Būt vērtīgam arī bez atpazīstamības. Intervija ar Santu Lozinsku

Santu Lozinsku Latvijā ļoti daudzi mūzikas mīļotāji atceras kā grupas “Xenos” dibinātāju un vadītāju. Viņas balss skanējusi teju vai visās Latvijas radio stacijās, jo grupas ieraksti tika augstu vērtēti ne tikai kristīgajās aprindās. Nu jau daudzus gadus Santa dzīvo sava vīra Deiva dzimtenē Kanādā, un klausoties viņas stāstu, nepamet sajūta, ka grupas nosaukuma nozīmi – svešinieks – Santai nācies izdzīvot pavisam tieši uz savas ādas. Esot svešiniecei pilnīgi jaunā kultūrā un meklējot savu identitāti – šajā cīņā Santa turpinājusi būt uzticama Dievam un Viņa jaunajiem sagatavotajiem uzdevumiem. Starp tiem Santai prioritāte vienmēr bijusi ģimene, kurā aug trīsgadīgais dēls Džeksons un astoņgadīgā meita Vanesa. Šobrīd Santa izdzīvo savu “pavasari”, kas jūtami ir iestājies pēc ilgas un jautājumiem pilnas “ziemas sezonas”. Viņa nekad neapstājas pie tā, kas viņai ir – šī ir tikai viena no labajām domām, ko par Santu atklāj viņas draugi un kalpošanas līdzgaitnieki.

Kanāda ar latvietes acīm un sirdi

Pēc platības Kanāda ir pasaules otra lielākā valsts aiz Krievijas, un pirmā lieta, kas man vienmēr nāk prātā, domājot par Kanādu, ir tās slavenais kļavu sīrups! Cik daudz Tu esi paspējusi iepazīt Kanādu?

Kanāda tiešām ir ļoti liela un daudzveidīga! Man tā saistās ar ļoti laipniem cilvēkiem, lieliem kalniem, skaistu dabu, kļavu sīrupu, kempingošanu un ļoti daudzveidīgiem dažādu zemju restorāniem. Gandrīz katrai ģimenei ir kemperis un vasarā nedēļas nogalēs visi brauc kempingot. Šeit ir arī ļoti daudz iebraucēju, jo Kanādā ar atplestām rokām gaida visus. Man kaimiņos dzīvo gan kanādieši, gan afgāņi, gan filipīnieši. Mums ir palaimējies ar kaimiņiem, jo visi ir ļoti draudzīgi un ejam viens pie otra vakariņās, esam nogaršojuši visādu kultūru ēdienus, mūsu bērni spēlējas viens otra mājās. Te nav grūti iepazīt savus kaimiņus, jo visi ir ļoti atvērti.
Kanādā dzīvot man ļoti patīk un savā ziņā ir viegli, jo šeit visas sfēras ir ļoti attīstītas un nekur nav jācīnās ne par ko vai kaut kas jāpierāda. Es varu mierīgi atgriezt veikalā preces, visās iestādēs visu laipni paskaidro un palīdz, bērniem ir ļoti laba izglītība, slimnīcās attieksme ir laipna un izpalīdzīga. Šeit cilvēks jūtas saprasts un aprūpēts.

Santa kopā ar vīru Deivu un bērniem Džeksonu un Vanesu

Izklausās pēc idilles…

Jā, bet ir jau arī negatīvās lietas, piemēram, te ļoti daudziem ir liekais svars, jo visur ir pieejamas ātro uzkodu vietas. Ja esi aizņemts un nav laika gatavot, vari katru dienu ēst kaut ko citu. Un galvenais – tas viss ir pagatavots ļoti garšīgi… bet neveselīgi. Mēs pārsvarā izvairāmies iet uz šīm vietām, bet, protams, kādreiz tomēr to darām, kad ir slinkums gatavot. Latvija var būt priecīga, ka nav pieejamas tik daudzas ātrās ēstuves.

