Andris Zvans – veiksmīgs uzņēmējs, aktīvs kristietis (+ VIDEO)


933
Sēžam Berģos mana klasesbiedra privātmājas stiklotajā verandā un dzeram smūtiju. Andris 12 gadus spēlējis basketbolu leģandārajā VEF profesionāļu komandā un bijis arī galvenais treneris. Šodien viņš vada uzņēmumu ar 30 darbiniekiem. Runājam par to, kā ticība Dievam piešķīrusi mūsu dzīvei jaunu jēgu, īpašu uztveri un dzīves ritmu. Andris ir aktīvs kristietis — aizlūdz par cilvēkiem, kuri nonākuši dažādās grūtībās, bieži liecina par Dievu. Zinu, ka viņš viesojies kristīgo vadītāju brokastīs “Radisson Blu” viesnīcā un bija uzaicināts arī uz manas Āgenskalna baptistu draudzes pasākumu vīriem “Smēde”.

Slavē Dievu pat Sibīrijā

Tev ir politiski represētās personas statuss, jo esi dzimis Sibīrijā, uz kurieni izsūtīja Tavus vecākus un vecvecākus. Tavs vecaistēvs bija saimnieks. Tu tagad esi uzņēmējs. Varētu teikt, ka tā ir tāda paaudžu pēctecība?

Andris Zvans (vidū, otrajā rindā), blakus labajā pusē intervētājs Uldis un starp viņiem Andra mamma (aizmugurējā rindā)

Par savu vecotēvu daudz es nevaru pastāstīt, jo man bija 6 gadi, kad viņš aizgāja mūžībā. Zinu, ka viņš bija bagāts uzņēmējs. Mans tēvs un vecaistēvs tika izsūtīti 1949. gadā sakarā ar to, ka viņiem Tārgales pagastā bija īpašumā 50 ha zemes, liela saimniecība, daudz vērtīgu ēku. Padomju laikā daudzus gadus mūsu vectēva mājā strādāja vietējā kolhoza vadība…

Mana mamma tika izsūtīta divreiz. Pirmo reizi jau pirms kara, 1940. gadā, kad Latvijā ienāca padomju karaspēks. Pēc kara viņa atgriezās Latvijā. 1949.gadā viņa tika izsūtīta vēlreiz. Es piedzimu Sibīrijā 1956. gadā. Pēc Staļina nāves, 1959.gadā, mēs atgriezāmies Latvijā, kad mammai bija 36 gadi, kopumā Sibīrijā viņa bija pavadījusi 16 gadus.

Gan Sibīrijā, gan Latvijā uzaugu trūcīgos apstākļos, nekad nebija pārpilnība, bet varbūt tieši tas ir devis stimulu un izpratni, ka nevarēšu dzīvē atslābt un ka man ir jānostājas uz savām kājām. Vienmēr esmu apzinājies, ka arī man savi bērni jāaudzina patstāvīgi, lai var pilnīgi par sevi parūpēties.

Kāds ir Tavs ceļš pie Dieva?

Mana mamma visu dzīvi bijusi ticīga, bet viņa tik ļoti baidījās no padomju režīma represijām, ko pati bija izcietusi, būdama Sibīrijā, ka mums, bērniem, nestāstīja par Dievu un kristiešiem. Tikai tad, kad Latvija 1991.gadā ieguva neatkarību, mamma sāka nopietni kalpot Ventspils luterāņu draudzē. Tad arī mēs tā īsti sapratām, ka viņa ir ticējusi visu savu mūžu.

Andris Zvans (priekšplānā)

Mamma ir atstājusi atmiņu burtnīcu, kur viņa apraksta traģisko laiku Sibīrijā, kad daudzas jaunas latviešu sievietes nevarēja pabarot savus mazos bērnus, un tie nomira badā.

