Juris Rubenis: “Mēs neesam tikai gaļas gabals, kas klibo cauri šai pasaulei”

Kopš medija ”TUVUMĀ” atklāšanas esam publicējuši vairākus rakstus par cilvēkiem, kuri ir atraduši savu aicinājumu dzīvē. Runāts gan kontekstā par profesijas izvēli, gan par misijas darbu, kalpošanu draudzē vai ģimenes dzīvi. Esam arī pievērsušies tēmai: sievietes aicinājums. Kādā veidā gan cilvēkam nonākt līdz saprašanai, kas ir mans aicinājums? Kā saprast, kur ir mana vieta pasaulē? Ar autores atļauju pārpublicējam laikraksta ”Talsu vēstis” žurnālistes Elīnas Lāces rakstu, kurā atstāstīts mācītāja Jura Rubeņa skaidrojums par nepieciešamo garīgo ceļu, attiecībām ar Dievu un sevis izzināšanu.

Aija Volka, galvenā redaktore

28.jūnija vakarā Talsu Baznīckalnā pie iesvētes nometnes dalībniekiem un citiem interesentiem viesojās luterāņu mācītājs un daudzu grāmatu autors Juris Rubenis. Arī šī pusotru stundu garā tikšanās Kalna sprediķa gaisotnē (mācītājs tika nosēdināts augšpusē, bet klausītāji sasēda piekalnītē) bija kā labas grāmatas izlasīšana, rosinot uz dziļām pārdomām un vēlēšanos mainīties.

Foto: Edgars Lācis

«Mēs mēdzam sev uzdod ļoti svarīgu jautājumu: kāpēc īsti man būtu nepieciešama garīga dzīve, garīgi orientieri? Laiku pa laikam nav slikti uzdot sev šādu jautājumu un mēģināt uz to atbildēt.

Domājot par to, kāpēc man ir svarīgs garīgais ceļš, šķiet, ka ir viena atbilde: garīgais ceļš palīdz kļūt par patiesu, autentisku cilvēku; tas veido manu dzīvi, palīdz atrast savu vietu šajā pasaulē. Lietojot svešvārdu, garīgais ceļš palīdz iniciēt mūsu dzīvi,» tikšanās sākumā vērtēja J. Rubenis.

Jautājums, ko nozīmē cilvēkam dzīvot savu dzīvi, allaž esot ļoti sarežģīts. «Ziniet, kāpēc tas ir sarežģīts? Tāpēc, ka atbildi tu nevari dabūt, skatoties pa labi un pa kreisi! Atbildi vari iegūt, tikai ļoti dziļi ieskatoties sevī un savā dzīvē!

Mēs varam kļūt laimīgi un piepildīti, ja atrodam savu īpašo vietu. Jūs zināt, cik daudz gadu mēdz paiet, to meklējot. Tomēr ir vērts meklēt!

Tieši garīgā tradīcija, garīgais ceļš palīdz atrast savu vietu, lai mēs nepaliktu kā tādi, kas mūžīgi maldāmies, jūtamies slikti, paši esam nelaimīgi un darām nelaimīgus tos, kuri ir ap mums.

Garīgums nenozīmē tikai to, ka noklausāmies dažas lekcijas un izlasām dažas grāmatas. Protams, ir ļoti svarīgi dažas lietas zināt! Bet jūs visi, kas esat mazliet vairāk nekā 20 vai 30 gadus padzīvojuši šajā pasaulē, zināsiet — ar to vien, ka mēs kaut ko zinām, ir par maz! Ļoti daudzi zina, kā vajadzētu, bet tas nenozīmē, ka viņi tā dzīvo. Starp to, ko zinām, un to, cik daudz mums ir spēka atbilstoši dzīvot, ir milzīga starpība.

Garīgais ceļš var iedot instrumentus, orientierus, praksi, kas ļauj pakāpeniski dzīvi mainīt.

Dzīvot savu autentisko dzīvi — tas prasa lielu drosmi! Vieglāk ir pielāgoties, skatīties, kā dara vairākums, dzīvot citiem līdzi, neuzdodot jautājumus.

