Baiba Baikovska – pa vienam solim uz lielo mērķi


683
Cauri cilvēku drūzmām, gar automašīnu un velosipēdu riteņiem ik dienas traucas vēl kādi riteņi. Tie necenšas būt kā pārējie, tie zina savu ceļu un dodas uz mērķi. Reizēm tie iegriežas pansionātos, universitātē, svētdienās tie ir baznīcā. Tie ir Baibas riteņi. Baiba ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā, un mācās dzīvot tāda, kāda ir. Viņa brīvprātīgi iesaistījās kustībā “Agape Studenti”, tagad kā brīvprātīgā darbojas organizācijā „Spārni riteņiem”. Viņa studē doktorantūrā un arī pati ir lasījusi lekcijas. Neraugoties uz to, ka viņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuriem bieži nepieciešama palīdzība, Baiba dzīvo patstāvīgi un nepagurst savos darbos. Es pazīstu Baibu personīgi, un redzu, ka viņas spēks rodas piepildītajā dzīvē kopā ar Dievu.
Baiba ASV, 2016. gada novembris

– Ar kādu domu Tu šorīt piecēlies?
Vispirms es iedomājos par kafiju un to, ko darīšu, dzerot kafiju – šoreiz klausīšos sludinātāju Džonu Makarturu, kurš runā par Filipiešu vēstuli – par apustuļa Pāvila prieku ikvienā situācijā. Aizvakar noklausījos par Pāvila prieku bēdās – kad viņš bija apcietināts. Šodien bija par Pāvila prieku, neskatoties uz ienaidniekiem – apsūdzētājiem.

– Un nākamo paņem Bībeli rokās?
Jā, kad kafija ir gatava, paņemu rokās Bībeli.

Vidēji 40 minūtes līdz vienai stundai no rīta man ir vajadzīgs laiks kopā ar Dievu – lasot Dieva Vārdu, klausoties kādu sprediķi. Tas ir laiks, kurā es veidojos kā personība. Laiks, kas dod motivāciju visai dienai – studēšanai un kalpošanai. Es neticu, ka ilgstoši var saņemties bez Dieva. Ja man nav tāda laika, es kļūstu nervoza, aizkaitināma un pavisam ne patīkama.

– Tu nesen biji Amerikā?
Jā, es biju Viskonsinā, braucu ciemos pie Margaretas – draudzenes un kalpošanas partneres. Mēs viena otru pazīstam jau septiņus gadus.

– Kā jūs iepazināties?
Kad Deba un Ārons [„Agape Studenti” kalpotāji] apciemoja savas mājas Amerikā, viņi stāstīja un rādīja video par mums – studentu vadītājiem, es tajā laikā biju Rīgas Stradiņa universitātes “Agape Studenti” vadītāja. Margareta ieinteresējās un man uzrakstīja. Mēs sākām lūgt viena par otru, un šogad es beidzot aizbraucu ciemos.

Mežciema pansionātā kopā ar Anastasiju

– Tu sāki stāstīt, ka Tava diena iesākas, ieslēdzot kafijas automātu un lasot Bībeli. Kā turpinās Tava diena?
Katra diena ir pavisam citāda. Es pašlaik esmu nolēmusi, ka gribu darīt trīs lietas savā kristīgajā kalpošanā. Pirmkārt, iedrošināt cilvēkus ar invaliditāti, pagaidām ar fiziskiem traucējumiem, jo neesmu tik kompetenta intelektuālās invaliditātes jomā. Otrkārt, palīdzēt dzīvot. Manuprāt, dzīvošana ir iespējama tikai tad, ja cilvēks pazīst savu Radītāju. No tā izriet tas, ka gribu iepazīstināt cilvēkus ar Kristu, it īpaši apslēptos, neaizsniegtos cilvēkus – tos, kas dzīvo pansionātos vai sociālās aprūpes centros. Esmu sākusi vadīt grupiņu Mežciema pansionātā, kurā runājam par intelektuālo, garīgo un emocionālo attīstību. Pansionātā darbojas vairākas grupiņas – krellīšu vēršana, adīšana. Man nekas nav pret rokdarbiem, bet tas nav vienīgais, kas cilvēkam ir vajadzīgs. Cilvēks ir gars, miesa un dvēsele, un mēs nevaram rūpēties tikai par miesu.
Vēl es gribu strādāt ar vecākiem, kuriem ir bērni ar invaliditāti, jo vecākiem ir izšķiroša nozīme bērna nākotnē. Es arī palīdzu organizācijai “Spārni riteņiem” attīstīties dažādos veidos – gan ar savām komunikācijas prasmēm, gan vadot tikšanās reizes pie sevis mājās ar sarunām par dažādiem mums nozīmīgiem tematiem – pasaules uzskatu, pārbaudījumiem, autoritātēm mūsu dzīvēs, identitāti, vērtībām un mērķiem, draudzību, attiecībām un citiem ne mazāk svarīgiem tematiem. Vēl viena lieta manā ikdienā – doktorantūra, kas arī aizņem laiku.