Sevišķi pirmajā izsūtījumā mana mamma nevarēja pabarot vecāko brāli. Viņa apraksta, kā slavēja Dievu, kad varēja uzcept graudus uz plīts un varēja paēst.

Tagad, ja dzīvē esam ar kaut ko neapmierināti, atceros mammas rakstīto: viņa ēda graudus un izjuta milzīgu prieku un pateicību Dievam.

 

Kādiem vēl cilvēkiem bijusi nozīmīga loma Tavā ticības dzīvē?

1993.gadā mūsu klasesbiedrs Artis Paegle mani uzaicināja uz Torņkalna luterāņu baznīcu, ko apmeklēju 17 gadus, bet no augšienes piedzimu tikai 2010.gada februārī draudzē “Jaunā paaudze”. Mājas grupā saņēmu Svētā Gara kristību un drīzumā arī ūdens kristību.

Divus gadus esmu bijis Evas Āleres kalpošanas “Atver acis” komandas dalībnieks. Šie divi gadi bija patiess izrāviens manā garīgajā izaugsmē, tie man deva iespēju arī liecināt, aizlūgt par cilvēkiem. Pēc vairākiem kristieša pieredzes gadiem pievienojos draudzei “Dieva mājas”, kurā joprojām jūtos kā patiešām garīgās mājās.

Mājas dievkalpojumā Somijā

Esmu Dievam ļoti pateicīgs, ka sastapu Teovilu Stengreviču, uzņēmēju no Saldus. Pateicoties viņam un viņa vecākiem, es sāku aizdomāties, ko nozīmē dzīvot garā, saņemt no Tā Kunga, būt Dieva atdusā un ko nozīmē Dieva žēlastība. Viss, ko Teovils bija pravietojis manā dzīvē, ir jau piepildījies… Viņš pazīst smalko Svētā Gara balsi, kuru es vēl tikai mācos atpazīt.

Esmu kopā ar Teovilu komandā, kas organizē slavas un pielūgsmes dievkalpojumus reizi mēnesī Jelgavā.


Andis Zvans sludina Slavas un pateicības vakarā 20.09.2019.


Komandas darbs

12 gadus esi bijis profesionāls basketbolists leģendārajā VEF meistarkomandā, no 1988. līdz 1989. gadam šajā komandā biji arī galvenais treneris, esi pabeidzis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu un bijis treneris arī Somijā. Vai viegli būt kristietim profesionālajā sportā, kur tiek prasīti panākumi un uzvaras?

Kad biju profesionālajā sportā, Dievu nepazinu. Es sāku nodarboties ar basketbolu jau no 7 gadu vecuma, un tas bija visu laiku ceļš augšup — 13 gados iekļuvu Latvijas izlasē un 18 gados VEF meistarkomandā. Tas bija arī nepārtraukts pilnveidošanās process, kas mani ļoti aizrāva visā sportiskās dzīves garumā.

Esmu 16 gadus bijis aktīvs golfa spēlētājs. Zinu, ka daudzi golferi ir kristieši. Ja tevī ir Dieva miers, tad uzvara pati atnāk, jo tad mēs esam spējīgi izdarīt maksimāli to, uz ko esam gatavi un bieži ar to jau pietiek, līdzīgi kā dzīvē. Atceros divas pirmās vietas, kuras izcīnīju sacensībās.

Sacensību dienās rīta lūgšanā un slavēšanā sajutu tik milzīgu Dieva tuvumu, ka man pat asaras bira. Un tajās dienās Dievs vadīja manu spēli, un rezultāts bija labāks par to, ko es pat cerēt neiedrošinājos! Bet citās reizēs tā nenotika, lai lepnība neiezogas, jo lepniem Dievs pretojas.

Lasot Bībeli, mēs saprotam, ka lepnība nav laba īpašība.

Ja būtu tāda iespēja, vai Tu atkal vēlētos startēt profesionālajā sportā?

