Nauda un citi “zelta teļi”, kas paverdzina. Oļega Kligača sprediķis

Kāpēc dzīvē ir tādi brīži, kad Dievam uzticēties ir grūti un ko darīt tādos brīžos? Teikt, ka tādi brīži manā dzīvē nav, kaut kā izolēties, domāt kaut ko pozitīvu, par kaut ko citu, vai tomēr ir kāds cits risinājums?

Kā mēs varam uzticēties?

Par uzticēšanos prātā nāk aina no kinofilmas, kas ir iznākusi 2016.gadā, “Lemāna-66: Lielais izaicinājums”, Fords pret Ferrari. Tas ir stāsts par leģendārajām Lemānas auto sacensībām, kas notiek visu diennakti un tur piedalās apmēram 50 mašīnas. [..] Tās ir ļoti prestižas sacensības, un arī konstruktoriem ir liels gods ieņemt pirmās vietas. 1966.gadā bija situācija, ka pēdējos gadus bija dominējis “Ferrari”, un “Ford” koncerns gribēja revanšēties. Henrijs Fords otrais, leģendārā Henrija Forda mazdēls, ar saviem padotajiem vāca kopā komandu: inženierus, konstruktorus, gan arī tehnisko personālu un, protams, arī sacīkšu braucējus. Bija viens kandidāts, britu braucējs Kens Mails, kurš bija galvenais varonis šajā filmā. Tajos gados viņš bija viens no labākajiem braucējiem. Henrijs Fords vienam no saviem vietniekiem saka: es Kenu Mailsu nepazīstu, es šim cilvēkam pilnīgi neuzticos kā cilvēkam, kā personībai, kā braucējam. Jo es absolūti neko par šo braucēju nezinu. Kā viņš uzvedīsies ekstremālās situācijās, kā uzvedīsies komandā? Kāds mikroklimats būs ar pārējiem braucējiem? Kā viņš uzvedīsies, kad būs kādas grūtības?

Kadrs no filmas ”Lemāna-66 [..]” Onlinefilmas.lv

Arī šodien, lai kādam uzticētos, cilvēks mums ir jāpazīst personīgi.

Jāpazīst, nevis kādu īsu laika brīdi, bet ilgstošu laika posmu, lai šim cilvēkam varētu uzticēties! Nav runa par ādas krāsu, vecumu [..] vai tautību. Jautājums, kāds ir šis cilvēks? Ko viņš domā? Kādas ir viņa vērtības? Lai uzticību iegūtu, ir nepieciešams arī pavadīt kādu laiku kopā ar cilvēku un tikai tā mēs iegūstam uzticību. Tad mēs zinām, vai uz šo cilvēku varam paļauties, vai tas ir patīkams cilvēks, ar ko es vēlos ikdienā komunicēt. 

Protams, rodas jautājums un reizē arī izaicinājums: vai tieši tas pats neattiecas uz mūsu attiecībām ar Dievu?

Kāpēc tik bieži mēs krītam?

Vai Izraēla tauta pazina Dievu? No vienas puses, viņi pazina Dievu. Viņi taču piedzīvoja brīnumus, zīmes un Dieva vareno roku. Dievs varenas lietas bija darījis Izraēla dzīvē. Cik brīnišķīgi viņš izveda viņus no Ēģiptes verdzības. Viņš sodīja ēģiptiešu tautu ar desmit grandiozām mocībām. Tāpat arī Viņš pāršķēla jūru un Izraēla tauta pārgāja jūrai sausām kājām. Bet ēģiptiešu armija, tā laika stiprākā armija, gāja bojā, noslīka, tāpēc, ka Dievs sargāja savu tautu. Tāpat arī tuksnesī Dievs gādāja par savu tautu un vadīja viņus. Dienā bija mākonis un naktī bija uguns stabs. Viņš gādāja, deva ēdienu, dzērienu, apģērbs nenonēsājās. Dievs rūpējās par savu tautu ne tikai vienu dienu, vienu nedēļu, ne tikai mēnesi, bet veselus 40 gadus. 

Taču 2. Mozus grāmatas 32. nodaļā lasām, cik briesmīga un bīstama ir elku kalpība. Manuprāt, šī ir vistraģiskākā Rakstu vieta no Izraēla tautas klejojumu dzīves tuksneša laikā. Varbūt arī viena no traģiskākajām visas Izraēlas tautas vēsturē, viens no tumšākiem brīžiem.

