Džons Aloisi: Kristieši un bāreņu aprūpe vēsturē

Mūsdienu evaņģēlisko kristiešu pasaulē rūpes par bāreņiem un adopcija ir aktuālas tēmas. Novembra pirmā svētdiena ik gadu draudzēs tiek atzīmēta kā Bāreņu svētdiena. Vairāki labi pazīstami kristieši ir adoptējuši un plaši runājuši par adopciju un bāreņu aprūpi no dažādām platformām. Vai šis uzsvars uz bāreņu aprūpi ir tikai kārtējais kristiešu modes kliedziens? Vai vēl ļaunāk, šī kustība ir tikai cita sociālā evaņģēlija forma? Vai bāreņu aprūpe ir kaut kas jauns?

Ko kristieši pagātnē darīja bāreņu problēmas sakarā?

Agrīnā draudze

Senajā pasaulē aborti un bērnu pamešana bija parasta lieta. „Pirms mūsdienu medicīnas sistēmas ieviešanas, vairumā sabiedrību tika uzskatīts, ka bērnu pamest ir labāk nekā izdarīt abortu. Aborts bija bīstams, bet bērna pamešana tika uzskatīta par labāko veidu, kā pasargāt bērnu no trūkuma un invaliditātes. Parasti bērni tika atstāti tādās vietās, kur viņus varēja atrast pieaugušie, kuri parūpētos par viņiem”. Pasaulē pamestos bērnus sagaidīja trīs iespējamie iznākumi: nāve, verdzība jeb prostitūcija vai kristīgā “adopcija”.
Agrīnās draudzes vēsture ir pilna ar atsaucēm uz to, ka kristieši un īpaši draudžu vadītāji bija iesaistīti bāreņu aprūpē. Ignātijs ap 110 gadu rakstīja Smirnas draudzei:

„Ievērojiet tos, kuriem ir ķecerīgs uzskats par Jēzu Kristu, ievērojiet, cik pretējs ir viņu prāts Jēzum Kristum.  Viņiem nerūp mīlestība, ne atraitne, ne bārenis, ne apspiestais, ne cietumnieks, ne atbrīvotais, ne izsalkušais, ne izslāpušais.”

„Presbiterim jābūt līdzjūtīgam, žēlsirdīgam pret visiem, jāved atpakaļ no ceļa nogājušie, jāapciemo slimie. Viņš nedrīkst atstāt novārtā ne atraitni, ne bāreni, ne trūkumcietēju, bet viņam vienmēr jātiecas pēc tā, kas ir godājams Dieva un cilvēku acīs.” 

„Viltus nav atrodams viņu vidū; viņi mīl cits citu, no atraitnēm nenovēršas un atbrīvo bāreni no tā, kurš pret viņu izturas necienīgi.”

Otrā gadsimta vidū Justīns Moceklis (100-165) apraksta pirmo kristiešu dievkalpojumus. Viņš apraksta Svēto vakarēdienu. Pēc Svētā vakarēdiena:

„Visi, kas bija turīgi, ziedoja tik daudz, cik katram bija uz sirds. Šī savāktā nauda tika atdota bīskapam, kurš rūpējās par atraitnēm un bāreņiem, kā arī tiem, kuri bija grūtībās slimības vai kāda cita iemesla dēļ…”

Trešā gadsimta dokumentā “Didascalia Apostolorum” ir doti kritēriji presbitera izvēlei. Viena no prasībām kandidātam ir, lai viņš būtu „bāreņu tēvs” (3.2). Vairākos agrīnos (pēc Konstantīna) apbedījumu gravējumos tiek runāts par to, ka draudzes vadītāji bija iesaistījušies bāreņu aprūpē, kristīgu bāreņu namu izveidē atrastajiem bērniem un par to, ka draudzes finanses tika lietotas rūpēm par pamestajiem zīdaiņiem.
Ceturtā gadsimta dokumentā “Apostolic Constitutions” rakstīts, ka, ja kāds kristīgs jaunietis vai jauniete kļūst par bāreni, vienam no brāļiem ir viņu jāadoptē…”jo tie, kas tā dara, paveic lielu darbu un kļūst par bāreņu tēvu. Viņi saņems atmaksu par savu žēlsirdību no paša Dieva Tā Kunga (4.1.1).
No rakstiem, kur pirmo reizi tiek pieminēta adopcija un rūpes par atrastajiem bērniem, redzam, ka šis darbs nav kaut kas jauns, bet gan ir ilgu gadu prakse. Arī nekristieši rūpējās par pamestajiem bērniem, bet galvenokārt tāpēc, lai izaudzinātu tos par gladiatoriem, prostitūtām vai mājas kalpiem…Kristieši audzināja pamestos bērnus Tā Kunga dēļ, lai izaudzinātu viņus cieņas pilnai dzīvei.