Protams, ja man būtu iespēja vēlreiz kļūt bērnam, es vēlētos atkal spēlēt, jo es mīlu basketbolu! Atceros, ka tas bija ļoti brīnišķīgs un skaists laiks — nepārtraukta izaugsme it visā: gan disciplīnā, gan treniņos, gan metienu slīpēšanā, gan komandas darbā un taktikā. Es domāju, sports — tā ir iespēja — cilvēks iemācās ļoti daudz pozitīva, kas pēc tam noder turpmākajā dzīvē. Pirmkārt, tā ir disciplīna, ka tev ir no rīta jāceļas, jāiet uz treniņiem un ka tev ir mērķis visu laiku būt labākam nekā tu šobrīd esi. Tu visu laiku ej šo ceļu un pilnveidojies, un tā ir ļoti laba īpašība. Tā agri vai vēlu noder katram cilvēkam, kad viņš ir darba vietā, jo darba devējs vienmēr gaida no saviem padotajiem, lai viņi progresētu un kļūtu labāki. Sportā šīs īpašības brīnišķīgi noslīpē.

Basketbols arī vienmēr ir komandas darbs, nekad nevari panākumus gūt viens. Kopīgi ir jāsaprot, kādā veidā no tā spēlētāju potenciāla, kas ir komandā, sasniegt vislabāko rezultātu, jo ne visi māk labi mest, ne visi māk labi lekt, ne visi ir tik ātri, bet, saliekot kopā, teiksim, šos spēlētājus, katra labākās īpašības, mums izdodas uzvarēt un gūt lielus sasniegumus. Domāju, ka tieši tā ir arī darba vietās.

Ja no katra cilvēka mēs spējam paņemt to, kur viņš tiešām ir stiprs, tad darba vietā izveidojas spēcīgs kolektīvs, kas spēj sasniegt augstus rezultātus jebkurā jomā.

Kā kristietim un sportistam ne vien sasniegt, bet arī paturēt nepieciešamās īpašības, lai ir miers, nav lepnības– tomēr ir gribasspēks, darbaspars, mērķtiecība un laba vīzija par sasniedzamo rezultātu?

Cilvēks ir tā radīts, ka Dievs mūsos ir ielicis dažādus talantus, un vēlme sevi pilnveidot ir dievišķa īpašība. Sacensībās uzvar vienu reizi viens, citu otrs, bet kā kristieši mēs nedrīkstam pieļaut, ka mums ir nosodījums vai naids pret pretinieku. Sacensībās vajag saglabāt normālu attieksmi arī tad, ja mums kaut kas neizdodas. Staigāšana kopā ar To Kungu – tas ir tas īstais NBA. Tajā nav robežu un varam nepārtraukti progresēt un pilnveidoties. Arī ticības dzīvē der īpašības, kas bērnībā ir noslīpētas sportā. Lai mēs varētu pieaugt Dievā, mums jābūt disciplinētiem: regulāri jālasa Bībele, jābūt klusajam laikam ar Dievu utt. To varētu salīdzināt ar individuālo darbu, kas ir sportā, kad sevi pilnveidojam. Tāpat mēs pilnveidojam sevi arī attiecībās ar Dievu — ne tikai reizi nedēļā, svētdienās dievkalpojumā, bet regulāri.

Mani draugi, bijušie sportisti, ir ļoti tālu tikuši arī, iepazīstot Dievu, un svarīga bijusi disciplinētība.

Dievs ir mīlestība. Dievs ir devis žēlastību, kas stāv pāri visiem, un, kad mēs izprotam dievišķās vērtības un spējam tās transformēt arī sportā, tad un tikai tad ir pareizs rezultāts. Sports palīdz noslīpēt rakstura īpašības, bet bez Dieva Vārda un bez izpratnes, ko Dievs domā par cilvēkiem, ir ļoti grūti tās izkopt un saglabāt. Ja kādas sliktas īpašības, kas radušās sportā, gūst virsroku, tas nav pareizi. Es to esmu sapratis daudz vēlāk, nekā man beidzās sporta karjera, bet zinu, ka daudzas lietas, ko esmu sportā ieguvis, ir palīdzējušas dzīves laikā.

