Animācijas filma “Straume” no kristīgā skatpunkta
Režisora Ginta Zilbaloža filma “Straume” ieguvusi Latvijai prestižo 1943.gadā dibināto ,,GoldenGlobes” balvu kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma, par ko balsojuši vairāk nekā 334 Holivudā akreditētie ārvalstu preses žurnālisti.
Par šo filmu izteikušies daudzi. Katram var būt savs viedoklis, jo filma ir bez vārdiem, runā tikai ķermeņu valoda. Vārdi ne vienmēr pasaka visu, ko cilvēks pārdzīvo un tiek pārprasti. Vārdi gan paceļ, gan ievaino. Reizēm bez vārdiem var saprasties labāk. Ir dažas tautas, kuras grib uzspiest savu valodu, jo grib dominēt. Kristieši vienmēr atzinuši nepieciešamību pēc klusuma, organizējot klusuma dienas un rekolekcijas, kad arī var sadzirdēt sirdī, ko runā Dievs.
Šo filmu noskatījos pagājušā gada novembrī. Tā iedarbojās uz mani pakāpeniski, ar pēcgaršu, patika, bet ne uzreiz radīja sajūsmu. Tā lika daudz ko pārdomāt, atcerēties. Bija vajadzīgs laiks, lai sagremotu. Simboli it kā zināmi, bet kas ar to domāts? Katrs var fantazēt, nav receptes.
,,Straumē” izmantoti tādi simboli kā laiva, kas sastopama daudzu tautu mitoloģijā, kā arī reliģijā, un simbolizē nokļūšanu no dzīvo valstības mirušajā. Laiva ir izmantota arī kā metafora, bet Bībelē sastopam terminus “Noasa šķirsts”, ,,Derības šķirsts”, ,,Liecību šķirsts”, ,,Tikšanās telts” ( 2.Moz 25, 10-22), kas atradās svētnīcā.
Dzīve ir cīņa, visi esam vienā laivā. Pirms grēku plūdiem Dievs lika Noasam uzbūvēt šķirstu, kas viņu, ģimenes locekļus un dažādu sugu dzīvniekus paglāba no nāves. Mūsu dzīve kā laiva mētājas piedzīvoto attiecību vētru viļņos. Vēstījums sniegts metaforās, esam ceļinieki.
Filmā redzam, ka ūdenī nogrimušas pilis, arhitektūras šedevri. Bet, piedzīvojot kataklizmas, rodas pieredze, pēc tam tie, kas palikuši dzīvi, var analizēt, kas nav izdevies un kāpēc. Tāpat kā hokeja komandas biedri, lai gūtu uzvaru, aizmirst viens otra pāridarījumus, bet klausa līderim-trenerim un paļaujas viens uz otru. Kristiešu paļāvība uz Dievu izglābusi ne vienā vien dzīves vētrā ( Mateja 8, 23-27).
Filma ir par aktuālu tēmu –globālās kataklizmas, kas liek sadarboties dažādu rasu, ideoloģiju un reliģiju pārstāvjiem.
Tā ir arī par attieksmi pret dabu, par ko runā arī pāvesta Franciska darbs ,,Laudato Si”, jo esam Visuma daļa, atbildīgi par visu. Vētrā neredzam ne sauli, ne zvaigznes, viss satumst, rodas depresija. Laiva saplīst kā saplīst priekškars svētnīcā brīdī, kad Jēzus mirst, kad mūsos mirst cerība un rodas ticības šaubas, kad neizpildām savu uzdevumu. Tā gadījās Jonam, kad kuģis, kurā bija arī viņš, nonāca vētrā un meklēja vainīgo, kāpēc vispār vētra. Vai- kāpēc plūdi? Mēs arī meklējam vainīgos ārpusē. Jona izmeklēja sirdsapziņu un pieteicās par vainīgo, lai jūrnieki viņu iemestu jūrā un vētra beigtos. Tikai labestīgā, svētā upuris var glābt. Tā arī bija, bet Dievs novērtēja šo Jonas rīcību un izglāba viņu, savukārt pateicība Jona pildīja Dieva uzlikto pienākumu sludināt niniviešiem grēku nožēlu un atgriešanos pie Dieva. Varbūt ,,felix culpa” (red.- laimīgā vaina)?
Citi komentāri
Aija Volka, Tuvumā.lv redaktore:
JAUNĀKIE KOMENTĀRI