No tā arī sastāv mana diena – no „Spārni riteņiem” aktivitātēm, individuālām tikšanās reizēm ar cilvēkiem ārpusē vai pansionātos un doktorantūras lekcijām vai lasīšanas par un ap cilvēkiem ar invaliditāti, jo mana disertācijas darba tēma ir “Cilvēku ar invaliditāti identitātes konstruēšana politiskajā diskursā Latvijā”.
Mans virsmērķis gan doktorantūrai, gan kalpošanai ir viens – palīdzēt cilvēkiem dzīvot Kristū (uzskatu, ka pa īstam dzīvot, ne eksistēt, var tikai Kristū), jo citādāk man vienkārši apniks, ka mani sveicina trolejbusa vadītāji (smejas).

– Kāpēc viņi Tevi sveicina?
Cilvēki ir pieklājīgi, un tas viss ir forši, bet tas, ka viņi mani sveicina, nozīmē, ka viņi mani atceras un tas, ka viņi mani atceras, nozīmē, ka nav daudz cilvēku ar invaliditāti sabiedriskajā transportā un uz ielas.

Baiba Baikovska bakalaura izlaidumā Rīgas Stradiņa universitātē

– Kā Tu nonāci pie sava aicinājuma?
Pirms es iepazinu Kristu, mana identitāte bija vāja vai nekāda, jo mani viegli varēja ietekmēt tas, ko cilvēki saka, tas kā cilvēki izturas, kā pauž savus stereotipus.

Vien kļūstot par kristieti, es varēju ieraudzīt, ka mana vērtība ir citādāka, labāka nekā to man varētu piešķirt kāds no cilvēkiem. Es nesaku, ka man bija slikta dzīve, man ir fantastiski vecāki, izglītība, bet tagad es arvien vairāk saprotu, ka līdz šim pārāk daudz esmu darījusi, lai pierādītu, ka varu būt tāda pati kā pārējie, ka varu to pašu. Iepazīstot Kristu, es sapratu, ka man nav jābūt tādai kā visiem.

 

Vajadzēja paiet ilgam laikam – desmit gadiem, arī esot kristietei. Tikai tagad es varu sākt dzīvot ar Kristu savā invaliditātē, varu vairs nedzīvot tai pāri. Tas ir tā, ka mēģini darīt visu, lai būtu tāds pats kā pārējie, iet pāri savām robežām, kādreiz nodarot pāri sev, bet mēģinot sevi visu laiku pierādīt – to es saucu par dzīvošanu pāri savai invaliditātei. Es arī studējot iepriekš nevienu darbu nerakstīju par cilvēkiem ar invaliditāti.


