Ceļš, kur satiekas iekšējā un ārējā pasaule

Ik rītu mana diena aizsākas ar rakstīšanu, un pirmajā rīta cēlienā tie vēl nav referāti, kuriem manu teoloģijas maģistra programmas studiju ietvaros ir bijusi visai nozīmīga loma manas pētnieciskās pašizteiksmes veidošanās procesā. Vispirms es rakstu sevi. Tā ir mana refleksija un saruna ar to izaugsmes potenciālu, ko man piešķīris Dievs. Es rakstu, lai atraisītu savu uztveri.

Rakstot es nodibinu uzticības pilnu saikni ar savu iekšējo pasauli un uzticos tai virzībai, kas manu domu pavedienus atvedina uz aizvien lielāku skaidrību.

Nav pārāk daudz praktisku veidu, kā cilvēkam būt ciešā kontaktā ar savas sirds dziļumiem, taču ar rakstniecības starpniecību man izdodas rast arī savas ticības ceļu.

Ticības ceļš: iekšējās un ārējās pasaules satikšanās

Šis ir laiks, kurā baznīca pārveidojas. No konfesionālas institūcijas un monumentālas ēkas tā pamazām kļūst arī par sakrālo telpu, kurā pats cilvēks atklāj sevī aicinājumu rast savas ticības unikālo izteiksmi, lai koptu un veidotu sadraudzības un ticības pilnas attiecības ar līdzcilvēkiem. Tas noteikti iezīmē arī mazliet citādu robežu izpratni starp svētības sniedzēju un saņēmēju, jo dzīvē abas šīs lomas ir līdzāspastāvošas – Dievs mums katram tās ir devis –, neatkarīgi no tā, kādā dzīves brieduma posmā mēs atrodamies un cik apzināti tās īstenojam.

Pastāv uzskats, ka tur, kur divi cilvēki ir sastapušies, Dievs ir līdzdalīgs un klātesošs. Var sacīt ka, Dievs ir arī cilvēciskās kopienas izaugsmes potenciāls, jo

Dievs ir apņēmies nekad neatstumt un neatraidīt cilvēkus, kas satikušies viņa vārdā.

Ričards Rors savā grāmatā “Mūžīgais dimants” par cilvēciskās kopienas sadraudzību kā garīgās atjaunošanās potenciālu raksta: “mēs visi esam aicināti būt par augšāmcelšanās bērniem (Lūkas evaņģēlijs 20.nodaļa 36.pants) jaunā dzīvībā (Lūkas evaņģēlijs 20.nodaļa 38.pants), kas balstās nevis uz kaut ko personisku un individuālu, bet tieši uz to, kas ir kopīgs”¹Ričards Rors, “Mūžīgais dimants”, (Rīga: Zvaigzne ABC, 2016), 63.

Sandro Botičelli glezna (ap 1480. gadu). Avots: wikipedia.org

Teoloģijas akadēmisko studiju procesā mani visdziļāk uzrunājusi bibliskās interpretācijas disciplīna – hermeneitika –, kas paplašina un atklāj teoloģiskā dialoga nozīmi ne tikai kristietībā, bet arī starpreliģiju dialogā un pat literatūras žanrā. Hiponas Augustīns [red.  – svētais Augustīns], viens no agrīnās kristietības atpazīstamākajiem baznīctēviem, savā teoloģiski un filozofiski nozīmīgajā grāmatā “Atzīšanās”, ko uzskata par pirmo sarakstīto autobiogrāfisko darbu²Ed. L. Miller, “Questions That Matter: An Invitation to Philosophy”, (University of Colorado: Overture Books, 1993), 306-7., raksta “Mihi quaestio factus sum”³Migel de Unamuno “San Manuel Bueno, mártir. Como se hace una novela”, (Spain: Alianza Editorial, 2000), 57 – (tulkojumā no latīņu valodas)

es esmu kļuvis par jautājumu pats sev.

Mans maģistra darba pētījums aizsākās, pētot spāņu rakstnieka un filozofa Migela de Unamuno literāro darbu “Kā rodas novele”, kas eksistenciālā veidā risina jautājumu par cilvēka ticības ceļa iekšējo dialogu. Unamuno darba teoloģiskā unikalitāte neslēpjas – gluži pretēji, tā pavisam tiešā veidā tiek komunicēta lasītājam ar autora balss starpniecību, ļaujot autoram šādi īstenot arī zināmu sprediķa funkciju. Proti, ar uzrunu “mīļo lasītāj”, Unamuno simboliski ved lasītāju uz savas ticības dziļumu atklāsmi, norādot uz to “brīnumu, ko Dievs katrā no mums jau ir ierakstījis”⁴Migel de Unamuno “San Manuel Bueno, mártir. Como se hace una novela”, (Spain: Alianza Editorial, 2000), 74., šajā pavadniecībā iesaistot gan Augustīnu, gan arī pašu lasītāju kā šīs ticības nepātrauktības dievišķu iespēju. Tādu iespēju, kas mudina lasītāju pārdzīvot savas ticības unikalitātes spēku, tādējādi iezīmējot arī visai ciešu saikni starp tekstu, tā interpretāciju, izpratnes veidošanos un paša lasītāja tapšanu par autoru kādam notikumam, kas ir lielāks par pašu cilvēku.