Pastāsti, ko esi piedzīvojusi kopš brīža, kad nolēmāt pārcelties uz dzīvi Kanādā?

Braukt prom no Latvijas bija grūts lēmums, tomēr bija sajūta, ka kaut kas ir beidzies un ir vajadzīgas pārmaiņas. Dzīve Kanādā nav bijusi viegla, jo mēs abi ar vīru ļoti daudzus gadus esam bijuši pilna laika kalpošanā, līdz ar to ir grūti iejusties normālā dzīves ritmā. Kad bijām misijas darbā, vīrs paralēli vienmēr strādāja pie kādiem projektiem, tomēr nepaguva pietiekami izglītoties savā nozarē. Tādēļ viņam bija grūti atrast tādu darbu, kas viņam patīk. Atgriežoties vīra dzimtenē, redzējām, ka visi draugi ir kāpuši pa karjeras kāpnēm, cēluši mājas, pirkuši vasaras mājas, kemperus un vairākas reizes gadā kaut kur ar ģimenēm ceļojuši. Esot misijas darbā, fiziskie labumi bieži vien nav tik pamanāmi, tā ir ieguldīšana cilvēkos, un tas ir svētīgi. Bet nonākot ārpus pilna laika misijas, iezogas mazvērtības kompleksi, it sevišķi tik pārticīgā zemē kā Kanāda. Tā ir bijusi cīņa.

Mūzika atmiņās un ikdienā

Kādā mūsu sarunā Tu atzini, ka,dzīvojot Kanādā, pašas radītā mūzika ir mazliet nolikta malā. Tomēr esmu pārliecināta, ka citu radītā mūzika noteikti spēlē kādu lomu Tavā ikdienā.
Jā, jau piecus gadus esmu ārpus aktīvās muzicēšanas. Tādēļ par aktuālākajām tendencēm kristīgajā mūzikā man ir grūti spriest. Tomēr es sekoju līdzi draugu grupām sociālajos tīklos. Zinu un pazīstu arī pasaules populārākās slavēšanas dziesmas, jo tās spēlē draudzē katru svētdienu.
Runājot par mūziku, ir tādi dzīves periodi, kad gribas absolūto klusumu un tikai mašīnā skan kāds radio. Bet ir arī tādi periodi, kurā klausos tikai kādu konkrētu izpildītāju. Mana favorīte mūzikā noteikti ir grupa PLUMB. Tā dzied par reāliem piedzīvojumiem un cilvēkiem, kas gājuši dzīvē cauri sāpēm un priekiem. Man bija iespēja šīs grupas dziedātāju pērn satikt. Mēs aprunājāmies un pat apmainījāmies ar mūsu mūzikas diskiem. Tas man bija ļoti īpašs brīdis. Mašīnā braucot, līdzīgi kā citas mammas, kurām ir mazs bērns un ne vienmēr sanāk labi izgulēties, bieži gribas klausīties dzīvīgu un aktīvu mūziku.

““Xenos” sākās ar Santas ticību, drosmi, gribu un viņas blondi sarkanajiem matiem. Pieņēmuši lēmumu mācīties spēlēt instrumentus un veidot grupu, mēs kāpām vecajā Ford busiņā un braucām spēlēt – no Kurzemes baznīcām līdz ASV. Mani iedvesmo Santas drosme ticēt savam mērķim, ejot uz to pat tad, ja pretspēks ir milzīgs. Pateicoties Santas drosmei, mums ir bijuši daudz jautru un sirsnīgu koncertu, sarakstītas daudzas dziesmas, ar kurām aizkustinātas cilvēku sirdis un kuras vēl aizvien var dzirdēt draudzēs un radio. Novēlu Santas ticībai, sapņiem un mērķiem būt vēl lielākiem! Un vēl – nokrāsot riktīgi sarkanus matus un ierakstīt jaunu roka albumu!”
(Māris Prindulis, mūziķis, viens no “Xenos” dalībniekiem)

Grupai “Xenos” bija gan dziesmas, ko atskaņoja Kristīgais radio, gan citas – roķīgākas, ko spēlēja arī citas stacijas.

