Irīna Januma: Dievs savā mīlestībā ir pacietīgs – Viņš gaidīja 35 gadus

Žurnāliste, reklāmas konsultante, “Radio Marija” koordinatore, tagad krūts vēža pacientu biedrības “Vita” vadītāja IRĪNA JANUMA atklāti stāsta, kā daudzu gadu garumā soli pa solim tuvojusies Dievam. Šajā ceļā Irīna piedzīvojusi gan smagus pārbaudījumus, gan prieka un gandarījuma mirkļus. Irīnai piemīt milzu enerģija un uzņēmība. Ja ir problēma, viņa to risina un bez kautrēšanās vērsīsies pie jebkura līdzcilvēka, aicinot viņu palīgā.

“Spiedze” no Maskavas?

Kad tu pirmoreiz savā dzīvē izjuti Dieva klātbūtni? Zinu, ka esi padomju laikā studējusi Maskavā žurnālistiku, kas latviešus droši vien biedē, jo – vai tad tur neskoloja spiegus, propagandistus, ateisma sludinātājus?

Gan studiju laikā, gan ilgi pēc tam man nebija ne mazākā izpratne par Dievu vai cilvēka aicinājumu… Dzīvoju, kā tagad lepni un kļūdaini saka, “pašpietiekami”, paļaujoties uz saviem spēkiem…

Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita”

Esmu dzimusi Latgalē, Aglonā, mācījusies Viļānu vidusskolā krievu plūsmā, un 1973.gadā iestājos Maskavas valsts universitātē žurnālistikas fakultātē, kur studēju radio žurnālistiku. Tajos gados Padomju Savienībā liela ietekme uz studējošo jaunatni bija izcilo rakstnieku darbiem, kā piemēram, Mihaila Bulgakova romānam “Meistars un Margarita”. Kaut arī nevienā šīs grāmatas rindiņā nebija teikts, ka Dievs eksistē, tomēr šo grāmatu lasot man radās tik nepārprotama Visaugstākā Gara klātesamības sajūta, ka uzmetās zosāda… To pašu piedzīvoju atkal, jau skatoties filmu, ko uzņēma pēc šī Bulgakova romāna. Kaut studiju gados es pat nedomāju par kristībām, augsne ticībai manā dvēselē radās tieši tad.

Tātad, pirmoreiz ko dievišķu izjuti, lasot romānu studiju vajadzībām? Vai Tavuprāt tas bija Dieva pirksts, ka nonāci studēt tieši Maskavā?

Jā, manuprāt, katram cilvēkam profesijas izvēlē stāv klāt Dievs! Pēc Viļānu vidusskolas absolvēšanas biju domājusi iestāties Latvijas Universitātes (LU) žurnālistikas nodaļā. Tikai tajā gadā LU neplānoja atvērt žurnālistu grupu krievu valodā, to paredzēja uzņemt pēc gada. Tātad, man bija jāzaudē vesels gads. Kaut kur avīzē tieši vajadzīgajā dienā mamma izlasīja Izglītības ministrijas sludinājumu, ka Maskavas Valsts Universitāte piedāvā studiju vietas žurnālistikas fakultātē kadriem no piecām padomju republikām, tajā skaitā arī Latvijas. Devos uz Rīgu kārtot iestājeksāmenus. Latvijai bija piešķirta tikai viena vieta žurnālistos, un uz to vienīgo vietu iesniegumus uzrakstīja veseli 40 pretendenti. Biju izbrīnīta par to, ka iestājos, jo es taču esmu no laukiem, no nelielas pilsētiņas.

Irīna Januma

Kad man parādīja topošo žurnālistu specializāciju sarakstu uz fakultātes gaiteņa sienas, laiks apstājās, tikai straujos sirdspukstus sadzirdēju ausīs… Atceros nosaukumus: preses nodaļa, foto nodaļa, radio nodaļa, televīzijas nodaļa, starptautiskās žurnālistikas nodaļa. Bija bail. Ko izvēlēties?! Šķita, ka man padodas runāt un ka es bez grūtībām varu uzstāties – izvēlējos radio žurnālistiku. Par šo izvēli daudzus gadus vēlāk Dievs mani tik dāsni apbalvoja! Tagad es to saprotu, bet toreiz pat paldies Dievam nepateicu.

Radio grupā bijām divpadsmit cilvēki. Fakultāte atradās ļoti tuvu Kremlim gan burtiski, gan arī pārnestā nozīmē. Proti, pa fakultātes logiem mēs varējām vērot Kremļa sienas, kamēr studiju programmas apguvē mūs novēroja politiski. Pārsteidzošā kārtā izrādījās, ka Komunistiskās partijas uzraugi palaida garām šīs fakultātes izcilo un inteliģento pedagogu brīvdomību. Daudzi bija ar disidentisku skatījumu, un viņi mūsos veidoja izpratni, ka tikai garīgs potenciāls var noturēt jebkuru nāciju. Viņu vadībā augām sirdsgudrībā un sirdsapziņā.

