Katrs bērniņš — Dieva dāvana. Patiess stāsts par priekšlaicīgi dzimušo Annu


696
 17. novembrī tiek atzīmēta Pasaules priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena. Arī Latvijā ir daudz ģimeņu, kas saskārušās ar bērniņa priekšlaicīgu nākšanu pasaulē. Šādos brīžos nereti gribas jautāt, vai tas, kas notiek, ir nejaušība vai likumsakarība. Publicējam Zandas Valdmanes stāstu, ar ko viņa vēlas pagodināt Dievu un Viņa brīnišķīgo klātbūtni viņas dzīvē, apliecinot, ka “tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu” (Pāvila vēstule romiešiem 8:28). Arī grūtībās Dievs ir nomodā par saviem bērniem.

”TUVUMĀ” redaktore Katrīna Vastlāve

Satricinājums, kas izmet no laivas

Darbības vārds „mīlēt” ietver apņemšanos kaut ko darīt. Tas nav tikai romantisma izpausmes vārds, kā mums ļoti bieži gribētos domāt. Vārds „mīlēt” ir cieši jo cieši saistīts ar vārdiem „ticēt” un „paļauties”. Ticība ir Dieva dāvana, tomēr ikvienam pašam ir jāpieņem lēmums atrasties šādā sirds stāvoklī.
2015. gada vasarā es redzēju sapni. Es braucu ar iepriekšējās draudzes busiņu, pie stūres bija draudzes mācītājs. Pēkšņi pretī pa šoseju skrēja biedējoša paskata vilks, kurš uzlēca uz mašīnas un kā gars caur stiklu lēca man virsū. Tajā brīdī es pamodos pilnīgi slapja. Tūlīt nācu Dieva priekšā ar lūgšanu, lai Viņš mani pasargā, vai arī sagatavo tam, kas ir neizbēgams.
Vasaras beigās es apmeklēju savu ginekologu. Man veica visus ikgadējā apskatē nepieciešamos izmeklējumus, bet analīzes nebija labas. Tas, ko daktere pateica, satrieca manu dvēseli un bija sajūta, ka esmu izmesta no laivas. Mana ticība sašūpojās, biju izmisusi, jo nespēju noticēt, ka man ir kāds vīruss, kurš sievietes ķermenī nonāk caur dzimumattiecībām.
Vai es tajā brīdī nokritu ceļos lūgšanā? Nē – es aizgāju uz veikalu un nopirku cigaretes. Sātans varēja par mani smieties kā kutināts. Viņš man čukstot vaicāja, kur ir mans Dievs, kurš mani tik ļoti mīl, sargā, rūpējas… Tā es atkal biju atsākusi smēķēšanu, lai gan līdz tam brīdim biju pārliecināta, ka Dievs piedevis manus grēkus un esmu dziedināta. Patiesībā, es arī biju un arī tagad esmu garīgi dziedināta, bet tobrīd tam nenoticēju. Jēzus Kristus, kurš ir mans Glābējs, ir nomazgājis mani un atjaunojis, jo tajā dienā, kad es Viņu pieņēmu par savu Pestītāju, un izsūdzēju savus grēkus, arī seksuālos – netiklību, Viņš man piedeva un es saņēmu garīgu dziedināšanu. Tomēr ne vienmēr garīgā un fiziskā dziedināšana notiek vienlaikus.

Šķīstības izaicinājums

“Būtībā cīņa par nevainību ir tik nopietna, ka jums ir jābūt vīzijai attiecībā uz savu nevainību, ja gribat uzvarēt. Proti, jums jāpieņem lēmums, ka vēlaties palikt nevainīgi, vēl pirms sākt meklēt savu sapņu vīrieti vai sievieti. Jūs nedrīkstat gaidīt, kamēr automašīnas stikli būs aizsvīduši, lai izlemtu, kas jūs būsiet.”
Citāts no Krisa Valotona grāmatas “Morālā revolūcija. Kaila patiesība par seksuālajām attiecībām”

Labi, ka man tobrīd apkārt bija ticībā stipri kristieši. Viņi nekavējoties iestājās par mani aizlūgšanās. Es sapratu, ka notikušais ir sātana uzbrukums man un manai laulībai. Es saņēmu drosmi un atteicos no šīs diagnozes, sāku slavēt Kungu, un pateikties, ka Viņš ir mans ārsts. Tajā pašā laikā bieži pārdomāju vārdus, kurus man bija teikusi daktere, proti, “vakcīna nepasargā meiteni vai arī sievieti no saslimšanas, bet gan šķīsta dzīve līdz laulībām un arī laulībā.” Cik precīzi vārdi, kuri pilnībā saskan arī ar Dieva Vārdu:

“Laulība lai ir visiem godā, un laulības gulta neaptraipīta.” (Vēstule ebrejiem 13:4)

Redziet, cik ļoti mūs Debesu Tēvs mīl, ka Viņš ir šādu kārtību paredzējis, mūs gribēdams pasargāt. Daktere apgalvoja tieši to pašu: sieviete ir pasargāta no šādām saslimšanām tikai tad, ja pirms laulībām ir sevi sargājusi, un viņas pirmais un vienīgais mūža vīrietis ir viņas vīrs.

