Laikam pa pēdām jeb Eirovīzija 2024. Kriša Pozemkovska komentārs

Neesmu 100% drošs, kā šī interese aizķērās, bet visticamāk iesākums bija ar 2002. gadu, kad “Eirovīzijā” piedalījās M. Naumova, jo atminos, kā man tuvi pieaugušie (es biju 10 gadus vecs) to izcēla gan kā kaut ko ļoti īpašu (Latvija taču uzvarēja), gan reizē ļoti šokējošu un pat nosodāmu (jo viņa taču “izģērbās” uz skatuves). Manā uztverē tas izveidojās kā kaut kas leģendas apvīts, pat sava veida tabu manam vecumam.

Pats šo priekšnesumu noskatījos tikai pāris gadus atpakaļ. Lūkojoties šodienas acīm  tas bija šovs un āķis savam laikam, jau spēlējot uz robežas. Dziesma – piedziedājums lipīgs, pants aizmirstams. Jāatceras, ka tajā laikā nebija YouTube, kurā visu varētu n-tās reizes klausīties, vien dažas reizes TV ekrānos. Tagad domājot atceros, ka pēc tam piedziedājumu uzķēru skanam kaut kur arī apkārt, tātad, dziesma radio tika translēta.

Sākotnēji gribēju rakstīt, ka šodien šis priekšnesums pazustu pūlī, bet, to atkārtoti noskatoties, jāatzīst, ka viss notiekošais uz skatuves ir diezgan tuvu tam, kā varētu būt šodien – dejotāji, kameru aktivitāte, horeogrāfija un, protams, soliste ar uzķerošo elementu.

Lai arī neviens nenoliegs, ka šodien notiekošais ir “cita opera”, tomēr skatuviskais seksapīls ir redzams jau tur, lai arī vēl kaut kāda “klase” ir noturēta.

To, ka šis konkurss jau kādu laiku staigā ļoti slidenu un varētu pat teikt šķību, greizu ceļu, uzsverot, ka galvenais vēstījums ir kopība caur mūziku un dziesmu, ikvienam, kurš nav gaismu apžilbināts, ir skaidri redzams. Pietiek tikai atcerēties vairākumu “varoņus” cauri pēdējiem gadiem un var skaidri atzīmēt – šovs, šoks un sekss katru gadu no jauna ir augošais un neremdināmais briesmonis, kas noēd ļoti daudz ko citu un ir patiesais, vienojošais elements. Negribas pat dot piemērus no iepriekšējiem gadiem, jo nav ko lieki piesārņot savu un Tavu prātu, jo arī šī gada piemērs ir ļoti, ĻOTI spilgts. Kārtējā reize ar viendzimuma, un ne tikai, “mīlestības” (lasīt – iekāres) apliecinājumiem uz skatuves, seksuāla un perversa rakstura horeogrāfijas un tērpi, atklāti dēmoniska rakstura rituāls ar solistes izsaucienu “dziesmas” beigās vienā no uzstāšanās reizēm (laikam finālā) apmēram tā – love always triumphs hate (mīlestība vienmēr uzvar naidu), kas šķiet…. wow, pēc paša ļaunuma iemiesojuma deklarēšanas uz pasaules skatuves, un, protams, trans vai nebināro pārstāvniecība, kur viens tā spilgtais pārstāvis finālā netika (priekšnesumu neskatījos, bet lasīju rakstu par), kamēr cits uzvarēja (to noklausījos). Kāpēc to visu uzskaitu – jo par to var lasīt daudz “sulīgu” nosodījumu vārdus no daudziem mūsu tautiešiem (kas ir pamatoti, un tomēr…), ar solījumiem vairs neskatīties (interesanti kā ar to būs), aicinājumu to boikotēt un nepiedalīties, deklarējot, ka “Eirovīzija” ir zudusi, utml.. Lai gan pats arī esmu pret to kas “Eirovīzijā” notiek (lai gan ideālists, mūziķis manī cer uz kvalitatīvu dziesmu parādi), un man ir savs pamatojums kādēļ, tomēr man ir cits jautājums – un kā tad ar pagājušo, aizpagājušo gadu, pirms tam un pirms, un pirms?