Politiski mums bija jāizskatās kā “partijas prasībām atbilstošai fakultātei”, piemēram, pat diplomus mums svinīgi pasniedza Sarkanajā laukumā pie V.I.Ļeņina Mauzoleja, kad visiem absolventiem bija ar pagodinājumu jāpaiet garām iebalzamētajam nelaiķim.

Pēc universitātes absolvēšanas 1978.gadā sāku strādāt Rīgā – Latvijas Radio. Veidoju lauksaimniecības raidījumus krievu valodā. Dieva maigā roka mani ielika tieši lauksaimniecības nodaļā, lai es gūtu patiesu izpratni par 70.-80.to gadu Latviju, par lauku ļaudīm. To varēja iemācīties tikai no šīs nozares izcilākajiem radio žurnālistiem: Aivara Zīles, Aivara Berķa, Māras Varikas un Normunda Rubeņa.

Irīna Jaunuma kopā ar radio redakciju

Pēc PSRS Komunistiskās partijas vadlīnijām bija noteikts, ka katrā latviešu redakcijā jābūt pa vienam krievu žurnālistam un uz katriem desmit latviskiem raidījumiem – diviem raidījumiem nedēļā jāskan krieviski. Es veidoju tieši šos divus raidījumus krievu valodā lauku ļaudīm, kas skanēja plkst.6.45 no rīta, sākoties ar skanīgu gaiļa dziesmu. Lauksaimniecība nebija man gluži sveša, jo Viļānos skolas brīvlaikos ravēju biešu un kartupeļu vagas tuvākajos sovhozos – gan Latgales augu selekcijas un izmēģinājumu stacijā, gan Latgales lopkopības izmēģinājumu stacijā. Zinātnieki, kuri tur strādāja, dzīvoja Viļānos. Turpat, Viļānu arodskolā, pasniedza arī mani vecāki – izcili pasniedzēji un pētnieki, praktiķi. Jau izsenis Viļānu pilsētai piemita sava inteliģence un stipra kristietībā balstīta latgaliska dzīvesziņa.

Kā vietējie latvieši pret tevi izturējās, zinot, ka esi studējusi Maskavā?

Rakstot diplomdarbu par Latvijas Radio auditoriju, vācot materiālus radio arhīvā, nekādi nevarēju iegūt plašāku informāciju savam pētījumam, jo tur uz mani raudzījās kā uz “spiedzi” no Maskavas. Piemēram, priekš diplomdarba no arhīva materiāliem man izsniedza tikai tādas “Mikrofona aptaujai” adresētās vēstules, kur bija tikai absolūti neitrālas rindas – “Balsoju par šādu vai tādu dziesmu” un nekas vairāk. Tāpēc no tām neko plašāk par radio klausītājiem uzzināt nevarēju. Tik modri pret mani bija radio arhīva darbinieki.

– Nokļuvi situācijā, kad uzticēšanās nav, jo neesi savējā ne tur, ne šur…?

– Gandrīz tā… Nekad un nekur es nebiju vervēta, bet skaidrs, ka biju iekšā visā tajā propagandas mašinērijā.

Jebkurā raidījumā pirmajos teikumos ieliku vajadzīgo citātu no partijas kongresa vai plēnuma, piemēram, par godu oktobra revolūcijas gadadienai trieciendarbā ir jāsasniedz tādi vai tādi mērķi. Tomēr tālāk reportāžu turpināju pēc sirdsapziņas ar reāliem faktiem un notikumiem. Varētu vilkt paralēles ar Brežņeva laiku gudro kolhozu priekšsēdētāju taktiku: Maskavas pieprasīto kukurūzu viņi iesēja tikai gar šosejām un ceļiem, pa kuriem brauca kompartijas kontrolētāji. Bet tālākā aramzeme tika tādām kultūrām, kuras patiesi izauga Latvijas zemītē.

Manos radio ierakstos biežāk izskanēja lauku cilvēku īstās jūtas un domas. Īpaši patīkami bija veidot radio aprakstus, cilvēku audio portretus, kad viņi atklājās dziļāk. Tolaik PSRS Savienības Tautas saimniecības sasniegumu izstāde rīkoja konkursu starp padomju republikām, un man pat atsūtīja “Bronzas medaļu” par Latvijas zemnieku radio portretiem. Tā es nostrādāju radio turpat desmit gadus līdz mana dēla piedzimšanai.

Un kā kļuvi par kristieti?

Iepriekš jau pieminēju Mihaila Bulgakova literāro darbu. Šo sajūtu par Dieva klātbūtni man nācās piedzīvot reāli mūža liktenīgos brīžos: kad nomira mans tētis, kad vēlāk Mūžībā aizgāja mamma, un kad pēc neveiksmīgas laulības es paliku viena ar mazu bērnu uz rokām un bez iztikas. Dēliņam bija tikai pusotrs gadiņš.

