Esi garīgā krīzē? 9 dienu rīta lūgšana, kas atklās izaugsmes potenciālu

Iespējams, Tu šobrīd piedzīvo garīgo krīzi, ko raksturo negaidīta, pārmaiņas vēstoša gaisotne. Tā varbūt ir saistīta ar kādu pārbaudījumu, sarežģītu likteņa pavērsienu vai slimību. Mans mērķis ir Tev palīdzēt saskatīt iespējas, kā krīzi vari izmantot kā izaugsmes potenciālu.

Vārdu ”krīze” mēs varam skaidrot kā ”pārejas stāvokli”; pāreju no vienas sevis izpratnes uz citu – paplašinātāku. Tāpēc būtiski prast saskatīt dzīves paradoksālo dabu un atpazīt to arī sevī pašā kā izejas punktu un augsni vēl neapjaustam izaugsmes potenciālam. Ārējās pārmaiņas vienmēr aizsākas mūsu pašu dvēseles dziļumos, tādēļ var sacīt, ka vienlaicīgi tās dod mums kādu uzdevumu. Iepazīt ne tikai savu spēku, bet arī savu ievainojamību, atraisīt un padziļināt savu iekšējo dialogu, pietuvojoties dzīves jēgas un aicinājuma jautājumam.

Kādā veidā cilvēciskās iespējas atklājas krīzes situācijā?

Garīgajā krīzē cilvēks sastopas ar Dievu jeb piedzīvo vertikālo cilvēka sastapšanās notikumu, kas “atver, pamodina, veido un maina”, raksta Juris Rubenis grāmatā “Starp Divām Bezgalībām” ¹Rubenis, Juris (2021) “Starp Divām Bezgalībām” Zvaigzne ABC, 50.-56. lpp.. Šādu sastapšanos ar Dievu, kas modusies mūsu dvēseles telpā, var pavadīt pēkšņa un racionāli neizskaidrojama atskārsme, ka “pilnīgi visam ir jēga”; tāda jēga, kurai ļaujoties, tā aizsāk mūsu garīgās pārveides procesu. Turklāt zīmīgi, ka “šo jēgu mēs nevaram sev piešķirt paši,” piebilst J.Rubenis.

Apstājoties pie pārejas, ir vērts ievērot, ka savā sākotnējā formā sirds lūgšanas balss jeb de profundis ²(atsauce uz 130.psalmu no 1.-2. pantam: “No dziļumiem es Tevi piesaucu, Kungs. Ak Kungs, klausi manu balsi, lai Tavas ausis uzmana manas sirds lūgšanas balsi.” Ernsta Glika Bībeles 8. izdevums, skatīts 13.09.2023. ), tomēr sevi vēl nepiesaka kā gatavs un pilnīgi saprotams Dieva aicinājums. Apstāšanās palīdz pietuvoties Dieva aicinājumam un savas dzīves satura īstenošanai.

Tāpēc

būtiski, ir pieņemt mūs pārveidojošo procesu pakāpeniskumu, necenšoties aizpildīt visus baltos plankumus mūsu dzīvē ar tām iespējam, kas ir tūlītēji pieejamas.

Jo Dieva aicinājumam pilnīgi noteikti ir arī ilgtspējības raksturs; saistība ar praktiski visām mūsu dzīves sfērām, jo īpaši cilvēciskajām attiecībām.

Attiecībā uz to, kā krīze izmaina manas attiecības pašai ar sevi, pavisam droši varu sacīt, ka krīzes izraisītās pārmaiņas liek pievērst uzmanību gan pavisam sīkām un agrāk nepamanītām sadzīviskām detaļām un to, kā es par to jūtos, gan arī vienkārši pabūt ar to, kā es sajūtu milzīgo pasauli atspoguļojamies manī pašā. Savādi, bet vienlaicīgi tā ir arī

mana iespēja izaudzēt sevī mieru – tādu mieru, kur pavisam klusi un lēnītēm uzdīgst Dieva aicinājums jeb vīzija.