Pietiek ierakstīt Google dažus atslēgas vārdus un visu informāciju iedos – pirmais atklātais gejs konkursā 1997.gadā, pirmais atklātais trans, kurš pie tam uzvarēja 1998.gadā. Jā, tad tas vēl nebija tik šovinistiski kā tagad, bet ir redzams, kā kopš tā laika pati “Eirovīzija” arvien vairāk ir virzījusies šajā virzienā. Tie nospiedumi smiltīs nav no šī gada, pat ne no tiem dažiem gadiem atpakaļ, kad viens čalis ar bārdu un kleitā no Austrijas uzvarēja, vai cits ar zvaigzni uz galvas aizrāva dejot līdzi visu pasauli. “Eirovīzijā” tie ir jau gandrīz 30 gadi. Šogad notiekošais ir sekas kaut kam tādam, kas notiek mūsu kopējā kultūrā arvien vairāk un vairāk daudz gadu garumā – tradicionālu vērtību degradācija un individuālās seksualitātes pozicionēšana kā augstākā vērtība (lasīt – brīvība). “Eirovīzija” pat nav šīs idejas “māte”, bet gan produkts pagājušā gadsimta zinātniekiem (zināmākie vārdi A. Kinsey un J. Money), kuri paši bija kulminācija visām trans, seksa, utml. tēmām, kas jau virmoja gaisā, palīdzot tam uzplaukt līdz šodienai. Tātad, ja ir vēlme norādīt, ka kaut kas ir galīgi garām ar balsotājiem vai žūriju, vai pašu “Eirovīziju”, vai uzvarētāju, vīrieti kleitiņā – lūdzu, ir materiāls ko pētīt, ko censties izprast un izdarīt savu secinājumus par to, kur šodien esam un kāpēc. Bet neveidosim naratīvu – šogad nu ir pāri strīpai. Strīpa jau sen nav redzama. 20. gadsimta beigās tā jau bija pārkāpta, un 21. gadsimta sākumā tā jau ir tālu aiz muguras un šodien viss tikai loģiski turpinās. Kā gadā ar “Citi Zēni” dzirdēju kādā ārzemju sižetā par “Eirovīziju” – viņi dzied par “pussy“, bet atbraukuši uz visgejiskāko konkursu pasaulē. Atvainojos par tiešo valodu, bet hei, tāda ir pašu pieļautā realitāte. Un “Eirovīzija” par to nekaunas, tieši pretēji – svin un izceļ pēc saviem standartiem.

Runājot par dziesmām, nevarētu teikt, ka visai “Eirovīzijai” pa vidu nav arī kādas pērles – katru gadu attopos, ka tomēr atrodas atkārtoti klausāmas dziesmas, jo ir gan muzikālais, gan saturiskais dziļums, ko novērtēt. Dažas pat ir ļoti mīļas. Mana sieva var apliecināt, ka kādu laiku pēc “Eirovīzijas” un šad tad, kad sagribas, automašīnā uzlieku kādu dziesmu no iepriekšējiem gadiem. Protams, gaume ir dažāda, un ja kādam tiešām ir interese par to, kas ir “pielipis” man, varat arī uzjautāt. Diemžēl šogad man tādu dziesmu ir ļoti maz. Uzsveru – man. Saprotot, ka dzīve uz šīs zemes nav bezgalīga, arvien vairāk mācos izvērtēt to, ar ko to aizpildīt, un pat ja varu novērtēt dziesmas muzikālo veidojumu, kas ātri aizķeras (kā piemēram tam pašam Šveices uzvarētajam – nezinu, cik daudzi novērtēja žanrisko krāsainību ar popu, operu, repu, vien šokējoties par viņa apģērbu), tās dziļākais saturs neļauj man ar brīvu sirdi to dungot līdzi, jo skaidri iet pret manām vērtībām. Mazliet arī izbrīna, cik kaislīgi var apgalvot, ka uzvara viņam bija tikai dēļ savas orientācijas. Protams, savējie viņu noteikti atbalstīja un sistēma bija par to, bet arī dziesma (muzikāli) bija interesanta, lipīga, kvalitatīva. Tas, kas tur ir apakšā, ir kas cits. Un šeit, manuprāt, ir viena no galvenajām problēmām –
kā trauks spīd no ārpuses un no kā tas veidots iekšēji. Arī Īru dāma dēmona ragos un viņas atbalstošie cilvēki kaut kur guva pārliecību, ka tas, ko viņa dara ir labi un derīgi, tajā pašā laikā esot akla pret tās iekšējo pasaules realitāti –
kamēr runā (dzied ?) par sapratni un mīlestību, izceļ nemiera, naida, skaudības, lepnības, utt., tēvu. Tāpat arī ar spēli bez biksēm Somijai, vai iznesot guļamistabas iekāres uz skatuves Spānijai. Un tādi piemēri bija vairāki.