Vispirms ir svarīgi atdalīties no visa tā, ko līdz šim esam pazinuši un kas mūs ir definējis. Kādā brīdī ir jāiziet no mājām, no dzīves, kurā es biju svarīga daļa, un jāmeklē, kas es esmu kā atsevišķs cilvēks šajā pasaulē. Kad esam aizgājuši no mājām, nonākam diezgan sarežģītos izaicinājumos, visu lielo dzīves jautājumu priekšā, bieži tiekam ievainoti, un caur to notiek mūsu pamodināšana vai iniciācija,» skaidroja mācītājs.

Juris Rubenis. Foto: Edgars Lācis

Ja dzīves sākumposmā cilvēks veido izpratni par sevi, norobežojoties no pārējā, tad otrajā dzīves daļā jāmācās atvērties. «Sagraut, izšķīdināt, pārspēt aizsargsistēmu, lai mūsu dzīvē varētu ienākt kaut kas lielāks par mums. Garīgā ceļa jēga ir nevis pie visa pārējā, kas dzīvē ir, pielikt kādu mazu rozīnīti, paliekot tajā ne pārāk apmierinošajā stāvoklī, kurā esam, bet gan iespēja nepalikt tur, kur esam, un vairs nebūt tādiem, kādi esam! Nonākt pašiem sevī tur, kur vēl neesam, iepazīt sevī to, ko vēl nepazīstam, un spēt to, ko šobrīd vēl nespējam! Tas nenozīmē, ka dzīve, kādu dzīvojam līdz šim, ir absolūti slikta! Bet mums vienmēr ir iespēja dzīvot daudz dziļāk, skaistāk un plašāk,» atgādināja J. Rubenis.

Kad debesis atveras

Turpmākajā lekcijā viņš aicināja palūkoties uz Jēzus ceļu kā dzīves karti. «Jēzus dzīves apraksts sākas ar absolūti brīnumainu piedzimšanu. Ja mēs kaut nedaudz to attiecinātu uz mūsu dzīvi, varētu sacīt, ka ikviena cilvēka piedzimšana ir grandiozs brīnums, kas liecina par neaptverami lielu, dievišķu pasauli.

Pēc tam, kad Jēzus ir piedzimis, principā seko 30 gadus ilga, kā mēs varētu sacīt, parasta dzīve, par kuru evaņģēlijos gandrīz nekas nav sacīts. Nu, Jēzus ir galdnieks — parasti mērķi, ikdienas uzdevumi, profesionāla izaugsme… Daudzi autori vēlāk ir jautājuši, kāpēc nekas nav rakstīts par to, kas ir noticis šajos gados starp Jēzus piedzimšanu un to brīdi, kad Viņš uzsāk atklāto darbību. Daži ir mēģinājuši uzkonstruēt vai izdomāt dažādus stāstus, kur Jēzus ir ceļojis, kur tik Viņš nav bijis… Bet tā ir interesanta vēsts — tikai saprotiet pareizi, ko es gribu teikt, un īpaši tas attiecas uz jaunākiem cilvēkiem! — iespējams, ka veids, kā tiek aprakstīta Jēzus dzīve, mums saka: ziniet, līdz 30 gadu (vai līdz 20, vai līdz 25 gadu…) vecumam tur nekā īpaša nav, par ko rakstīt! Tur mēs rīkojamies apmēram tā, kā visi pārējie! Varbūt būtiskais sākas ar to brīdi, kad pamostamies vēl kaut kam un saprotam, ka dzīve ir kaut kas vairāk. Mana dzīve īsti sākas brīdī, kad sadzirdu aicinājumu un uzdrīkstos atsaukties tam. Tad sākas tas īpašais, par ko ir vērts rakstīt un par ko tiešām ir nozīmīgi kaut ko teikt,» salīdzina mācītājs.

