Kristietis pludmalē. Kā reaģējam uz skaistuļiem un plikumiem?


382
“Esmu dzirdējusi vīriešus sakām, ka viņu mīļākais gadalaiks ir pavasaris, jo tad sievietes nometot ziemas kažokus un acīm kļūst redzams viss, kas nav apslēpts. Bet vai vismīļākais gadalaiks nav vasara? Kad acis un prāts maldās starp nosauļotiem dekoltē un skatiens seko saulē nodegušu stilbu katram solim. Un, ai, kā gribas atskatīties… Tad paejam vēl soli tālāk, līdz tuvākai vai tālākai pludmalei – kas tad tur darās? ”  — tēmu vasarai Tuvumā.lv redakcijai jau pirms pāris gadiem ierosināja Aiva Puļķe. Aicinām uz domapmaiņu: kā kristiešiem vajadzētu attiekties pret plikumiem pludmalē un vispārīgi ķermeņa skaistumu? Piedāvājam fragmentus no divām tematiski līdzīgām pārdomām. Lai arī abas autores pārstāv sieviešu dzimumu, uzdotie jautājumi adresējami gan pretējam dzimumam, gan tikpat labi attiecas uz mums, sievietēm un meitenēm. Turklāt kailums un skaistums ir sastopams jebkurā sezonā. Kā mēs sargājam savas acis?

Aija Volka, Tuvumā.lv galvenā redaktore

Aiva Puļķe

Aiva Puļķe: ”Kad vasarā ir apmācies un lietains laiks, prasās fiziski nosegt savu iesauļoto miesu, ja vispār kāds paspējis tā riktīgi pasauļoties. Stāsts šoreiz nebūs par to, cik tuvu un kādas ir iecienītākās pludmales, bet gan par to, ko mēs darām, kā uzvedamies un ko varam novērot, esot pludmalē un peldvietās. Vai esat novērojuši uzkrītošus skatienus? Vai paši esat sajutušies neērti „mazā apģērbā”? Vai arī gluži otrādi — pludmale ir vieta, kur “celt pašapziņu”, jo tik daudz skatienu vienuviet no pretējā dzimuma puses, šķiet, netiek nevienā citā vietā?

Vai Tev, lasītāj, pludmale ir vieta, kurā vari laiski atpūsties viens vai ar ģimeni, draugiem un pārējais netraucē, vai arī, godīgi atzīstoties, tā ir vieta, kur var atnākt un padižoties ar savu miesu, sporta zālē uztrenētiem muskuļiem, vai arī atrādīt ļoti pieticīgās pelddrānas, kas neapslēpj gandrīz neko?

Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.”

2.Mozus grāmata 20.nodaļa 17.pants

“Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāk ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē.”

Marka evaņģēlijs 9.nodaļa 47.pants

Vai arī — Tev pašam gribas pamielot acis un domās sev “piemest”, ka šī meitene smuka, šis puisi atlētisks, un šis varēja palikt mājās? Pārdomas ir labs veids, kā iepazīt sevi atkal. Pārliecība, ka “man jau viss slīd gar acīm, es nepievēršu uzmanību kam izaicinošam, pati nedižojos”, var arī reiz pašu “paķert uz uzbrīnu”, izejot no mājas un atrodoties specifiskos apstākļos, piemēram, pludmalē. Es izvairos sauļoties publiskā vietā, lai gan nāku no Liepājas puses, kur jūra ir diezgan tuvu un, dzīvojot Rīgā, ir iespēja nokļūt gan līdz jūrai, gan pasauļoties Daugavas malā. Man nav pieņemami, ka cilvēki izvēlas demonstrēt to, kas viņiem ir, un pat piedalās konkursos (piemēram, “Miss BumBum”).

Cilvēki ir dabīgi skaisti un pateiksimies par skaistumu Dievam, nekļūstot par vulgaritātes un samaitātās pasaules vergu!”

 


Monta Zīle

IESAKĀM. Šauntijas Feldhanas grāmata ”Tikai sievietēm”.

Montas Zīles komentārs par vienu no grāmatas nodaļām: “Domāju, ka ikviena no mums pazīst to greizsirdības dūrienu pakrūtē, kas pārņem ikreiz, kad garām cēli pasoļo slaida, sievišķīga un apbrīnojami kopta sieviešu dzimtes pārstāve. Gluži neapzināti tu sāc galvā pārcilāt visas tās mazās lietiņas – neizgludināto blūzīti, aizvakar mazgātos matus, neuzkrāsotās skropstas, izbalējušos džinsus un sporta botes kājās. Kādā šādā reizē, kad divatā ar draugu sēdējām uz soliņa, baudījām saulīti un saldējumu, garām paslīdēja šāda feja, un es neapzināti pētīju savu partneri. Mans mīļotais klusi iesmējās un tikai pēc brītiņa vaicāja: “Vai tu mani vēro? Domā, ka vērošu citas sievietes un gaidi to brīdi?” Tobrīd es nokaunējos par savu rīcību, jo par viņa uzticību gan tobrīd, gan tagad esmu pilnībā pārliecināta, taču tā bija un būs mana dabiskā piesardzība – mēs, sievietes, instinktīvi  zemapziņā sajūtam konkurenci, un vēlamies nosargāt to, ko uzskatām par savu. Un, kā izrādās, savā ziņā mūsu zemapziņa mums palīdz pilnīgi dabiski – tā norāda uz to, kas notiek vīrieša prātā. Š.Feldhanas grāmatā “Tikai sievietēm” nodaļa “Albumiņa īpašnieks”, manuprāt, mums ir vissmagāk sagremojamā.

Š. Feldhana veikusi pētījumu, intervēdama vīriešus, tostarp dedzīgus kristiešus un laulātos.

Aptaujas un intervijas atklāj, ka vīriešiem lielākoties ir izteikti vizuāla uztvere. Kāds no intervētajiem vīriešiem to paskaidrojis šādi: “Pirmkārt, sievietes ar skaistu figūru ir kā magnēts vīrieša acīm, no kura ir grūti izvairīties. Pat, ja vīrietis izvairās skatīties uz šo sievieti, viņš tomēr apzināsies viņas klātbūtni.” Ne visu vīrieši var kontrolēt… Kā izrādās, vīrieša prātā norisinās īsta izrāde, kurā piedalās un tiek “krātas” līdzīgi kā fotogrāfiju albumiņā simtiem, pat tūkstošiem atmiņas un ainiņas no redzētā, dzirdētā, piedzīvotā. Tas viss ir tur, dziļi, taču stabili noslēpies viņa prātā, gaidot īsto brīdi, lai par sevi atgādinātu. Grāmatas autore secinājusi, ka pietiek ar divu sekunžu garu seksuāla rakstura ainiņu reklāmā, lai vīrietim tā iesētos prātā uz turpmākajiem gadiem. 

Vai padoties kārdinājumam? Izvēle ir katra paša rokās. Jo stiprāks ticībā būs tavs vīrietis, jo stiprāka būs viņa nostāja un spēja turēties pretī visiem kārdinājumiem, arī tiem, kuri nosoļos tieši gar degungalu.”