Intervija ar Edgaru Maži par mācītāja darbu, jokiem un draudzēšanos

“Viņam patīk iepriecināt cilvēkus, spēlēt futbolu, lasīt grāmatas, pavadīt laiku ar ģimeni, viņu sadusmo, ja cilvēks kavē tikšanos, un viņš apbrīno Jēzu, kurš bija tik brīvs formās, bet tajā pašā laikā pazemīgs un paklausīgs savam Tēvam,” tā īsi mācītāju Edgaru Maži raksturo Evija Mileiko avīzē ”Āgenskalna draudzes ziņas”. Pārpublicējam ļoti atklātās intervijas neīsināto versiju, jo tajā atklāts, tostarp, ko draudzība ar citu konfesiju kristiešiem mainījusi viņa dzīvē. Edgaram Mažim ir arī īpaša loma medija ”TUVUMĀ” tapšanā, jau no paša sākuma atbalstot ideju,  piedaloties lūgšanās un komandas sadraudzībā, daloties ar padomiem un nododot publicēšanai savus sprediķus. Edgara pašmērķis nav panāk, lai cilvēki nāk tieši uz viņa draudzi. “Kristus ir kultūrā, sabiedrībā, Viņš nav tikai baznīcā,” uzsver Edgars.

Aija Volka

Evija Mileiko: Kas raksturo Tavu personību?
Edgars Mažis: Viena lieta, kas mani raksturo, ir pacietības slieksnis, kas ļauj saprast tik dažādus draudzes cilvēkus un reizē justies starp viņiem droši, vismaz tagad. Agrāk gan brīžiem jutos kā volejbola bumba, ko mētā viena, otra un tad – trešā grupa. Tagad vairumam cilvēku vairs nav ilūziju, ka viņiem izdosies mani pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības. Es esmu, kas es esmu ar visiem trūkumiem, ar visām problēmām. Neviens cilvēks nav ideāls.
Otra man raksturīgā iezīme ir spēja paskatīties uz dzīvi optimistiski. Tas man laikam ir no vectēva. Viņš bija zvejnieks, pārdzīvojis Sibīriju, un es viņu nekad neredzēju noskumušu. Nesen kolēģis teica, ka man esot Svētā Gara dāvana, kas cilvēkiem liek justies priecīgiem. Varbūt viņam ir taisnība. Apzināti vai neapzināti man patīk cilvēkus atraisīt, dažreiz pietiek ar pāris jokiem vai jautājumiem. Nevaru izturēt stīvumu. Kaut gan… pirms daudziem gadiem, kad kioskā pirku avīzi un bija gara rinda, gribēju pārdevējai līdzjūtīgi pateikt, ka šodien grūts rīts, uz ko viņa atcirta: „Kas jums par daļu, kāds man rīts!”
Protams, trešā lieta, kas mani raksturo, ir mīlestība pret māksliniekiem.
– Kā Tu atrodi kopīgu valodu ar māksliniekiem?
– Es droši vien varētu būt liberāls mācītājs. Es nedomāju attieksmi pret Bībeli, tajā ziņā esmu ļoti konservatīvs. Es esmu liberāls formās, un šo liberālismu esmu mācījies no Kristus. Man patīk, ka Jēzu nevar ielikt kaut kādos stīvos rāmjos, Viņš ir brīvs savos spriedumos, bet tajā pašā laikā ļoti pazemīgs un paklausīgs savam Tēvam. Viņš lauza visus tabu, kādi bija tajā laikā, sākot ar komunikāciju ar sievieti un beidzot ar grēciniekiem, ar kuriem Viņš ietusēja.
