Pilna mēroga karam Ukrainā — 3 gadi. Drošu patvērumu ukraiņi raduši arī Latvijā

24. februārī apritējuši trīs gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Atzīmējot šo traģisko gadadienu, “Tuvumā” publicē fotogrāfa Krišjāņa Pulksteņa (Madona) izstādes “Ukrainas bēgļi Latvijā” materiālus ar Latvijā dzīvojošo ukraiņu likteņstāstiem. Šobrīd izstāde apskatāma Ventspils Galvenajā bibliotēkā.

Ar Krimas aneksiju un kaujām valsts austrumos 2014. gadā iesākās Krievijas Federācijas uzbrukums Ukrainai. 2022. gada 24. februārī sākās pilna mēroga uzbrukums valsts galvaspilsētai Kijivai. Krievijas armija uzbruka no ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem, izraisot lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara. Saskaņā ar ANO datiem, vairāk nekā 15 miljoni cilvēku bija spiesti pamest savas mājas, un vairāk nekā 6 miljoni devās prom no valsts. Latvijā divu gadu laikā oficiāli reģistrēti vairāk nekā 45 tūkstoši ukraiņu bēgļu. Daži no viņiem jau ir atgriezušies dzimtenē, bet citi cenšas šeit veidot jaunu dzīvi. 2024.gada 31. oktobrī apritēja 10 gadi kopš palīdzības organizācijas “Baltijas Globālā Iniciatīva” (BGI) dibināšanas. Organizācija dažādos veidos, tostarp ar akciju “Zvaigzne Austrumos,” ir palīdzējusi bēgļiem Jordānijā, Gruzijā, Ēģiptē un Ukrainā. Lai gan nav iespējams palīdzēt visiem pasaules bēgļiem, mēs varam palīdzēt dažiem. Izstādes mērķis ir iemūžināt ukraiņu bēgļu ikdienu Latvijā un dalīties ar viņu stāstiem. Tā veltīta cilvēkiem, kuru dzīvesstāsti ir saistīti ar BGI vai tās partnerorganizācijām un kuru vārdus un stāstus zina BGI. Viktorija (21) no Kamenskas Dņipropetrovskas apgabalā ieradās Latvijā, kad Ukrainā sākās karš. Kristiete, kurai ir sapnis kļūt par misionāri, ierašanos Latvijā uzskata par atbildi uz lūgšanām par vēlmi piedzīvot citu kultūru. Ukrainā Viktorija studēja universitātē un palīdzēja zirgu apmācībā, jo viņas ģimenei pieder trīs zirgi. Latvijā viņa sākumā divus mēnešus strādāja par auklīti, bet vēlāk atgriezās darbā ar zirgiem, trenējot bērnus un pilnveidojot savas prasmes, lai piedalītos sacensībās. Viktorija novērojusi, ka Ukrainā dzīves temps ir straujāks, taču Latvijā viņu pārsteigusi ērtāka un sakārtotāka sabiedriskā transporta sistēma. Roksolana (19) no Hersonas kopā ar ģimeni pārcēlās uz Latviju. Viņas tētis dienēja jūras spēkos un viņam bija tuvs draugs latvietis, arī kolēģis jūras spēkos, tāpēc ģimene nolēma doties uz Latviju. Šeit viņa jūtas kā mājās, jo ir kopā ar ģimeni, un Roksolana atradusi frizieres darbu, kas viņai sagādā prieku. Ukrainā Roksolana mācījās licejā un atminas turienes straujo dzīves ritmu, kur cilvēki vienmēr tiecas pēc izaugsmes un ir gatavi palīdzēt cits citam. Viņa pauž lielu pateicību latviešiem par sniegto atbalstu Ukrainai un sirsnīgi aicina Latvijas iedzīvotājus miera laikā apmeklēt Ukrainu, lai, kā pateicības apliecinājumu, nobaudītu tradicionālo boršču un gardās pampuškas. Vladimirs (69) un Antoņina (67) no Mariupoles kopā ar dēla ģimeni bija spiesti bēgt uz Latviju, kad viņu pilsētu nopostīja un okupēja Krievijas