Manas iekšējās pasaules tapšanai ir arī kāda skaņa, kuru man ir svarīgi sadzirdēt – tā var manī uzplaiksnīt kā agrāk nedzirdēta melodija. Kā mūziku es praktizēju arī empātiju, pirmkārt, jau pret sevi pašu. Tā ietver sevī spēju pateikties par tām manas dzīves grūtībām, ar kādām šobrīd sastopos. Jo var izrādīties, ka, apšaubot tos Dieva ceļus, pa kuriem mūsu pārmaiņu ceļš ir aizsācis mūs vest uz mūsu pašu dziļumiem, mēs neviļus sabotēsim arī pašu mūsu dzīves virsuzdevumu, vēl pilnībā to neapjautuši. Interesanti, ka, piemēram, angļu valodas izteicienā – to appreciate your difficulties (tulk. –atzīt vai pat atzinīgi novērtēt savas grūtības) – ir norāde ne tikai uz drosmi ieskatīties savas personības arī vēl nezināmajā saturā, bet arī uz spēju atraisīties tam rezultātam, kādu mans unikālais grūtību ceļš ir aizsācis.

Vēlos vērst uzmanību uz tām norādēm, kas skar cilvēka ticības ceļa iekšējo dialogu, lai izgaismotu personības brieduma procesu individuālos aspektus un pakavētos pie tām ceļazīmēm, kas atbalsta un veicina cilvēka spēju būt kontaktā ar savas personības dziļajiem aspektiem. Tālākais kustības vektors ir sastapšanās ārējā, kopienu radošā un veidojošā dialogā mūsu sabiedrībā, izstrādājot sabiedrības atjaunošanās un izglītošanās iniciatīvas, nonākot sakņotā dialogā ar visu dzīves kopumu. Bet par to nākošajās publikācijās.

Paļaušanās jeb manas iekšējās pasaules briedināšana

Viens no kristietības stūrakmeņiem ir ticība, taču nereti tai nepieciešams arī atjauninošs satvars jeb garīgā prakse, kas atbalsta un sniedz pārveides telpu. Henrijs Nouvens, holandiešu izcelsmes katoļu priesteris,³ Henrijs Nouvens “Ceļamaize: Gudrības un Ticības Vārdi Katrai Dienai”, Zvaigzne ABC, 2015. gads; 108. lpp.) mudina atzīt patiesību pašiem par sevi, rakstot:

“Mēs esam skaisti, bet arī ierobežoti,

bagāti, bet arī nabadzīgi,

devīgi, bet arī noraizējušies par savu drošību.

Atzīt patiesību par mums pašiem nozīmē pretendēt uz savas esības svētumu, pilnībā to neizprotot, jo savu dziļāko esību mēs nespējam aptvert ne intelektuāli, ne arī emocionāli.”

Nouvens brīdina, ka diezin vai jebkad “spēsim savas dzīves jēgu izskaidrot citiem“, tāpēc tieši “vienatne, klusums un lūgšanas bieži vien ir labākie veidi, kā iepazīt sevi“.

Sastapšanās ar savas dvēsles dzīlēm nozīmē arī pietuvošanos savam kodolam, un šai sakarā piedāvāju kādu man agrāk nezināmu kristīgās ticības lūgšanu praksi, ar kuru sastapos Skaistkalnes Dievmātes Kanapenes svētku Svētās Mises laikā, ievērojot kādu ļoti īpašu grāmatu: Olivjē Alberiči “Tēvs Dolindo”.

Lasot šo grāmatu, es apguvu īpašo lūgšanas prakses veidu – novennu –, kuru personīgi izmantoju ar nolūku labāk izprast,

kā tieši es varētu palīdzēt kādam sev zināmam cilvēkam, kurš, no mana skatupunkta raugoties, nonācis krīzē, taču īsti nevēlas to atzīt.