Nereti baznīca māksliniekus apzīmē kā grēciniekus viņu bohēmiskā dzīvesveida dēļ. Jaunās paaudzes aktieri gan saka, ka tas, kas bija padomju laikos, vairs nepastāv, jo šodien esot daudz jāstrādā. Bet mani bagātina tas, ka viņi ir īsti. Varbūt viņiem ir jāslēpjas aiz lomām, bet viņi ir īsti, kad lasa Bībeli, kad uzdod jautājumus. Tas mani ir ļoti mainījis. Nav tā, ka 20 gadus esmu tikai devis māksliniekiem, tas arī mani pašu ir ļoti uzrunājis. Esmu uzaudzis ģimenē, kas bija stingra iepretim kultūrai, nebija arī līdzekļu, lai bieži ietu uz teātri un kino. Caur māksliniekiem esmu ieguvis brīvību redzēt, ka Dievs ir visur, arī teātrī.
– Ko mākslinieki vēl Tevī ir izmainījuši?
– Mākslinieki parāda cilvēka un dzīves trauslumu, ko baznīcā bieži neredz, jo tur cilvēki māk to apslēpt. Māksliniekos tu redzi traģēdijas, pretrunas, ka jāspēlē tas, ko tu negribi, jo no tā atkarīgs tavs maizes darbs. Katrā ziņā mākslinieki nav ordināri kristieši un nebūs regulāri baznīcā gājēji, bet kāpēc baznīca nevarētu iet pie viņiem, turklāt, ja durvis ir atvērtas, kā, piemēram, Nacionālajā teātrī? Smejos, ka mums ar aktieriem ir ļoti līdzīgas profesijas, tikai mācītājiem ir daudz vieglāk, jo mēs paši rakstām lugu, paši to režisējam un spēlējam no svētdienas uz svētdienu. Aktieri ir daudz pazemīgāki.
– Kā mācītāja darbs ir līdzīgs aktiera darbam?
– Abi esam publiskas personas, esam redzami. Patīk tas, ko reiz sacīja bīskaps Jānis Tervits, ka draudzi neinteresē tas, kā tu jūties svētdienas rītā, vai esi izgulējies, vai sāp galva, vai naktī esi pieņēmis dzemdības. Viņus interesē, lai tu sludini Dieva vārdu. Tāpēc mani ļoti tracina, ja mācītāji saka: „Es ļoti atvainojos, man nebija laika sagatavoties!”, vai saka, ka runās īsi, bet runā divreiz garāk, nekā parasti. Būsim godīgi, man arī ir tādi rīti, kad esmu tālu no Dieva. Tā ir ilūzija, ka mācītājs vienmēr ir uzpucēts, Svētais Gars viņu apņem no visām pusēm. Ir rīti, kad, sākot Dievkalpojumu, klusībā lūdzu, lai tas ātrāk beigtos. Nezinu, vai risinājums būtu, ja atklāti draudzei pateiktu, kā jūtos, visi pielūgtu Dievu un ietu mājās. Mācu to arī saviem studentiem Baltijas Pastorālajā Institūtā, ka nevar haltūrēt, ir jābūt profesionālam. Ne vienmēr kolēģi ar mani ir vienisprātis, viņi saka – vajag ļauties Garam, bet ļaušanās Garam nozīmē arī disciplinētu gatavošanos, piemēram, par sprediķi sāc domāt jau pirmdienā. Kad esi auditorijas priekšā, vairs nav laika gatavoties. Es smejos, ka esmu uzrakstījis visu sprediķi uz lapas, lai gadījumā, ja kancelē nomirstu, kāds brālis var nākt un pabeigt sprediķi. Kaut gan es nezinu, vai kāds būs spējīgs tajā brīdī teikt: „Okei, tagad aiznesīsim Maži, pēc tam es pabeigšu sprediķi!” Tas, ko Svētais Gars sprediķa laikā man iedod, ir dažādi joki un ilustrācijas, par kurām neesmu domājis, kas nāk kā inspirācija. Protams, ne visas ilustrācijas ir labas. Atceros, vienos Ziemassvētkos runāju par Dieva mīlestību un pieminēju, ka savus trīs dēlus pirms Ziemassvētkiem aizvedu uz Hesburgeru (kafejnīca, aut.) un kā viņi tur sakāvās. Viens no maniem kolēģiem pēc tam teica, ka to nu gan nevajadzēja atklāt. No vienas puses, viņam bija taisnība.