Pēc mammas aiziešanas es ļoti nobijos par dēliņu – kas viņu pasargās, ja kas slikts notiks ar mani? Varbūt nokristīt dēlu?

Mana kaimiņiene babuška Poļa (vecmāmiņa Poļa) kā eņģelis burtiski paņēma mani aiz rokas un aizveda uz tuvāko pareizticīgo baznīcu, kur manu dēliņu nokristījām.

Tajā momentā es nomierinājos, vismaz man radās sajūta, ka viņš ir pasargāts.

Tikai uz mani pašu Dievam vēl bija jāpagaida. Ja skaita no manas piedzimšanas, tad Dievs uz mani gaidīja kopumā 35 gadus.

Visu laiku Dievs dažādos veidos par mani rūpējās, bet es vēl nebiju Viņam noticējusi.

Pieminēji, ka strādāji radio līdz bērna piedzimšanai. Kas notika ar Tavu profesionālo dzīvi pēc tam?  

Darbā radio es atgriezties nevarēju, jo bērns vēl bija pārāk maziņš, un manā vietā uz trim gadiem darbā redakcijā bija pieņemts cits cilvēks. Pabalstu pēc bērna piedzimšanas valsts maksāja tikai vienu gadu un tas bija beidzies. Tajā liktenīgajā brīdī man nebija, ar ko maksāt par dzīvokli, man nebija, kur atstāt bērnu.

“Katōļu dzeive”

Pēc mammas bērēm kopā ar dēliņu es ierados Viļānos, lai atdotu mammas dzīvokļa atslēgas un atvadītos no bērnības pilsētas. Pēkšņi mani uzrunāja bijusī skolasbiedrene Maruta Latkovska. Viņa dzīvoja Viļānos un strādāja par latgaliskā žurnāla “Katōļu Dzeive” redaktori. Žurnālu izdeva katoļu baznīca un vēl plānoja to tulkot arī krieviski, lai izplatītu katoļticīgajiem Krievijā, Moldovā, Ukrainā, Kazahstānā u.c. Žurnālam krievu valodā redakcija meklēja latviešu-krievu valodas tulku un literāro redaktoru.

No sākuma biju izbrīnīta  – mani aicina katoļu izdevumā, bet es neesmu kristīta un abi mani vecāki bija komunisti.

Darba pārrunu laikā es sapratu, ka šoreiz nebija nozīmes ne manai pieredzei žurnālistikā, ne valodu zināšanām, ne manam augstskolas diplomam. Lēmumu pēc pārrunām, vai pieņemt mani darbā vai nē žurnālā redaktors priesteris Andrejs Aglonietis apsolīja paziņot pēc divām dienām, un it kā pēc kādas svarīgas atbildes viņš toreiz aizbrauca uz savu dzimto Aglonu.

Atcerieties, ka es piedzimu tuvu Aglonai, Kameņecā (tagad tā ir Jaunaglona), arodskolas pasniedzēju ģimenē. Manus abus vecākus kā pedagogus tur nosūtīja strādāt.

1964. gadā vadošie Viļānu Profesionāli tehniskās arodskolas skolotāji Tamāra un Jānis Janumi ar dēlu Aleksandru un meitu Irīnu, vēl sākumskolas skolniekiem.

Reiz kādā dienā darba meklējumos pie minētās arodskolas direktora bija ieradies desmit bērnu tēvs Antons Aglonietis. Vēlāk es uzzināju, ka šī ticīgā vīra četri dēli kļuva par priesteriem, un no šiem desmit bērniem jaunākais bija tolaik četru gadu vecais Andrejs Aglonietis. Agloniešu kuplā ģimene arī dzīvoja Kameņecā, un darbs ģimenes apgādniekam bija ļoti vajadzīgs.

Direktors neuzdrošinājās pats pieņemt darbā strādīgo Antonu, tam bija vajadzīga arodskolas partijas organizācijas sekretāra Jāņa Januma, mana tēva, piekrišana. Ja partorgs neiebildīs, tad Antonu darbā paņems. Komunists Jānis Janums jautāja topošajam darbiniekam par ticību. Antons Aglonietis neatteicās no savas katoļu ticības, un mans tēvs viņu darbā nepieņēma. To atklāja man pēc tik daudziem gadiem pats priesteris Andrejs, Antona dēls.

Lūk, kā Dievs atspēlējās: tagad es biju Antona situācijā – man bija ļoti vajadzīgs darbs, bet mans darba devējs izrādījās Antona dēls!

Kā žurnāla redaktoram viņam bija visas tiesības neiedot man darbu kaut vai tēva dēļ!

