Atstāj ražu svešiniekam, bārenim un atraitnei! Edgara Maža svētruna

Ir cilvēki, kuri sabiedrībā netiek ieredzēti. Tādi ir cittautieši, kuri ilgāku laiku dzīvo Latvijā, bet pat nemēģina runāt latviski. Latvietim ir dusmas par šādu attieksmi. Mēs nereti dalām svešiniekus. Ir tie, pret kuriem esam iejūtīgi, un tad ir tie, kurus labāk redzam ejam projām kā nākam.

Attieksme pret bāreņiem arī ir dalīta. Agrāk stacijas tuneļos bija bērni, kuri sauca sevi par bāreņiem un ubagoja. Vai viņi bija bāreņi, to neviens īsti nezināja. Atraitnes. Īpaša grupa. Senatnē visneaizsargātākā, jo parasti atraitnei palikt nozīmēja būt pilnīgi atkarīgai no citu žēlastības un labvēlības. Mēs neliktu cittautiešus kopā ar bāreņiem un atraitnēm. Bet katra no šīm grupām ir savā ziņā atkarīga no citiem. Kā palīdzēt viņiem? Vai mēs to vēlamies? Un, ja vēlamies, tad kas mums palīdz būt atvērtiem šiem cilvēkiem?
5.Mozus grāmatā 24.nodaļā no 17.līdz 22.pantam lasām:
”Nesagrozi svešinieka un bāreņa tiesu un neņem par ķīlu atraitnes drānas. Atceries, ka tu biji vergs Ēģiptē un Kungs, tavs Dievs, tevi no turienes ir izpircis, tādēļ Es tev pavēlu visu šo ievērot. Kad tu savā laukā novāc ražu un kādu kūlīti esi aizmirsis uz lauka, neej atpakaļ, lai to paņemtu, tas lai tiek svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu it visā, ko tu dari! Kad tu lasīsi olīvas, tad nepārlasi, lai paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei! Kad novāksi vīnadārzu, tad nepārlasi, lai paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei! Atceries, ka tu biji vergs Ēģiptes zemē, tādēļ Es tev pavēlu visu šo ievērot!”

Atceries savu pagātni

”Atceries, ka tu biji vergs Ēģiptē un Kungs, tavs Dievs, tevi no turienes ir izpircis, tādēļ Es tev pavēlu visu šo ievērot.”
Divas reizes šajā tekstā skan šis pamudinājums izraēliešiem. Neaizmirst, kas viņi bija un kā viņi cieta no saviem apspiedējiem. To gan viņiem bija grūti atcerēties, jo sliktos laikus mēs necenšamies atcerēties katru dienu. Kaut gan, kad dienēju padomju armijā, tad vecāka iesaukuma karavīri ļoti labi atcerējās, ka viņi tika pazemoti no citiem ģediem sava dienesta sākumā, tāpēc bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem atriebās jaunajiem par agrāk izdarītajām pārestībām. Diez vai būs cilvēks, kas pagātnē nebūtu cietis un netiktu pazemots. Izraēlieši bija piedzīvojuši gan ēģiptiešu pazemojumus, gan Dieva vareno roku, viņus izglābjot. Bet bija svarīgi neaizmirst, kas viņi bija, un ka tikai pateicoties Dieva plānam, viņi kļuva par spēcīgu tautu.
23. augustā mēs svinam Baltijas ceļa gadadienu*. Daudziem tas bija īpašs saviļņojums, sadoties rokās un būt daļai no šī miermīlīgā protesta pret Molotova-Rībentropa paktu un tam sekojošo padomju laiku, kur mūsu brīvība tika apspiesta. Atceries, kas tu esi bijis un kam esi gājis cauri! Bet ne tāpēc, lai atriebtos, lai turētu naidu, bet lai apzinātos, ka Dievs dod mums kādu uzdevumu rūpēties par tiem, kas vāji. Ko šis uzdevums ietver?

Esi žēlsirdīgs un taisnīgs

”Nesagrozi svešinieka un bāreņa tiesu un neņem par ķīlu atraitnes drānas.”
Laiku pa laikam mēs arī brīvajā Latvijā dzirdam par gadījumiem, kad cilvēkam izdodas apmānīt atraitni un dabūt viņas īpašumu. Tie ir ciniski cilvēki, kuriem nauda un īpašums ir aizmiglojuši acis, dažreiz atstājot atraitni nabagmājā. Cik velnišķīgi ir izmantot sava stāvokļa pārākumu, lai iedzīvotos uz vājākā rēķina. Jo vājajam un nabagam jau nav naudas, lai sevi aizstāvētu. Brīdinājums neņemt ķīlā atraitnes drēbes saistījās ar to, ka viņai citu drēbju diez vai bija. Kāda ir mūsu reakcija brīžos, kad redzam, ka bārenis vai atraitne tiek klaji pazemoti? Vienalga, verbāli vai arī caur kādiem viltīgiem darījumiem. Vai mums gribas viņus aizstāvēt? Latvijā ir daudz bāreņu. Daudzie bērnu nami joprojām parāda, ka ir vecāki, kuriem bērni nav vajadzīgi, jo vairums no viņiem ir dzīvu vecāku bāreņi. Bāreņi, kuri katru gadu tiek ievietoti kādā bērnu aprūpes centrā, kur jau vairāk kā 11 gadus reizi gadā esmu aicināts aizlūgt par šiem mazuļiem. Tas nav viegli, jo šie mazuļi ir tik jauki un tik skaisti, bet, ejot cauri bērnu nama sistēmai, ne visi atrod sevi un savu aicinājumu. Kā lai palīdz bērnu nama absolventiem, kuri lielajā dzīvē bieži kļūst par citu cilvēku upuriem, ieslīgstot alkoholā un narkotikās? Nereti problēma ir mūsu sirdī, jo mums nav jūtīgums pret šiem cilvēkiem. Ar atraitnēm ir mazliet vieglāk. Bet bāreņi varbūt ir jauki tikai savas dzīves sākumā. Vēlāk viņi kļūst cieti un grūti atrod savu vietu.