– Kāpēc nerakstīji?
Tāpēc, ka es mēģināju dzīvot pāri. Man taču var būt tādi paši temati kā pārējiem. Kāpēc man jāraksta par saviem ierobežojumiem? Bet tas, ko Dievs izdarīja piecos gados, man esot kustībā “Agape Studenti”, ir neaprakstāmi, jo tikai tagad es varu pateikt, kā es varu dzīvot. Es varu dzīvot tāda, kāda es esmu un baudīt to. Cilvēki ar invaliditāti patiesībā ir TĀDS pētniecības lauks. Nav daudz konkurentu (smejas). Tas ir tas, ko es gribu – lai cilvēki var dzīvot tādi, kādi viņi ir. Es uzskatu, ka tas ir iespējams ar Dieva doto identitāti, ar Kristus identitāti. Citādi nav iespējams saņemties. Nesen sabiedrība nosodīja Beļģijas sportisti par to, ka viņa veiks eitanāziju. Skumji.. Ļoti… Es nesaku, ka tā ir pareiza izvēle, jo Dievs mums nav devis tiesības atņemt dzīvību ne sev, ne kādam citam, bet tajā pašā laikā tik ļoti saprotami, jo, ja viņa nebija atradusi Kristu, tad tiešām sāpju un ciešanu ir vairāk un tām nav jēgas. Bezjēdzīgas ciešanas ir briesmīgas, tāpēc nedrīkst nosodīt. Iepazīstot Kristu, izmainās nevis tas, ka Dievs uzreiz noņem ciešanas un atņem sāpes, bet ka parādās jēga.

Baibas liecību varat izlasīt  mājas lapā www.mansstasts.lv 

– Tu teici, ka pirms 10 gadiem iepazini Kristu. Kāda bija Tava dzīve pirms tam? Tā ir visa Tava bērnība, pamatskola, vidusskola…
Tā laika lielākā motivācija bija iegūt izglītību – skolā, pēc tam augstskolā. Bija apziņa, ka es nevarēšu pelnīt ar spēku, bet gan ar intelektu. Manu vecāku un līdz ar to arī mana motivācija bija – kas būs pēc tam, kad viņi aizies no šīs pasaules? Diemžēl Latvijā vairumā gadījumu, ja vecāki nomirst vai vairs nevar parūpēties par bērnu ar invaliditāti, kurš ir turēts mājās, viņš nonāk sociālās aprūpes centrā. 

– Tas bija arī iemesls dzīvot patstāvīgi?

Es tikai pirms trim gadiem sāku dzīvot patstāvīgi, jo to vēlējos izmēģināt un saprast, vai varu. Tas bija kā pārejas posms, kas man bija nepieciešams. Kā minēju iepriekš, pat esot kristietei, vēl kādu laiku darīju lietas, lai pierādītu, ka varu darīt to pašu, ko pārējie. Varbūt daļēji tāpēc arī dzīvošana atsevišķi. Tagad gan mana motivācija ir mainījusies, jo redzu, kā Dievs lieto to, ka dzīvoju atsevišķi par svētību kalpošanā un citiem. Tagad saprotu, ka atsevišķi vairs nedzīvoju citu dēļ vai lai kādam kaut ko pierādītu, bet tādēļ, ka tas nāk par labu. Jāatzīst, ka tagad, līdz ar Kristus arvien tuvāku iepazīšanu, viss iegūst jēgu, pat dzīvošana atsevišķi no vecākiem. Pirms tam man reizēm bija bezjēdzības sajūta. Un tā ir briesmīga. Jo tad rodas arī pašnāvnieciskas domas. Rodas domas, ka ir grūti apkārtējiem, grūti pašai. Tagad tā vairs nav, jo redzu tam visam nozīmi.

– Bet vai izmisums cenšas iezagties arī tagad?
Jā, iezogas gan – mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, kādā esam, ar visām tās rūpēm un stereotipiem. Bet tagad to var viegli aizspert prom. Ja tu zini savu pamatu un stāvi stingri uz tā, kas tu esi un kas ir Dievs tavā dzīvē, tad grūti pakļauties izmisumam.

– Tad sanāk, ka tajos desmit gados Tu esi veidojusi tādu pamatīgu pamatu, vai ne?
Dievs ir veidojis. Ir bijuši dažādi posmi, un es arī nesaku, ka visu laiku viss ir forši. Nē, ir dienas, kad ir ļoti grūti ieraudzīt labo. Mana dzīve nav ideāla. Es neesmu svētā.

Ir dienas, kad ir jāsaka – Dievs, piedod, es Tevi aizmirsu šodien šeit. Lai gan Viņš jau vienmēr ir līdzās. To, vai es Viņu jūtu vai nejūtu, tā jau ir mana darīšana.