spēki. Viņi tika sirsnīgi uzņemti Rojā — mazdēls uzsāka skolas gaitas, un ģimenes vajadzības tika nodrošinātas, pateicoties viesnīcas saimniekiem Naurim un Sanitai. Vladimirs jau trīs gadus strādā uzņēmumā “Nidaros Seafood Latvia”, un augsti novērtē mierīgo un labvēlīgo darba vidi. Agrāk viņš strādāja tērauda rūpnīcā “Azovstaļ” un rūpējās par bišu dravu Ukrainā, taču karš viņu ģimenei atņēma gandrīz visu. Tomēr, pateicoties latviešu atbalstam, Vladimirs ir sācis jaunu dzīvi — viņam tagad ir pieci stropi, un viņš ar prieku apbrīno gan Latvijas dabas skaistumu, gan sabiedrības spēcīgo palīdzību ukraiņiem. Kad 2022. gadā sākās karš, Vasilijs (36) no Doneckas, piedzīvoja notikumus, kas mainīja viņa dzīvi. Pēc bombardēšanas, kas piespieda viņu un ģimeni pamest dzimto pilsētu, viņi devās uz Krievijas kontrolētajām teritorijām un vēlāk caur Krieviju nokļuva Latvijā. Rojā viņus sagaidīja viesnīca, kas uzņēma arī citus ukraiņus, nodrošinot drošību un atbalstu. Vasilijs ar ģimeni ātri pielāgojās dzīvei Latvijā — viņš apguva zivju apstrādi, un ģimene sāka veidot jaunu dzīvi prom no kara. Kaut arī viņi saskārās ar izaicinājumiem, tostarp valodas barjeru un pielāgošanos citam klimatam, viņi ir pateicīgi par mieru un iespējām, ko atraduši Latvijā. Dāvids (24), kurš cieta negadījumā raktuvēs un zaudēja kāju, pēc kara sākuma pārcēlās uz Latviju. Šeit viņš saņēma modernu protēzi no protezēšanas centra “Designed to Live”. Centra vadītāja, novērtējot Dāvida inženiertehniskās prasmes, piedāvāja viņam darbu. Tagad viņš palīdz izgatavot protēzes citiem, kas guvuši līdzīgas traumas, un viņš sniedz arī viņiem emocionālu atbalstu. Dāvids dzīvi Latvijā raksturo kā mierīgāku un lēnāku, ar sakoptu vidi un augstu drošības līmeni. Viņš norāda uz ukraiņu strādīgumu un vēlmi palīdzēt citiem, izsakot pateicību latviešiem par atbalstu un cerot uz mieru abās valstīs. “Granīts V&T Marbles” ir uzņēmums, ko dibinājis Ivans (44) no Bilacerkvas, Kijivas apgabalā. Viņa uzņēmums specializējas granīta izstrādājumu un iekārtu ražošanā gan Latvijā, gan Ukrainā. Ivans uzskata, ka Dievs viņu atvedis uz Latviju, kur viņš saņēmis atbalstu no draudzes, ģimenes un latviešu draugiem. Kaut arī pastāv valodas, klimata un kultūras atšķirības, Ivans un viņa ģimene ar mīlestību un pateicību pieņēmuši dzīvi Latvijā. Lai gan ģimene šeit vēl nepazīst daudz cilvēku, viņi jūtas gaidīti un ar optimismu raugās uz jauno dzīvi. Kristina (25) no Mariupoles pēc labās kājas zaudēšanas kara laikā un saņemtās palīdzības no protezēšanas ekspertes Keitijas Doneckā, pārcēlās uz dzīvi Cēsīs. Latvijā viņa jūtas pateicīga gan par ukraiņu, gan latviešu sniegto atbalstu, kaut arī pastāv valodas barjera. Iepriekš Kristina Ukrainā strādāja par administratori konditorejā, bet tagad atradusi nozīmīgu darbu protezēšanas centrā “Designed to Live”. Viņa augstu vērtē Latvijā koptās tradīcijas, taču atzīmē, ka Latvijā ir vēsāks klimats, un latviešiem – atturīgāks raksturs, salīdzinot ar ukraiņiem. Ģimene no Sumu reģiona kara dēļ bija spiesta pārcelties un Latvijā atvēra uzņēmumu “Multi Cook”, kas