Dūlas – starp senām gudrībām un kristietības vērtībām


398
Viena no viņām prot masāžas ar lakatiem vai pārzina Baha ziedus, lai harmonizētos, cita izmanto mākslas terapiju, “dzen sarus” zīdainīšiem, aicina uz jogas vai lūgšanu grupām. Tās ir dūlas jeb emocionālā un informatīvā atbalsta personas. Viņas pieprot dažādas tehnikas, lai palīdzētu jaunajām māmiņām un viņu ģimenēm gaidīšanas, dzemdību un pēcdzemdību laikā. Arī Latvijā dūlu palīdzība kļūst aizvien pieprasītāka. Kā dažādie rituāli un prasmes savienojamas ar kristīgām vērtībām, stāsta viena no dūlām – Linda Rozenbaha.

 

Linda Rozenbaha. Foto no personīgā arhīva

Linda Rozenbaha ir sertificēta dūla un zīdīšanas konsultante, grāmatas “Gaidības un radības ar prieku” autore, portāla veselam.lv redaktore.

Latviskās tradīcijas kristietības vērtību svaros

Dūlas ir īpašu apmācību izgājušas sievietes, kuras palīdz topošajām māmiņām pēc iespējas harmoniskāk piedzīvot jaunas dzīvības nākšanu pasaulē. Dūla nav vecmāte un neveic medicīniskas manipulācijas, tomēr pārzina daudz dažādu tehniku, kā sakārtot sevi, sagatavoties dzemdībām, atslābināties, rūpēties par savu veselību un labsajūtu un aprast ar jauno lomu. Dūlas var tikt pieaicinātas gan kā atbalsts dzemdībās, gan arī pirms vai pēc tām – tad tiek piedāvātas gan dažādas nodarbības, gan īpaši rituāli, kuri daudziem var radīt jautājumus par to izcelsmi un dziļāko jēgu.

 

Pētot dažādu dūlu piedāvātās nodarbības, kuru aprakstā iekļautas zālītes, latviskas tradīcijas un rituāli, nezinātājam var rasties šaubas, vai tas ir savienojams ar kristīgajām vērtībām.

Viens no mulsinošajiem rituāliem var būt pirtīžas, un Linda skaidro to norisi: “Pirtīžu rituālā mēs ejam pirtī, tur atjaunojas gan fiziski, gan emocionāli. Bērniņam tā ir pirmā vanna vai, mūsdienās, ne vienmēr pirmā – bet īpašā gan. Dziļākajā būtībā pirtīžas ir mīlestības rituāls, mīlestības satikšanās, kur visa ģimene tās mazākajā, šaurākajā lokā mīlestības atmosfērā sniedz laba vēlējumus savam bērniņam un noslēdz grūtniecību – iekšēji pieliek punktu gaidību un dzemdību pieredzei. Līdz ar to rodas pabeigtības sajūta un atbrīvojas vieta jaunajam. ”

Var mulsināt simboli un darbības, kas nākušas no senām un latviskām tradīcijām, bet tām atrodams skaidrojums arī mūsdienu zinātnē, lai gan ir iespējams bez tām iztikt, ja māmiņa nejūtas ērti. “Tur var, protams, piedēvēt mistiku, bet nekādas mistikas nav. Piemēram, tas pats zaļais vai sarkanais dzīpariņš, ko simboliski pievieno vannai – sarkano pievieno, lai būtu laba veselība un lai meitenēm būtu vieglas mēnešreizes. Bet, ja mēs paskatāmies mūsdienu mākslas terapijā, to pašu vien atradīsim – sarkanā krāsa nozīmē enerģiju un veselību.”

Linda atzīst, ka no dūlas nodarbību piedāvājuma nereti var noprast, kas konkrētajai dūlai pašai šķiet saistošāks, un pie viņām pulcējas līdzīgi domājošas sievietes:

“Kolēģei ir vairākas meitenes, kuras ir kristietes, viņai ir arī lūgšanu grupas. Ir arī dūlas, kas nopietnāk nodarbojas ar jogu, un pie viņām attiecīgi nāk meitenes, kas ir dziļāk jogā. Manā piedāvājumā redzams, ka vairāk darbojos ar atbalstošām sarunām, relaksācijām un mākslas metodēm. Kurus tas uzrunā, tie arī nāk.”

Nometnē. Foto no Lindas Rozenbahas personīgā arhīva
Nometnē. Foto no Lindas Rozenbahas personīgā arhīva

Viena no pirtīžu rituāla sastāvdaļām, kuras noderīgumu bērnam cilvēki atklājuši jau visai sen, ir saru dzīšana. “Tas arī nav nekas mistisks. Bērniņu izmasē ar mammas pienu vai miltu maisījumu, ja nav piena, un masējot no ādiņas ārā nāk diezgan asi izdalījumi. Ir dažādas versijas par to, kas tie ir, bet, kad sariņi ir izmasēti, bērniņu tie vairs nekņudina, viņam ir feināka sajūta. Es nesaku, ka tagad visiem pēc kārtas vajag masēt ārā sarus, nē, tas, kurš gribēs, tas to darīs, kurš negribēs – nedarīs. Bērns ir jūsu, un jūs vislabāk zināt, ko vēlaties viņam dot, ko ne,” atkārto Linda, uzsverot, ka jāizvēlas tas, kas pašiem šķiet pieņemams un atbalstāms.

