Par ceļu uz savu patieso būtību. Tomasa Kītinga grāmata “Tuvība ar Dievu”

Esmu kādreiz sacījis, ka visi ceļi ved pie Dieva. Un tā tas arī ir. Garīguma iesākumā ceļu ir daudz, taču, virzoties uz priekšu un gūstot dziļāku atziņu, visi ceļi satek vienā —  sekošanā Jēzus garīguma pēdās.

Jēzus garīgums

Ir ļoti būtiska starpība starp Jēzus garīgumu un jebkuru citu. Atšķirība slēpjas vienā vienīgā faktā – neviens cits garīgais skolotājs nav nomiris visas cilvēces vārdā.

Nevienā citā reliģijā un garīgajā pārliecībā nesastapsiet neko līdzīgu Kristus upurim. Viņš nomira par visu  cilvēci. VISU! Kristus nomira, lai glābtu visus!

Kāds ir kristīgā garīguma sniegtais ieguvums katra cilvēka personiskajā dzīvē? Par to ir Tomasa Kītinga grāmata “Tuvība ar Dievu”.

Soli pa solim

 Grāmata “Tuvība ar Dievu” jālasa lēnām, iedziļinoties, jo darbs sakārtots tā, lai palīdzētu lasītājam vispirms apzināties savu ārējo tēlu, līdz atklātu patieso būtību –  iekšējo “es”.

 Kad  ar atvērtu prātu “apsmadzeņots” katrs autora vēstījums, saņemtas atbildes uz visiem jautājumiem par savu iekšējo būtību, varam nonākt līdz dievišķajam – centrētības lūgšanai. Sastopoties ar dievišķo, mēs pārtopam par tiem, kādi Dieva plānā esam iecerēti jau kopš radīšanas pirmsākumiem- vecais “es” tiks atstāts un jaunais, patiesais “es” iegūts.

Centrā ir Kristus

Lai nokļūtu sevis “centrā”, “Dievam ir jāpieliek neticami daudz pūļu, lai atbrīvotu cilvēku no pie kājas pieķēdētās svaru bumbas”, t.i., no neveselīgajiem cilvēku priekšstatiem par Dievu.

Tomass Kītings: “Ja baidāmies no Dieva vai uzskatām viņu par dusmīgu tēvu, aizdomu pilnu policistu vai bargu tiesnesi, būs grūti saskatīt, ka šis ceļš ir aizraujošs, un par to ieinteresēties.”

Lasītājam jāspēj domāt par patiesām, pat bērnišķīgas draudzības un uzticēšanās pilnām attiecībām ar Dievu. Dievs ir jāpieņem tāds, kāds Viņš ir.

Tomass Kītings: “Kristīgā garīgā ceļa pamatā ir arvien dziļāka uzticēšanās Dievam. Tieši uzticēšanās ļauj izdarīt pirmo lēcienu tumsā, lai sastaptu Dievu mūsu esības dziļumos. Tieši uzticēšanās virza mūsu būtības, sāpju, ievainojumu un neapzināto motīvu intīmo pārveides procesu un mūsu pārtapšanu par tādiem cilvēkiem, par kādiem Dievs mūs iecerējis.”

Ticība, kas brīva no pieķeršanās prāta konstrukcijām, un mīlestība, kas brīva pat visgarīgākajam mierinājumam, pazīst Dievu dievišķajā vienotībā.

Tomass Kītings iedrošina dzīvot no Dieva klātbūtnes.

Tomass Kītings: “Dievs liek cilvēkiem un notikumiem ienākt mūsu dzīvēs un tad atkal paņem tos nost, lai parādītu kaut ko citu, kas mums sevī jāierauga. Mums tikai jāpiekrīt Dieva klātbūtnei. Dievišķā enerģija plūst mūsos un caur mums. Tā ir pieejama divdesmit četras stundas diennaktī savā vistīrākajā veidā un spēkā.”

Kontemplatīvā garīguma saknes

Iepazīstinot ar kontemplācijas garīgajām praksēm, T. Kītings sniedz ieskatu arī kontemplatīvā garīguma pirmsākumos un tā teoloģiskajā pamatojumā – atziņās, kas gūtas Svētās Avilas Terēzes, Jāņa no Krusta, kā arī nozīmīgajā 14.gs. darbā “Neziņas mākonis”.

Terēze no Avilas (1515–1582) ir spāņu mistiķe, Karmela ordeņa reformatore. Viņa ir pirmā sieviete, kas pieskaitīta Baznīcas mācītāju pulkam. Terēze bija kontemplatīvās lūgšanas skolotāja. Lūgšanas pieredze viņai ļāva sasniegt tādu vienotību ar Kungu, lai varētu sacīt: „Es zinu, ka Dievs ir, jo esmu Viņu satikusi.” Terēze raksta: “Iekšējā lūgšana, pēc manām domām, nav nekas cits kā tuva saskarsme draudzībā ar To, par kuru zinām, ka Viņš mūs mīl; šajā laikā mēs paliekam divatā mīlestības apmaiņā.” (Vairāk šeit.)