Kā cīnīties ar slinkumu, kas ir drauds kā bērnu, tā pieaugušo dzīvē? Kā sevi disciplinēt?

Es saviem bērniem mācu, ka mūsu dzīve ir kā lego klucīši. Ja tu gribi uzbūvēt lielu māju, tad katru dienu ir kāds klucītis jāieliek. Ja tu ilgi neliksi, mēnešiem un gadiem, tad māju neuzbūvēsim. Un mēs nevaram uzreiz vienā gabalā uzlikt veselu sienu! Katru dienu mums kaut kas ir jāizdara un progresam ir jābūt — vienalga, vai tas ir sportā vai tas ir staigāšanā ar Dievu. Ja mēs ieliekam šo klucīti, pieņemsim, mēs katru dienu lasām Dieva Vārdu un mums ir laiks ar Dievu lūgšanās, tad nemanot pēc pusgada vai pēc gada Dievs sāk ar mums runāt, mēs sākam izprast, kādi ir dziļie noslēpumi Dieva valstībai — Dievs mūs sāk mainīt. Tas vairs nav no mums, mēs pat nesaprotam, kāpēc lietas un apstākļi sāk mainīties! Dievs ļauj mums sastapt īstos cilvēkus, brāļus un māsas, kas ir Jēzū Kristū. Mūsu lūgšanas tiek atbildētas. Staigājot kopā ar To Kungu, gan ticības, gan materiālā puse mūsu dzīvē pieaug. Domāju, ka visam mūsu dzīvē ir jābūt ļoti sabalansētam. Ja mēs esam darbā, tad mēs savu darbu darām kā Tam Kungam, ja mēs sportojam, mēs arī mēģinām sasniegt maksimāli labāko rezultātu, un, saprotams, arī ticības lietās.

Ticība ir tas, ka ne tikai Dievs mūs piepilda, dod mums savu svaidījumu un tuvumu, bet ticībā varam kalpot!

 

 

Tu jau no 1. klases esi bijis izcils mācībās, sportā. Pabeidzi arī Rīgas Politehnisko institūtu un no 1993.gada ikdienā vadi savu celtniecības uzņēmumu “Vikomakss”, tev ir pasūtījumi Latvijā un ārvalstīs. Ko nozīmē būt vadītājam un īpašniekam biznesā?

“Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps.” Mateja evaņģēlijs 25:25-26.pants

Kāds cilvēks, kura dēļ es pazaudēju darbu kā profesionāls sportists un treneris, faktiski kļuva man par svētību, jo es izveidoju 1993.gadā savu uzņēmumu, kurš joprojām darbojas. Katram cilvēkam Dievs ir devis kādu talantu, un mūsu pienākums ir to lietot, uzdrīkstoties arī riskēt. Kā Mateja evaņģēlija piemērā: ieguvēji ir tie kalpi, kas savus talentus laiž apgrozībā, nevis aprok zemē.

Kāds mācītājs teica, ka kristīgs vadītājs ir priesteris savā uzņēmumā. Ne visi darbinieki ir kristieši, bet kristīgs vadītājs var parādīt uzņēmumā tās vērtības, par kurām ir rakstīts Dieva Vārdā: katrs strādnieks ir savas algas cienīgs; dari visu tā, lai pēc tevis nepaliktu sāpe; visu dari kā Tam Kungam; klausi Svēto Garu, Viņš tev pateiks, kur ziedot, kuru svētīt, jo mums ir jābūt par svētību svētajiem.

Vai ir bijuši gadījumi, kad Tu, atklājot, ka esi kristietis, esi zaudējis kādus biznesa piedāvājumus? Kā vispār slēdz līgumus ar klientiem?