[..] Tauta ir pienākusi pie Horeba, Sinaja kalna, un ļaudis paliek pakājē, pie lielās uguns. Tas ir kaut kas līdzīgs vulkānam. Dievs saka: Mozu, darini apkārt kalnam žogu, lai tauta nespiestos klāt, lai neviens neaiziet bojā. Tas viss cilvēkus biedē, un Mozus un Jozua dodas šajā kalnā. [..]

“Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: “Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis. Tad Ārons tiem atbildēja: “Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man. Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Āronam. Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: “Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” /2.Mozus 32. nodaļa, 1.-4.pants/

[..]  Vai spēj noticēt tam, ka Izraēla tauta, kas ir redzējusi brīnumus un kas pielūgusi dzīvo Dievu, ka viņi tā varēja rīkoties? Vai mēs paši arī nedarām tādas pašas lietas, ko Izraēls darīja tuksnesī? 

Cik daudz zelta teļu ir mūsu dzīvē?

Mūsdienu cilvēks, dzirdot vārdu “elkdievība”, iztēlojas pirmatnējos cilvēkus, kas klanās statujas priekšā, skrien, dejo ap ugunskuru, notiek upurēšana.

Kāds zelta teļš ir 21.gadsimtā? Mēs savā pilsētā [red.- Ventspilī] saskatām ragainos dzīvniekus, piemēram, gotiņas, bet neviens taču tās nepielūdz.

Pie tam mums kā protestantiem, baptistiem, nav nekādu svētbilžu, statuju, ne svēto relikvijas, kur mēs mestos ceļos un pielūgtu.

Jaunajā Derībā teikts, ka 

elks var būt arī manā sirdī.

Elks varu būt es pats, mans ego, kas traucē man baudīt Dieva klātnību.

Pāvils, [..] ierodoties Atēnās, atzina: “Pilsēta bija pilna ar elkiem.” Tur varēja ieraudzīt daudzus dažādus elkus: skaistuma dievieti Afrodīti, kara dievu Areju, auglības, bagātības dievieti Artemīdu un amatnieku dievu Hefarosu. [..]

Mūsdienu skaistuma, varas, naudas un sasniegumu dievi valda šodienas sabiedrībā.

Mēs fiziski nekrītam Afrodītes priekšā ceļos. Mēs, protams, arī nekvēpinām vīraku Artemīdai, bet, kad ir runa par naudu, karjeru, labklājību, arī daudzas citas lietas tiek upurētas, lai iegūtu labākas pozīcijas biznesā, lai sasniegtu augstāku ievērību, iegūtu vairāk naudu un paaugstinātu savu prestižu. Uz altāra tiek liktas ģimenes attiecības, bērni, sievas, vīri un draugi. Tiek upurēts kaut kas svarīgs. [..] Neveselīgā sacensība, gadiem ejot, cilvēku noved pie sāpīgas atziņas, ka viņa diženie panākumi nav pietiekami un ka viņi ir vientuļi, ir visu pazaudējuši, ka viss ir izrādījies nepietiekami. 

Mantkārība ir elku kalpība.

Vēstulē Kolosiešiem 3:5 lasām, ka nauda ātri var kļūt par atkarību, cilvēkam nemanot kļūstot par naudas vergu. Timotejs Kellers savā grāmatā “Viltus dievi” ir teicis: “Elks ir tēls vai materiāls objekts, kas attēlots simbolizē dievību, kam tiek veltīta godināšana, pielūgsme. Vai arī kāda persona vai lieta, kuru uzlūko ar apbrīnu, sajūsmu un bijību.”

[..] Izraēla tauta padevās tā laika auglības kultam, jo vērši, teļi, buļļi bija auglības dievības, ko pielūdza pagānu tautas. Šodien mēs varam pielūgt kādu cilvēku, kādu ideju ar sajūsmu to uztverot.

Elks ir Dieva aizvietotājs jeb tas, kas svarīgāks par Dievu,  kas paņem mūsu sirdi un iztēli vairāk nekā Dievs.

Jebkas no kā mēs sagaidām to, ko var sniegt vienīgi Dievs. 