Viduslaiki

Ceturtajā gadsimtā kristieši nodibināja vairākas slimnīcas, kurās rūpējās par bāreņiem, atraitnēm, svešzemniekiem, slimajiem un nabadzīgajiem.
Austrumos šīs slimnīcas specializējās šo sabiedrības grupu aprūpē un dažas no slimnīcām kļuva par bāreņu namiem.

Arī Rietumos vairākas slimnīcas tika pārvērstas bāreņu namos. Bāreņi uzauga arī klosteros un vismaz viens no viņiem 9. gadsimtā kļuva par Romas bīskapu – pāvests Sergijs II.

Protestantu reformatori

1525. gadā Mārtiņš Luters apprecējās ar Katrīnu van Boru. Viņiem bija seši bērni. Papildus šiem sešiem bērniem, viņi adoptēja vēl četrus bērnus, kuru māte nomira ar mēri. Vēlāk viņi pieņēma vēl septiņus bez vecākiem palikušus radu bērnus. Luters maz runāja par bāreņiem un bāreņu aprūpi, bet pārliecinoši parādīja attieksmi ar savu rīcību.

Žans Kalvins apprecējās ar sievieti, kura bija atraitne ar diviem bērniem. Pēc sievas nāves viņš rūpējās par abiem viņas bērniem. Mūža beigās Kalvins kļuva par aizbildni vairākiem bērniem, kuru tēvs bija traģiski gājis bojā:

„Par piemiņu savam brīnišķīgajam draugam, mīlēšu viņa bērnus kā savējos…tas būtu noziegums, ja es nebūtu uzticīgs pienākumam, kas man dots.”

1740. gadā Džordžs Vaitfīlds, Lielās atmodas ievērojamais evaņģēlists, nopirka lielu zemes gabalu, kurā vēlējās izveidot māju bez vecākiem palikušiem zēniem. Viņš rakstīja: „Es nosaucu šo vietu par Betezdu jeb „Žēlsirdības namu”, jo ceru, ka šajā namā tiks parādīts daudz žēlsirdības un tāpēc daudzi tiks mudināti slavēt To Kungu, kura žēlsirdība paliek mūžīgi”. 1740. gada martā Bāreņu namā jau dzīvoja 40 bērni.

Džordžs Millers 1835. gadā nolēma dibināt bāreņu namu. Tā uzturēšanai viņš nolēma paļauties tikai uz lūgšanām. Nākamo 60 gadu laikā visi pieci Millera dibinātie Bāreņu nami paplašinājās un tajos uzauga tūkstošiem bāreņu.

Čārlzs Spērdžens sludināja Londonas iedzīvotājiem. Drīz vien viņš saprata, ka Londonas ielas ir pilnas ar cilvēkiem, kuri nekad nenāks uz viņa sapulcēm, tāpēc Spērdžens nolēma, ka pats ies pie šiem cilvēkiem un gādās par viņu vajadzībām. Čārlzs Spērdžens nodibināja Stokvelas bāreņu namu zēniem 1867. gadā (tādu pašu namu meitenēm atvēra 1879. gadā). Pretēji tā laika uzskatiem, Spērdžens uzskatīja, ka bāreņiem jādzīvo mazākās, ģimenēm līdzīgākās grupās, kur par katru grupu atbild pieaugušais. Šo iestāžu galvenā prioritāte bija bērnu garīgā izglītošana.
Kāds agnostiķis reiz izaicināja Spērdžena ticību Kristum. Spērdžens norādīja, ka laicīgās organizācijas nav izveidojušas nevienu konkrētu programmu, lai palīdzētu tūkstošiem trūkumcietēju. Pretstatā viņš norādīja uz darbu, ko veica kristieši un noslēdza šo sarunu šādi: „Dievs, kurš dod pajumti bāreņiem – lai tas ir vienīgais patiesais Dievs!”

Kāpēc kristieši gadsimtu gaitā ir rūpējušies par bāreņiem? Un kāpēc kristiešiem tas būtu jādara arī mūsdienās?

Mūsu Dievam īpaši rūp bez vecāku aprūpes palikušie.

Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības, tāpēc cilvēkiem vienīgajiem no visas Dieva radības piemīt tik liela vērtība (1. Mozus 1:26-27).
Svētie raksti atklāj, ka Dievam īpaši rūp bāreņu un citu neaizsargāto cilvēku liktenis.

Mūsu Dievs vēlas, lai Viņa ļaudīm īpaši rūpētu bez vecāku aprūpes palikušie.