Jā, tā ir bijis, ka negrib slēgt līgumu, uzzinot, ka esmu kristietis. Īstenībā uzņēmumam īpašnieks neesmu es — Jēzus Kristus ir īpašnieks, un es esmu tikai pārvaldnieks. Man jābūt labam Dieva uzņēmuma pārvaldniekam..

Mēs bieži domājam, ka palīdzība nāk no cilvēkiem, ka ir kādi sakari, paziņas un tādā veidā viss “rullē”, bet es vismaz pēdējos desmit gados paļaujos uz To Kungu.

Brīnumainā kārtā dažkārt tos darījumus, ko gribam, nevaram dabūt. Mēs vēlamies, bet… varbūt ir kādas netīras lietas, kādi apstākļi, kāpēc citi dabū, bet mēs nedabūjam, toties Dievs atver atkal citas durvis…

Mums tagad ir ļoti daudz jau esošu objektu, arī Zviedrijā, Stokholmā. Latvijā būvniecības tirgus nav tīrs un caurspīdīgs. Zviedrijā visas lietas ir ļoti vienkāršas, tev jābūt ļoti labam profesionālim un ar to pilnīgi pietiek, lai darījumus dabūtu. Latvijā, strādājot 26 gadus, praktiski gandrīz nekad neesmu dzirdējis, ka paslavē tavu uzņēmumu vai tavus darbiniekus. Zviedrijā tā ir norma. Tas dod vēlēšanos strādāt, jo strādnieks ir savas algas cienīgs un arī uzslava citreiz ir ļoti, ļoti liela alga. Protams, es esmu lūgšanās un kādreiz ir tā — kāds bizness, kādas nodaļas vienkārši jāver ciet. Es ticu, ka Dievs vada — kaut ko atver, kaut ko arī aizver ciet. Viņš zina, kas mums ir pats labākais. Es paļaujos uz To Kungu.

Kas, Tavuprāt, ir svarīgākais, strādājot biznesa vidē?

“Latvijas Kristīgajā radio” bieži esmu dzirdējis viedokli, ka tad, kad cilvēks pieņem Jēzu un sāk staigāt ar Dievu, viss dzīvē uzlabojas, darījumi un apgrozījums palielinās, tomēr ar tiem uzņēmējiem, ar kuriem man ir kontakts, nemaz nav tā, ka, tiklīdz esam ar Dievu, viss nu sāk “rullēt”. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no valsts un ekonomiskā stāvokļa u.t.t. Citreiz ir tā, ka ir mēneša beigas, jāapmaksā rēķini un jāizmaksā algas, bet nesaproti, kā to izdarīt. Bet pēkšņi kāds piezvana, piedāvā kādu jaunu darījumu un Dieva roka parūpējas par tevi tādā veidā, kā tu pat negaidīji. Ja kādā darbības sfērā ieplānotais nenotiek, apzinos, ka Dievs varbūt grib to aizvērt…

Dievs negrib, lai mēs laužamies tur, kur, iespējams, nākotnē var būt milzīgas problēmas, piemēram, noslēdzot darījumu, kas var netikt apmaksāts. Viņš zina gan sākumu, gan beigas! Dieva Vārds skaidri saka: esiet pateicīgi par visu, par labiem un sliktiem laikiem. Es vienkārši zinu: tas, kas nāk no Tā Kunga, mums ir pats labākais. Tas, manuprāt, arī biznesā ir pats, pats svarīgākais.

Būt Dieva tuvumā — atdusā

Bieži vien cilvēki gremdējas atmiņās, sev nespēj piedot vai kādam citam, vai pat Dievam. Kā Tev izdodas nolikt malā pagātni un piedot?

“Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.” Jāņa evaņģēlijs 15:7

Mēs zinām tik maz no Tā Kunga, no Viņa žēlastības, kāds Viņš ir pār visiem cilvēkiem, kā Viņa roka ir izpletusies pār visiem cilvēkiem un cik Viņš ir žēlīgs pret tiem, kas nav atgriezušies! Lai Dievs dod, ka mēs nekad neejam pret miesu un asinīm, bet pret ļaunajiem gariem. Kad sākam saprast šo lielo noslēpumu, ka Jēzus ir manī, es Viņā, tas izmaina visu!

Tagad, kad es esmu individuālā lūgšanā, es diezgan ātri varu ierāpties Tētim klēpī, sēdēt pie Viņa sirds un sajust Viņa sirdspukstus. To nemaz nav tik viegli izdarīt! Pirmajos gados, esot kristietim, tik liels emocionāls pārdzīvojums lūgšanu laikā man nebija.

Ja ir kāda nepiedošana, tā ir kā siena: tu lauzies, lauzies un nevari Dieva tuvumu patiesi izjust. Tad atliek lūgt piedošanu tiem cilvēkiem, kam mēs esam pāri nodarījuši, vai arī piedot tiem, kas mums ir pāri nodarījuši. Tikai tad atkal aizkars atveras un mēs tiekam Dieva tuvumā.

Dieva Vārdā teikts: nedomājiet par to, kas ir aiz muguras, bet skatieties uz to, kas ir priekšā, jo Dievs mūs ir atpestījis! Viss vecais ir miris un tapis jauns. Dieva žēlastība un godība nolaižas pār visu, arī pār tiem cilvēkiem, kas mūs apsūdz vai mums dara pāri. Dievs zina, cik mums matu ir uz galvas, Viņš vada mūs visai dzīvei cauri, arī dažādām grūtībām, problēmām, bēdīgiem brīžiem, kas slīpē mūsu raksturu un dvēseli. Viņš mūs veido par goda trauku, jo Dieva valstībā nekas nesvēts neieies. Dievs liek mūs ugunī un maina — tikai tā mēs kļūstam aizvien līdzīgāki Jēzum Kristum.

Kā gūsti spēku aizlūgt un stiprināt garā tos, kam ir smagas saslimšanas un kas neredz izeju no grūtām dzīves situācijām?

Kad aizdomājos par mūžības vērtību, tas dod spēku, jo Dievs vienmēr dod cerību. Kāds mācītājs deva savu “krusta” skaidrojumu. Vertikāle ir mūsu personīgās attiecības ar Dievu Tēvu, Dieva dēlu Jēzu Kristu un Svēto Garu. Mācos staigāt ar Kungu pastāvīgi, runāt ar Viņu, jautāt Viņam: “Bet ko Tu, Kungs, saki šajā lietā?” Horizontāles vienā pusē atrodamies mēs — ticīgie draudzē, ticīgie brāļi un māsas arī ārpus draudzes — tie, kas ir kristīgā sadraudzībā. Mūsu galvenais uzdevums ir, kopīgi iedrošinot un mācot, palīdzēt tiem, kas ir Debess valstības ārpusē, krusta otrajā horizontāles pusē. Mūsu uzdevums ir pastāstīt, ka vienīgā un pareizā atbilde mūsu pestīšanai un mūžībai ir Jēzus Kristus.

Kā Dieva tuvums izpaužas cilvēku dzīvēs?

Mūsu darbi un izturēšanās pret citiem rāda, vai mēs esam kristieši vai neesam. Kā pasaule mūs pazīs? Pēc mīlestības mūsu starpā! Vai esam laipni un citus nepazemojam? Man tuvs ticības brālis, arī uzņēmējs, piedalās biznesa sarunās ar pasūtītāju un sākas nepatīkami pārmetumi. Viņš saka: atvainojiet, iziešu ārā! Tualetē viņš lūdz Dievu, lai iesaistās šajā situācijā un, atnākot atpakaļ, viss ir pilnīgi mainījies. Cits gadījums. Tiesas process, kurā paziņam bija nepamatoti pārmetumi, bet viņš bija lūdzis Dievu ietekmēt situāciju un tad, kad tiesa sākās, apsūdzētājs pilnīgi mainīja savas domas un sacīja, ka viss ir brīnišķīgi un skaisti… Tiesnesis vairs nesaprot, kāpēc viņš ir tiesā!