Ak, cik ļoti es gribētu, ka to varētu attiecināt uz sevi, bet diemžēl nevaru. Cik ļoti man būtu gribējies sevi kā pērli uzdāvināt savam vīram. Man par to ļoti sāpēja sirds. Man nācās ilgi cīnīties ar sevi, lai noticētu, ka esmu no visām pirmslaulības attiecībām dziedināta un atbrīvota. Netīrības un vainas apziņa pastāvēja man līdzās visus tos gadus, kamēr nepazinu Dzīvo Dievu, un tomēr šī brīnišķīgā žēlastības pilnā ziņa mani pacietīgi gaidīja, ka “tik ļoti Dievs pasauli (arī mani) mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta” (Jāņa evaņģēlijs 3:16-17).

Dievs dāvā brīnumu

Tajā ziemā es turpināju ārstēšanās kursu, lietoju visādas zāles. Bet decembra beigās es atkal redzēju sapni — man uz vēdera uzliek mazu, kailu bērniņu. Kaut kad janvāra sākumā mans jaunākais dēls Arturs skraidīja pa māju un stāstīja, ka māsa čurā biksēs, māsa kakā biksēs. Mēs ar vīru tik pasmējāmies par to — mums tobrīd bija tikai divi dēli —, bet janvāra beigās es sapratu, ka esmu stāvoklī. Pati noteikti nebūtu sadūšojusies vēl vienam bērniņam, bet “mūsu domas nav Dieva domas, un mūsu ceļi nav Dieva ceļi” (Jesajas 55:8).
Mani pārņēma panika, jo biju lietojusi stipras zāles. Īsti nezināju, vai priecāties vai raudāt, ņemot vērā manu veselības stāvokli. Piezvanīju savai vedējmātei, kura pārliecināti teica:

“Ja reiz Dievs jums ir dāvinājis šo īpašo dāvanu, bērniņu, tad Viņš parūpēsies arī par to, lai tu būtu dziedināta, un tavam bērnam arī nekas slikts nenotiktu.”

Es satvēru šos vārdus un staigāju ar tiem ticībā… Dieva Vārdā arī ir brīnišķīgs apsolījums: “Es sasiešu un dziedināšu viņas brūces, Es tos darīšu veselus un došu tiem mieru un laimi bagātīgā pilnībā” (Jeremijas 33:6).
Sākot ar februāri, Arturs sāka saukt māsu vārdā — Anna. Tā es turpināju baudīt savu grūtniecības laiku. 1. augustā mēs pārcēlāmies dzīvot uz Ventspili. Kādu dienu Arturs teica: “Māsa nāks drīz!” Es atbildēju, ka viņa vēl ir maziņa, viņa nedrīkst nākt, visdrošāk viņai ir pie manis vēderā.
Tomēr viņam izrādījās taisnība. Kādu nakti pamodos, jo bija sākuši noiet ūdeņi. Es nespēju noticēt, ka ar mani tas notiek. Es pielūdzu Dievu, pateicos Viņam, ka Viņš ir Tas, kurš par mums gādā un rūpējas.

Manī ienāca pārdabisks miers, tas miers, ko dod tikai un vienīgi Jēzus Kristus klātbūtne. To grūti ir aprakstīt, to var izdzīvot. Tad es atkal zināju, ka es tieku nesta.

Mani aizveda uz Ventspils slimnīcu, kur pastāstīju visu par savu slimības vēsturi. Minēju arī to, ka man bijusi smaga muguras operācija, pēc kuras īsti nezināju, vai man drīkstēs vēl būt bērni. Mani patiesi pārsteidza dakteres jautājums, vai tiešām, ņemot vērā manu veselības stāvokli, man ir trešā grūtniecība. Mani paturēja nodaļā līdz rītam, bet, tā kā Ventspilī nav nodaļas priekšlaicīgi dzimušajiem bērniņiem, no rīta mani transportēja uz Liepāju. Tur tika veikti neskaitāmi izmeklējumi un atstāja mani uz novērošanu. Es tikmēr biju nepārtrauktās lūgšanās.