Jēzu Dieva aicinājums sasniedz 30 gadu vecumā, kad Viņš tiek izaicināts no parastās galdnieka dzīves, lai nekad vairs neatgrieztos pie vecās profesijas un nekad vairs neatgrieztos mājās. Sākas pilnīgi cita dzīve, kas tik ļoti atšķiras no iepriekšējās, ka daudzi Viņa piederīgie izbīstas un nesaprot, ko viņi Jēzus dzīvē redz. Par brīdi, kad Jēzus top kristīts, Jaunā Derība vēsta, ka atveras debesis, Gars kā balodis nolaižas pār Viņu un balss saka: «Tu esi Mans mīļais Dēls.» «Ja mēs šo dzīves epizodi uzdrīkstamies kaut nedaudz attiecināt uz sevi, tad varētu sacīt: tajā brīdī, kad uzdrīkstos atsaukties, es piedzīvoju, ka atveras jauna realitāte, kas līdz šim bijusi aizslēgta. Debesis atveras un kā zibens spēriens nāk atskārsme par to, kas es īstenībā esmu.

Es varu būt galdnieks, tēvs vai dēls, bet svarīgākais ir, ka esmu Dieva radīta būtne, Dieva bērns. Tas ir pilnīgi cits mērogs! Šī atskārsme pilnīgi visu maina. Lai arī ārēji pasaule nav mainījusies, mūsos ir noticis klikšķis, un mēs vairs nekad nedzīvosim vecajā pasaulē, jo tagad mēs zinām, kas esam!

Mēs neesam tikai gaļas gabals, kas klibo cauri šai pasaulei un mēģina dabūt, ko vien var! Mēs esam garīgas būtnes. Blakus vienmēr ir atvērtas debesis,» uzsvēra J. Rubenis.

Neaizvietojamā vienatne

Zīmīgi arī, ka Gars, kurš kā balodis nolaižas pār Jēzu, mirkli vēlāk spiež Viņu doties dīvainā virzienā. «Gandrīz jābrīnās, vai tas varētu būt Dieva aicinājums! Jēzus ir piedzīvojis, ka ir Dieva Dēls. Tad taču ir jākāpj augstākajā kancelē un jāsāk runāt uz cilvēkiem! Nē, Gars Viņu aizved tuksnesī, ieved izaicinošā vienatnē! Evaņģēliji to, kas tur notiek, apraksta dažādiem tēliem. Marks vēsta, ka tur ir zvēri un eņģeļi.

Nezinu, vai daudziem no jums ir iznācis kaut vai dažas dienas būt absolūtā vienatnē, kad jums nav telefona, radio aparāta, televizora, nevienas grāmatas — nekādas iespējas novērst savu uzmanību, paslēpties, klausoties mūziku, sērfojot internetā vai lasot grāmatu.

Tā ir radikāla vienatne, no kā daudziem cilvēkiem ir bail, jo tur mēs sākam satikties ar saviem zvēriem un eņģeļiem — ar visu to, kas ir mūsos, bet ko pūlī, darbībā, ikdienas skrējienā varam sekmīgi neredzēt, ignorēt, dzīvot, it kā tā nebūtu. Tomēr ir jāpadzīvo radikālā vienatnē ar sevi, lai saprastu, kas ir tava īstā problēma.

Tu nevari piedzīvot dziedināšanu, ja nesatiecies ar savu slimību! Tāpēc vienatnē ieraugām, kas ir mūsu īstās problēmas, bet varam arī redzēt, kādas ir mūsu īstās iespējas. Grandiozās iespējas! Gars izsauc Jēzu (un varbūt katru, kas grib sekot Viņam) no parastās, ikdienišķās dzīves un ieved absolūtā vienatnē. Divi evaņģēliji saka — tur velns kārdina! Ieved pašā trakākajā epicentrā! Nevis aizved drošā vietā, bet tieši otrādi — aizved tur, kur vaigu vaigā nākas satikties ar pašiem trakākajiem un briesmīgākajiem izaicinājumiem. Bet tas ir vienīgais veids, kā varam nonākt pie sava patiesā uzdevuma.