Manuprāt, ir dažādas kristīgās grupas un katrai ir sava vieta. Ir tādas, kas koncentrējas uz slavēšanu un kalpo baznīcās, citas spēlē dziesmas kristīgos koncertos un vēl ir citas, kuru mūziku var atrast visur.

“Xenos” koncerts

Mans sapnis ir bijis spēlēt visur, kur vien Dievs aicina. Arī vairākas mūsu slavēšanas dziesmas spēlēja radio, un jā, bija arī kristīgas dziesmas, ko Latvijas Kristīgais radio neatskaņoja, jo tās bija pārlieku roķīgas. Sākumā gan bija pat jāpacīnās, lai citi radio mūs ņemtu, jo pastāvēja tas pirmais priekšstats – ak, viņi taču ir kristieši…Tomēr vēlāk, kad caur “Priekšnamu” godīgi izcīnījām savu vietu radio SWH rotācijā, arī citas mūsu dziesmas sāka atskaņot. Šie 12 gadi ar grupu “Xenos” bija ļoti īpaši. Tik daudz Dieva brīnumu, iespēju, apceļotu valstu, albumu un draugu! Man ir tik daudz skaistu atmiņu un stāstu, ko varēšu stāstīt saviem bērniem un citiem jauniem mūziķiem, kas vēl ir sava ceļa sākumā!

“Santa man vienmēr ir bijis īpašs cilvēks. Daudzus gadus atpakaļ es uz viņu skatījos kā uz celmlauzi, jo viņa bija pirmā, kas ar kristīgo mūziku devās uz sekulāriem festivāliem. Viņa lauza stereotipus un robežas, bet reizē arī cēla tiltus. Pateicoties Santai, man bija iespēja doties uz ASV mācīties, ko nozīmē būt misionārei un mūziķei reizē. Viņas dzīve ir spilgta liecība, ka ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Santa nekad nepārstāj izstarot brīvību, radošumu un pāri visam – garīgu briedumu un pastāvību tajā, kam viņa tic. Paskatos uz viņu un arvien nodomāju – es arī tā gribu!”
(Vita Ivaškeviča, mūziķe, dzīvo šobrīd Spānijā)

Kopā ar ģimeni identitātes meklējumos

Facebook profilā Tu esi ierakstījusi, ka esi “full time mommy” (tulk. pilna laika māmiņa). Vai Kanādā ir ērti būt šādā lomā un kas biežāk tur uzvar – karjera vai ģimene?

Es pašlaik patiešām esmu pilna laika mamma. Bērnudārzs šeit ir ļoti dārgs un gandrīz visa mana alga aizietu, maksājot par to. Tādēļ esam vienojušies, ka pati audzināšu savus bērnus. Puika divas reizes nedēļā iet uz pirmsskolu. Tas tad ir mans laiks, kad rakstu dziesmām vārdus. Pašlaik lūdzu un domāju, ko es paralēli varētu darīt, kad mazais ir skoliņā. Pazīstu daudzas mammas, kuras ir mājās ar saviem bērniem. Šeit, Kanādā daudz izplatītāks nekā Latvijā ir viedoklis, ka ir svarīgi būt kopā ar savu bērnu un audzināt to pašai. Sievietes ir gatavas ziedot pāris gadus no savas karjeras un labklājības, lai to darītu. Arī šeit ir grūti izdzīvot ar vienu algu, tomēr tā jau ir kā vērtība šajā kultūrā. Tas nenozīmē, ka māmiņas tikai sēž mājās. Viņas var sastapt arī visādos labdarības projektos, pulciņos, semināros.

Vai nav bijis sevi no jauna jāatrod jaunajos apstākļos?