Svarīgais palīgs aizkulisēs

Divu bērnu māmiņa Aija Lazareva dūlas atbalstu piedzīvojusi gan dzemdībās Rīgas Dzemdību namā kopā ar Katrīnu Puriņu, gan mājdzemdībās Tukumā ar Daci Kreceri. “Jau pirms pirmajām dzemdībām 2012. gadā man bija doma par mājdzemdībām, bet to nerealizējām. Tādēļ vēlējos dūlu, lai dzemdību namā nejustos kā slimnīcā un būtu kāda persona, kas ir kopā ar mani un zina, kas notiek, un palīdz, jo vecmāte istabiņā reti parādījās,” pieredzē dalās Aija.

Otrajās dzemdībās, šoreiz jau mājās, papildus vecmātes dalībai izvēlējusies arī dūlas klātbūtni psiholoģiskā atbalsta dēļ. Abās dzemdībās dūlas palīdzība bijusi vērtīga katrreiz savā veidā:

“Dzemdību namā bija pirmās dzemdības, viss jauns, svešs… Katrīnas klātbūtne palīdzēja nejusties kā ūdenī iemestai, vienai pašai. Dzemdībās piedalījās arī vīrs, bet viņš pats teica, ka labi, ka Katrīna bija, jo tik bezpalīdzīgs kā dzemdībās viņš nekad nav juties, jo nezina, ko var palīdzēt, kā darīt.”

Tā kā otrajās dzemdībās Aija jau bija izlēmusi par labu mājām, arī sev tik ierastajā vietā un “ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta” vērtīgs bijis dūlas sniegtais atbalsts gan psiholoģiski, gan arī praktiski: “Daces klātbūtne mums visiem ļāva būt relaksētiem. Vīram bija savi darbi, vecmātei savi, un Dace varēja darboties ar lielo meitu, kad vīrs vai es to nevarēju. Dzemdības notika gandrīz pusnaktī, vīram no rīta bija jādodas uz darbu, tādēļ Dace atbrauca arī no rīta pie mums, apģērba lielo, palīdzēja man pašai sakopties. Šīs dzemdības es tiešām izbaudīju, un liels nopelns tajā ir arī Dacei!”

Linda uzskata, ka dūlu pieejamības nodrošināšanā vēl būtu iespējams darīt daudz. “Ir valstis, kur dūla slimnīcā uz vietas ir pieejama kā atbalsta persona, bet Latvijā pašlaik tā nav – mūs var pieaicināt no malas uz stacionāru. Būtu svētīgi, ja nodaļās, kur, piemēram, sievietes atrodas, lai censtos saglabāt grūtniecību sarežģījumu gadījumos, būtu pieejams psiholoģiskais atbalsts. Tad sievietei varētu piedāvāt – vai jūs vēlaties, lai pie jums atnāk dūla?” iespējamo progresu dūlu pieejamībā iesaka Linda. Pārprodukcija dūlām gan nedraudot arī tad, ja līdz šādai pretimnākšanai nāksies ilgāk pagaidīt, jo daudzām dūlām tas ir papildu darbs vai hobijdarbs, un maz esot tādu, kas daudz praktizē – arī Linda nav starp pilna laika dūlām.

Spēks ārpus mērījumu skalām

Lai gan dūlu zinības balstītas pētījumos un pārbaudītā praksē, liela nozīme ir lietām, kas dažkārt ir vairāk sajūtamas nekā izmērāmas:

“Ir arī tādas netveramas zināšanas, par kurām tu zini, ka tas strādā, kaut vai, tā pati lūgšana vai relaksācijas metodes (kaut arī par to pozitīvo ietekmi ir rodami apstiprinājumi pētījumos). Bija viens interesants pētījums, kur sievietēm pirms un pēc dzemdībām jautāja – vai jūs ticat Dievam? Procents, kas pēc dzemdībām ticēja Dievam, bija palielinājies.”

Arī sevis izzināšana bieži esot atslēga uz mieru un pārliecību par dzemdību norisi. “Pazīstot sevi, var savas stiprās puses izmantot, bet pārējās – respektēt,” norāda Linda. Arī pirtīžās vai dzemdībās Linda aicina ne vien atcerēties elpošanas metodes vai citas zināšanas, bet sajust spēka klātbūtni:

“Kad veicu pirtīžas, es saku, ka jūs šajā brīdī varat aicināt to spēku, kuram jūs ticat. Ja tas būs kristīgs cilvēks vai ģimene, tad viņi aicinās Kristu, Dievu, vai, ja katoļi, tad Dievmāti, un spēks būs klātesošs tajā notikumā. Cits varbūt aicinās pilnīgi citu spēku, kam viņš tic. Personīgi es pieņemu šo cilvēku dažādību un vienmēr priecājos par cilvēkiem, kas ir garīgos meklējumos, kas dzīvo garīgo dzīvi.”

