Puk, puk, puk — skaņa, kuru es mīlēju (izdomāts stāsts)

Ilze stāv pie loga, ieslīgusi dziļās pārdomās. Atmiņas strauji riņķo pa viņas galvu. Ik gadu nu jau sešpadsmit gadus pēc kārtas ap šo laiku Ilze atceras savu pirmo grūtniecību. Bērnam būtu jau sešpadsmit. Taču viņa neļāva viņam piedzimt. Ilze domāja, ka pēc veiktā aborta sāpes drīz pāries, ka laiks dziedēs, taču tā tas nebija.

Jau dienu pēc veiktā aborta viņu naktī mocīja murgs. Tas atkārtojās bieži: viņa sēž savā gultā seju nedaudz pacēlusi, viņai mugurā balts naktskrekls un aizvērtām acīm viņa sajūt, kā laimes un siltuma sajūta piepilda viņas sirdi. Viņa saprot, ka nav viena, saprot, ka kaut kas brīnišķīgs piepilda viņu. Tad atskan spalgs zīdaiņa kliedziens, no šī kliedziena Ilzei drebuļi izskrien cauri visam ķermenim. Ilze atver acis un ierauga savu naktskreklu asinīs,viņas klēpī lielā asins receklī guļ pa daļām sadalīts zīdainītis, noplēstām kājām, rokām un sašķaidītu galvu. Pēkšņi no istabas sūra atskan pretīgs čārkstošs smiekliņš. Ilze šausmās paskatās uz kaktu un ierauga, ka uz viņu skatās riebīgs vieplis, mazs un pretīgs, tas sit savas rokas un priecājas par to, kas ir noticis ar mazo bērniņu. Ilze skatās apkārt un grib sviest ar kaut ko vieplim, lai viņš apklust, lai beidz priecāties. Laižot satrauktu skatu apkārt istabai, viņa ierauga uz skapīša sev līdzās vecāsmammas Bībeli. Uz mirkli Ilzes prātā atskan Ilzes bērnībā omas izteiktie vārdi: “Atceries, mazmeitiņ, DIEVS mīl katru dzīvu dvēseli, neatkarīgi, cik liela tā ir, cilvēks ir un paliek cilvēks, ja Viņš ir DIEVS, viņu ir gribējis.” Tad viņa satver Bībeli um met riebīgajam vieplim, izsaucoties: “Vācies prom no mana bērna!” Tanī brīdī Ilze parasti pamodās ar briesmīgu tukšuma sajūtu sevī un ar apziņu: bērna vairs nav.

Tā gāja nedēļas un mēneši, taču nekas nemainījās. Ilze sāka pievērst uzmanību māmiņām, kuras pastaigājās ar saviem mazuļiem ratiņos. No šiem skatiem Ilzes atmiņā uzausa skats no sapņa, viņas asiņainais klēpis ar saplosītā bērna gabaliem. Tādos brīžos Ilzi pārņēma fizisks nelabums, pārskrienot mājās, viņa vēma. Viņas asaras sajaucās ar vēmekļiem, viņa izjuta riebumu pret sevi par to, ko ir izdarījusi ar savu bērniņu. Kādā no kārtējā nelabuma brīžiem Ilze saprata, tā vairs nevar turpinātes, viņa nespēj tā dzīvot tālāk.

***

Es esmu gaismā… Tad pēkšņi jūtu, ka Kāds mani paņem rokās un maigi maigi laiž lejup, tad apstājos. Pēkšņi es sajūtu savas rokas, tad kājas, atskārstu, ka varu kustēties. Es saprotu, ka man patīk kustēties, sparīgi kustinu rokas un kājas. Tad kas tas? Izdzirdu kādu skaņu: puk,puk,puk. Sajūtu milzīgu prieku, izdzirdot šo skaņu, no prieka gribas kusēties vēl sparīgāk. Man tik ļoti patīk kustināt rokas un kājas! Tad jūtu, ka nogurstu, bet puksti neapklust… jūtu, ka iemiegu. Pamostos, klausos: puk, puk, puk. Tad attopos un saprotu, ka bez šiem – puk, puk, puk – nevaru iztikt, tie mani dara laimīgu. Es klausos un priecājos, ka man tie ir, jūtos laimīgs. Tie man ir kā dziesma, kad iemiegu, kā uzmundrinājums, kad pamostos, pēkšņi saprotu, ka neesmu viens, klausos, kustos un baudu savu esamību. Tad; kas tas? Kaut kas auksts pieskaras manai kājai un satver to, tad parauj tik spēcīgi!!!!!! Mežonīgas sāpes izskrien cauri visam ķermenim. Cenšos izraut savu kāju no briesmīgā satvēriena, bet nesanāk. Cenšos vēl!!!…, bet tad atskārstu, man vairs nav manas kājas!!! Tad tas pats aukstais tvēriens satver manu roku. Cenšot to izraut no sāpīgā satvēriena, bet nesanāk, tas tur manu roku pārāk cieši. Esmu izmisumā, nezinu, ko iesākt. Cenšos sevi mierināt, ieklausoties skaņā, kura mani darīja laimīgu un prieka pilnu, dzirdu – puk,puk,puk. Mēģinu nomierināties, bet nevaru, viss ķermenis sāpēs deg kā ugunī!!! Tad sajūtu, kā aukstais satvēriens kļūst vēl ciešāks…, tas parauj manu roku!!! Visu manu būtni caurstrāvo mežonīgas sāpes. Spēju sajust tikai dedzinošas visaptverošas sāpes un neko citu, it kā es pats esmu viena vienīga milzīga sāpe. Cik dīvaini! Visām tām šausmām, kas ar mani notiek, pa vidu skan ”puk, puk, puk”… It kā viss būtu kārtībā! It kā ar mani viss būtu kārtībā. Izmisumā cenšos izlikties, ka tā ir, taču dedzinošās sāpes atgādina, ka tā nav. Tad sajūtu, kā kaut kas mani sāk plosīt ,plosīt, plosīt!!! Sapratu, ka mans ķermenis tiek plosīts gabalos. Vēl tikai ”puk, puk, puk” arvien tālāk, ar vien klusāk, klusāk, klusāk…..Tad apklust pavisam. Gribu vēl saklausīt skaņu, savu prieka un enerģijas avotu, mīļotos pukstus, bet nedzirdu, un, cik dīvaini, nejūtu vairs sāpes. Visapkārt man ir tik spoža gaisma! Tā mani apņem, caurstrāvo, piepilda, tā mani mīļo un glāsta, šķiet, ka gaisma un mīlestība ir kopā, un veido vienu veselu!!! Es vienkārši peldu tanī, sajūtos pilnīgā drošībā. Jūtos neizsakāmi laimīgs, esmu gaismas, mīlestības un laimes pārpildīts. Tad sajūtu, kā KĀDS, no KĀ nāk šī gaisma, mani maigi saņem savās plaukstās. Es tieku celts augšup pretī vēl lielākai gaismai. Pa ceļam jautāju TAM, no kā nāca gaisma, un kura maigās rokas mani cēla augšup: ”Saki, kas tā bija par skaņu tur lejā, kuru es tik ļoti mīlēju, šie brīnišķie puksti”? VIŅŠ paskatījās uz mani ar asarainām, bezgalīgas mīlestības pilnām acīm, un atbildēja: “Tā, mans maziņais, bija tavas mātes sirds.”