Santa Lozinska

Jā, man personīgi ir bijis grūti saprast to, kas es tagad esmu. Ar mūziku šobrīd nodarbojos ļoti minimāli. Latvijā biju ļoti aktīva, bet šeit man ir bijis jāatrod sava jaunā identitāte. Nevaru teikt, ka esmu pilnīgā mierā ar visu, tomēr esmu ceļā uz to. Vienmēr, kad atskatos uz savu dzīvi pēc kāda laika, redzu, kā Dievs ir vadījis un visu salicis kā puzli pa gabaliņiem. Pirms diviem gadiem uzzinājām par vienu kristīgu skolu Lethbridžas pilsētā. Jutām, ka mums tur jādodas. Pārdevām māju, vīrs aizgāja no darba un pārcēlāmies uz šo pilsētu. Tas, ko esam iemācījušies šajā skolā, ir pilnībā izmainījis visus iepriekšējos uzskatus.

Ir viegli ticēt, kad tu izdzīvo savus sapņus un dzīve pārsvarā ir jauka. Bet tikai tad, kad viss ir jāatstāj, kad dzīve ir sarežģīta un viss nenotiek pēc tava plāna, iespējams ieraudzīt, kas ir tavā sirdī un kam tu tici.

Mēs daudz mācījāmies par identitāti Kristū, par to, kādiem meliem mēs savā dzīvē esam noticējuši, kāpēc mēs neticam, ka Dievs var parūpēties par mūsu vajadzībām. Es mācījos, ka joprojām esmu vērtīga – arī bez mūzikas un atpazīstamības, ka Dievam ir plāns arī tad, kad es to nesaprotu. Daudzas no šīm lietām es jau zināju savā prātā, bet nu man bija iespēja to izdzīvot.

Santa muzicē kopā ar savu tēti

Cilvēks lielā mērā grib kontrolēt savu dzīvi, saprast, kas notiek un mēģināt to mainīt, bet Dievs vada pēc Sava prāta. Citreiz Viņš mūs aizved tur, kur mēs paliekam tikai vieni ar Viņu, un tad Viņš mūs spēj mācīt. Man ir bijuši jautājumi, vai man vajadzētu palikt mūzikā vai iet atpakaļ misijā. Dievs man ir rādījis, ka man ir vienkārši jāuzticas, nevis kaut kas jāizcīna un jāpierāda. Bībelē ir tik daudz rakstīts par to, ka mēs esam Viņa bērni, ka Viņš par mums rūpējas, gādā, vada un nekas nenotiek bez Viņa ziņas.

Vai Tev liekas, ka paliekot Latvijā savos ierastajos apstākļos, Tu nebūtu varējusi piedzīvot šīs atklāsmes?

Patiesībā esmu ļoti laimīga, ka Dievs mani ir aizvedis prom no vietas, kur es tik daudz ko varēju kontrolēt, panākt ar neatlaidību vai vienkārši aiz ieraduma kaut ko darīt.

Kāds ir Dieva plāns, es vēl nezinu. Viena no lietām, ko esmu iemācījusies, ir uzdot sev tos grūtos jautājumus: kam es ticu; kāpēc tieši tagad es jūtos tā, kā jūtos; vai tas atbilst tam, ko Dievs par mani saka? Ja es nebūtu šajā vietā, es varbūt par šīm lietām padziļināti nekad neaizdomātos.
Dievs aicina mūs ieskatīties savā sirdī un saprast, kas tur notiek, kam mēs patiesi ticam. Nav vērts likt plāksterus, ir jāatrod cēlonis. Emocijas un atkarības izriet no mūsu teoloģijas un vērtību skalas. Ja es visu laiku jūtos nomākts, tad ir jāizprot, kādēļ es tā jūtos un jāiet pie Dieva, nevis vienkārši jālūdz: lūdzu, paņem nost manas skumjas! Dievs nebaidās no pilnīgi patiesa un kaila ‘es’. Mūsu rīcības ir mūsu sirds spogulis, un tieši tas Dievu interesē.