– Kāpēc?
– Ja lieto ģimenes ilustrācijas, tad ģimenei ir jāprasa atļauja, mani dēli vairs nav tik mazi, bet es to nebiju izdarījis. Tajā reizē nolūdzos viņiem piedošanu un beigās viss bija kārtībā, nospriedām, ka tagad visi zina, ka Ziemassvētkos ejam uz Hesburgeru.

Edgars Mažis ar sievu Kristīni. Foto no personīgā arhīva

– Vai nav iedrošinoši dzirdēt, ka arī citiem bērni kaujas, turklāt vēl mācītājam?
– Tur ir tā smalkā robeža, kurā brīdī mācītājs kļūst pārāk cilvēcisks. Ir cilvēki, kuri saka, ka viņi gribētu aprunāties ar mācītāju, taču ne ar mani, jo es esot draugs, viņiem vajag distanci.
– Kā Tu tiec galā ar tiem grūtajiem svētdienas rītiem, par kuriem runāji?
– Kaut kā Dievs salāpa. Man nav receptes. Ir reizes, kad tieku uzrunāts Dievkalpojuma laikā caur lūgšanu vai pielūgsmi un sāku apzināties, ka esmu kaut ko palaidis garām, nejūtos tīrs Kristus priekšā. Viņš lieto mani arī tad, kad neesmu visu varošs, bet gan noguris, un ļoti bieži tajos rītos, kad esmu salauzts, piedzīvoju vistuvāko Dieva klātbūtni. Domāju, ka šajā pasaulē nav neviena cilvēka, kurš dzīvotu vienu dzīvi, mums visiem ir savi uzslāņojumi, ģimenē esam vieni, darbā un baznīcā – citi. No tā laikam nekad nevarēsim atbrīvoties, tā ir daļa no mūsu grēcīgās dabas, bet tas, ko varam darīt, ir, Dievu lūdzot, apzināties, ka mums ir maskas un pie tām nepierast.
– Kas ir mācītāja darba garoza?
– Pareizā atbilde būtu, ka Kristus darbā nav garozas. Domāju, ka mana darba garoza joprojām ir tā, ka gribu un cenšos, lai dažādi domājoši cilvēki varētu mierīgi dzīvot zem viena jumta, bet redzu, ka daļa no draudzes to vienkārši nespēj. Velk deķīti uz savu pusi, grib, lai visi citi Dievu iepazīst tieši tādā veidā, kā viņi. Tas mani skumdina. Esmu mudinājis cilvēkus domāt pašiem, izdarīt savus secinājumus, bet dažreiz, kad redzu, ka cilvēks grib ļoti garīgot lietas, negrib lietot prātu, man ir ļoti skumji. Tāpēc ļoti labi jūtos ekumēniskajā kontekstā un vairs nejūtos apdraudēts. Varbūt kalpošanas sākumā jutos apdraudēts no kādiem cilvēkiem, citām konfesijām, bet šobrīd vairs nē, pat tad, kad uz mani tiek izdarīts maigs spiediens.
– Kāds spiediens uz Tevi tiek izdarīts?
– Ka vajag darīt tā, kā citās draudzēs, ka mums kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu, ka vajag vairāk garīguma. To visu es saprotu, bet mana pārliecība ir, ka Svēto Garu nevar importēt. Šajos 20 gados esmu redzējis, kā Svētais Gars izmaina Āgenskalna draudzi.
– Kā ir mainījusies Āgenskalna draudze?
– Reiz kāds cilvēks teica: „Ja draudzē kļūst pārāk mierīgi, tad mans uzdevums ir izjaukt visu, lai ir interesanti.” Es neesmu tajā pārliecībā. Bībelē ir foršs pants, ka draudzē bija miers, viņi auga un baudīja Svētā Gara iepriecu (Ap.d. 9:31, aut.). Vēsturiski Āgenskalns nekad nav bijusi viegla draudze. Nekad. Ik pa brīdim ir bijušas lielas problēmas. Taču redzu, ka šobrīd Āgenskalna draudzē ir fantastisks laiks, lai augtu un attīstītos. Ejot cauri dažādiem laikiem, domājot arī par pielūgsmi, kori un visu pārējo, esam kaut kur tikuši uz priekšu.