specializējas saldētu pusfabrikātu ražošanā, piedāvājot tradicionālos ukraiņu ēdienus. Uzņēmums ir paplašinājies līdz četriem veikaliem dažādās Rīgas vietās, tādos populāros tirdzniecības centros, kā “Dole”, “Origo”, “Riga Plaza” un Imantā. “Multi Cook” misija ir divējāda: atbalstīt ukraiņu kopienu Latvijā, nodrošinot darbavietas un piedāvājot pazīstamus ēdienus, kā arī iepazīstināt latviešus ar ukraiņu kulināro mantojumu. Ģimene Latvijai izsaka lielu pateicību par sniegto iespēju atjaunot savu dzīvi un dalīties ar savām kulinārajām tradīcijām jaunajā kopienā. Romāns (40) no Viļčas dalās savā pieredzē par okupāciju kara sākumā, kas piespieda viņa ģimeni bēgt caur Krieviju. Pēc 4. maijā veiktā neveiksmīga bēgšanas mēģinājuma, 24. maijā viņiem beidzot izdevās pamest valsti, mērojot 1 400 kilometru garo ceļu uz Latviju. Iepriekš Romāns bija skolotājs nelielā Ukrainas lauku skolā, bet tagad atradis darbu zivju konservu fabrikā Latvijā. Salīdzinot ar Ukrainu, Romāns Latvijā novērojis lielāku uzticības sajūtu un mazākus drošības pasākumus, kā arī augstu novērtē mierīgo vidi un laipnos cilvēkus, kas atbalstījuši viņa ģimeni. Romāns izsaka lielu pateicību visiem, kas snieguši palīdzību un atbalstu viņa ģimenei šajā sarežģītajā laikā. Irina (55) kopā ar dēlu aizbēga no okupētās Melitopoles 2022. gada maijā, meklējot patvērumu Latvijā. Pēc pasaules florbola čempionāta, kurā viņas dēls spēlēja Ukrainas izlasē, viņi nolēma palikt Latvijā – tālu no kara, kas bija iznīcinājis viņu dzīves. Ukrainā Irina vadīja veiksmīgu ādas materiālu remontdarbnīcu un rīkoja ģimenes sanākšanas, taču šis laiks tagad ir pagājis. Kaut arī pārciestas grūtības, viņa ir ļoti pateicīga par sirsnīgo uzņemšanu un atbalstu, ko viņa ar dēlu saņēmusi no latviešiem. Ēdiens ir būtiska ukraiņu kultūras sastāvdaļa, un tas iedvesmoja “SKARB” īpašniekus atvērt veikalu, lai piedāvātu augstas kvalitātes ukraiņu produktus. Vēlāk durvis vēra arī otrs veikals. Atbalstot Ukrainas zīmolus, veikala īpašnieki palīdz vietējiem uzņēmumiem, stiprina ekonomiku un demonstrē ukraiņu izturību, turpinot darboties, kaut arī dzimteni skāris karš. Veikali iepazīstina vietējos iedzīvotājus ar jaunām garšām, vienlaikus sniedzot ukraiņiem māju sajūtu, kaut arī tikai uz mirkli. Ar šo iniciatīvu tiek uzsvērts ukraiņu mantojums un veicināta vienotības un lepnuma sajūta. 2022. gadā Slaviks (55) un Liubova (53) pārcēlās uz Rīgu, lai palīdzētu no kara bēgošajiem ukraiņiem, sadarbojoties ar organizāciju “Bridge Builders International” (BBI). Viņi ir rīkojuši daudzus braucienus uz Poliju, piegādājot humāno palīdzību Ukrainai un nogādājot bēgļus Latvijā, kā arī atbalstot ukraiņus, kuriem nepieciešama dokumentu atjaunošana vai kuri saskaras ar kādu neārstējamu slimību. Slaviks un Liubova pazīstami ar viesmīlību, piedāvājot mājīgu vidi, kas veicina kopības sajūtu, un veidojot tādus pasākumus kā Bībeles studijas, lūgšanu tikšanās un jauniešu nometnes. Latvijā viņi palīdz pārvietotajiem ukraiņiem pārvarēt izaicinājumus, vienlaikus īstenojot humānās palīdzības projektus gan Ukrainā, gan Latvijā.