Un šai sakarā viens no centrālajiem hermeneitikas jautājumiem, “kā es nonāku pie izpratnes”, ir jautājums, kas aptver kā cilvēciskās, tā akadēmiskās izpētes kopīgo telpu – telpu, kurā ir iespējams satikties un atraisīties arī plašākas sabiedrības starpkonfesionālam dialogam. Vārda “dialogs” grieķu valodas nozīme ir “caur”, “starp”, savienojumā ar “logoss”, kas atklāj vārda nozīmi un jēgu; pats jēdziens piešķir mums mērķi un sniedz mums uzdevumu

– ļaut, lai caur mums varētu izskanēt kaut kas lielāks par mums pašiem.

⁵Juris Rubenis, “Viņš un Viņa: Mīlestība, attiecības sekss”, (Rīga: Zvaigzne ABC, 2016), 154. Lai dialogs nebūtu tikai tukša valodas forma, būtiski ir rast atslēgas uz “pateiktā dziļāko nozīmi”, jo “tas pats vārds var tikt izsacīts citā reizē tikai izsakot to jau citādāk”, norāda “Jaunās Hermeneitikas” raksta autors Tiseltons (A. C. Thiselton), uzsverot mūsdienu Jaunās Derības lasītāja izpratnes sagatavošanas (rakstniecībā) balstītos principus – “uzrunāt mūs no jauna”, “atvest mājās” un “radīt ticību”.⁶Anthony C. Tiseltons, “Jaunā Hermeneitika”, XVI nodaļa, 308-312.

Lūgšana

Es rakstu savu īstenības ceļu. Rakstu sevi ārā no liekā un rakstu sevi iekšā savos dziļumos. Es turpinu iesākto. Rakstniecība ir arī mans lūgšanas veids.

Šo lūgšanu es uzrakstīju kā atskaņu pēc Rīgas Lutera draudzes un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes kopīgās konferences “Baznīca krustcelēs”, kas notika 2022. gada 3. un 4. martā. Konference sniedza satikšanās telpu, kurā katra dalībnieka individuālais ticības ceļš varēja sastapties ar kopienas un akadēmiskajā tradīcijā pazīstamo, tādējādi sniedzot ieguldījumu iekļaujošākām un radošākām ticības kopienas dzīves formām nākotnē.

Mīļais Dievs, atver mūsu sirdis tā, lai tajās ielīst Tavas mīlestības dziedinošais spēks! Ļauj mums savā sirdī sastapties ar Tavas garīgās pārveides redzējumu, kas atbrīvo mūs no maldīgā un mazsvarīgā. Spēcini mūs savā spējā atraisīties no pieķeršanās pie tiem izpratnes ierobežojumiem, kas ierobežo mūsu spēju līdzdalīt mīlestību un iedrošinājumu.

Dod mums drosmi spēt pieņemt gan savu spēku, gan arī vājumu un dalīties savā autentiskumā ar saviem līdzcilvēkiem. Palīdzi mums vairot pateicību gan saviem vecākiem, gan arī tiem, kas pirms mums mērojuši savas ticības ceļu un sagatavojuši mums iespēju satikties atbildīgu cilvēku kopienā.

Dari mūs īstus, lai mūsos iemājotu pateicība, saticība un spēja katram īstenot savu unikālo cilvēkmīlestības potenciālu. Atbrīvo mūs no nevērības, šaubām un neticības, lai mēs nedarītu pāri tiem, kas uz mums paļaujas savā ticības spēkā.

IESAKĀM

Bibliogrāfiskie avoti

• Miller, L., ed. “Questions That Matter: An Invitation to Philosophy”, University of Colorado: Overture Books, 1993.
• Rors, Ričards “Mūžīgais dimants”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016.
• Rubenis, Juris “Viņš un Viņa: Mīlestība, attiecības, sekss”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016.
• Tiseltone, C. Anthony “The New Hermeneutics”, XVI nodaļa.
• Unamuno, Miguel “San Manuel Bueno, mártir. Como se hace una novela”, Spain: Alianza Editorial, 2000.

Tekstu rediģēja un 
sagatavoja publicēšanai Aija Volka. 
Autores personīgais viedoklis 
nav uzskatāms par 
kristīgā medija “TUVUMĀ.lv” 
vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda 
oficiālo nostāju. 
Ja Tev patīk Tuvumā.lv darbs, 
atbalsti mūs! 
Konta numurs: LV50HABA0551040282926