– Kas veicināja šīs pārmaiņas?
– Pieņemu, ka draudzi ir mainījis tas, ka sākām draudzes darbu strukturēt, domāt par draudzes vīziju un mērķiem. Virzīt šos jautājumus nav mana stiprā puse, tāpēc esmu ļoti pateicīgs par [draudzes priekšnieku] Mārci Rožkalnu. Tas nenozīmē, ka viss ir viegli. Mani personīgi ļoti uzrunā pēdējo mēnešu Dievkalpojumi, ļoti izbaudu tos. Nezinu, vai to varētu nosaukt par draudzes atvērtību Dievam, Garam, bet kaut kas ir gaisā. Nevaru to izskaidrot. Ne jau dziesma vai sprediķis to izdara, bet Dievs, un liekas, ka cilvēki ir kaut ko sadzirdējuši, ka pats esmu sadzirdējis. Mani ļoti uzrunā Svētā Vakarēdiena brīži, tie nav mistiski brīži, bet tad aptveru, kāds Dieva svētums mums ir atstāts – Viņa klātbūtne. Protams, šīs pārdomas ir ļoti subjektīvas, nedrīkst arī sadomāties, jo nāks nākamais konflikts un tad redzēs, ka nemaz nav tik labi. Apzinos, ka visi esam grēcīgi, visi “vāram ziepes”, bet jautājums – kā mēs no tām tiekam ārā?

– Kurš brīdis svētdienas Dievkalpojumā Tev patīk visvairāk?
– Man viss patīk. Īpaši mani uzrunā aizlūgšanu laiks, kad redzu, ka Dievs cilvēkiem ir pieskāries. Mums tagad ir forša aizlūgšanu kalpošana, ko vada Sintija Bredika. Protams, man patīk arī sveicināties pēc Dievkalpojuma. Nesen viens cilvēks man teica, ka gribētu būt palīgmācītājs, jo pēc Dievkalpojuma varot nobučot tik daudz jaunas meitenes. Es atbildēju, ka viņš pat nenojauš, cik daudz jādara palīgmācītājam, šī ir tikai glazūriņa.
Protams, ir Dievkalpojumi, kad kaut kas nav izdarīts, tad sadusmojos, piemēram, ja sveces nav iedegtas vai uz sienas parādās Bībeles teksts no jaunā, nevis revidētā tulkojuma, kaut gan apzināti programmā biju ierakstījis: „Revidētais tulkojums”. Pats pēc dabas neesmu ļoti kārtīgs, esmu vairāk mākslinieka tips, Kristīne ir daudz kārtīgāka. Dievkalpojumā mani no līdzsvara var izsist kādas maznozīmīgas detaļas, ko citi nav ievērojuši. Tas negadās bieži, mums ir ļoti atbildīga komanda, šajos 20 gados sveces nav bijušas aizdegtas varbūt divas reizes.
– Atsveicināšanās nav tikai pienākums, pieklājīgs žests?
– Man patīk to darīt, jo tas ļauj cilvēkus satikt kaut vai uz vienu jautājumu. Protams, ievelkas iziešana no baznīcas. Kādi man ir teikuši, ka nevar ciest, ka tik ilgi jāgaida, lai tiktu ārā no baznīcas.
– Kas ir Tava svētā neapmierinātība?