Jau Vecajā derībā Dievs pavēlēja rūpēties par bāreņiem.

„Mācieties darīt labu, dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs, taisnīgi tiesājiet bāreni, aizstāviet atraitni!” (Jesajas 1:17)

„Taisnīgi tiesājiet vārgu un bāreni, nabaga sērdieni attaisnojiet, pasargājiet vārgo un bēduli, no ļaundaru rokas tos izpestījiet!” (Psalmi 82:3-4)

„Ver savu muti mēmo vietā, aizstāvi visus, kam spēki zūd, ver savu muti, spried taisni, aizstāvi tiesā nabagu un sūrdieni!” (Salamana pamācības 31:9)

Arī Jaunajā derībā Dievs sagaida, ka Viņa bērni rūpēsies par bāreņiem.

„Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, viņš māna savu sirdi; tāda cilvēka kalpošana ir tukša. Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības.” (Jēkaba 1:26-27).

Žans Kalvins, komentējot Jēkaba vēstuli: “Jēkabs nesniedz reliģijas definīciju, bet atgādina, ka reliģija bez augšminētajiem aspektiem, nav neko vērta.”. Duglass Mū par Jēkaba vēstuli: “Kristieši, kuru reliģija ir šķīsta, atdarinās savu Tēvu, iestājoties un palīdzot bezpalīdzīgajiem.”

Mūsu Dievs ir Tēvs, kurš mūs ir adoptējis.

Dieva mūžīgais plāns bija adoptēt Izraēla tautu un ierādīt tai īpašu vietu Dieva ģimenē.

Tas, ka Jēzu adoptēja Jāzeps, bija daļa no Dieva plāna, jo tas saistīja Jēzu ar Dāvidu.
Adopcijai ir sena vēsture un adopcijas ideja ir labi zināma Baznīcas dokumentos. Dēlu var iegūt gan dabiski ieņemot, gan izdarot izvēli adoptēt.

„Bet, kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai, lai mēs tiktu pieņemti par Dieva dēliem. Tā kā jūs esat dēli, Dievs sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, kas sauc: Aba! Tēvs! Tātad tu vairs neesi vergs, bet gan dēls un, ja dēls, tad caur Dievu arī mantinieks.” (Galatiešiem 4:4-7).

Dž. I. Pekers raksta: „Adopcija ir lielākā priekšrocība, ko evaņģēlijs piedāvā, lielāka par attaisnošanu…Adopcija ir ideja par ģimeni, kurā valda mīlestība un kurā Dievs ir Tēvs”.
Bērnu adoptēšana nav evaņģēlijs, bet tā atspoguļo to, kā Dievs adoptē savus bērnus.

Cik liela šī problēma ir mūsdienās?

Pasaulē ir apmēram 150 līdz 160 miljoni bāreņu.
Pasaulē gandrīz 20 miljoni bērnu ir zaudējuši vienu vai abus vecākus AIDS slimības
rezultātā.
Ko draudzes var darīt?

1. Veidot adopcijai draudzīgu kultūru savā draudzē.
2. Informēt draudzi par vajadzībām un iespējām, kā palīdzēt.
3. Saprast, ka adoptēšana ir „lipīga”. Ja adoptē viena ģimene, citas bieži seko
   viņu piemēram.
4. Uzsāciet adoptētāju kustību savā draudzē. Atbalstiet un lūdziet viens par otru!

*Ar Latvijas kristīgās alianses bāreņiem atļauju pārpublicēts no lapas barenusvetdiena.lv. Izmantoti citāti no Bībeles jaunā tulkojuma latviski.

Autora izmantotie avoti:

• Oxyrhynchus Papyrus 744
  Ray Lawrence, „Childhood in the Roman Empire,” History Today 55
  Ignatius, Smyrnaeans 6.2
  Polycarp, Philipppians 6.1, A.D. 110
  Apology of Aristiades the Philosopher 15, A.D. 125).
  Justin Martyr, Apology 67
  Camden Cobern, The New Archaeological Discoveries, 9th ed., p. 427
  G. Uhlhorn, Christian Charity in the Ancient Church, p. 186
  Timothy Miller, The Orphans of Byzantium: Child Welfare in the Christian Empire, pp. 174-75
  The Catholic Encyclopedia
  The Humaness of John Calvin” p. 85
  George Whitefield’s Journals, p. 395
  Dallimore, Spurgeon, p. 130
  Žans Kalvins, Jēkaba vēstules komentārs
  Duglass Mū, Jēkaba vēstule, TNTC, p. 86
  Augustine, Sermon 51.28, A.D. 418
  Dž.I.Pekers, Pazīt Dievu