Tomēr – vai jums ar vīru ir kāds redzējums par to, kurā virzienā ved jūsu ceļš? Varbūt jums ir kāds gluži jauns ceļa sākums?

Jā, es pilnīgi noteikti jūtu, kā mūsu sezona sāk mainīties. Pavisam nesen Dievs man un vīram pamazām atkal sāk rādīt noteiktus virzienus, kur mums jādarbojas. Sākam atkal mazliet skaidrāk redzēt savu vietu. Abi atkal jūtam iedrošinājumu izpausties. Vīram ir daudz jaunu ideju un arī manī sāk rosīties domas par ko svaigu manā mūzikas lauciņā. Ir tāda sajūta, ka mostamies no ieilguša ziemas miega, kas bija ļoti vajadzīgs un pamazām ejam pretī pavasarim. Es ticu, ka tikai ziemā mūsu atziņu un atklāsmju dziļumi bija pieejami un atrodami!

“Tos divpadsmit gadus, kad strādāju kopā ar Santu grupā, es ne pret ko nemainītu! Tas ir bijis viens no manas dzīves labākajiem posmiem. Šis laiks mani padarīja par labāku cilvēku. Es Santu iepazinu gan kā labu draugu, gan sadarbības partneri. Viņas vislabākā īpašība ir spēja uzklausīt un saprast cilvēkus. Pārsteidz, cik labi Santai vienmēr sanāca uzrakstīt saistošus dziesmu tekstus un melodijas! Pārsvarā šīs dziesmas bija par pašas piedzīvoto, mīlestību pret Dievu un cilvēkiem. Viens no maniem mīļākajiem brīžiem grupā bija, kad Santa teica: ,,Man ir jauna dziesma”.  Atmiņā palikusi viena no koncerttūrēm Skandināvijas valstīs. Santa pildīja arī grupas menedžera pienākumus, un, esot jau uz prāmja, uzzinājām, ka mūsu grupas ceļojumam nauda pietiek tikai turpceļam. Protams, grupa veiksmīgi atgriezās arī mājās, izpildījuši ieplānoto. Tas liecina par to, ka uz Santu var paļauties un viņai piemīt labas organizatoriskās spējas.”
(Sandis Feteris, kopā spēlējis “Xenos”)

Ielaist Dievu visās dzīves jomās

Kanādā turpat 80% iedzīvotāju sevi atzīst par kristiešiem. Kādi ir Tavi novērojumi, kā klājas kristietībai Kanādā?

Būt kristietim Kanādā ir viegli. Tiešām gandrīz ikviens cilvēks šeit iet uz baznīcu. Kanādā ir pārsvarā katoļi, un, pat, ja viņi nav aktīvi Dieva meklētāji, ar viņiem ir viegli saprasties, jo kristīgās vērtības ir ieaudzinātas jau no bērnības. Daudziem bērni iet katoļu skolās un svētdienskolās. Draudzes šeit ir ļoti atvērtas, rīko dažādus pasākumus, visām ir jauniešu grupas, un ieejot gandrīz jebkurā draudzē, cilvēks jutīsies laipni gaidīts. Daudzās draudzēs pirms vai pēc dievkalpojuma ir atvērta kafejnīca, kur cilvēki var aprunāties. Tomēr ir arī ļoti viegli iesēsties baznīcā kā vienkāršam apmeklētājam, neko īpaši nemainot savā dzīvē un nemaz nevēloties kalpot Dievam. Tas ir ļoti atkarīgs no katra individuāli. Jaunieši, kuriem nav iespēju savus talantus pietiekami izpaust savā baznīcā, iesaistās tādās organizācijās kā “Jaunatne ar Misiju”, kurām ir plašāks redzējums par misijas darbu un kalpošanas iespējām.

Kā kristieši Kanādā reaģē uz tādām lietām kā drīzumā plānoto dzimumneitrālo pašu ieviešana valstī?

