Cīņa par pareizo ticību. Aida Tomsona pārdomas

Manā telefonā glabājas interesanta īsziņa. Es to saņēmu pirms pusotra gada. Tajā sestdienas pēcpusdienā mēs bijām uzaicināti ciemos pie mūsu draudzes mācītāja Ģirta Roznera. Pa ceļam pārrunājām, vai  kompānijai nevarētu pievienoties vēl viena mūsu draugu ģimene. Uzrakstījām īsziņu, taču izrādījās, ka viņi bija ielūgti citā pasākumā. Kā rakstīja tētis Māris – viņi bija pierunāti piedalīties vienā mājas grupiņā. Un sekoja interesanta piezīme – tā būšot savdabīga kompānija, jo tūlīt būs jāskatās filma par adventistu pamatmācībām (autors ir adventists- red.).

Pēc pāris stundām atnāca šāda īsziņa:

“Āāā, laime beidzās!!! Bija grūti… Mazs citāts starp mammu un meitu.

Mazā čukst: “Mammu, man liekas, ka šitie ir pareizticīgie!..”

Mamma: “Nē, meitiņ, šitie ir adventisti.”

Meita: “Tu droši zini?…””

Mēs tovakar pasmējāmies, taču šo īsziņu vienmēr atceramies tad, kad satiekamies ar kārtējiem “pareizi” ticīgajiem kristiešiem, kuri tic pareizāk par pārējiem. Lai man piedod mūsu brāļi un māsas no Pareizticīgo baznīcas. Tas nav stāsts par viņiem. Lai gan šīs baznīcas nosaukums spilgti raksturo visas kristīgās baznīcas vēsturi. Jaunajā Filozofijas vārdnīcā krievu valodā var lasīt, ka vārds “pravoslavie”  nozīmē “pareizās zināšanas”. Vēsturiski tā bija cīņa par to, kam bija pareizākas zināšanas – Austrumu vai Rietumu baznīcai? Un šī cīņa par zināšanām ātri vien pārauga cīņā par pareizo ticību.

Visa kristietības vēsture būtībā ir cīņa starp pareizi un nepareizi ticīgajiem. To raksturo krustu kari un vajāšanas, asinsizliešana  un miljoniem zaudētas dzīvības. Visvairāk cilvēku šajā pasaulē ir bojā gājuši reliģiju karos.

Šodien kristietība gandrīz vairs nekaro. Vismaz formāli nē. Taču cīņa starp pareizi un nepareizi ticīgajiem turpinās. Turklāt interesanti, ka šajos laikos tā ir mazāk pamanāma starp dažādām konfesijām, bet kļuvusi redzamāka katras baznīcas un pat draudzes iekšienē. Cilvēki viens otru sadala liberāļos un konservatīvajos, un tas vēl ir neitrāls apzīmējums. Parasti tiek lietoti stiprāki vārdi. Stingrāku uzskatu piekritēji citus dēvē par liberastiem. Savukārt brīvāku uzskatu paudēji stingros sauc par fundamentālistiem.

Tā tas ir bijis vienmēr – kopš kristietības pirmsākumiem un pat vēl pirms tam. Bībele ziņo, ka Jēzus faktiski tika nogalināts tāpēc, ka sludināja „nepareizo” ticību. Bet Viņa vēsts visasāk bija vērsta tieši pret garīgo augstprātību.

Pirms mēneša (9.oktobrī- red.) savā “Facebook” profilā ieliku citātu no Ričarda Rora grāmatas “Apslēptais Svēto Rakstu garīgums”, ko pagājušajā gadā izdeva “Zvaigzne ABC”. Mani tas uzrunāja.

 

Grāmatas vāks

“„Jūs braukājat apkārt pa jūru un sauszemi, lai kādu pievērstu ticībai, un tad, kad tas noticis, jūs padarāt viņu par elles dēlu, divkārt ļaunāku nekā jūs paši.” (Mateja 23:15)
Nu gan! Kāpēc Jēzus izsakās tik skarbi? Vai viņš nav mazliet netaisns un pat nelaipns? Patiesībā viņš to saka ļoti pareiziem ticīgajiem, bauslības skolotājiem un skolniekiem – cilvēkiem, kuri „zina”.
Bībeles tekstā atrodami gan veselīgas, gan neveselīgas reliģijas piemēri, un Jēzus piedāvā samērā vienkāršu kritēriju, kā atšķirt pirmo no otrās. Šis kritērijs nepavisam nav racionāls, drīzāk vizuāls un praktisks: „Vai tas nes labus augļus vai sliktus?” (Mateja 7, Lūkas 6). Jēzus ir gandrīz mulsinoši praktisks.
Reliģija ir labākais, kas pasaulē ir, taču tā var būt arī sliktākais, kas pasaulē ir… Viss Bībeles teksts vairāk uzsver “pareizas attiecības”, nevis intelektuāli „pareizu” viedokli. Jēzus konsekventi apgalvo, ka cilvēki ir pestīti jeb dziedināti tad, ja tiem ir pareizas attiecības ar Viņu, un nekad neuzdod jautājumu par viņu ticību vai piederības sistēmām…
Ja uzskatām, ka visu zinām, varam izturēties ļoti augstprātīgi un orientēties tikai uz mērķi. Ja zinām, ka visu nezinām, mēs daudz vairāk domāsim par praktisku, mīlošu uzvedību. Tas man kļuvis pilnīgi skaidrs, vērojot cilvēka dabu. Tie, kuri pazīst Dievu, vienmēr ir pazemīgi. Tie, kuri Dievu nepazīst, allaž ir ļoti pašpārliecināti.”