Jānis no Krusta (1542-1591) ir spāņu mistiķis un garīgās dzīves skolotājs, karmelītu mūks, studēja filozofiju un teoloģiju. Terēze no Avilas Jāni no Krusta izvēlējās par savu pirmo līdzgaitnieku Karmelītu ordeņa atjaunotnes darbā. Kalpojot un īstenojot Dieva gribu, Jānim nācās daudz ciest, viņš tika vajāts un mocīts. (Vairāk šeit .)

T. Kītings raksta, ka centrētības lūgšanas vienkāršā forma, kuru veido viena vienīga vārda, piemēram, “Dievs” vai “mīlestība” atkārtošana, un kas pauž “kailu nodomu, kas vērsts uz Dievu”, balstīta “Neziņas mākonī” aprakstītajā pieredzē.

Klusums un dievišķā lasīšana

Kontemplatīvās lūgšanas prakse Vatikāna II koncila izraisītās garīgās atmodas ietekmē ir izplatījusies visā pasaulē, dažādās kopienās un Baznīcās, starp Kristum ticīgajiem un arī daudzu citu pārliecību labas gribas cilvēkiem. Vairāk par šo lūgšanas praksi kristīgajā tradīcijā lasāms arī šeit.

Jānis no Krusta rakstīja, ka Dieva primārā valoda ir klusums, un tieši atrašanās klusumā, kas ir pamatā arī centrētības lūgšanas praksei, ir veids, “kā vingrināt uztveres mehānismu, lai mēs spētu uzņemt Dieva Vārdu, kas mūsu garam un dziļākajai būtībai atklājas arvien lielākā vienkāršībā”.

“Mēs kļūstam par Dieva Vārdu, kad ticība, cerība un dievišķā mīlestība mūs pārveido. Tad mēs esam Kristus liecinieki savā dziļākajā būtībā.”

Viena īpaša lieta, bez kuras nav iedomājama taciņas iestaigāšana uz centrētības lūgšanas un kontemplācijas praksi, ir dievišķā lasīšana jeb lectio divina. T. Kītings raksta, ka lectio divina “ir veids, kā ieklausīties Svētajos Rakstos. Šīs mācības pamatā ir uzskats, ka Rakstiem piemīt noslēpumaina dinamika, kas virza cilvēku uz arvien dziļāku Dieva Vārda izpratnes līmeni.” Lasīdami Rakstus lectio divina veidā, tos studēdami un arī tos līdzi dzīvodami savā ikdienā,

“lēnām atklājam, ka Evaņģēlijā ir rakstīts par mums, ka tā lappusēs ir atspoguļota mūsu dzīve”.

Līdzīgas prakses ir Rožukroņa lūgšana, Psalmu skandēšana un citas. (Par lectio divina vairāk lasāms arī šeit.)

“Domāju, ka vairāk par mūsu dzīvesveida maiņu vai ideālajiem apstākļiem Dievam rūp mūsu attieksme pret to, ko darām.”

“Dievišķā mīlestība kļūst par cilvēka apzinātās dzīves un darbības avotu. Motivācijas centrā vairs nav “es” un “man””.

Arī vēlēšanās lūgt ir lūgšana

Iepazīstot T. Kītinga darbu un īpaši iedziļinoties sadaļā par kontemplatīvās lūgšanas garīgo vadību, saņēmu ilgi meklētu atbildi uz jautājumu par to, vai par lūgšanu  uzskatāma arī vēlme lūgties. T. Kītings, nomierinot ikvienu lūdzēju, raksta:

“Vēlēšanās lūgties jau ir lūgšana. Svētais Krusta Jānis sacījis, ka mīlestība uz Dievu ir nevis jūtu, bet izvēles jautājums, un šī izvēle tiek pārbaudīta dvēseles tumšajā naktī. Tādēļ cilvēks, kurš vēlas lūgties, jau lūdzas, un cilvēks, kurš nejūt mīlestību, jau mīl, kamēr vien lūgšanā un ikdienas dzīvē paliek pieejams Dievišķajam terapeitam.”

“ Cilvēki, kuri cīnās ar ieilgušiem bezspēcības un sausuma periodiem un pat ar izjūtu, ka Dievs viņus pametis, atkal un atkal ir jāmudina uzticēties Dievam.”

Raksta garo versiju lasi autora blogā didziskukainis.lv.