Kāpēc nepieciešama laulība vai kopiena? (+ VIDEO)


149
Attiecībās mēs kļūstam ievainojami, vieglāk ir dzīvot ar suņiem un kaķiem nekā ar cilvēkiem, kuri runā pretī. Kāpēc cilvēkam nav labi būt vienam? Dzīvojot ar kādu laulībā vai kopībā (red.- raksta autore ir klostermāsa), mēs varam viens gar otru slīpēties un pilnveidoties, jo esam viens otram vajadzīgi.

Mīlestības derība

Kas ir laulība? Definīciju ir daudz. Viena no tām: laulība ir sociāli un juridiski slēgta vīrieša un sievietes savienība. Cita: abu dzimumu baznīcā noslēgta uzticības savienība uz mūžu, jo, ,,ko Dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt”( Mateja evaņģēlijā 19.nodaļā 6.pants).

Bībele māca atstāt vecākus,

“[..]cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa”, teikts Mateja evaņģēlijā 19.nodaļā 5.pantā.

Laulība domāta, lai vīrs un sieva dzīvotu uzticībā un auglīgā mīlestības derībā. Tā ir derība, tāpat kā Dievs sader ar cilvēkiem (Jaunā un Vecā derība). Arī klosterī cilvēki ir garīgi salaulāti jeb slēguši mīlestības derību.

Fragmenti no Žana Vanjē grāmatas ”Kopiena – vieta piedošanai un priekam”

Daži, meklējot drošību un komfortu, pulcējas kopā, jo ir līdzīgi cits citam un viņiem ir vienādi uzskati par sevi un pasauli. Citi pulcējas, jo vēlas pieaugt universālajā mīlestībā un līdzcietībā: tieši šādi cilvēki veido īstu kopienu.

Kopienu no draugu grupas atšķir tas, ka kopienā mēs izsakām vārdos mūsu savstarpējo piederību un saikni, mēs formulējam mērķus un mūs vienojošo garu. Mēs kopīgi atzīstam, ka esam atbildīgi cits par citu un ka šī saikne nāk no Dieva, ka tā ir Dieva dāvana.

* * *

Kopienā mēs mīlam katru cilvēku, nevis kopienu abstraktā nozīmē – kā vienu veselumu, institūciju vai ideālu dzīvesveidu. Svarīgi ir cilvēki. Tas nozīmē, ka viņi jāmīl tādi, kādi viņi ir, un tādā veidā, kā viņi aug pēc Dieva plāna un kļūst par dzīvības avotiem. Un nevis uz kādu ierobežotu laiku, bet pastāvīgi.

Avots: katolis.lv

Uzticība un piedošana

Kā laulībā, tā kopienā nepieciešama uzticība un piedošana, jo katrs ir atšķirīgs, neviens nav ne svētais, ne ļaundaris. Neviens nedrīkstētu sevi paaugstināt, uzkundzēties pār otru.

Reizēm ar mēli var nogalināt otru. Cilvēkos parasti izsargājamies no skarbiem vārdiem, bet ģimenē ne.

Žans Vanjē, grāmatas “Kopiena. Vieta priekam un piedošanai” autors, māca, ka gudrākajam (vīram vai sievai) tad jāuzņemas jokojot agresivitāte uz sevi, lai zustu spriedze smieklu gaismā. Ne vienmēr gribam un spējam to darīt, jo nevēlamies pieļaut, ka kāds danco pa galvu.

Ja pieņemam otru tādu, kāds viņš ir, nepazeminot to, ja piedodam pāri darījumus, tad kļūstam par miera avotu pasaulei.

Ja būs miers cilvēku saskarsmē, tad nebūs kara. Centīsimies labāk paši saprast citus nekā gaidīt, lai citi saprot mūs!

Protams, katrā cilvēkā notiek cīņa starp labo un ļauno. Grūti ir dzīvot apnicīgā ikdienā. Konflikti ir neizbēgami, un pat ir normāli, ka tie rodas, jo saskaramies ar savu tumšo pusi (pēc K.G.Junga –ar ēnu), tāpēc saceļamies. Grūti it pieņemt savus trūkumus, jo šķiet, ka citi ir vainīgi. Laulība nav tikai medusmēnesis, egoismam jāmirst. Tas ir sāpīgi, bet bez grūtībām nav augļu. Laulība, tāpat kā dzīve kopienā, ir izaugsmes vieta. Mācāmies mīlēt un rūpēties viens par otru. Bez dialoga neiztikt.

Ko nozīmē mīlēt? Mīlēt nozīmē ar lielu smalkjūtību ieiet otrā un ļaut otram ieiet sevī. Tas var būt sāpīgi, kā pasakā par mūri.

Māsa Inese Šteina klostera dārzā Ķīpsalā

Pasaka par mīlestību

Reiz dzīvoja Dārzs un Mūris. Viņi iepriecināja viens otru. Dārzs bija tik skaists, koki saplaukuši, putni dziedāja, viss kā paradīzē. Mūris dārzu mīlēja un apbrīnoja. Viņš to sargāja savā mīlā, lai neviens netiktu klāt. Atnāca bērni, bet Mūris tos nelaida Dārzā iekšā, jo ļoti mīlēja Dārzu, bija greizsirdīgs. Otrā rītā puķes novīta, putni vairs nedziedāja. Mūris kļuva skumjš. Mūris, redzot, ka Dārzs ir bēdīgs, atzinās upei, ka jūtas vainīgs, bet nesaprotot, ko darīt. Upe ieteica laist Dārzā arī citus, nepaturot to tikai sev. Bet vaļā vēršanās bija tik sāpīga, viņš bija pieradis būt ciet. Palīdziet man! Upe atkal bija klāt ar savu padomu : “Tev jāņem bērni palīgā, viņi vienmēr atver!” Mūris paklausīja, nu nāca bērni un vēra vaļā – ķieģeli pa ķieģelim, tas bija lēni un sāpīgi. Taču radās sapratnes tilts. Nu visi atkal bija laimīgi.

 


Jura Rubeņa lekcija ”Ēna no bibliskā skatu punkta”