Diemžēl Latvija dažkārt pati ar šo ir spēlējusies, ja paskatās kas ir ticis atlasīts “Supernovai”, neesam nemaz tik nevainīgi. Prieks, ka vismaz tas nav pilnībā pārņēmis mūsu mazo nāciju. Jā, piekrītu [NRA.lv] raksta autoram [Sandrim Vanzovičam], ka Dons šogad “izglāba” “Supernovu” Latvijai, jo mūsu kultūrai tuvie un vienkāršie puiši visticamāk pazustu pūlī, un līdzīgi kā pagājušā gada “Sudden Lights”, nekur netiktu, lai arī dziesma bija gan muzikāli, gan saturiski vērtīga. Kad pirms diviem gadiem redzēju “Mēs jūs mīlam” piedalīšanos “Supernovā”, nodomāju – iekšējais saturs, personīgi, ir galīgi pret manis pieņemamo, bet no ārpuses šis “Eirovīzijas” publikai noteikti patiktu (vārdi atkārtojas, viegli uztverama, lipīga, ir teātris uz skatuves – kā masām veidots). Šķita, ka, ja gribas tuvoties pjedestāliem par katru cenu, šis ir ceļš ko iet. Dons šogad bija kaut kas gluži pretējs, par ko personīgi esmu ļoti iepriecināts. Man (un kā varēja redzēt, arī vēl kādiem) šķita novērtējams sniegums, ar iekšējo dziļumu – tiešām DZIESMA, ko klausīties, kuru pārdomāt, kurai ļaut atrast vietu sirdī. Protams, emocijas dod savu, un patiesais Cilvēks, kurš stāvēja uztraucies pirms uzkāpšanas uz savas lielākas skatuves, runājot ar Latviju, atceroties ceļu līdz šejienei, aizķēra arī mani. Un arī es personīgi zinu to sajūtu, kad pēdējās skaņas, pēdējie vārdi sakāpj kā kamols, jo Tu apzinies, kas notiek. Ļoti cilvēcīgs brīdis, pēc patiesi vērtīgas dziesmas dziesmu konkursā (kuriem vēl tas tāds ir). Ārējais šovs priekš “Eirovīzijas” – nekas īpašs un sagaidāmi, ka paliks ārpus topa, lai arī ar skaistiem elementiem (gaismas parādīšanās, koka uzplaukšana). Un lai arī sākumā domāju, ka, pat saglabājot visu esošo konceptu, ko Dons līdzdalīja “Aculieciniekā”, varēja kaut ko ar tām kamerām vairāk padarīt, kā piemēram Francijas pārstāvim, ar laiku pieņēmu, ka ir kā ir un tas ļāva novērtēt vēl vairāk to, ko Dons pats dara.

Neesmu “aklais patriots”, kurš vienkārši fanos par Latviju, tādēļ ka Latvija. Jā, savējos atbalstīt cenšos, bet godīgi arī izvērtēju – vai saturs un iekšējais vēstījums iet kopā ar to, kas man ir svarīgs, un par ko pastāvu. Un Dona dziesma ir viena no tām, kuru varu pievienot savai listei pie klausāmajām un lietojamām laiku pa laikam.

Vai ar Eirovīziju nākotnē būs vēl trakāk? Bez šaubām. Tāpat kā ar visu citu, kas notiek pasaulē. Skat, mums pašiem jau ir savs Kvīru koris Latvijā, jo seksualitāte kļūst kā vienojošais elements kādēļ nākt kopā, nevis vēlme un spēja dziedāt kolektīvā. Bet tādas lietas izceļ mani un katru no mums izvēles priekšā – kuras ir vērtības uz kurām pastāvu, un kā tās izpaužu manā dzīvē praktiski? Nosodīt otru “Facebook” vai citur ir vieglākais ceļš. Un visaklākais. Ne jau tā notiek vai notiks kādas izmaiņas. Kurš no mums, saņemot nosodījumu, domā – cik laba motivācija man kaut ko mainīt savā dzīvē, pārdomāt savas izvēles. Tieši pretēji. Mēs laizām brūces, mēs meklējam mierinājumu, atbalstu. Mums vajag attiecības. Un pēc nosodījumiem mēs attālināmies no tā, kurš mūs ir norājis. Es arī nesaku, ka mums jākāpj otrā grāvī, kur izlaidība, seksualitātes kronēšana kā augstākā piederība utml. jāpieņem un jāmīļo, jo tad mēs arvien straujāk ejam vēl tālāk virzienā, kas redzams arī šajā “Eirovīzijā”. Bet mēs nevaram arī aizgriezt prom savu vaigu no tiem, kuri mums nepatīk, tikai tādēļ ka viņi tādi ir. Kurš tad paliks blakus, lai vestu atpakaļ uz gaismu? Varu teikt, ka