Cilvēka tapšana ir mokošs process! Izaicinošs! Ir brīži, kuros mums ir jāizsāp mūsu sāpīgās lietas, kur ir jānograuž nagi un kur ir jāiztur, jo citādi nevar! Neviens nevar mums pienest uz paplātes lietas, līdz kurām mums ir jānonāk pašiem!

Tuksneša vienatnē Jēzus atklāj Savu patieso identitāti, tiek skaidrībā par Savas dzīves mērķi un uzdevumu, un pārmaiņas, kuras Jēzus piedzīvo Sevī, kļūst par Viņa vēsts galveno saturu.

Pats lielākais Jēzus aicinājums cilvēkiem: mainieties; tad jūs redzēsiet, ka Debesu Valstība ir šeit!

Mēs paskatāmies apkārt un konstatējam, ka nav nekādas dižās Debesu Valstības — drīzāk, uz dažām lietām lūkojoties, liekas, ka dzīvojam ellē! Bet tas, ka tu nesatiec Debesis, nenozīmē, ka Debesu nav! Diemžēl tavas acis ir aizbirušas, tava uztvertspēja ir nepietiekama un tu vēl neesi ieguvis īsto dziļumu, tāpēc neredzi to, kas ir! Ja Jēzus saka, ka Debesu Valstība ir šeit, tad garīgais ceļš Viņa izpratnē nozīmē iemācīties ieraudzīt to, kas jau ir! Saprotiet starpību — nevis to, kas vēl būs! Daudziem liekas, ka Debesis varbūt pienāks dzīves galā, kad nomiršu, un mēs tās aizfutbolējam no tagadnes uz nezināmu nākotni. Bet Jēzus saka — Debesis ir šeit! Šī pasaule, neraugoties uz visām ciešanām, grēku, ļaunumu, kariem, ir šausmīgi skaista! Un šajā sarežģītajā pasaulē es varu atrast savu vietu, kurā varu laimīgi, jēgpilni (ne viegli!), panesot noteiktas grūtības, savu ceļu īstenot,» iedrošina mācītājs.

Dievs nav appelējusi grāmata

Uzmanīgi lasot Jauno Derību, nav iespējams paiet garām tam, ka Jēzus dziedina cilvēkus. «Viņš dziedina aklos, kurlos, mēmos, paralizētos, un atkal rodas jautājums, kā mums uztvert šos notikumus. Visnaivākais vai vismazāk palīdzošais veids būtu, ja mēs teiktu, ka daudzie dziedināšanas apraksti ir tāpēc, lai mēs zinātu, ko tik visu Jēzus varēja dabūt gatavu. Nu, jā, nu, labi — un? Tas palīdz saprast, cik Viņš ir varens un nozīmīgs. Bet, ja padomājiet par to, ka Jēzus neizdziedina visus? Nav tā, ka Viņš teiktu: «Sapulcējiet pie Manis pilnīgi visus Palestīnas slimniekus, Es pacelšu roku, un visi aizies veseli!» Stingri ņemot, tie patiesībā ir daži cilvēki, kas tiek dziedināti, un tad mēs pakāpeniski sākam saprast, ka tās ir zīmes, kas mums kaut ko rāda. Tas ir stāsts par dziedināšanu.

Mums, visiem cilvēkiem, ir nenormāli vajadzīga dziedināšana! Un visvairāk tiem, kuriem liekas, ka viņiem gan neko nevajag dziedināt, jo, lai tā domātu, jābūt ļoti, ļoti aklam.