– Tu apmeklē Āgenskalna baptistu draudzi. Kāda ir Tava loma draudzē?
Man ļoti patīk mana draudze. Kā ģimene. Ienākot šajā draudzē, man patika tas, ka aizejot pie mācītāja, viņš neskatījās uz to, ko es nevaru darīt draudzē, bet gan uz to, ko es varu darīt, un tas man bija ļoti svarīgi. Viņš neskatījās uz manu krēslu kā uz ierobežojumu, bet kā uz normālu pārvietošanās veidu, un viņš uzreiz teica, ka es varu rakstīt draudzes avīzē. Esmu vadījusi arī mazo grupiņu. Mums ir torņa atjaunošanas projekts. Ar to nedaudz palīdzēju.  Un pašlaik strādājam pie draudzes vides pieejamības cilvēkiem ar invaliditāti – celsim liftus, rampas, tā, lai var visur brīvi tikt. Es esmu projekta vadītāja. Tā ir mana loma draudzē – atbalstīt. Atbalstīt draudzes vadītājus. Draudze ir svarīga, jo viens nevar būt kristietis.

– Ko Tev tas nozīmē – palīdzēt, atbalstīt citus?

Tas ir, kā Kristus mani veido. Veido mani pazemīgāku, māca vairāk klausīties, nekā runāt. Un tādā veidā Dievs arī man dod vērtību. Es uzskatu, ka Dievs mums katram ir devis unikālu dzīvi, unikālu materiālu, ko mēs varam izmantot vai nu par godu sev vai par godu Dievam. Dzīvojot par godu sev, nav daudz vērtības, bet savukārt dzīvojot Dievam – tur ir 300 procentu un vairāk pievienotā vērtība.

Es gribu izmantot savu dzīvi labi. Ir bijušas dažādas domas, ka vieglāk būtu dzīvot sev, pelnīt tikai sev, bet gribas ko vairāk, un vienmēr nonāku pie viena secinājuma – vairāk ir dzīvot manam Radītājam. Pie tā arī turos. Es šad tad lasu lekcijas augstskolā, bet arī tas notiek ar augstāku mērķi. Ir mazie solīši, bet ir arī lielais mērķis.

Amerikā iepazinos ar Salliju. Viņa arī ir sieviete ar invaliditāti. Un viņa, piedaloties klinšu kāpšanā, ir uztaisījusi brīnišķīgu video – kā viņa kāpa un ko viņa mācījās par Dievu un par sevi kāpšanas laikā. Viņa saka – pa vienam solim. Līdz ar to mums ir liels mērķis, bet ejam uz to mēs pa vienam solim. Ja skatās uz visu mērķi, tas ir neiespējami, tas tikai iedzen depresijā. Jā, man gribas mainīt cilvēku ar invaliditāti dzīves Latvijā – pirmkārt un galvenokārt, iepazīstinot ar Kristu – un tad strādājot pie vides Latvijā cilvēkiem ar invaliditāti. Ja kaut viena izmainīta dzīve, mērķis jau būs piepildīts, jo būs kāds, kas turpinās.

Nometnē ”Izaicinājums”

– Vai Tev ir kādi hobiji?
Lai atpūstos, es skatos filmas, seriālus un lasu labas grāmatas.

– Kāda ir pēdējā grāmata, kuru esi izlasījusi?
Es pašlaik lasu grāmatu “Tev ir jāturpina dejot” (You Gotta Keep Dancin’). Tā ir grāmata par Timu Hanselu – viņa dzīvi un kā viņš iemācījās dejot sāpēs, jo viņš bija profesionāls klinšu kāpējs, un vienā dienā viņš nokrita no klints un traumēja mugurkaulu. Viņam ir tādas traumas mugurkaulā, ka visu laiku jādzīvo ar sāpēm. Viņš stāsta, kā iemācās atrast jēgu sāpēs un dzīvot tieši fiziskās sāpēs. Kad viņš jautāja savam ārstam “Ko es varu darīt?”, ārsts teica – “Tu vari darīt visu”. Viņš bija baidījies kustēties, pacelt savus bērnus. Bet ārsts teica, ka sāpes nepazudīs un ka ar tām būs jāiemācās dzīvot. Un viņš atrada motivāciju, izveidoja grupu cilvēkiem ar invaliditāti kāpšanai kalnā. Es esmu redzējusi video, kā cilvēks ratiņkrēslā kāpj kalnā un to viennozīmīgi ir vērts redzēt! 

