Intervija ar literāti un teoloģi Daci Priedi par sievietes aicinājumu


310
Daces Priedes vārds daudziem saistās vispirms ar viņas romāniem, tomēr viņai ir vēl daudz citu talantu. ”Daudzšķautņaina un interesanta personība,” tā viņu īsi raksturo Aļesja Lavrinoviča, kura intervējusi Daci vietnei ”sieviesuordinacija.lv”. Pārpublicējam fragmentu no intervijas*, lai ar Daces piemēru atklātu, cik daudz dažādos veidos viņa, būdama sieviete, kalpojusi Dievam. Dace stāsta par sievietes aicinājumu, savām attiecībām ar Dievu un cilvēkiem.

Aija Volka

Dace Priede

  • studējusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorijā Teātra nodaļā teātra un kino aktiera specialitātē,
  • bijusi aktrise Rīgas Operetes teātrī,
  • ir Kuldīgas Kultūras nama amatierteātra režisore,
  • Kurzemes radio valodas konsultante un apsveikumu koncertu vadītāja;
  • pabeigusi Latvijas Evaņģēliskās luterāņu baznīcas konsistorijas evaņģēlistu kursus un ir kalpojusi Kuldīgā, Lipaiķos, Ēdolē, Vārmē, Kabilē un citur;
  • sarakstījusi vienpadsmit grāmatas, ir Rakstnieku savienības biedre,
  • I. Zeberiņa prēmijas laureāte, Kuldīgas novada Gada balvas literatūrā ieguvēja.

Aļesja Lavrinoviča: Pastāstiet nedaudz par sevi: kur piedzimāt, kur mācījāties? Ar ko aizrāvāties bērnībā?

Dace Priede: Piedzimu Rīgā un tur joprojām esmu pavadījusi savas dzīves lielāko daļu. Bērnībā, tāpat kā tagad, aizrāvos ar visu ko – rokdarbiem, teātri, dejošanu, gleznošanu un teātri, jā, un medicīnu.

– Kurš cilvēks visvairāk iedrošināja dzīves gaitās uzdrīkstēties, nepadoties un sasniegt mērķus?

– Mans vistuvākais cilvēks ir un būs pāri laikiem mana mamma! Mamma bija mana draudzene, mans cīņu un nedarbu biedrs. Bezgala vieda sieviete, zināja 6 valodas un mīlēja literatūru. Man līdz viņas viedumam un mieram tālu.

– Kā nolēmāt studēt teātra un kino aktieru specialitātē?

– Kad jau bērnībā teātris spēlēts, tad nolēmu, ka jāspēlē tālāk. Es vienmēr esmu gribējusi būt daudz kas, bet, būdama aktrise, es varu būt viss, kas tik iegribas.

dace_priedeMīļākā loma? Droši vien, ka tādas nav. Varbūt – amatierteātrī Guna “Sidraba šķidrautā” (Aspazija). Es, rakstot visu savu varoņu lomas, izspēlējos, varbūt tāpēc nav tādas mīļākās lomas (varoņa). Mīļākā ir tā, kas notiek pašlaik.

Kino vai teātra elks? Jā, no latviešiem Elza Radziņa. Tā, kā viņa skandēja tautasdziesmas, to nemācēja un tā nemācēja neviens!

Mīļākais režisors? Feliks Deičs (nomaniem pedagogiem). No pasaulslavenajiem – Pīters Džeksons.

 Daces Priedes stāstījumu par pieredzi ar indiāņiem var noklausīties “Latvijas Radio” raidījumā “21.gadsimta latvietis” šeit.

– Kāpēc visu Jūsu romānu varone ir sieviete?

– Tāpēc, ka tā ir vienīgā pasaule, sajūtas un domas, kuras es pārzinu. Es varu tikai aptuveni iedomāties, ko domā un jūt vīrietis, bet es nevaru to pilnībā izlaist “caur sevi”, jo es esmu sieviete. Un mēs, sievietes, esam pavisam no citas mīklas kā vīrieši (un tas nav ne labi, ne slikti, tas tā ir).

– Kāds, Jūsuprāt, ir sievietes aicinājums pasaulē?

– Būt miera nesējai, mīlēt un tapt mīlētai, būt Mātei… Mūsdienu pasaulē ir ļoti grūti saglabāt sievišķību, jo pasaule spiež sacensties, konkurēt, uzvarēt, (kas ir vīrietības daļa), un sieviete, pārņemot vīrieša funkcijas, ļauj dēliem izlaisties un būt nevīrišķīgiem. Diemžēl.