“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi. Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savu taisnības labo roku!” (Jesejas 41:10)

Nākamā rītā pēc sonogrāfijas mani steidzīgi gatavoja uz operāciju, gaidīt vairs nedrīkstēja ne mirkli. Asaras man ritēja pa vaigiem, nespēju savas emocijas valdīt. Tad pēkšņi sirdī skaidri saņēmu, ka Annai ir 34 nedēļas un 5 dienas, nevis 32 nedēļas kā uzrādīja sonogrāfija. Piedzimstot Annai, bērnu ārste bija pārsteigta par to, ka sonogrāfija uzrādījusi 32 nedēļas, lai gan visi rādītāji atbilda gandrīz 35 nedēļām. Tajā brīdī es slavēju Dievu, jo tas bija apliecinājums tam, ko biju saņēmusi no Viņa.
Kad mana mamma jautāja, ko vajag atvest, teikšu godīgi, ka pirmais, ko pateicu – man vajag Bībeli. Kopš tās dienas, kad Jēzus mani atrada, Dieva Vārds ir autoritāte manā dzīvē un mana vismīļākā grāmata, jo ne Dievs, ne Viņa Vārds nemainās un nekad nemainīsies. Es zināju, ka būs grūti brīži, neziņas pilni, un es zināju, ka man spēku, stiprinājumu, apsolījumu un iedrošinājumu dos Dieva Vārds. Zināju, ka būs brīži, kad nedrīkstēšu ticēt nevienam, pat ne sev, jo izjūtas un emocijas ir nepastāvīgas, mainīgas, uz tām nedrīkst paļauties.

Drosme paļauties

Kad Anna piedzima 11.augustā, viņa svēra 1850 gramus un bija 48 cm gara, viņu ievietoja priekšlaicīgi dzimušo bērniņu nodaļā, intensīvajā palātā. Es paliku dzemdību nodaļā. Kad mans vīrs bija apraudzīt Annu, viņš bija nobijies, ka viņa tik maziņa un pieslēgta pie visādiem aparātiem ar vadiņiem… Daktere mierināja, ka viņai viss ir labi, ka viņa te neesot pati mazākā. Arī Arturs mājās teica: “Māsai viss ir labi, viņa tikai ir maziņa, un mammai arī viss ir labi un abām būs labi!”

Foto: pexels.com

Nākamās dienas rītā teicu dakterei, ka gribu redzēt savu meitu. Mani aizveda ar ratiņiem uz nodaļu. Viņa bija tik skaista! Viņas galviņa bija manas dūres lielumā. Es sēdēju un pār vaigiem man ritēja pateicības pilnas asaras. Man teica, ka pie meitas uz nodaļu tikšu nākamās nedēļas sākumā, neesot brīvas vietas, tā bija sestdiena. Ticībā es lūdzu Dievu: man tas neder, es gribu pie sava bērna. Ēdināšanas reizēs es drīkstēju viņu apraudzīt, aprūpēt. Pamazām raisījās arī piens, sāku nest meitiņai pa lāsītei vien. Nevarot būt viņai līdzās, sāku just trauksmi, tādēļ arvien vairāk jutu nepieciešamību būt Dieva tuvumā. Jēzus mani ieskāva tādā kā drošības apmetnī. Es jau iepriekš pazinu šo tuvumu — tā godība, varenība, miers un svēts prieks ir neaptverams piedzīvojums.

Tās dienas vakarā es piedzīvoju Dieva brīnumu – tiku uz nodaļu pie meitiņas, tik tuvu, cik vien iespējams — mūs šķīra vien starpsiena starp palātām. Es slavēju Dievu, biju bezgala priecīga un laimīga. Mani ielika vienā palātā ar māmiņu, kuras meitiņa bija puscukura paciņas lielumā.

Es sapratu, ka man dota iespēja viņai liecināt, stiprināt…

Sonogrāfija uzrādīja, ka manai meitiņai smadzenēs ir ūdens. Šo diagnozi es nepieņēmu. Ticībā es teicu, ka caur Jēzus Kristus upuri viņa ir dziedināta, pateicos, ka Jēzus ir viņas ārsts. Es meklēju Dieva apsolījumus no Bībeles.

Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos. (91. psalms 2.pants)

Slimnīcā pavadījām trīs nedēļas. Piektajā dienā, par pārsteigumu man un dakteriem, viņa sāka pati ēst no krūts. Sākot ar dzīves ceturto dienu, Annu pārveda uz manu palātu. Mammīte, kura savu meitiņu gāja apraudzīt inkubatorā, pa naktīm slimnīcā nepalika. Bija naktis, kas bija satraukuma pilnas, jo mazajām “puscukura paciņu” meitenītēm bija apdraudējumi dzīvībai. Tajos brīžos, kad ārsti darīja savu darbu, es lūdzu par viņām Dievu. Nākamajā dienā no meitenītes mammas dzirdēju atstāstījumu, ka ārsti cīnījušies par glābšanu, un brīnumainā kārtā tas arī izdevies. Es tai brīdī nespēju būt klusa, un tāpēc pastāstīju, ka lūdzu. Es jautāju, vai drīkstu nolasīt kaut ko no Bībeles, un viņa piekrita. Tie bija Vārdi no 139. psalma. Viņa arī piekrita, ka es kopā ar viņu lūdzu Dievu. Viņa teica, ka jāaiziet uz baznīcu iedegt svecītes. Es sajutu pamudinājumu viņai teikt, ka ne jau svecīte ko spēj, ne jau tā dara kādu brīnumu, bet gan mūsu atvērtā, ticības pilnā sirds spēj tuvoties Dievam caur Jēzu Kristu.

Tu zini- vai es sēdu, vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Lai es eju, lai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, Jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta: es nevaru to saprast. Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā vēl bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. (139.psalms 2-6/13-16)

Manam vīram un abiem dēliem šis manas prombūtnes laiks bija ļoti grūts, bet viņi ar pārējo palīdzību tika galā. Mans vīrs teica, ka Dievs mums neuzliek vairāk par to, ko varam panest. Bet tas bija tikai cilvēcīgs pārbaudījums. Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus pārbaudīt pāri mūsu spēkam, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varam panest (1.Kor. 10:13).

Dievs ir uzticams

Mans vecākais dēls Aivars ļoti ilgojās, lai es un māsiņa esam jau mājās, kad viņam septembrī jāuzsāk mācības jaunā skolā. Teicu, ka lūgšu par to Dievu un aicināju arī puišus lūgt. Mani bērni ir pieraduši vērsties pie Jēzus Kristus. Lūgt un paļauties dažkārt viņi prot daudz labāk par mani un vīru. Annas veselības stāvoklis kļuva arvien labāks – viņai vairs nebija nepieciešama piebarošana caur vēnu, viņa lieliski pieņēmās svarā. Bija nepieciešams, ka viņa pieņemtos svarā nedaudz pāri diviem kilogramiem, lai varētu iepotēt poti pret tuberkulozi, pēc kuras var laist mājās. Vēl  trešās nedēļas sākumā mums neko nesolīja.
Tomēr notika tieši tā, kā bija cerējis Aivars,- mēs drīkstējām doties mājās 31.augustā. Dievs vienmēr visu dara īstajā laikā.

Atkārtotā sonogrāfijas pārbaude iepriecināja mani un pārsteidza ārstus. Netika konstatētas pat mazākās norādes par šķidruma klātbūtni vai, ka tas tur kādreiz ir bijis. Rādītāji par kopējo fizisko, mentālo un emocionālo attīstību nedaudz pat apsteidza vidējo nepieciešamo.  Es varu tikai un vienīgi slavēt to Kungu un pateikties ikvienam, kurš mūs visu to laiku nesa uz rokām. Nu jau Anna ar katru dienu paplašina savas varēšanas robežas. Viņa pati staigā, pati grib ēst un ģērbties. Viņas brāļi ir vislabākie fizioterapeiti, tādēļ viņai arī nevajadzēja nekādas īpašas masāžas vai citas procedūras.
Mums katram dzīvē ir brīži, kuri ir ārpus mūsu saprašanas. Ir pagājis jau kāds brīdis, kopš es neesmu lietojusi zāles, lai cīnītos ar vīrusu. Bet esmu staigājusi ticībā. Un nu manas vedējmātes pravietojums arī par manu veselību ir tapis miesa. Es esmu arī fiziski dziedināta – analīzes to apstiprina.

„Tumsā esot, neapšaubi to, ko Dievs tev ir atklājis gaismā.”

(„Mērķtiecīga dzīve. Kāpēc es dzīvoju uz zemes”, Riks Vorens)
Autors savā grāmatā ir izmantojis V. Reimonda Edmana citātu. Ir tik svarīgi atcerēties to, ko Dievs man ir devis kā dāvanu caur Jēzu Kristu – arī pārbaudījumos, kas neapšaubāmi būs, jo arī tie ir daļa no mūsu dzīves.

 

*Publikācijā izmantotajām fotogrāfijām ir ilustratīvs raksturs