Tas, kā Jēzus dziedina aklos, parāda, ka mēs neredzam to, ko vajadzētu redzēt. Cik ļoti ir vajadzīgs dziedināt mūsu acis, lai mēs ieraugām šo pasauli! Kad Jēzus dziedina mēmos, es vienmēr atceros par visām tām situācijām dzīvē, kur man ir pietrūcis drosmes pateikt to, kas bijis jāpasaka, kur mēle sapinusies un kur esmu juties kā mēms. Un cik bieži mēs nespējam kustēties tajā virzienā, kur mums būtu jāiet un jādarbojas! Mēs esam kā paralizēti, un ir jādziedina mūsu kustēties spēja. Mēs esam slimi, sadalīti cilvēki. Mums visiem ir vajadzīga viengabalainība, vienotība, un atsaukties Jēzus aicinājumam nozīmē ļaut Viņam pieskarties, lai saņemtu dziedināšanu.

Man Jēzus ir vissvarīgākais paraugs pasaulē.

Ar kādu drosmi, patiesumu un neatlaidību Viņš izdzīvo Savu aicinājumu, kas noved Viņu pie Krustā sišanas, pie nāves! Protams, Jēzus nāve ir kaut kas pavisam īpašs, tai ir īpaša nozīme šajā pasaulē, un neviena cilvēka nāve tai nevar līdzināties. Bet katrs, kurš šajā dzīvē atsaucas aicinājumam pa īstam, no sirds, arī kādā brīdī atskārst, ka tas nozīmē vecās dzīves vai vecā cilvēka miršanu. Sākt iet pilnīgi jaunu ceļu — tas nav viegls process, tas ir sāpīgi un pretrunīgi, bet Jēzus ar Savu drosmi, ejot pretī visburtiskākajai fiziskajai nāvei, mūs iedrošina iet garīgajā ceļā, kurā būs jārēķinās, ka dažām lietām mūsu dzīvē būs jāmirst. Tikai tad, kad nomirst vecais, var piedzimt kaut kas jauns! Arī šie lielie vārdi Jaunajā Derībā «mirt un augšāmcelties» nav jāaizbīda uz dzīves noslēgumu, sakot, ka tas ir stāsts par to brīdi, kad es 90 gadu vecumā miršu. Tas ir stāsts par to brīdi, kurā es esmu! Attīstība vienmēr ir tāda: vecām lietām, kuras ir par šauru, ir jānomirst, lai tu varētu pieredzēt, ka piedzimst kaut kas plašāks. Ja tu par daudz turies pie vecā, tad arī nekas jauns tavā dzīvē nevar dzimt. Daudzas lietas būs jāatlaiž — nebaidies atlaist! Ceļš no vienas attīstības stadijas uz nākamo no vienas puses vienmēr izskatās kā nāve — briesmīga, nepievilcīga, biedējoša, negribēta, bet no otras puses tā vienmēr izskatās kā augšāmcelšanās — milzīgas, jaunas iespējas, par kurām man vēl nav nekāda priekšstata, iekams skatos no šīs puses. Fantastiska, dziļa, skaista dzīve, kuru ne par kādu cenu negribētu atdot atpakaļ, lai atgrieztos tur, kur esi bijis.

Katrs esam aicināts uzdrīkstēties šajā ceļā iet. Tas nav vienkārši. Es to mācos visa sava apzinātā mūža garumā. Bet iešana šajā ceļā ir kas tāds, ko uzskatu par vienīgo, kas ir dzīves vai dzīvības vērts. Šis ceļš piešķir krāsas un jēgu visam pārējam, ko daru. Ja mēs esam piedzimuši šajā pasaulē, tas nozīmē, ka pasaule bez mums nevar iztikt! Dievs katram ir nolicis savu vietu, kurā cilvēks ir neaizvietojams, īpašs un svarīgs. Garīgais ceļš ir vienīgā iespēja, kas palīdz to atrast.

Foto: Edgars Lācis

Nav nekā skaistāka, kā būt izaugsmes ceļā! Lai jums izdodas šajā ceļā palikt un būt gataviem vienmēr kam jaunam! Ziniet, Dievs nav vecas appelējušas grāmatas; Dievs ir pati dzīve — mainīga, izaicinoša, jauna un negaidīta. Ja atveramies Dievam, tad atveramies pašai skaistākajai dzīvei, kāda ir iespējama šajā pasaulē,» pieredzējis J. Rubenis.