Sajust Dieva tuvumu — tas ir visdārgākais, kas mums šajā dzīvē var būt. Dieva tuvums dod dzīves jēgu un izpratni par to, kā Dievs šo pasauli ir radījis un kādi ir Viņa principi. Dieva žēlastība ir ieausta katra cilvēka dzīvē, bet ne visi cilvēki māk to atvērt un Dieva tuvumā ieiet. Dieva Vārds saka, ka mēs pazīsim viens otru nevis pēc miesas, bet pēc gara.

Kā Tu savā dzīvē jūti Dieva tuvumu?

Piemēram, sportā ir daudz ļoti talantīgu cilvēku, bet viņi nevar sasniegt savus maksimālos rezultātus, jo tad, kad ir stresa situācijas, viņi sāk nervozēt, pārņem uztraukums, bailes un viņi nevar realizēt savu potenciālu. Man arī ir bijušas sportā situācijas, kad bailes un nedrošība neļāva sasniegt labus rezultātus, bet tad, kad esi ar Dievu un esi lūgšanās, ir daudz lielākas iespējas tikt līdz maksimālajam rezultātam.

Mana sieva Marita ir piedzimusi no augšienes, no visas sirds mīl Dievu un tas mūs tik ļoti satuvina. Vīra un sievas kopējām lūgšanām ir milzīgs spēks. Mūsu pamata lūgšana ir “ Bet es un mans nams – mēs kalposim Tam Kungam”( Jozuas grāmata 24:15). Mūsu ģimenē visi nav atgriezušies un piedzimuši no augšienes, bet mēs ticībā stāvam uz šo apsolījumu. Man bija redzējums, ka visa mūsu ģimene pielūdz uz ceļiem Jēzu pie Viņa troņa. Dievs grib, lai mēs pagriežamies pret Viņu, sākam tuvoties mīļotajam Tēvam, runājam ar Viņu, un tad Dievs maina mūsu dzīves un mūsu attiecības.

 

Kā gūt mieru sirdī?

Tad, kad patiesi sākam saprast caur Jēzu Kristu doto žēlastību, tad mūsu lūgšanas par savu ģimeni, draudzi, pilsētu, valsti arvien vairāk tiek atbildētas. Pāvils vēstulē filipiešiem (4.nodaļā 6.-7.pantā) iedod atslēgu, kā saņemt Dieva mieru:: „Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” Savukārt vēstulē ebrejiem 4.nodaļā ir rakstīts, ka mūsu galvenais uzdevums ir “ieiet Dieva atdusā”. Kad ir kādi pārdzīvojumi, bēdas, ieejot Dieva atdusā, Dievs dziedinās rētas, dos dievišķu gudrību — kā runāt, kā dzīvot, un es to mācos. Dievs ir it visur mūsu dzīvēs: katrā elpas vilcienā, katrā domā, darbā, attiecībās, pilnīgi visur. Es vēlos — līdzīgi māceklim Jānim — būt pastāvīgi pie Jēzus sirds.

***

Smūtijs izdzerts. Pie mums stiklotajā verandā sarunā iesaistās Andra sieva Marita. Uzzinājuši, ka no 2013.gada esmu Onkoloğijas centra pacients, Andris aicina rīkoties. Marita, Andris un es, sadevušies rokās, izveidojam tādu kā glābšanas riņķi. Un lūdzam Dievu: “Esi Kungs, Jēzu, Glābējs!” Spēcīgi… Andris ir sirsnīgs, no viņa staro miers, prieks un viņš ir rīcības cilvēks.