Uzminiet, ko attiecībā uz mani izlēma priesteris Andrejs Aglonietis? Viņš pieņēma mani darbā. Kāda likteņa ironija: komunistu meita veidos žurnālu “Католическая жизнь”…

Ko tad priesteris jautāja savam tēvam? Žurnāla redaktors speciāli aizbrauca uz dzimtajām mājām, lai iztaujātu tēvu par Janumu ģimeni, kurus Kameņeca iedzīvotāji labi pazina. Un pats Antons izstāstīja dēlam šo sāpīgo faktu. Tikai gan piebilda, ka Jānis Janums bija godīgs, ciematā cienīts skolotājs.

Viļānos tā pa īstam arī sākās mans apzinātais ceļš pie Dieva. Mani nokristīja Viļānu baznīcā 1992.gadā. Tas bija tieši vienu gadu pirms pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes Latvijā.

Romas Pāvests svētī bērnu

Tu esi viena no retajiem cilvēkiem, kuriem, sagaidot Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā, bija lemts aktīvi piedalīties šī notikuma sagatavošanā. Ko tu piedzīvoji emocionāli?

Mēnesi pirms Jāņa Pāvila II vizītes es darbā paņēmu atvaļinājumu, lai kā brīvprātīgā dotos uz Aglonu, kur notika vērienīgi būvdarbi: paplašināja sakrālo laukumu bazilikas priekšā, gar laukuma žogu izveidoja Kristus Krusta ceļu. Kopā ar citiem brīvprātīgajiem vairākas dienas es ravēju no nezālēm plašo laukumu Aglonas bazilikas priekšā. Dēls arī bija tur, tikai viņu palīdzēja pieskatīt atsaucīgi kaimiņi. Īsi pirms vizītes sākuma mani paaicināja darboties Aglonas bazilikas Preses centrā, kur gatavoju informāciju par gaidāmo Romas pāvesta vizīti Latvijas laikrakstiem.

1993. gada 8. septembrī pāvests ieradās Latvijā, un jau nākamajā dienā viņš celebrēja vēsturisko Svēto Misi Aglonā. Dievkalpojumā ir tautas aizlūgumu brīdis, kad visi vienojās lūgšanā latviski, latgaliski, krieviski, poliski un citās valodās. Es izlūdzos, lai arī man ļauj nolasīt lūgšanu – man tik zināmajā krievu valodā. Toreiz konkrētais aizlūgums bija paredzēts par mirušajiem. Es joprojām atceros šī teksta katru rindiņu, ko lasīju pie mikrofona. Mana balss it kā aizlidoja virs plašā sakrālā laukumā, pārpildītā ar cilvēkiem. No aizkustinājuma man aizrāvās elpa un kamols palika kaklā.

Noslēdzot vizīti Aglonā, pāvests atsevišķi atvadījās no tiem, kas kalpoja svētkos. Un arī es kā preses pārstāve drīkstēju nostāties vienā rindā līdzās mūķenēm un priesteriem, kad pāvests, katram pieskaroties, mūs svētīja. Pirms ceremonijas es paspēju aizskriet pēc sava piecgadīgā dēla, lai pāvestam tuvojoties turētu dēlu Juri azotē.

Irīna un Juris Janumi Aglonas bazilikā pēc sv.Mises ar Jāni Pāvilu II

Man bija ļauts pieskarties pāvestam – es noskūpstīju viņa roku! Vēlāk, kā apliecinājums par šo faktu, katram tika atsūtīti personīgie unikālie fotoattēli no Vatikāna fotogrāfa. Tad Jānis Pāvils II svētīja manu pieri ar krusta zīmi, un tālāk ar abām rokām apņēma mana dēla galviņu, pievilka to pie sevis un noskūpstīja manu Juri uz pieres! Mazais puisēns skatījās uz pāvestu tādām acīm kā uz svēto!

Pāvesta vizīti nav iespējams aizmirst. Tā palika man kā pamats un stiprinājums manai ticībai.

Starp citu, vēlāk tieši mans piecgadīgais dēls ar negaidītu un ļoti zīmīgu jautājumu lika man jau mērķtiecīgi pievērsties Bībeles lasīšanai. Kādu dienu, atgriežoties mājās no bērnudārziņa, Juris pajautāja: – Mammu, kad bija pati pirmā diena uz zemes? Es apstājos kā ar mietu piekalta un drudžaini sāku domāt: varbūt par to mums kaut ko mācīja augstskolā? Nemaz nē. Kur tad man gadījās izlasīt: “Un tapa diena, un tapa nakts…”? Ak, tā taču bija rakstīts Vecās Derības pašā sākumā, Radīšanas grāmatā, kad Dievs radīja gaismu, dienu un nakti.

Kopš tā brīža jau ar nolūku sāku pētīt arī Jauno Derību, gatavojoties nākošajam dēla jautājumam, jo pēc loģikas es gaidīju, kad viņš pajautās par pēdējo dienu pasaulē.