Tests: kas tev ir svarīgs

Ir populārs Anglikāņu arhibīskapa Viljama Templa tests. Iedomājamies situāciju, ka sēžam kafejnīcā un gaidām kādu cilvēku. Viņš kavējas, bet mēs zinām, ka viņš obligāti būs. Kas ir pirmais par ko tajā brīdī domāju, kas ir manā galvā? Vai domāju par savu mīļoto sievu, draugu, vecākiem, bērniem vai ko pozitīvu?  [..]  Tas, kas pirmais nāk tavā galvā, tas ir tavs elks!

Arī kultūra radījusi elkus, piemēram: ekonomiskā labklājība, militārā varenība, tehnoloģisks progress, brīvība, sevis atklāšana, piepildījums. Tās visas ir labas un derīgas lietas, tomēr bīstami tajās meklēt drošību, mieru un laimi.

Jebkas, kas kontrolē mūsu dzīves, ir mūsu kungs, un tas var būt paverdzinošs elks.

Mēs gaidām, ka mūsu elki mūs samīļos, mīlēs, bet ar laiku mēs redzam, ka mēs netiekam novērtēti. Elks it kā piedāvā atslēgu, lai iegūtu popularitāti, vērtību, nozīmīgumu, skaistumu. 

Izraēla tauta gaidīja Mozu, kurš bija uzkāpis kalnā un kavējās. Arī mēs šodien esam tik nepacietīgi [..]. Tas ir cilvēciski, mums gribas visu ātri. Arī manā dzīvē ir tā – es lūdzu par kaut ko, bet tas nenotiek gadiem. Un tad ir kārdinājums: kāpēc man vairāk ir jālūdz? Nav vērts vairāk lūgt. Tas ir mans zelta teļš. Es esmu nepacietīgs.

Reliģiskais līderis kā elks

Problēma numur divi: Mozus nav [atgriezies]. Cik bieži mēs arī no reliģiskiem līderiem uztaisām elkus. Ieceļam kādus kalpotājus dievišķajā oreolā. Grūti paredzēt, kā šodien 21.gadsimtā Latvijā iederētos Mārtiņš Luters vai Asīzes Francisks, jo viņi taču dzīvoja 16. un 11.gadsimtā, bija citas situācijas. Mēs arī varam teikt: ja būtu Francisks, tad mums būtu ļoti laba sociālā kalpošana, nebūtu mūsu pilsētā nabagu un tā tālāk. Bet mēs nemanot arī šādi uzbūvējam zelta teļu.

Mēs idealizējam kādu kalpotāju, tajā vietā, lai klausītos Dieva balsī. 

[..] Bieži zelta teļš esam mēs paši. Cik bieži mēs sakām : “Kungs, lai Tavs prāts notiek!” Tomēr zemapziņā: tā gadiem ir noticis, neko nevajag mainīt manā dzīvē, neko nevajag mainīt draudzes dzīvē, tā taču ir gadiem noticis. Nemanot es pasaku, nevis tā Kunga prāts notiek, bet lai mans prāts notiek. [..]

Jēzus Kristus ir daudz pilnīgāks par Mozu! Kā Mozus iestājās par Izraēlu, tā šodien Jēzus Kristus iestājas par savu draudzi. Jēzus iestājas par mums un Viņš ir mūsu augstais priesteris. Viņš pie krusta ir samaksājis par maniem un taviem grēkiem. Tas ir Dieva darbs un Dieva apsolījums, ka Jēzus visu paveicis krustā Golgātā. Tas ir apsolījums, bet reizē arī aicinājums mūsu draudzei un katram atsevišķi, ka mēs neesam kā Izraēls, [..] kas pielūdz zelta teļu. Tas ir mums par atgādinājumu un pamācību! [..] Tas ir

aicinājums uzticēties Dievam.

Ikdienā, kad ir cīņas, šaubas un bailes, mūsos lai ir ticība, kaut vāja kā sinepju graudiņš. Jo mūsu Kungs un Pestītājs ir kopā ar mums tuksneša ceļojumā. Atcerēsimies, ka mēs neesam vieni un paļausimies uz Viņu!

*Saīsināti pārpublicēts sprediķis, kas teikts Ventspils baptistu baznīcā 2025.gada 16. februārī