mums var palīdzēt tikai viena autoritāte, kura, ja esam gatavi ieraudzīt, skaidri parāda, ka primāri tā ir mana atbildība rādīt piemēru tam, kā savas kārības un tieksmes savaldīt,

kā parādīt mīlestību tiem, kuri man liekas nepieņemami, un būt gatavam likt augstāk par sevi kādu svētāku.

Kad Dons sniedza interviju ar visiem jau mīļo salīdzinājumu par Latviju kā taureni, viņam atkārtoti jautāja par dziesmas vēstījumu. Un, lai arī Dieva vārds neizskanēja, tomēr netieša norāde uz Viņu tika dota.

Par cerību, par gaismu, kas izvelk. Bet tā cerība ne tikai izvelk, tā arī aicina atzīties, aicina atdot sevi, lai es varētu tikt pārveidots un spētu stāvēt lauvu bedrē, nebaidoties par aprīšanu, tiekot vests uz cepli neatmest to patiesību, kuru Dievs ir atklājis, zinot, ka mana dzīvība ir Viņa rokās. Mēs nevaram izmainīt pasauli – mūsu izvēle ir vai nu tai pavilkties līdzi, vai palikt uzticīgiem tajā, ko Dievs mūsos jau ir ielicis un ļauties tikt pārveidotiem vairāk Viņa līdzībā.

Amerikāņu mācītājs un teologs [Timotijs Kellers] Timothy Keller reiz gudri teica: “Nevis tas, ka Tu esi gejs Tevi aizvedīs ellē. Bībele daudz vairāk runā par mantas kārību, par lepnību kā grēku – un to mēs piekopjam daudz vairāk, pat neapzinoties. Tas, kas mūs ved ellē jau šeit uz zemes un arī pēc nāves, ir tas, ka esam novērsušies no vienas patiesības, viena ceļa, un vienas dzīvības. Sevis uzcelšana Kristus vietā ir īstais iemesls mūsu krišanai.”  “Eirovīzija” ir tikai viena no ceļa rādītājām uz cenšanos sevi celt šādā augstumā (arī viena no dziesmām šogad bija par to, neatceros kura). Mēs gan kā sabiedrība, gan kā indivīdi, esam tie, kuri paši atbildam par savām rīcības sekām, par savas iekāres slavināšanu un svinēšanu. Tad, ja pa vidu ir kādi, kuri šajā trakumā tomēr nemainās un nepavelkas uz visu, kas arī ir viena no Dona dziesmas rindiņām, ja atzīstamies savos grēkos un lūdzam spēku un skaidrību Dievam, kā dzīvot uz šķīsta ceļa par spīti visiem nicinātājiem, tad tas ir uzteicams un atbalstāms darbs un mēs varam saņemt visu vajadzīgo tā turpināšanā. Personīgi uzskatu, ka mūsu atturēšanās no šī konkursa neko nemainītu, jo pasaule ies savu ceļu un neapstāsies dažu boikotētāju dēļ. Tādēļ ļoti ceru, ka nākotnes “Supernovās” arvien vairāk varēs redzēt patieso vērtību meklējošus un pārliecinātus mūziķus, kuri centīsies saglabāt savas mazās tēvu sētas sirdi, ticību un cerību, kā arī patiesu, šķīstu mīlestību, nevis notušētu iekāri, seksualitāti un citas 21. gadsimta “vērtības”. Ar to mēs varēsim būt

kā piemērs, ka joprojām ir kādi, kuri stāv par kaut ko nemainīgu un tīru. Un protams, lai pati dziesma ir muzikāli spēcīga, atmiņā paliekoša un ar dziļumu.