Frāzes “Dievs ir miris” autors Nīče un baisā nicināšana

Reiz vidusskolā filozofijas priekšmetā man bija jāraksta sacerējums par kristietību, un vienā teikumā minēju Frīdrihu Nīči. Skolotājs pasvītroja manu izteikumu ar sarkanu tinti un klāt pierakstīja komentāru, ka mana piebilde ir nevietā, jo acīmredzot neesmu nemaz viņu lasījusi.

Tikai, studējot augstskolā, es patiešām sapratu savu tā laika kļūdu, jo faktiski vienīgais, ko zināju, bija slavenā F. Nīčes frāze “Dievs ir miris”, un faktu, ka F. Nīče sajuka prātā…

Pēc F. Nīče bija provokators un spilgs savos izteikumos, tāpēc nav jau brīnums, ka pēc viņa darbu lasīšanas rodas vēlme viņu citēt sadzīvē, bet… viņš arī spējis izraisīt dusmas. Daudzos aspektos viņa paustajai kritikai pat varētu piekrist, tomēr dusmojos par to postmodernisma realitāti, kas ir sākusies pēc “vērtību pārvērtēšanas”… Par amorālismu un visa nicināšanu…

Nīče smējās, piemēram, par bausli “tev nebūs zagt”, tā vietā rakstot: “Tev nebūs nozagt sevi pašu”. Vai to var uzskatīt par zagšanas sludināšanu? Protams, nē…

Par nicināšanu viņš rakstīja: “Visnicināmākais ir cilvēks, kas pats sevi nespēj nicināt”. Asprātīgi.

Runājot par visslavenāko citātu par mirušo Dievu, izrādījās, ka tas izteikts šādā garākā frāzē: “ [..] aiz līdzcietības pret cilvēkiem dievs ir miris”, kā arī: “Mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!”

Nīče ieteica formulējumu ”tev būs/nebūs…” nomainīt pret ”es gribu”. Būtu interesanti šādi paspēlēties ar vārdiem, un, piemēram, noformulēt šādi:

es gribu Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. [..] Es gribu savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.

Tomēr gribēšanā, šķiet, biežāk pakļaujamies bara instinktam.

Merilins Mensons. Foto: Delfi.lv

Manā jaunībā biju novērojusi, ka tie, kas nelasīja Bībeli, izvēlējās kā Bībeli lasīt žurnālu ”Cosmopolitain” vai ”FHM”, vai uzskatīja, ka ir stilīgi lauzt mūzikas instrumentus kā to darīja Merilins Mensons. Un ka tik nebija tā, ka arī es pati lūrēju uz ”Cosmopolitain”… Tas nebija žurnāls, ko pirku, tomēr ar acs kaktiņu zināju gan, kādu dzīvesveidu tas sludina.

Tāpat kā šobrīd jaunieši seko līdzi influenceriem sociālajos tīklos, kuri to pašu ”Cosmopolitain” filosofiju iedzīvina savos “Instagram” storijos. Vai nu arī tie alternatīvākie – tāpat kā Mensons – izkrāsojas tā, ka nevar saprast, kas par dzimumu.

Tā ka – turpinās rasties jaunas un jaunas ”bībeles”, katrai subkultūrai sava.

“Cosmopolitain” speciālizdevums

Ko tieši nozīmēja Nīčes filozofijā ideja par vērtību pārvērtēšanu?

Te daži interesanti citāti: “Ja tu gribi dvēseles miera un laimes- tici! Ja tu dievini patiesību- meklē!” “Visu tikumu kungs ir miegs”; “Vērtības ielika tikai cilvēks lietās, lai sevi uzturētu,- viņš tikai radīja lietu nozīmi, cilvēcīgu nozīmi! [..]Vērtēt ir radīt[..] Tikai ar vērtēšanu rodas vērtība: un bez vērtēšanas būtu būtības rieksts tukšs.”

Apzinos, ka manis izvilktie citāti ir ļoti “saldi”, pretēji citām atsevišķām metaforām par šo tēmu, taču nedomāju, ka dažos vārdos ir jēga sākt analizēt, kādas vērtības konkrēti Nīči neapmierināja un ko viņš piedāvā tām pretī.

Viņš pats ir gana pretrunīgs. Piemēram, nicinot cilvēkus, kas tikai uzvedas kā aktieri teātros, viņš arī apgalvo- “ap ikvienu dziļu garu pastāvīgi apaug maska”. Tas tikai pierāda, ka Nīče patiešām “sadega no sava paša domām”. Un arī viņa darbu lasītājam nevilšus sāk degt galva.

Domas par liekulību, nāves sludināšanu, meliem, divkosību, gļēvulību neizbēgami liek nicināt un nicināt… Dievu, dogmas, pasaules kārtību, savu tuvāko vai pašam sevi…

Kā vēlāk teiks psihoanalītiķis Zigmunds Freids, cilvēkam ir divas tieksmes: uz dzīvošanu un iznīcināšanu. Vai vērtību pārvērtēšana būtu tikai šī zemapziņas vadīto instinktu izlādēšana, ko visu laiku apspiedis Super-Ego ar uzstādījumu: mīlēt pat ienaidnieku? Diez vai…

Nedomāju, ka Nīčem galvenais bija aizstāvēt šos instinktus. Iepazīstoties ar viņa biogrāfiju (Nīče piedzima luterāņu mācītāja ģimenē; mācījies protestantu internātskolā; studējis teoloģiju), vērtību pārvērtēšanas pirmsākums varbūt bija pavisam bērnišķīgs jautājums mammai: kāpēc es kā kristietis nevaru iet uz teātri un koncertiem?

Runājot no personīgās pieredzes, es kā baptiste ne reizi vien esmu domājusi, kāpēc gan vecās paaudzes baptisti iebilst pret dejošanu… Nīče rakstīja: “Es ticētu tikai tādam dievam, kas māk diet.”

Un patiesi arī es reizēm vēlētos būt kā tauriņš vai kā ziepju burbulis. Kaut spētu dzīvi uztvert vieglāk: ne tik smagnēji un ar tik daudz iekšējās morāles tabu.

Bet reizēm: ieej baznīcā un sagribas kā Jēzum apgāzt tirgotāju galdus, ieraugot, ka arī kristieši mēdz būt mantkārtīgi, iekāres pārņemti, zaglīgi un kādi tik vēl ne…

“Mīlestība, kas grib valdīt, un mīlestība, kas grib paklausīt, ir kopā radījušas bauslības galdiņu,” arī šāds bijis F.Nīčes citāts.

Taču vēlreiz atkārtoju: lai vai cik asprātīgas nebūtu Nīčes domas, man viņš un viņa ietekme uz cilvēces vēsturi tomēr joprojām šķiet biedējoša.