Trauksme – iekšējs nemiers. Kā tikt ar to galā?

Trauksme piemīt visiem cilvēkiem. Tā nav ienaidnieks, trauksme ir arī skolotāja, kas spēj norādīt ceļu pie autentiskas eksistences. Atšķiras tikai veidi, kā mēs trauksmi izdzīvojam. Ja tās ir par daudz, tad tā sagādā ciešanas. Mērķis nav tikt vaļā no trauksmes, jo tas nozīmētu zaudēt svarīgu mūsu cilvēciskuma daļu, tikai mums derētu mācīties šo iekšējo ,,eņģeli”( trauksmi) uzklausīt.

Psihologa kabinetā satiekas divi trauksmaini cilvēki: divi jūtīgi cilvēki, no kuriem viens kā speciālists labāk orientējas savā trauksmē, taču nav no tās brīvs. Tā satiekas vecāki un bērni, vīrietis un sieviete, cilvēks un Dievs. Mūsu trauksmē atklājas bailes, jūtīgums, bet visi esam nepilnīgi. Trauksmei ir fiziskas izpausmes, piemēram, sastingums rokās un kājās, elpas trūkums, spiedoša sajūta saules pinumā vai vēsums vēderā.

Kas izraisa trauksmi?

Iespējams, ka trauksmi izraisa kāds notikums, saruna, domas. Kā trauksme var mani apdraudēt? Rodas bailes, bezjēdzības sajūta, izolācija. Katram cilvēkam domas par nāvi izraisa trauksmi. Ticība automātiski no nāves bailēm neatbrīvo. Izolācijas trauksme, vientulība biedē, jo citi mūs nesaprot, un mēs – viņus.

Trauksmi var samazināt un novirzīt izaugsmei.

To palīdz radošums, radot kaut ko skaistu, spontānu, attīstot savus talantus, tā veidojot veselīgas attieksmes ar trauksmi. Trauksme var rasties arī, ja kāds ir perfekcionists, uzstādījis sev pārāk augstu latiņu, jo tad cilvēks jūtas pārguris, seko nereālam ideālam. Nāk panika.

Trauksmi mazina ticība Dievam, skaidri dzīves uzskati, veselīga pašpārliecinātība, sevis veltīšana patiesi interesantām nodarbēm, kā arī kvalitatīvas attiecības, kurās ir emocionāla tuvība.