– Tas, ka mēs ļoti labi jūtamies iekšā un mums pārāk maz rūp tas, kas notiek ārpusē. Šeit nedomāju lielas evaņģelizācijas kampaņas, man šķiet, ka pietrūkst elementāra kontakta ar līdzcilvēkiem, kuri dzīvo mums blakus. Man arī ir grūti ar kaimiņu komunicēt, jau gadu gaidu, kad saņemšos viņu uzaicināt ciemos. Tieši tāpēc draudze eksistē šajā pasaulē, lai mēs būtu pieejami apkārtējiem. Mans sapnis ir vairāk strādāt pie tādām aktivitātēm kā Alfa kurss, Laulāto kurss kaut kur pilsētā, kafejnīcā, absolūti neliekot uzstādījumu, ka mums tie cilvēki pēc tam jādabū draudzē. Ričarda Nībura vārdiem runājot, es redzu, ka Kristus ir kultūrā, sabiedrībā, Viņš nav tikai baznīcā. Protams, ir forši, ka cilvēki nāk pie Kristus, bet, ja godīgi, tas nav mans pašmērķis. Mans uzdevums ir būt pieejamam un, kā Pāvils saka, nest to labo smaržu.
– Cik Tev ir svarīgs citu cilvēku viedoklis, attiecības?
– Ir svarīgs. Jebkuram ir. Man ir svarīgi, ka cilvēki pasaka, kas viņus ir uzrunājis svētdienas Dievkalpojumā. Protams, ja visi to darīs, tad tikt ārā no baznīcas būs vēl grūtāk.
Attiecības ir jākopj, ir jāiegulda laiks, un šajā ziņā esmu grēkojis. Skatoties atpakaļ, mana slodze ir bijusi pārmērīgi liela, visu laiku paralēli ir bijusi mācīšana un draudze. Tā kā neesmu vēlējies upurēt savu ģimeni un laulību, tad neesmu kļuvis par dziļu attiecību cilvēku.
– Tev pietrūkst šo dziļo attiecību?
– Ja sevi riktīgi atdod sabiedrībai, ir brīži, kad gribas būt mājās, nav ilgu pēc vēl vienas Bībeles studijas, pēc vēl vienas tikšanās. Dažreiz secinu, jā, man ir daudz cilvēku, ar kuriem ir labas attiecības, bet nav tādu draugu, kuriem es zvanītu nakts vidū, ja kaut kas būtu noticis. Vai vajag? Klasiskā pastorālās teoloģijas teorija saka, ka mācītājam nedrīkst būt daudz tuvu draugu, jo tad tie sāks grozīt viņa sirdi, citi draudzē apvainosies un tālāk. Bet es domāju, ka mācītājam ir vajadzīgi draugi. Pēdējo gadu laikā ar Kristīni lēnām esam sākuši veidot jaunas draudzības, bet tas ir ļoti lēns process.
– Tev ir autoritātes?
– Tu domā cilvēku vidū? Man ir vairākas.
– Kā Tu definē vārdu autoritāte?
– Man nav tādas autoritātes, uz kuru es skatītos un gribētu būt tieši tāds pats. Man ir autoritātes dažādos līmeņos, piemēram, no saviem kolēģiem varu mācīties kādus kalpošanas aspektus, ko viņi ļoti labi veic un kas man nav stiprā puse. Kad Jānis Tervits bija dzīvs, viņš man bija liela autoritāte, no viņa varēja mācīties stingrību, precizitāti un kārtību. Man ir ļoti labas attiecības ar priesteri Andri Kravali, mēs viens par otru brīnāmies. Viņš brīnās, kā es, četru dēlu tēvs, varu tik daudz izdarīt. Es savukārt brīnos par to, cik katoļu priestera dzīve ir piepildīta, tur tiešām nav vietas ģimenei, viņš ir nemitīgā kustībā. Tā drīzāk ir draudzība, kas mani bagātina.
– Kas Tevi sadusmo?