Bez baltā ārsta halātiņa

“Mēs uzsveram, ka dūla ir nemedicīniskais atbalsts jebkurā no posmiem – gaidīšanas, bērnkopības vai radīšanas posmā,” atgādina Linda un piebilst, ka ir dūlas, kuras, uzkrājot pieredzi, atbalstu sniedz bez maksas, bet tāpēc nevajagot domāt, ka sievietei kaut kas tikšot mazāk. Dūlas atbalsta ne tikai dzemdībās mājās. Uzskats, ka dūlas izteikti meklē vien mājdzemdību māmiņas, gan nav visai patiess. “Es brīnos par šādu uzstādījumu, īstenībā ir tieši otrādāk – mājdzemdībās līdzās dūlu izvēlas nedaudz retāk,” atzīst Linda. Esot gadījumi, kad sieviete konsultāciju laikā pati izlemj, ka jūtas pietiekami sagatavota, lai bērniņu sagaidītu mājās.

“Gadās, ka strādā ar sievieti, kura ir nobijusies vai piedzīvojusi grūtu pieredzi iepriekšējās radībās, bet, nonākot līdz tam iekšējam kodolam, viņa saprot, ka grib dzemdēt mājās. Un dūlai, kas palīdz gatavoties dzemdībām, ne vienmēr jābūt blakus radībās (par to, vai to plāno vai ne, protams, iepriekš vienojas – Aut.) – bieži tas darbs, ko izdara grūtniecības laikā, stiprina mammu, palīdz atrast ticību sev, atrast savas palīdzošās iemaņas, prasmes, saklausīt sirdsbalsi, kas tieši viņai palīdzēs. Arī dzemdībās dūlas mērķis nav panākt sajūtu – man bija dūla, tāpēc man bija labi, bet nonākt līdz sajūtai, ka es, dzemdētāja, pati protu sev palīdzēt.”

Gaidīt un pateikties

Lindas grāmatā “Gaidības un radības ar prieku” lasāmi sieviešu stāsti par dzemdībām – pēc iespējas dabiskākām, harmoniskākām, bet īpašām, neatkarīgi no tā, cik ļoti izdevies pieturēties pie iecerētā plāna. Kāpēc publiski dalīties ar tik intīmām savas dzīves detaļām? „Sievietes ir piedzīvojušas to, ka dzemdības ir priekpilnas, ka viņas var pārvarēt grūtos momentus, atrast iekšējos resursus. Viņas grib nodot ticību, ka sieviete var pati dzemdēt, arī citām sievietēm. Tā ir kā tāda māsība, sieviešu nerakstīta kopības sajūta – es tev nododu šo stāstu, lai arī tu to piedzīvotu.”

Sevis izzināšana un priekpilna radību pieredze palīdz arī nenonākt situācijā, kad sieviete pati sevi nomoka, salīdzinot savu pieredzi ar citām. Tāpēc Linda uzskata, ka ir svarīgi apzināties un piedzīvot tieši savu unikālo dzemdību stāstu:

“Sieviete nonāk līdz savam veidam, kā dzemdēt, nevis “man noteikti jādzemdē kā tām pārējām”. Nē, tev jādzemdē tā, kā tev sirdsbalss liek. Atceros kristīgu māmiņu, kura kā savu iekšējo virzošo spēku izjuta Kristu. Un tālāk, ieklausoties iekšējā virzošajā spēkā, tas palīdz pārbaudīt, kas man der un kas ne dzemdību un ne tikai dzemdību notikumā. It visā.”

Linda stāsta, ka būtiski iemācīties pateikties par to brīdi, kas katrai ticis piešķirts: “Ir sievietes, kuras nenonāk līdz bērniņam, ir sievietes, kuras nenonāk līdz dabiskām dzemdībām. Es varu pateikties par to, ka esmu palikusi stāvoklī, par to, ka esmu nonākusi līdz dzemdībām. Ir ļoti daudz lietu, par ko pateikties. Protams, ir cilvēcīgi paskumt, ka līdz pēdējai vīlei nebija tā, kā es iedomājos, bet var iet pateicības, mīlestības un pieņemšanas ceļu, lai arī kāda būtu tava ticība, reliģija vai nereliģija. Ikvienam ir svētīgi izjust pateicību augstākajiem spēkiem un pateicību sev.”

Raksts pirmoreiz publicēts manapasaule.lv 2015.gada 4.novembrī.