Cilvēki lielākoties tomēr ir pret tādām lietām. Esmu runājusi par to ar ļoti atšķirīgiem cilvēkiem – dažādu kultūru, uzskatu un reliģisko pārliecību – un gandrīz visi iestājas par tradicionālām vērtībām. Ir cilvēki, kuri publiski izvairās paust savu viedokli, tomēr individuālā sarunā arī atzīst, ka ir pret to. Protams, ir arī kāda maza daļa kristiešu, kas atbalsta visādas nejēdzības, un man tas liekas ļoti skumji. Ja kāds, piemēram, sevi sauc par geju kristieti, tad tas ir tas pats, ja kāds cits bez problēmām sevi sauktu par laulības pārkāpēju kristieti vai kristieti, kurš vienkārši mīl melot. Jā, ir kristieši, kuri melo, pārkāpj laulību, cīnās ar savu seksualitāti, bet problēma rodas, kad sākam to uzskatīt par normu! Ja kāds cīnās ar melošanu un to atzīst, nožēlo un meklē brīvību no tā, tad Dievs palīdz un vienmēr piedod.

Kādēļ daudzi cilvēki ir apjukuši savā identitātē un vairs nezina, kas viņi ir?

Tam var būt daudz iemeslu. Mediji mūsdienās propagandē, ka visādas izvirtības ir pieņemamas un visiem ir tiesības. Šis ceļš ved uz pasaules pašiznīcināšanos. Tomēr desmit baušļi ir doti, lai pasaule varētu pastāvēt harmonijā.
Bet jāņem vērā arī tas, ka dzīvojam grēcīgā pasaulē, kur nekas nav perfekts. Daudzi bērni uzaug bez vecākiem vai arī ļoti nelabvēlīgās ģimenēs. Pieaugot šie bērni nereti cenšas lāpīt traumas, meklējot sevi visādās atkarībās un neveselīgās attiecībās. Jau no piedzimšanas mirkļa daudzi bērni nesaņem mīlestību un uzmanību, neviens tiem neiemāca, kas ir veselīgas attiecības, kas vispār dzīvē ir svarīgi. Pilnīgu identitāti var saņemt vienīgi caur Dievu.

Ko cilvēkiem iesākt ar saviem kārdinājumiem, kas viņus ved tālu prom no Dieva?

Cilvēkam ir jāmīl Dievs un pašam sevi, jātic Dieva apsolījumiem, jāpaļaujas uz Viņu grūtībās. Tomēr dzīvē tas bieži vien nav viegli, jo šīs grēku pilnās pasaules dēļ grūtības daudzkārt ir nepanesamas arī kristiešiem. Tad mēs ceram atrast laimi ārpus Dieva, it kā kontrolējot savu dzīvi. Tomēr ar laiku saprotam, ka nekas tāpat mūs nepiepilda. Saraksts ar lietām, kur cilvēki meklē mierinājumu, ir bezgalīgs. Viss, kas mūsu dzīvē traucē veidot pilnīgo saikni ar Dievu, var mūs kādā mirklī pazudināt. Ja tu dokumentu skapī tikai visu laiku liksi iekšā papīrus un dokumentus, bet neņemsi neko ārā, vienā brīdī tas skapis vairs nevērsies ciet.
Vai mēs ielaižam Dievu visās mūsu dzīves jomās vai tikai dažās, mums izdevīgās? Citreiz par kādu domājam, ka tas cilvēks gan ir laimīgs, viņš strādā savu sapņu darbu, ir ļoti veiksmīgs, daudz ceļo, bērniem var atļauties visu nopirkt, Feisbukā viņš liek tik perfektas bildes ar savu otro pusīti. Taču arī šāds cilvēks tik bieži izrādās vientuļš, salauzts, dzīvē vīlies.
Cilvēks neatklāj patieso iemeslu un slēpjas no citiem, sevis un Dieva. Tāpat kā Ādams, kuram pēc grēkā krišanas Dievs prasīja, kādēļ viņš slēpjas no Dieva. Ādams atbildēja: “Tādēļ, ka es esmu kails.” Kaut patiesību jau mēs visi zinām – viņš slēpās, jo bija apēdis augli, ko Dievs bija aizliedzis ēst.
Labā ziņa ir tā, ka Dievs turpina mūs aicināt pie sevis un vēlas dziedināt visas mūsu sāpes, vienīgi no mums ir atkarīgs, cik ilgi slēpsimies. Daudzreiz mēs to saprotam tikai tad, kad esam viszemākajā dzīves punktā, pilnīgi salauzti.