Iepriekš minēji, ka dēlu biji kristījusi pareizticībā. Vai tavam dēlam vajadzēja pārkristīties?

Katoļu un pareizticīgo baznīcas ir tuvas savā katehēzē. Katoļu priesteris man pajautāja, vai es pati ticu, ka kristību brīdī pareizticīgajā baznīcā mans bērns tika nokristīts. Es teicu, ka jā. Kristības bija patiesas, pēc kanoniem. Priesteris sacīja, ka tad nav vajadzība atkārtot kristīšanu, tikai vajag konvertēties – pāriet katoļu konfesijā.

Vajadzēja uzaicināt krustvecākus un ierakstīt Jura vārdu un kristīšanas vārdu (izvēlējāmies vārdu “Jānis”) reģistrācijas žurnālā. Tad 7 gadu vecumā viņam bija jāiziet grēksūdzi un jāpieņem pirmo svēto Komūniju – Kristus miesu zem maizes zīmēm. Tā arī viņš konvertējās par katoli.

Iesaku visiem vecākiem aizvest bērnus uz katehizāciju jeb uz svētdienas skolu.

Patiesi ir vārdi: “ Mūzika ir valoda, kurā Dievs runā ar cilvēkiem!” Pēc iesvētībām Rīgas Sv. Franciska draudzē izveidojās bērnu koris ar fantastisku diriģenti, ļoti dedzīgu savā darbā! Kopā draudzes bērnu korī mēs bijām gandrīz 20 ģimenes, kas pēc svētdienas skolas turpinājām vest bērnus uz draudzes bērnu kora mēģinājumiem.

Šis koris mūs ar dēlu satuvināja, jo tas stiprināja mūsu ticību!

Dievam uz mani bija vesels plāns: sāku organizēts draudzes bērnu kora braucienus pa Latvijas dievnamiem, tad uz kaimiņvalstīm, tālāk – uz Eiropas svētvietām. Un es pati nepamanīju, kā kļuvu jau par regulāro svētceļojumu vadītāju no Rīgas Sv. Franciska draudzes.

Smagā slimība – Dieva pirksts?

Un tad tu saslimi ar vēzi. Kā tu juties? Un kā cilvēks vispār var ko tādu izturēt, panest?

Dēls mācījās 11. klasē, kad man atklāja krūts vēzi pirmajā stadijā. Pateicoties šai diagnozei, man sākās jauns, varbūt pat nozīmīgāks manas dzīves posms. Kļuvu vajadzīga un palīdzēju daudziem cilvēkiem, pievienojoties krūts vēža pacientu biedrības darbam Latvijas Onkoloģijas centrā. Tas deva lielu gandarījumu. Domāju, tas arī bija Dieva pirksts, kā es to saprotu. Pati es ātri izārstējos, man mati pat nenogāja, jo pirmā stadija ļāva pielietot tā saucamo “vieglo” ķīmijterapiju. Krūts bija saglabāta, izņēma tikai mazu veidojumu, man palika vienīgi gara rēta no krūts līdz padusei.

Kā izdevās atklāt slimību tik savlaicīgi?

Pirmais simptoms bija neparasts nogurums. Ja agrāk ielu šķērsoju dažās sekundēs, tad tagad es burtiski vilkos, ar grūtībām sperot soļus. Šo grūtumu izjutu kā zirnekļa tīkla pinekļus. Tas nebija man raksturīgi, mans raksturs ir dinamisks. Biju neatlaidīga, jautāju par to, un ģimenes ārsts nosūtīja mani uz mamogrāfiju. Man tobrīd bija drusku pāri 40 gadiem. Saviem dakteriem varu tikai pateikties! Gudrs ģimenes ārsts, ģeniāla radioloģe, kura mamogrāfijas attēlā saskatīja ļaundabīgo veidojumu pašā sākumā, jo nekāda bumbuļa manās krūtīs nebija. Mamogrāfijas rezultātu aprakstā es pati neko nesapratu, vienīgi pēdējais teikums bija skaidrs – turpmākās ārstēšanas taktika jāapspriež ar ārstu onkologu! Tas šokēja. Bet esmu pateicīga, ka

agrīnā krūts vēža atklāšana kļuva par dāvanu man, tas bija Dieva dotais laiks izārstēties.

Un drīz vien tu sāki kalpot citu onkoloģisko slimnieku labā. Kāpēc?

Tikai pirmajā mēnesī bija psiholoģiski grūti, biju nobijusies no savas diagnozes. Drīz apguvu ārstēšanas sistēmu, tad jau atbildēju paziņu jautājumiem ar vārdiem: “Varat necerēt, nesagaidīsiet!” Ar to domājot, ka manu nāvi – nesagaidīsiet!

Iekšēji es sāku aizdomāties – kādu paldies es varētu pateikt Dievam, lai apliecinātu Viņam savu pateicību par tik vieglo izārstēšanos?