Pieļāvu iespēju, ka varbūt šajā situācijā vislabākā mana palīdzība varētu būt arī tieša neiejaukšanās, bet gan dziļākas un sakņotākas paļāvības lūgšanu prakse, uzticoties, ka manas palīdzības īstais mirklis noteikti atnāks. Šī deviņu dienu rīta lūgšana kļuva par manu savienošanās instrumentu ar to augstāko gudrību, kurai es citādi diezin vai piekļūtu, kā vien ar apņemšanos un nolūku veltīt savu laiku klusai agras rīta stundas apcerei.

Šīs pārdomas pabeigšu ar neapoliešu priestera, svētā tēva Pio drauga, Tēva Dolindo Paļaušanās aktu ⁴Olivjē Alberiči “Tēvs Dolindo”, Dzīvības Straumes, 2022. gads (26.-30. lpp.), ko izmantoju un veltīju Dievam kā garīgās apceres instrumentu, gūstot jaunu pieredzi krīzes un grūtību situācijā, sastopoties ar neziņu un zināmu neskaidrību. Vērtīgākais, ko no šīs neparastās pieredzes guvu, bija spēja nebēgt tūlītējos (pus)risinājumos, bet drīzāk ļaut ticības telpai paplašināties un padziļināties, lai ticības spēks rastu sev dziļāku gultni un virzību kopīgā pieredzes lauka dziedināšanai. Kopīgā tādēļ, ka

grūtības parasti ir saistītas arī ar kādu citu cilvēku vai pat cilvēku grupu, un ne vienmēr ir iespējams skaidri saprast, kādas īsti ir attiecību robežas, cik lielā mērā es drīkstu iejaukties otra cilvēka likteņa samezglojumos, kaut arī mani nodomi šajā situācijā būtu viscēlākie.

Šī lūgšana man iemācīja to, kā neatņemt otram cilvēkam viņa īpašo izaugsmes iespēju, ko satur tieši viņa unikālās grūtības un samezglojumi, bet paļauties, lūgt un saņemt arī ticības padziļināšanās dāvanu. Uzaicinu arī tevi pamēģināt deviņu rītu garumā, vienā un tajā pašā laikā, pagodināt kādu no tavas dzīves grūtībām. Bez pieķeršanās kādam tūlītējam risinājumam drīzāk koncentrējies uz to, ko es vēl varu pamanīt savā ticības ceļā, kā varu ļaut Dievam sevi atraisīt dzīves lielākajam aicinājumam. Velti apmēram 5-10 minūtes sava laika, lai savā sirdī izrunātu Tēva Dolindo atstāto Jēzus paļāvības akta lūgšanu. Ar dievpalīgu!

Foto no personīgā arhīva, viesojoties Bārbeles pamatskolas kapellā, kuras stiklā veidotā altāra siena paredzēta kā Dieva darbošanās dabā atspoguļojums.

Paļāvības akts “Visspēcīgākā novenna Jēzus Vissvētākajai Sirdij”

Lūdzot novennu, katru dienu vispirms apceri Jēzus vārdus, bet pēc tam 10 reizes izsaki “Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to”. Ar paļāvīgu sirdi saki: “Es negribu raizēties, mans Dievs: es uzticos Tev”.

Jēzus uzrunā dvēseles:

1. Diena

Kāpēc jūs raizējaties, ļaujot sevi pārņemt nemieram? Ļaujiet Man parūpēties par jūsu ikdienu, un viss norims. Patiesi, Es jums saku, katrs īstas, aklas un pilnīgas paļāvības akts uz Mani nes augļus, ko vēlaties, un atrisina visas sarežģītās problēmas.

“Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to!” (10 reizes)

2. Diena

Paļauties uz Mani nenozīmē uztraukties, apjukt, krist izmisumā un tikai tad vērsties pie Manis ar nemierīgu lūgšanu, lai rīkotos Tā, kā vēlaties jūs, un lai tādējādi jūsu nemiers pārtaptu lūgšanā. Paļauties nozīmē mierīgi aizvērt dvēseles acis, novērst domas no satraukuma cēloņiem un uzticēties Man, lai rīkotos vienīgi Es; sakiet Man: “PARŪPĒJIES TU PAR TO.” Nemiers, satraukums, vēlme domāt par kāda fakta sekām – tas viss ir pretrunā ar paļāvību, absolūtā pretrunā. Tas ir kā apjukums, ko izjūt bērni, kad viņi grib, lai mamma rūpētos par viņu vajadzībām, bet ar savām bērnišķīgajām iedomām un uzvedību traucē viņai rīkoties, patiesībā vēlēdamies rūpēties paši par sevi. Aizveriet acis un ļaujiet, lai jūs nes Manas žēlastības straume, aizveriet acis un ļaujiet rīkoties Man, aizveriet acis un šai mirklī ne par ko nedomājiet, novēršot savas domas no nākotnes, jo tas ir kārdinājums; uzticieties Man, ticēdami Manai labestībai, un Savas Mīlestības vārdā Es jums apsolu, ka, ar šādu gara attieksmi Man sakot: “PARŪPĒJIES TU PAR TO,” Es pilnībā parūpēšos, Es jūs mierinu, atbrīvoju un vadu.

“Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to!” (10 reizes)

3. Diena

Un, kad Man jūs jāved pa citādu ceļu nekā to, kuru jūs redzat, Es jūs apmācu, Es jūs nesu Savās rokās, un jūs kā mazi, mātes rokās aizmiguši bērniņi atmostaties jau pretējā krastā. Jūs

samulsina un lielu ļaunumu jums nodara jūsu prātošana, domāšana veids, uzmācīgas domas un vēlme par katru cenu pašiem parūpēties par to, kas jums dara raizes.

Cik daudz ko Es paveicu, ja dvēsele gan savās garīgajās, gan materiālajās vajadzībās vēršas pie Manis, raugās uz Mani, un sakot Man: “PARŪPĒJIES TU PAR TO,” aizver acis un paļaujas!

“Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to!” (10 reizes)

4. Diena

Jūs saņemat maz žēlastību, kad ietiepīgi vēlaties tās iegūt pašu spēkiem: daudz vairāk to saņemat, kad jūsu lūgšana pauž pilnīgu paļāvību uz Mani. Ciešanās jūs lūdzat, lai Es rīkotos, bet – lai rīkojos tā, kā gribat jūs. Jūs neuzrunājat Mani, bet gribat, lai Es pielāgojos jūsu ieskatiem; jūs esat slimnieki, kuri nevis lūdz ārstam zāles, bet saka tam priekšā, kādas zāles vēlēties. Nedariet tā, bet lūdziet, kā Es to jums esmu mācījis lūgšanā “Tēvs mūsu”: “svētīts lai top Tavs Vārds,” tas ir, lai tas tiek pagodināts Manā vajadzībā; “lai atnāk Tava Valstība,” tas ir, lai viss sekmē šīs Valstības nākšanu mūsos un visā pasaulē; “Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes,” tas ir, rīkojies šajā vajadzībā tā, kā tas Tev šķiet vislabāk mūsu mūžīgajai un laicīgajai dzīvei.

“Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to!” (10 reizes)

5. Diena

Ja jūs patiesi sakāt “Tavs prāts lai notiek”, kas nozīmē to pašu, ko “PARŪPĒJIES TU PAR TO,” Es nāku palīgā ar Savu visvarenību, atrisinu visiesīkstējušākās situācijas. Vai redzi, ka slimība progresē, nevis atkāpjas? Nesatraucies, aizver acis un ar paļāvību Man saki: “Tavs prāts lai notiek, “PARŪPĒJIES TU PAR TO.” Es tev saku, ka par to rūpējos un nāku palīgā kā ārsts; Es izdaru arī brīnumu, kad tas ir nepieciešams. Vai redzi, ka slimnieka stāvoklis kļūst arvien ļaunāks? Neraizējies, bet aizver acis un saki: “PARŪPĒJIES TU PAR TO!” Es Tev saku, ka par to rūpējos, un nav spēcīgāka līdzekļa kā Mana Mīlestības pilnā palīdzība. Es par to parūpējos tikai tad, kad jūs aizverat acis.

“Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to!” (10 reizes)

6. Diena

Jūs nemitīgi gribat visu novērtēt, izpētīt, par visu padomāt, paļaujoties vienīgi uz saviem cilvēciskajiem spēkiem vai – vēl ļaunāk – uz citiem cilvēkiem, uzticēdamies tikai viņu palīdzībai. Bet tā jūs radāt šķēršļus Maniem vārdiem, Manam skatījumam. Ak, kā Es ilgojos saņemt no jums šo paļāvību, lai jūs no tā gūtu labumu, un kā Es skumstu, redzot jūs satraucamies! Tieši to cenšas panākt sātans: viņš grib jūs satraukt, lai nošķirtu no Manas darbības un atstātu par upuri cilvēciskām iniciatīvām. Tad nu pilnībā paļaujieties tikai uz Mani, atdusieties Manī, uzticieties Man visās lietās.

“Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to!” (10 reizes)

7. Diena

Es daru brīnumus atkarībā no jūsu pilnīgās paļāvības uz Mani, un bez jebkādas domas no jums pašiem. Es izleju pār jums žēlastības dārgumus, kad atrodaties pilnīgā nabadzībā! Ja jums ir pašiem savi krājumi – kaut pavisam nedaudz – vai ja tiecaties tos iegūt, tad jūsu rīcība ir dabiska rakstura, jūs ievērojat lietu dabisko gaitu, ko bieži vien kavē sātans. Neviens cilvēks, kurš prāto vai relativizē, nav izdarījis brīnumu, pat no svēto vidus ne; tas kurš rīkojas dievišķi, ir tas, kurš paļaujas uz Dievu.

“Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to!” (10 reizes)

8. Diena

Kad redzi, ka rodas kādi sarežģījumi, ar aizvērtām dvēseles acīm saki: “JĒZU, PARŪPĒJIES TU PAR TO!” Un atraisies no sevis paša, jo tavs prāts ir aktīvs… Un tev ir grūti tur saskatīt ļaunumu un līdz ar to arī paļauties uz Mani. Tā rīkojies vienmēr, kad tev ir kāda vajadzība; rīkojieties tā visi, un jūs pieredzēsiet lielus brīnumus – nemitīgus un klusus. Es jums to apsolu Savas Mīlestības vārdā. Un Es par to parūpēšos, esiet droši!

“Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to!” (10 reizes)

9. Diena

Vienmēr lūdziet ar šo paļāvības attieksmi, un rezultātā jūs iegūsiet lielu mieru un daudz augļu, arī tad, kad jums dāvāju gandares un mīlestības upura žēlastību, kad ietver sevī ciešanas. Vai tas tev šķiet neiespējami? Aizver acis un no dvēseles dziļumiem saki: “Jēzu, PARŪPĒJIES TU PAR TO!” Nebīsties, Es par to parūpēšos, un tu zemodamies slavēsi Manu Vārdu. Pat ne tūkstoš lūgšanu nav viena paļāvības akta vērtas – to atcerieties! Nav efektīvākas novennas par šo: “JĒZU, ES PAĻAUJOS UZ TEVI, PARŪPĒJIES TU PAR TO!”

“Jēzu, es paļaujos uz Tevi, parūpējies Tu par to!” (10 reizes)

*Sanitas Novikovas oriģinālo tekstu rediģēja ”Tuvumā.lv” galvenā redaktore Aija Volka