Viena no mūsu problēmām ir aizspriedumi. Mēs esam pilni ar tiem. Gan pret svešiniekiem, gan bāreņiem.

No tiem nekas labs nevar būt. Labāk turēties tālāk. Bet šādos brīžos mums atkal jāatceras, kas mēs esam bijuši un kā Dievs mums ir palīdzējis. Mēs ar Kristīni (red.- svētrunas autora, mācītāja Edgara Maža sieva Kristīne Maže) bijām svešinieki Amerikā, kad bija jāmācās 3 gadus, bet mēs piedzīvojām tik lielu mīlestību un pretimnākšanu, kas mums palīdzēja gan uzlabot savu angļu valodu, gan arī justies drošiem! Esi žēlsirdīgs un taisnīgs! Atceries savu pagātni!

Esi devīgs

”Kad tu savā laukā novāc ražu un kādu kūlīti esi aizmirsis uz lauka, neej atpakaļ, lai to paņemtu, tas lai tiek svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu it visā, ko tu dari!”

Padomju laika kolhozos kartupeļu novākšana daudzviet bija tik nevērīga, ka cilvēki nereti paslepšus gāja nolasīt kartupeļus otrreiz, citreiz gan tiekot sodīti par padomju īpašuma piesavināšanos. Bet laukos palika daudz nenovāktu kartupeļu. Dieva likums attiecībā pret trūcīgajiem ir ļoti īpašs, jo tas ļauj trūcīgajam ienākt tavā dārzā nevis kā zaglim, bet kā gaidītam viesim. Esi devīgs! Atstāj vārpas un ogas bārenim un atraitnei un svešiniekam!
Padomju laikā Paplakā mans vecaistēvs dzīvoja tuvu armijas daļai. Viņam bija liels augļu dārzs, bet nereti bija tā, ka “atbrīvotājas” armijas pārstāvji viņu “atbrīvoja” no āboliem, pirms viņš bija tos novācis… Kad lasām Rutes grāmatu, tad Boāss ļauj Rutei salasīt tik daudz vārpu, ka 400 gramu graudu vietā, ko parasti salasīja trūcīgais dienas laikā, Rute aiznes savai vīramātei Naomijai turpat mēneša normu.
Devīgums. Nav viegli būt devīgam tad, kad pašam ir maz. Bet vēl grūtāk būt devīgam, kad ir daudz. Patiesībā

devīgums nav atkarīgs no rocības, bet gan no sirds attieksmes.

”Kad tu lasīsi olīvas, tad nepārlasi, lai paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei!”
Olīvu koks tika purināts. Dievs saka, nenopurini visas olīvas! Atstāj tās tiem, kam ir grūtāk kā tev. Un trūcīgais ne tikai drīkstēja no tava koka ogas paņemt, bet arī savā ziņā nākt tad, kad viņu neviens neredz, jo dažkārt cilvēki ļoti kaunas no sava trūcīguma. Esi devīgs! Devīgums apslēptībā: tā, ka devējs nezina, kurš paņem viņa atstātos augļus. Šāda labdarība ir cilvēcīgi grūti izpildāma, jo mēs gribam, lai mums saka paldies, ka esam labdari, un mēs gribam zināt, kam tad īsti mēs esam palīdzējuši.

Kā lai izpilda šo pavēli?

Mēs varētu jautāt, vai šī pavēle attiecas uz mums? Mēs taču neesam izraēlieši. Bet arī Jaunā Derība mums dod kaut ko ļoti līdzīgu. Apustulis Jēkabs raksta:
”Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības.” (1.nodaļa 27.pants).
Vecajā tulkojumā šis pants skan šādi:
”bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt…”

Atraitņu pamešana novārtā bija iemesls, lai kristīgajā draudzē sāktos diakonu kalpošana.
”Tādēļ, brāļi, izraugieties no sava vidus septiņus vīrus, par kuriem zināms, ka tie ir Gara un gudrības pilni, un iecelsim tos šo pienākumu veikšanai.” (Apustuļu Darbi 6.nodaļa 3.pants).

Rūpes par bāreņiem un atraitnēm: tas nav projekts, bet gan daļa no kristieša dzīves.

Varbūt līdz šim es neesmu to zinājis. Varbūt man licies, ka tas uz mani neattiecas. Mūsu draudzē ir atraitnes. Mūsu draudzi apmeklē arī bāreņi. Bērnu nams “Imanta” ir atvērts sadarbībai ar mūsu draudzi. Bet kaut kas pietrūkst. Jo dzīvot ar izjūtu, ka tev jādzīvo ar atvērtu sirdi, lai palīdzētu šiem cilvēkiem, ir grūtāk kā izdarīt vienu projektu. Bet projekti, kurus esam veikuši, ir iedvesmojuši cilvēkus, kas tos veica.
Palīdzēt: atceroties, kas mēs katrs bijām pagātnē. Palīdzēt, esot žēlsirdīgam un taisnīgam, un devīgam. Piepildīt Dieva pavēli Svētā Gara spēkā.

* Svētruna teikta 2014.gada augustā Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē.
Pirmo reizi publicēta vietnē www.manapasaule.lv 2014.gada 29.oktobrī