Kad mēs tiekam pensijā, jūtamies brīvi un darām, ko gribam. Mana sirds izvēle, ko Dievs ielika manās rokās, bija krūts vēža pacientu atbalsta biedrības “Vita” vadība.

Tajā 2006.gada februārī, vēl atrodoties Onkoloģijas centrā pēc krūts operācijas, es sāku apmeklēt lekcijas slimnīcas konferenču zālē, ko krūts vēža pacientiem organizēja biedrības “Vita” toreizējā vadītāja, ķirurģe Dr. Sarmīte Baltkāje. Pēc kādas no lekcijām viņa pēkšņi saka, ka tās vairs nenotiks. Es izsaucos – NĒ, man tās ir vajadzīgas! “Tad tu arī tās organizēsi!” – tā norīkoja mani Dr. Baltkāje. Uzņēmos šo brīvprātīgo sabiedrisko darbu kā manu lielo paldies Dievam par to, ka esmu vesela. Šī kalpošana ir mana pateicība un mans gandarījums! Algu par šo darbu man nemaksāja, bet guvu citādu labumu – biedrība “Vita” man iedeva tādu kā otro elpu manā dzīvē. Es absolūti bez bailēm sāku piedalīties Saeimas komisijas sēdēs, Veselības ministrijas darba grupās, gāju visur, kur runāja par onkoloģiju. Sāku atpazīt partijas, kuras vairāk atbalstīja onkoloģiju un veselības nozari, kuras – nē. Tagad zinu, ko nozīmē Onkoloģijas attīstības plāns un kā to finansē vai nefinansē.

Irīna Januma ar onkoloģi – ķirurģi Sarmīti Baltkāji Latvijas Onkoloģijas centrā pirms Renāra Kaupera koncerta

Biedrība “VITA” toreiz bija vienīgā onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība. Tagad nu jau astoņas dažādu vēža veidu pacientu organizācijas esam apvienojušies veselā “Onkoaliansē”. Izveidojām mājaslapu “PacientuAkadēmija.lv”, kur vienkāršā, saprotamā valodā var uzzināt gandrīz visu par galvenajām vēža diagnozēm. Ne velti saka, ka izglītots pacients dzīvo ilgāk un kvalitatīvāk.

Tu teici, ka, esot biedrībā “Vita”, jūties vajadzīga cilvēkiem. Kas, tavuprāt, no paveiktā tev šķiet visnozīmīgākais?

Īpaši nozīmīgas manā skatījumā joprojām ir lekcijas par vēzi, tikai tagad tās ir jau video lekcijas plašajos sociālajos tīklos. Ja agrāk Onkocentra konferenču zālē lektori tās lasīja kādiem 30 vai 70 interesentiem, tad tagad biedrības “VITA” YouTube un Facebook vietnēs mūsu video lekciju auditorija jau pirmajā gadā izauga līdz 4 tūkstošiem skatītāju.

Pēc COVID-19 pandēmijas, kad vairs nevarējām sanākt kopā, biedrība palika bez biedru naudas un tikpat kā bez līdzekļiem. Tomēr, pateicoties Latvijas basketbola savienības atbalstam, kad Rīgā notika Latvijas sieviešu basketbola komandas starptautiskās spēles, ko nosauca par “Rozā lentītes” labdarības spēlēm, ieņēmumus no tās LBS ziedoja mūsu krūts vēža pacientu biedrībai. Tā mēs 2023. gada laikā nofilmējām septiņas video lekcijas par aktuālām tēmām: krūts operācija un krūts rekonstrukcija, ķīmijterapijas periods, staru terapija, fizisko aktivitāšu nozīme vēža ārstēšanas un rehabilitācijas laikā. Svarīgs bija video arī par CPV vakcīnas nozīmi dzemdes kakla vēža izskaušanai Latvijā.

Kā pacientu biedrības “VITA” un mikro ķirurgu asociācijas kopējo panākumu var uzskatīt arī to, ka sievietēm, zaudējušām krūti vēža dēļ, valsts no 2022. gada sāka kompensēt krūts rekonstrukcijas operācijas. Līdz tam par tādu operāciju sievietēm bija jāsamaksā vairāk kā EUR 3000. Tagad katru gadu 360 tādas operācijas apmaksāja valsts. Kaut gan pēdējā laikā ir bažas, ka šo skaitu drošības budžeta dēļ samazinās līdz 300 operācijām gadā.

Par godu biedrības “ VITA” 30.gadadienai izdevās noorganizēt pateicības koncertu māsām, ārstiem, esošajiem un bijušajiem pacientiem mūsu vēsturiskajā lielajā Konferenču zālē Onkocentrā. Uz tās skatuves spilgtu koncertu nodziedāja Daumants Kalniņš, Renārs Kaupers, kurus uz ģitāras pavadīja Kaspars Zemītis. Paldies dziedātājiem, kuri atsaucās uzreiz, neko neprasot pretī! Biju laimīga, ka mēs to izdarījām.