Nākamajā dienā komentāros uzzināju, ka šīs grāmatas autors nepareizi  interpretē Jēzu. Šos vārdus Kristus esot teicis farizejiem, Viņš tikai kritizē jūdaismu. Bet es patiesībā pārstāvu sektu, jo ticu nepareizi (es šoreiz ļoti maigi pārfrāzēju sev veltītos teikumus).

Nav jau tā, ka izpratnei un zināšanām nav nozīmes. Arī R.Rors saka, ka zināšanas ir ļoti vajadzīgas. Taču ja tās padara mūs neiecietīgus un ļaunus, tad labāk, ka to nebūtu vispār.

Man prātā nāk Jāņa aprakstītais Jēzus dialogs ar samarieti pie akas. Kad Jēzus satiek šo “nepareizi ticīgo”, viņa uzsāk diskusiju, kur pareizāk ir pielūgt Dievu. Jēzus sievietei saka šādus vārdus:

“Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzalemē. Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt. Mēs pielūdzam, ko mēs zinām. Jo pestīšana ir no jūdiem. Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz.”

Jēzus nesaka, ka zināšanas nav svarīgas. Ir labi zināt, ko mēs pielūdzam. Taču pat ja mums ir aplamas zināšanas, izšķirošais ir tas, kā mēs to darām. Visa Samarijas pilsēta, kura bija bez vajadzīgajām zināšanām, ar prieku uzklausīja Kristus vārdus, un Viņš tur ciemojās vairākas dienas. Bet tie, kuriem bija zināšanas, Jēzu piesita krustā.

Protams, mums katram ir savas zināšanas un sava izpratne. Muļķīgi būtu domāt, ka cilvēki apzināti tic tam, ko viņi zina, ka tas tā nav.  Taču Jēzus ir atkārtoti aicinājis pašam izvērtēt, kādus augļus šīs zināšanas rada.

Aidis Tomsons

Man dzīvē nākas tikties ar daudz un dažādiem cilvēkiem. Gan izglītotiem, gan mazizglītotiem. Esmu secinājis, ka izglītībai ir sava nozīme. Ir interesanti sarunāties ar cilvēkiem, kuri zina, spēj analizēt un izvērtēt. Taču jau sen esmu sapratis, ka tas nav svarīgākais.  Neatkarīgi no izglītības cilvēki dalās divās daļās – tie, kas visu zina un saprot pareizi, ir griboši un gatavi pamācīt visus pārējos. Un tie, kas zina, ka viņi daudz ko nezina. Bieži šie otri tiešām zina daudz vairāk, taču viņi apzinās, ka Dieva gudrība un zināšanas ir kā okeāns, no kura mēs varam pasmelt labi ja vienu spaini. Šo cilvēku sabiedrībā es uzturos ar prieku.

Kāpēc es par šo domāju? Tas ir jautājums par mani pašu. Bībele atklāj kādu paradoksu – tie, kas ir garīgi pašapmierināti, paši to nezina. Garīgais lepnums ir vislielākā viltība. Tas slēpjas manā izpratnē, manā dievkalpošanā, manā attieksmē pret sievu un bērniem, manā mācīšanās procesā. Vai man vienmēr ir atvērta sirds un prāts? Tas ir jautājums, ko esmu spiests sev uzdot atkal un atkal. Es neesmu imūns pret “pareizticību”. Man, kuram gribas kļūt gudrākam un uzzināt vairāk, vienmēr jālūdz, lai Dievs man neļauj pazaudēt svarīgāko. Tāpēc lūdzu Dievu, lai manā dzīvē kā moto ir šie Pāvila vārdi, kurus viņš uzrakstīja vēstulē korintiešiem:

“Skaidrs, ka mums visiem ir zināšanas, un zināšanas rada augstprātību. Bet mīlestība – tā veido cilvēku. Ja kāds domā ko sapratis, tad viņš vēl nezina, kā būtu jāsaprot. Bet ja kāds mīl Dievu, tas ir Dieva atzīts.” (1.Korintiešiem 8:1-3)