Dzīve pirms un pēc Jēzus ienākšanas manā dzīvē. Elīnas Ivanovas liecība

Mani sauc Elīna. Man šobrīd ir 33 gadi. Piedzimu es tālajā 1990. gadā Rīgā. Mani vecāki dzīvoja Olainē un es ar viņiem dzīvoju līdz trīs gadu vecumam. Pēc tam kaut kas notika, mani ievietoja slimnīcā un no slimnīcas mani aizveda uz bērnu bāreņu namu ar nosaukumu BBAC “Inčukalns”. Es atceros, kā mans vectētiņš gāja prom un es ļoti stipri bļāvu un raudāju. Ļoti spilgti to atceros. Tā viņš mani tur atstāja.

Sešu gadu vecumā man nomira mamma un 11 gadu vecumā tēvs, savukārt astoņpadsmit gadu vecumā no dzīves atvadījās mana vecvecmāmiņa, kura man bija ļoti tuva. Viņa slimoja ar vēzi. Šeit dziļāk neiedziļināsimies, jo tas lai paliek pagātnei. Viss, man vairs neviena nebija.

Tā nu gadi gāja, pienāca pusaudžu vecums un uz visu traumu fona es sāku sevi degradēt. Viss sākās ar cigareti, tad topā parādījās līme un diklofoss. Biju ļoti pieķērusies toksikomānijai. Vēl joprojām nesaprotu, kā manas smadzenes tagad spēj normāli funkcionēt. [..] Atcerēties nav patīkami. Kaklā tāds kā kamols. [..] Likumsakarīgi, ka ar cigareti un līmi viss nebeidzās. Es uzzināju, kas ir marihuāna. Pēc marihuānas to, kas ir “ripas” un tad manā dzīvē ienāca amfetamīns. Piecpadsmit gadu vecumā sāku lietot visu, kas pagadījās. Labi, ka līdz heroīnam nenonācu, lai gan piedāvājumi bija. Galvā vienmēr atcerējos, ko skolā rādīja par tām sapuvušajām kājām. Liels paldies tiem, kas braukā apkārt un stāsta jauniešiem par šīm lietām! Tas nav veltīgi. Jauniešiem liekas, ka tas viss ir smieklīgi un jebkurā laikā var aiziet… Nu, varbūt kādam izdodas. Man neizdevās…

Gadiem ejot, es nonācu vardarbīgās attiecībās, kuru rezultātā zaudēju redzi vienai acij un biju spēcīgi mentāli degradēta. Visādi gāja un es, protams, to pieņēmu par normu.

Man likās, ja reiz man ir visi miruši, tad es esmu nolādēta. Un tā dzīvoju vienā lielā murgā, pieņemot to par normu.

Zagšana, dzeršana, lietošana, pornogrāfija, policijas atskurbtuves, pašnāvību mēģinājumi, traumas, slimības, nepastāvīga darba vieta, nepastāvīga dzīves vieta – tas viss bija mana ikdiena. Atbildes meklēju ezotērikā – numeroloģija, horoskopi utt… Caur to visu es turpināju cerēt, ka reiz man šis murgs beigsies. Pienāca brīdis, kad amfetamīna lietošana pārņēma manu dzīvi. Es biju kā apmāta ar domu notievēt. Šī sintētiskā narkotika palīdzēja man visu kontrolēt ( tā es biju iedomājusies), palīdzēja neēst un mest svaru. Jā, es sēdēju uz “adatas”. Nācās injicēties, lai sajustu eiforiju. Jo bieža šņaukšana liek asiņot degunam, pazūd oža un bojājas zobi. Pāris zobu esmu zaudējusi un zilais punkts uz vēnām atgādina pagātni. Es pati sev meloju teikdama – tieši, kā tu lieto narkotikas, neko neizsaka, jo tas nemaina faktu, ka tu viņas lieto. Un ar ko gan esmu sliktāka no cilvēka, kurš tikai iešņauc ? Sātana meli!

Tātad, es pašā atkarību virpulī, zaudējusi prātu, kontroli pār savu dzīvi, nolēmu, ka man ir vajadzīga psihiatriskā hospitalizācija. Manas attiecības ar “draugiem” juka. Man nebija, kur dzīvot, nebija pie kā iet. Ļoti daudz kas sakrita un mani piemeklēja krīze.
Laiks gāja. Sāku lūgt Dievu. Es nezināju, kas ir Jēzus, es nezināju, kā man lūgt.

Es ik pa laikam ieklīdu kādā no Holandes baznīcām, staigāju kā ekskursants. Pamanījos arī nopirkt rožu kroņa krelles. Ļoti intuitīvi un neapzināti.

Saprazdama, ka man ir jābūt atpakaļ pie meitas, es atgriezos Latvijā. Atbraucot uz Latviju, es uzzināju, ka esmu stāvoklī. Nu un ko lai dara? Dzīvot nav kur, darba nav. Lūdzu vecākās meitas omei atļauju padzīvot līdz pirmajai algai, lai varētu noīrēt sev dzīvokli. Bet sadzīvošana nesanāca, mani trieca ārā un tā mēs nonācām krīzes centrā.