2019.gadā 4. oktobrī “ONKOFORUMS”

Tevi raksturo ne vien enerģisks, aktīvs dzīvesveids, bet arī viesmīlība, cilvēkmīlestība.

Tagad liela daļa manas mīlestības pieder biedrībai “Vita” un sievietēm, kuras slimo ar krūts vēzi. Esmu gatava darīt visu, lai uzlabotos ļoti bēdīgā Latvijas situācija onkoloģijā. Patiesībā no vēža var izglābt ļoti daudz cilvēku. To var izdarīt kā ar vēža agrīno diagnostiku, tā arī ar CPV vakcināciju. Vakcīna pret Cilvēka papilomas vīrusu pasargā pret 12 vēža veidiem, un to zēniem un meitenēm no 12–18 gadiem apmaksā valsts. Piemēram, Austrālijā, pateicoties CPV vakcinācijai, sievietes tikpat kā vairs nemaz nesaslimst ar dzemdes kakla vēzi.

Ja visas sievietes, kas saņēma uzaicinājumus, aizietu uz valsts apmaksāto mamogrāfiju, un, ja to izdarītu visas sievietes pēc 40 gadiem, tad Latvijā nebūtu nevienas sievietes, kurām atklātu krūts vēzi trešajā vai ceturtajā stadijā. Nevienai sievietei no krūts vēža nevajadzētu nomirt, jo pirmās un otrās stadijas krūts vēzi Latvijā var izārstēt. Pati tam esmu lieciniece.

Katra pienākums ir vairot Dieva mīlestību

Kā tu noformulētu, kurā brīdī tu esi vistuvāk cilvēkiem? Dievam mēs esam tuvi ik brīdi, tas ir skaidrs. Viņš vienmēr mūs pieņem atplestām rokām, bet kā tu uz cilvēkiem skaties?

Noformulēt to var ar līdzībām. Es jau minēju, ka Dievs mani gaidīja 35 gadus. Bija padomju laiks, kaut gan jau tad es visnotaļ apzināti nokristīju dēlu. Vēlāk tiku kristīta arī pati un pēc tikšanās ar Sv. Jāni Pāvilu II pilnībā atvēros ticībai.

Esmu piedzīvojusi dažādas neparastas situācijas, braucot pilsētas sabiedriskajā transportā. Piemēram, rītos, kad trolejbuss ir braucēju pilns, pieveru acis un domās lūdzos Tēvreizi.

Savā lūgšanā iekļauju arī kādu no pasažieriem – kādu bezpajumtnieku, sirmo māmiņu vai sievieti gaidībās ar lielo punci. Ielieku savā lūgšanā un sūtu Dievam.

Un jūtu, ka noskaņa trolejbusā mainās. Pasažieri apklust, tie, kas uzvedās agresīvāk, nomierinās, dažkārt man pat piedāvā vietu apsēsties. Neticami, vai ne?

Zinu, ja lūdzos absolūtā mierā, es it kā izstaroju mieru, un tas mani pašu pasargā. Caur Jēzu es jūtu it kā sava tēva aizsardzību, caur Dievmāti – savas mammas aizstāvību. Bet mans sargeņģelis ir mana vecmamma Emīlija, kura nomira īsi pirms manas piedzimšanas. Viņa nāk no latviešu ciemata Abrenes pusē, kur pēc spāņu gripas epidēmijas viņa pazaudēja gan mammu, gan tēti un palika bārenīte. Bet viņa visu mūžu spēja saglabāt un pat dalīties ar lielo mīlestību, ko mantoja no mīlošajiem vecākiem. Mīlestība, ko dod Dievs, nepazūd. Tā pārmantojas no paaudzes paaudzē. To ieguvu arī es no savas mammas un tagad cenšos nodot to dēlam, vedeklai, maniem mazbērniem – mazmeitiņai un mazdēliņam. Viņiem ir brīnišķīgi krustvecāki, īpaši krusttēvs – mana dēla draugs, katoļticīgs jauns vīrietis Domeniks, kurš nāk no kuplas un ļoti ticīgas ģimenes. Esmu ļoti pateicīga Dievam par tādu krusttēvu.

Mums visiem ir uzdevums saglabāt un nodot tālāk tuvākmīlestību.

Vislielākā laime, kad Dievs atklāj, ka Viņš ir ar mums, kad tu pats apzinies, ka Viņš ir ar tevi. Šī intervija nebūtu iespējama, piemēram, pirms 30 gadiem. Tas nebūtu iespējams padomju periodā, jo tikai Atmodas laiks atnesa mums patieso garīgo brīvību.

