita bez dārza nevar dzīvot, un ne jau tāpēc, ka necieš, ja kaut kas nav izravēts, bet gan tāpēc, ka no dārza saņem tikpat, cik tam dod. Tā ir mīlestība.

Margitas mājās. Foto: Linda Urtāne

Margitas rokas visu mūžu strādājušas smagu darbu. Viņa atceras: “Es strādāju kā celtnieks uz jumta, visādus darbus, kurus iepriekš nebiju darījusi. Kad visu grīdu izņēma ārā un bija tukšums, vajadzēja pārlikt dēļus, nest bluķus un vilkt virves. Pēc pusdienām visi vīri – brangi cilvēki – grants bedrēs apdzērušies gulēja. Man jāstrādā.”

Margita ir arī ļoti radoša – mājās visa istaba pilna ar dažādiem izdomas bagātiem darinājumiem. Tur no žāvētām zivju galvām ir uztaisītas vāzes, no riekstu kauliņiem – rotājumi. Viņa vāc, veido un rada. Vecmamma arī Inetai bērnībā daudz ko mācījusi veidot un rosinājusi: “nepirksim mammai apsveikumu, pašas taisīsim!”.

Meitene no lielsaimnieku ģimenes

Margitas bērnības sapnis gan bija nevis kļūt par dārznieci, bet par aktrisi. Rucavas pamatskolā viņa darbojās vietējā skolas teātrī, taču tad tētis teicis: “nekā nebūs”, jo ir liela saimniecība un jānāk palīgā. Tā Margita par aktrisi nekļuva, bet, kā smejot saka mazmeita, visu mūžu un joprojām viņa tomēr ir aktrise un sabiedrības dvēsele: “Ja redz, ka fotografē, vienmēr pozē un iztaisās.”

Foto no personīgā arhīva

Margita uzaugusi lielsaimnieku ģimenē netālu no Palangas, kad tā vēl bija Latvijas teritorijā. “Tur visi bija tikai latvieši, lietuvieši tur nedzīvoja. Kad aizvēra robežu, mēs skaitījāmies Lietuvas pusē un uz latviešu skolu Rucavā man bija jāiet cauri divām muitām.” Bez Margitas ģimenē bija vēl pieci bērni, no kuriem dzīvs šodien ir tikai brālis Jānis, kurš dzīvo Liepājā.

Radiniece paslēpa aiz skapja

Bērnībā Margita ar ģimeni apmeklēja luterāņu baznīcu Būtiņģē. Pirmskara Latvijas laikā ticības mācība bija skolas programmā.  Vecmamma “ir īsts Ulmaņlaika bērns: visas dziesmas atceras un ļoti labi var pastāstīt par to laiku,” teic Ineta. Tā kā Ulmaņlaika kods ir viņā, tad arī “ Kristus sēkla un ticība” vienmēr ir bijusi Margitas sirdī – “visu mūžu viņa tiekusies būt tuvās attiecībās ar Dievu.”

Margitas ģimeni kā daudzas citas padomju varas gados izsūtīja uz Sibīriju. Tomēr par ļoti daudzām dzīves epizodēm Margita saka: “Paldies Dievam, es tam izgāju cauri”. Kara laikā gribējusi kopā ar brāli iet pieteikties brīvprātīgajos – brālis par karavīru, viņa par medmāsu – , bet lietuviešu armijā viņus kā Latvijas pilsoņus neesot uzņēmusi. Kara laika stāstos Margita daudzkārt piemin Dieva aizsardzību, kuru nācies neskaitāmas reizes pieredzēt.

Pēc kara padomju varas laikā viņa daudzus gadus dzīvoja slēpdamās, jo bija iekļauta melnajā sarakstā – gan tāpēc, ka no ģimenes, kas bijusi izsūtījumā, gan par pretpadomju plakātu zīmēšanu mežabrāļiem. Toreiz radinieki, kas par varas nodomiem zinājuši kaut ko vairāk, viņai pačukstējuši, ka labāk būtu kaut kur nozust. Tā Margita ilgāku laiku dzīvoja, slēpjoties pie radinieces Kalvenē mežsarga mājās aiz skapja.

“Nešķirojot bijām kopā- latvieši un krievi”

Pēc slēpšanās perioda Margita atnāca uz Rīgu un sāka strādāt par celtnieci. Uz galvaspilsētu tolaik nāca visi, kuriem vajadzēja pazust no vajātāju acīm.  Viens no viņas darba biedriem bija baptistu mācītājs Andrians Petrovs un kolektīvā bija vēl arī daži citi cilvēki no krievu baptistu draudzes. Lai arī tas varēja būt bīstami, viņi darbā atklāti runājuši par Dievu.

Mazmeita Ineta atceras: “Petrovs viņai bija kā labākais draugs, viņš bija arī ārsts un nereti nāca pie mums ciemos, arī manu vecmammu šur tur veda un aicināja pie savas ģimenes uz mājām. Viss bija krievu valodā, tur viņa sajuta sadraudzību Kristū.” Margita sāka iet uz draudzi un kristījās. Viņai patika demokrātiskums un atvērtība, kas mājoja kristiešu sabiedrībā. Viņa vienmēr uzsvērusi: “Kā man patika, ka mēs tur visi nešķirojot bijām kopā – latvieši un krievi. Žēl, ka mums tagad ir draudzes latviešiem un krieviem, jo tur mēs bijām visi kopā.” Mazmeita Ineta atzīst, ka vecmamma ļoti tiecas pēc kristiešu vienotības.

Inetu ar kristīgo ticību iepazīstināja vecmamma Margita: “Vienreiz vai varbūt dažas reizes viņa mani bērnībā aizveda uz Mateja baznīcu, kas bija netālu no mājas, maniem vecākiem neko nesakot. Mēs dzīvojām turpat uz Avotu ielas, arī vecmāmiņa. Es atceros, ka tur vienreiz bija kristības – visi baltās drēbēs – un man kā bērnam likās, ka tie ir eņģeļi draudzes priekšā.”