– Tas, ja cilvēki nerespektē laiku. Godīgi, mani tracina, ja cilvēks var atnākt 15 minūtes vēlāk un neko pat nepateikt. Mana filozofija – labāk atnākt ātrāk, bet, ja ir sanācis nokavēt, ir tikai dabīgi, ka atvainojas. Kas mani sadusmo? Ja domāju par kalpošanu, mani sadusmo, ja cilvēks netur savu vārdu. Tas ir tādā kā žēluma līmenī – man ļoti žēl to cilvēku, kuriem ir tikai divas krāsas (baltā un melnā), kuri ir pilnīgi pārliecināti, ka vienīgie tiks debesīs un kuri ir ļoti kritiski pret tradīcijām, par kurām viņi neko nezina. Tādi cilvēki ir, un mans uzdevums nav viņus pārveidot, bet gan trenēt pacietību un pazemību uzklausīt. Pats interesantākais, ka Dievs arī šos cilvēkus mīl.
Mana problēma ir tā, ka gribu būt labs pret visiem, pat tad, ja dusmojos uz kādu, turu to tik dziļi sevī, ka beidzu nost kuņģi. Tikai pēdējos trijos, četros gados esmu iemācījies savas emocijas parādīt uz āru.
– Tikai pēdējos gados?
– Jā, diemžēl. Esmu tipisks grēkāzis, kurš uzņemas atbildību par visu, kas notiek un tipisks labais, kurš grib būt labs pret visiem un beigās sevi iedzen tādā stūrī, ka nezina, kā tikt ārā.
– Kā Tu atpūties? 

Edgars Mažis ar sievu un dēliem Miķeli Mārtiņu, Jonatānu Jāzepu, Gregoru Jāni un Danielu Andreju. Foto: Ansis Klucis

– Dažādi. Šobrīd esmu sācis nūjot. Ceturtdienu rītos mēģinu spēlēt futbolu ar Baltijas Pastorālā Institūta studentiem, tas manā vecumā arī ir liels izaicinājums. Man joprojām ļoti patīk spēlēt futbolu. Cenšos daudz staigāt, ja varu – svētdienu rītos uz baznīcu eju kājām. Šad un tad uznāk lasīšanas trakums. Ja līdz 40 gadu vecumam lasīju tikai tehnisko literatūru, tad tagad man vajag līdzsvaru. Pēdējos 10 gados esmu aizrāvies ar detektīviem, tikko “izrāvu” „Grāmatu zagli”, jubilejā man uzdāvināja komisku grāmatu „Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”. Kā vēl es atpūšos? Man ir tas posms dzīvē, kad vajag diendusu, kaut vai pusstundu, tad vakarā esmu možs. Man patīk būt kopā ar savu ģimeni, pārāk bieži gan tas nesanāk. Miķelis tagad ir Liepājā, futbola laukums dārzā aizaug. Protams, man patīk skatīties arī televizoru, sporta pārraides.
– 50 gadi – tas ir daudz vai maz?
– Ja godīgi, es nejūtos kā piecdesmitgadnieks. Vizuāli un arī pēc iekšējās izjūtas – jūtos jaunāks, tomēr tas ir ļoti atkarīgs no fiziskās labsajūtas un emocionālā līdzsvara. Tu vairs nevari izdarīt to, ko varēji pirms gadiem 20, ar to ir jāsāk samierināties, nevis iedzert enerģijas dzērienu un sarkanām acīm “lāpīt pasauli”. Šajā ziņā es esmu sevi ļoti saudzējis, cenšos nepārblīvēt ikdienu. Atceros, kādreiz man bija rekords – dienā kancelejā varēju pieņemt sešus cilvēkus. Kur man bija prāts? Laikam pirmo reizi mūžā sāku apzināties, ka slodze, kas man bija, ir bijusi dedzinoši liela, lai neteiktu, ka izdedzinoša.
– Kas Tev šobrīd personiski ir aktuālitāte nr. 1?
– Personiski mana aktualitāte ir apjaust, kas ir mana šī brīža kapacitāte. Trīs gadus esmu vadījis garīdznieku brālību un saprotu, ka pilnvērtīgi nevaru to darīt, jo tas ir gandrīz pilna laika darbs, arī Āgenskalna draudze ir diezgan liela un darāmā šeit pietiek. Joprojām mana pirmā un vienīgā mīlestība ir Āgenskalna draudze. Tur es neko nevaru izdarīt.