Beidzot iztaisnojām muguras

Klausoties tevī, jūtu, ka tev ļoti tuva ir krievu literatūra, literatūras vēsture, krievu valodas zināšanas tev devušas dažādas interesantas iespējas dzīvē. Bet no otras puses, tev ļoti sāpējusi Maskavas uzspiestā, agresīvā Latvijas pārkrievošanas politika, sevišķi Latgales pārkrievošana.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.-1991. gadā mēs aicinājām, lūdzām krievvalodīgos Latvijā runāt latviski. Tikai nekas tik un tā nemainījās. Traģiskākais latviešu valodai izrādījās 1994.gads, kad pēc krievu armijas izvešanas Latvijā palika tūkstošiem atvaļināto krievu armijas virsnieku ar ģimenēm. Viņiem piešķīra dzīvokļus Rīgā un lielākās pilsētās. Atvaļināja no Padomju armijas un aizdomīgi viegli atļāva palikt Latvijā. Varbūt ar kādu nolūku? Acīmredzot tāpēc šo ģimeņu bērnu dēļ mēs vēlāk dzirdējām lozungus: “Rokas nost no krievu skolām!”

Agrāk mēs toleranti lūdzām cittautiešus apgūt latviešu valodu. Tagad vairs nē: droši pieprasām, ka Latvijā jārunā latviski. Mani Viļānu klasesbiedri no vietējām krievvalodīgo ģimenēm paši tagad saka, ka vajadzēja jau uzreiz 1991.gadā latviešu valodu pasludināt par vienīgo valsts valodu. Piemēram,

vairākās paaudzēs tur dzīvojošiem vecticībniekiem latviešu un latgaliešu valodas sen bija tuvas un zināmas.

Nevajadzēja latviešiem tik ilgi kautrīgi noniecināt savu dzimto latviešu valodu!

Reiz man gadījās braukt autobusā garām Latvijas Nacionālajai bibliotēkai virzienā uz centru. Pēkšņi dzirdu: kāda pensionāre otrai krieviski saka –“ Fu, grobņica Tutanhamona (Fui, [faraona] Tutanhamona kapenes), netīra, nemazgāta piramīda”. Tā viņa izteicās par mūsu Gaismas pili. Visi autobusā klusēja, un personīgi mani tas ļoti aizskāra. Tā kā krieviski runāju bez akcenta, tad sāku viņām stāstīt par bibliotēku. Kā pirms divpadsmit gadiem cilvēki ziemā stāvēja līdz tai grāmatu ķēdē no vēsturiskā Bibliotēkas nama. Ļoti aukstā janvāra dienā cits citam ar lielu rūpību padeva grāmatas no vecās ēkas un jauno. Stāstīju, ka ir Raiņa luga “Zelta zirgs”. Saulcerīte tur, augšā, stikla zārkā, bija mūsu Brīvība, un ko tas mums, latviešiem, nozīmē. Stāstīju par grāmatu sienu, kur ievietotas grāmatas ar personiskiem ierakstiem, un ka tās tur paliks mūžīgai glabāšanai kā relikvijas. Visa Nacionālā bibliotēka ir mūsu gara templis. Atgādināju, ka katros Dziesmu svētkos dziedam “Gaismas pili”. Beidzu runāt, visi līdzbraucēji autobusā klusēja.

Uzvaras piemineklis. Foto: Valsts policija

Pensionāres taisījās izkāpt, un es krieviski iesaucos: “Vai jūs par saviem vārdiem neatvainosieties?” Viņas, noliecot galvas, klusi izspieda – “Prosķiķe” [red.-atvainojos] un izkāpa. Es par sevi brīnījos, jo es beidzot ierunājos publiski. Kā latviete, kā Latvijas pilsone, kurai pusi mūža bija jāraksta un jārunā krieviski. Pavisam savu garīgo mugurkaulu es iztaisnoju tikai tad, kad Uzvaras parkā tā padomju stella nogāzās ūdens dīķī. Tikai tajā brīdī es tā pa īstam lepni pacēlu galvu augšā kā latviete, kura lepojas ar savu Tēvzemi, ar savu Latviju.

Intervējamā persona ir finansiāli atbalstījusi nodibinājumu "Kristīga dzīvesveida izpētes fonds", lai atlīdzinātu par darbu žurnālistam, interviju audio ieraksta šifrētājam un redaktoram.
Publikācijā izteiktie viedokļi nav uzskatāmi par Tuvumā.lv redakcijas nostāju. 
Materiāli top, lai izzinātu kristīgās vērtības, dzīvesveida dažādos aspektus un veicinātu domapmaiņu.
Aicinām arī Tevi atbalstīt fondu, kas ir medija Tuvumā.lv uzturētājs! 

Rekvizīti:
Nodibinājums “Kristīga dzīvesveida izpētes fonds”
Reģ. Nr. 40008238865
Banka: Swedbank
Konta numurs: LV50HABA0551040282926