– Tu arī gribētu uzkāpt kalnā?
Jā, būtu interesanti. Es gribu arī nolēkt ar gumiju. Vajag tikai saņemties un atrast domubiedru. Man patīk tādas lietas. 

– Ko Tu jau esi savā dzīvē ekstrēmu darījusi?
Es esmu lekusi no kokiem, ja korekti atceros, no 9 – 14 metru augstuma. Nometnē “Izaicinājums”, ko rīkojam ar „Spārni riteņiem” pirmajā gadā, es lēcu tāpēc, ka man bija interesanti. Visus nākamos gadus es lēcu, lai parādītu, ka tas ir iespējams. Tad vēl esmu ar plostu braukusi (smejas). Pati braukšana ar ratiņkrēslu arī bieži vien ir kā ekstrēms sporta veids. Lai arī Latvijā uzlabojas vides pieejamība, gadās arī kuriozi. Piemēram, atceros vienu gadījumu. Pirms vairākiem gadiem kopā ar “Apeironu” pārbaudījām, vai viena rampa ir pietiekami lēzena, lai cilvēks varētu nobraukt. Paņēmām operatoru līdzi. Viņš tur pie rampas lejā stāvēja, un es savā pārgalvībā vai augstprātībā, sauc kā gribi, iedomājos, ka es pa to uzbrauktuvi varu nobraukt ar parastajiem ratiem, manuālajiem. Es sāku braukt un pirmajās trīs sekundēs sapratu, ka es zaudēju kontroli un priekšā ir siena. Skats kā sliktās komēdijās vai multenēs! Operators bāls, es triecos sienā un nākamais, ko atceros, ir zils zods, un daudz ledus!

– Par spīti tam, ka ik diena Tev aizrit ekstrēmā sporta veidā, Tu tik un tā katru dienu saņem spēku iet un darīt un nepalikt mājās. Tavas dienas ir piepildītas. Kas Tev sagādā prieku? Kas neļauj Tev pagurt?

Jelgavā ar “Agape Studenti” vadītājiem un Ilutu


Dievs un cilvēki. Ir cilvēki, kas par mani ik dienas lūdz. Bez viņiem es nemaz neizvēlētos būt. Vienmēr iedrošina, kad kāds piezvana, un tas, ka tie cilvēki ir, ka es zinu, ka viņi lūdz. Dievs caur cilvēkiem parāda manu vērtību. Ilgu laiku man šķitis, ka vajag darīt vairāk, ka vajag vēl, ka nav pietiekami daudz. Un vai es pareizi izmantoju savu dienu, vai es neizdaru pārāk maz. Tās ir domas, ar kurām esmu cīnījusies un cīnos, bet zinu, ka tam visam ir jēga un tas neļauj pagurt.

– Bet vai nav tā sajūta, ka ir par daudz?

Bija, bet vairs nav. Galvenais nenovirzīties no mērķa. Lai uz to ietu, ne visam ir jāpiekrīt un ne viss ir jādara. Agrāk es piekritu visiem piedāvājumiem vai lūgumiem, bet tagad Dievs ir devis mērķi, un es arī uz to eju, jo tas ir pats svarīgākais. Līdz ar to man vairs nav jāizpatīk cilvēkiem. Man šķiet, ka mans lielākais izaicinājums ir nepatikt cilvēkiem, mācīties paust nepopulāru viedokli. Par to es klausījos šorīt. Bija cilvēki, kas Pāvilu nosodīja, aprunāja, sludināja evaņģēliju tāpēc, lai viņu iegāztu vēl vairāk, bet kā viņš rakstīja – viņš priecājās Kristū – lai vai kā Kristus tiks sludināts, lai ar kādiem motīviem, tas viss ved uz mērķi.