Bet kāds var teikt, es neesmu pilnīgs, jo pilnīgs ir tikai Dievs…

Man pēdējā laikā vairāki cilvēki ir teikuši, ka viņiem ir bail precēties, jo ir tik daudz šķirtu ģimeņu arī kristiešu starpā. Es varu pateikt tikai vienu: jā, tā notiek, jo mēs esam nepilnīgi, stūrgalvīgi, egoistiski, neprotam komunicēt un piedot. Citreiz situācijas ir vardarbīgas un tad ir pat labāk, ka cilvēki izšķiras. Tomēr ir arī otra iespēja: saprast, ka pilnībā tevi var piepildīt tikai Dievs, un tāpat kā tu neesi perfekts, arī otrs nav perfekts, ir jāmācās runāt savā starpā, risināt lietas un saskatīt pozitīvo otrā. Tas nav viegli, jo daudzi ir stūrgalvīgi un neizrunājas līdz kamēr ir gandrīz par vēlu. Šeit, Kanādā cilvēki arī nekaunas griezties pēc palīdzības pie laulību konsultanta, jo citreiz pašiem sevi redzēt no malas un būt objektīviem ir ļoti grūti. Ja mana identitāte ir Dievā un es zinu, ka esmu Viņa bērns, un turos pie Viņa ar visiem saviem jautājumiem, neveiksmēm, priekiem un bēdām, tad esmu uz pareizā ceļa.

Pazīstu Santu kopš viņas vidusskolas laikiem. Aptuveni 1993. gadā Kuldīgā pēc viena liela evaņģelizācijas pasākuma Santa radikāli atgriezās un neilgi pēc tam uzsāka pat vienu bērnu draudzīti “Gaismas bērni”. Viņi tikās vietējā veikala noliktavā. Tas bija unikāli, jo pašai Santai bija ne vairāk kā 15 gadu. Tur bija īsti soli, kuros vietējie bērni sēdēja kā īstos dievkalpojumos, kurus vadīja Santa. Atceros, ka jau toreiz viņas sapnis bija mūzika. 1996. gadā Santa pievienojās manis vadītajai “Ķēniņu bērnu” kustībai un mēs ar komandu braucām pat uz Ameriku. Daudzi pusaudži man stāstīja savus lielos sapņus, un man kā vadītājai bija viņus jāiedrošina. Atceros vienu situāciju, es tīrīju grīdu un Santa man stāsta par saviem mūzikas sapņiem, ka viņai būs kādreiz mūzikas grupa. Es vien nodomāju, lai izdodas, jo īsti līdz galam pat nenoticēju, ka viņa to var. Tomēr viņai bija šis sapnis un viņa uz to gāja! Esot Kristus Mācekļu skolā Indijā, Santa apguva ģitārspēli un brīdī, kad zināja vien pāris akordus, ņēma to rokā un jau vadīja slavēšanu! Xenos bija piepildīts šis lielais sapnis! Santa vēlāk arī Jūrmalā vadīja pirmo Mūzikas kalpošanas skolu Latvijā. Viņa nekad neapstājas pie tā, kas viņai ir. Mans novēlējums, lai arī turpmāk Santa nekad nepadotos, jo Dievs viņu bieži līdz šim nolicis par pionieri (celmlauzi) citiem. Lai arī viņa pēc būtības ir pat kautrīga, Dieva Gars viņai vienmēr devis drosmi iet un darīt!
(Daija Grīvāne, strādā “Jaunatne ar misiju”)