Laiks krīzes centrā bija man ļoti pamācošs. Tā bija svētība. Apkārt vairs nebija draudu, kliegšanas, strīdu, policijas un pārējā murga. Es izšķīros no varmākas, mana meita arī bija drošībā. Tā kā biju stāvoklī, tad par narkotiku lietošanu nevarēja būt ne runas. Bet, protams, nekas tāpat vien nenotiek. Mans stresa līmenis bija ļoti augsts, es visu laiku kliedzu un biju agresīva. Pīpēju paciņu pēc paciņas. Katru nakti raudāju. Man bija kauns par visu to, ko biju darījusi. Es jutos ļoti zemiski, ļoti netīra. Bet manī bija liela vēlme mainīties, savu bērnu dēļ. Protams, es dzirdēju no cilvēkiem, lai taisu abortu, jo redz – es nevarēšu uzaudzināt divus bērnus viena pati, jo ar vienu jau netieku galā. Visu ko esmu dzirdējusi. Noteica pat manu dzīves ilgumu. Manā visā stāstā trūkst tikai cietuma, kaut gan esmu arī krimināli sodīta, bet veiksmīgi tiku cauri. Īstenībā, ja tā iedziļinās, Dievs tiešām ir bijis visur blakus.

Tā es iekārtojos darbā, strādāju un sakrāju naudiņu savam īres dzīvoklim. Dievs turpināja mani uzrunāt un pamazām mani aizveda uz Vecumnieku Evaņģēliski Luterisko baznīcu. Sāku lasīt Bībeli un ar mācītāju Robertu apguvu kristietības pamatus. Man piedzima mazā Samueliņa. Dievs brīnišķīgi darbojās manā dzīvē. Es pamazām atkopos. Mana agresija atkāpās. Tā bija ļoti smaga cīņa. Cīņa ar dusmām. Vēlāk pašvaldība man piešķīra dzīvokli. Es ar meitām bijām drošībā. Ar laiku pavisam beidzu lamāties, to darīju kā vecs zābaks. Es lamājos ļoti traki, pēc katra vārda. Piedzīvoju arī atbrīvošanu no cigaretēm – jā! Tā vienkārši – es pamodos un vairs nepīpēju! Dievs uzklausīja lūgšanu. Viņš turpināja mani dziedināt un laboja ne tikai iekšējo sadragāto dvēseli, bet arī ārieni. Daudzus gadus es nevarēju paskatīties spogulī, jo jutos kā krople. Manu pusi sejas pārklāja mati. Tad Vecumnieku draudzes locekļi sametās uz lēcu, bet tā lēca neko nelīdzēja, skats bija nekāds un acī sākās iekaisums. It kā likās katastrofa un, kad izdzirdēju, ka acs jāizoperē, man sabruka zeme zem kājām. Bet tas bija tikai uz labu! Esmu tikusi pie skaistas protēzes, manu seju vairs nenosedz mati un es jūtos lieliski. Jūs iedomāties nevarat to spriedzi, kad, esot ārā, vienmēr jākārto tos matus, lai tikai viņi neatsedz manu kroplīgumu. Un, kad vējš vēl uzpūta… Drausmas. Labi, ka tā vairs nav.

Jā, varbūt man šobrīd nav kruta statusa, es neesmu precējusies un man arī nav bagātīgs maks, toties esmu izcīnījusi tādas cīņas, kurās, iespējams, cits izdzīvot nevarētu. Nevarētu pat vienu dienu izturēt. Esmu pateicīga, ka man ir stabils darbs un stabila dzīvesvieta. Pateicos, ka esmu brīva no atkarībām. Pateicos, ka man ir īsti un uzticami draugi. Pateicos, ka man ir dota gudrība. Pateicos, ka mani talanti plaukst un attīstās.

Pateicos, ka manai dzīvei ir jēga un ka es neesmu savās sāpēs sapuvusi.

Pateicos, ka bērni atrodas drošībā. Esmu pilna cerību, ka man vēl viss labākais ir priekšā. Jo vēl daudzas cīņas priekšā, nekas nav beidzies. Vēl tik daudz kas jāpaveic! Dzīve ir pilna iespēju. Dzīve ar Dievu ir skaista! Sapņi patiešām piepildās!

Grēcīgās dzīves sekas ir smagas, tās ietekmē ne tikai manu dzīvi, bet arī manu meitu dzīvi. Bet tagad mums ir Jēzus. Ar viņu mēs tiekam galā. Ar viņu mēs varam smaidīt. Mēs zinām, ka Debesu Tēvs par mums rūpējas un gādā.

Mums ir dota pati lielākā dāvana – Kristus.

Viņš mūs tik neprātīgi mīl, tā mīl, ka bija gatavs izciest pazemojumu, izsmieklus, sitienus un briesmīgu kauna pilnu nāvi, lai mēs varētu iegūt dzīvību. Un, ja kāds man saka, ka es ticu izdomātam Dievam, kuru neviens neredz, tad es teikšu, ka tie ir lieli meli! Viņš ir pat ļoti saredzams un ļoti reāls. Reālāks nekā mēs paši. Es nekko nevarētu bez viņa. Pat piecelties. Un es ceru, ka tu arī beigsi maldīties tumsā, iznīcinot sevi un savu dzīvību. Jēzus tevi ļoti mīl. Viņam tu būsi vajadzīgs vienmēr. Dievs atjauno visu, ko sātans iznīcināja. Viņš pieceļ mirušos. Viņš ir visu mūsu Glābējs!

*Ar autores atļauju pārpublicēts no ”Facebook”.