Te dažs varētu teikt, ka mācītājs – tā ir vīriešu daļa. Piekrītu. Ar iebildi: ja skolotāji un ārsti visi (vai lielākā daļa) būtu vīrieši, es piekristu domai, ka arī mācītājiem jābūt vīriešiem. Šobrīd – noteikti nē! Es domāju, ideālā gadījumā, būtu jākalpo abiem! Nekonkurējot un necīnoties par varu, bet kalpojot… Kalpot var ģimenei, kalpot var draudzei, kalpot var savām iegribām un kalpot var Mamonam (naudai un mantai kā dievam – Red.).

dace priede

– 1997. gadā tikāt ievesta evaņģēlistes amatā. Kāda bija Jūsu līdzcilvēku un draudzes locekļu attieksme? Vai viņi Jūs pieņēma, atbalstīja?

– Attieksme? Visdažādākā, bija, kas teica – “kur tu lien?”, bija, kas atbalstīja, iedrošināja, visādi bijis. Neesmu nekāda maigā būtne un, iespējams, kādam nepatika mani sprediķi, kuros runāju par ļoti konkrētām, bieži vien sāpīgām lietām. Es domāju, ka mans, kā mācītājas pienākumu izpildītājas, uzdevums bija – likt cilvēkiem domāt un aizdomāties, nevis dot gatavas atbildes un klišejas. Katru savu sprediķi beidzu ar jautājumu vai jautājumiem. Iespējams, ka tieši tas nepatika…

Jāatceras, ka visas kalpojošās sievietes to dara kā blakus darbu, ikdienā strādājot algotu darbu, un tomēr sirdi atdodot kalpošanai. Tas ir ļoti grūti, jo kalpošana baznīcā – tas jau nav viss. Ir jāattīstās, daudz jālasa, jāmācās, jāizglītojas, un sievietēm ir bērni.

 – Vai Annas Brigaderes slavenās triloģijas nosaukumu „Dievs. Daba. Darbs.” izjūtat arī kā savu aicinājumu? Pastāstiet savas asociācijas!

– Varu tikai piekrist. Jā, Dievam jābūt Dieva (pirmajā, augstākajā) vietā. Ja Viņš nav pirmajā vietā, kas tad mūs varēs sargāt? Daudzi saka – “man bērns pirmajā vietā”! Bet bērns nenosaka pasaules kustību. Bērns var būt otrajā vietā, bet pirmajā jābūt Dievam (ne baznīcai kā institūcijai, šos jēdzienus, lūdzu, nejaukt)!

Dievs deva mums šo zemi, lai mēs to sargātu un lolotu, bet ko mēs darām? (Kliegt gribas!)

Un darbs – vienīgais, kas nenodos.

Es nevaru katram izstāstīt to, ko jūtu, ko domāju, tāpēc rakstu. “Mana Dienas Grāmata” ir 366 Dieva (un ne tikai) sarunas ar Cilvēku (un ne tikai). Tur jau arī ir šie trīs viedie vārdi iekšā (smaida).

– Varbūt ir kaut kas, ko Jūs vēlētos novēlēt mūsu lasītājiem un lasītājām?

– Nobeigumā pasaciņa no “Mana Dienas Grāmata”, 21. novembris:

 Reiz sacēlās liela vētra, un Cilvēks satraucās par tiem, kas jūrā. Viņš sāka saukt Dievu, lai tas vētru nomierina. Bet Dievs teica: „Ņem sveci un kāp kalna galā, lai tā rāda gaismu tiem, kas jūrā un vētrā.” „Bet svece nodzisīs, un kalna gals tik tālu!” iesaucās Cilvēks. „Ja tu patiesi gribēsi tos glābt, tu iesi!” teica Balss iedrošinoši. „Bet sveces liesma ir tik vāja,” novilka Cilvēks. „Tās ir atrunas. Reizēm svece var būt gaišāka par saules staru. Celies un ej! Ja redzi problēmu – risini, neprasi, lai Es to risinu. Es būšu tev blakus visbezcerīgākajās situācijās, bet tikai tad, ja celsies un darīsi pats. Es piepildīšu visnepiepildāmākās vēlēšanās, ja tikai pats celsies tās piepildīt. Es došu spēku, par kuru nav lielāka pasaulē, ar vienu noteikumu – ej un dari!”

To arī novēlu visiem!
Intervijas pilnā versija publicēta vietnē sieviesordinacija.lv 2015.gada 8.martā.