***

Ilzei nebija vecāku, Ilzes māte bija mirusi dzemdējot Ilzi. Meiteni bija audzinājusi omīte mīlestībā un rūpēs par mazmeitiņu. Taču, kad Ilzei palika sešpadsmit gadu, vecāsmammas audzināšana Ilzei sāka šķist garlaicīga. Meitenei gribējās izjust brīvības garšu. Nav jau tā, ka vecāmamma viņu apspiestu, taču vecmamma vienmēr tika mācījusi, ka jāuzmanās no puišiem un ka dzimumdzīve ir svēta un domāta tikai laulībai, ka meitene ir par jaunu, lai tiktos ar puisi. Taču visām Ilzes draudzenēm jau bija puiši, un Ilze jutās kā neiederīga viņu sabiedrībā. Tad Ilzei sāka pievērst uzmanību kaimiņzēns Matīss, kurš, neskatoties uz savu jauno vecumu, bija ļoti fiziski nobriedis un izskatījās vecāks par saviem gadiem. Arī Ilzei viņš patika. Vairākas reizes Matīss bija meiteni aicinājis pie sevis ciemos, taču meitene, paklausot vecmammas brīdinājumiem, vienmēr atteica Matīsam. Kādu dienu, atskanot klusam klauvējienam pie durvīm, Ilze piesteidzās un atvēra, uz sliekšņa stāvēja Matīss. Meitenei no pārsteiguma aizsitās elpa. Dotajā brīdī vecmammas nebija mājās un Ilze puisi ieaicināja iekšā. Puisis izrādīja uzmanību, kas meitenei ļoti patika. Matīss Ilzei pastāstīja, ka labprāt draudzētos ar viņu un tiktos biežāk, ja vien ceļā nestāvētu Ilzes vecmamma. Matīs, no Ilzes draudzenēm bija informēts par vecmammas nostāju. Ilze uz mirkli izjuta aizvainojumu pret omi: ja tikai viņa zinātu, cik brīnišķīgs puisis ir Matīss un cik uzmanīgs pret viņu, tad oma noteikti ļautu viņiem draudzēties. Tad Matīss izteica piedāvājumu: “Kā būtu, ja mēs tiktos slepus? Tad vecāmamma neko neuzzinātu.” Brīdi padomājusi, Ilze piekrita. Abi sarunāja slepenu tikšanos. Jaunieši turpināja tikties. Katrā tikšanās reizē puisis centās iestāstīt meitenei, ka viņas vecmammas mācība jau neesot slikta, tikai novecojusi, ka tagad par dzimumattiecībām tā neviens vairs nedomā, piemēram, viņas draudzenes jau sen to darot ar saviem puišiem un viss ir kārtībā, un galu galā var jau arī vecmammai neko neteikt, tas var būt tikai viņu divu noslēpums. Kādā reizē Matīsam izdevās pierunāt Ilzi, apgalvojot, ka mīl meiteni un, ka pēc kāda laika, kad abiem paliks astoņpadsmit gadu, arī apprecēs viņu, lai tikai nebaidās, viss taču esot dabiski. Tad tas notika. Pēc dzimumakta Ilze sajutās, it kā būtu nodevusi savu vacmammu, pati sevi, bet nekas vairs nebija maināms. Nākamās trīs dienas Ilze domāja par notikušo. Centās mierināt sevi: nekas viņas draudzenes jau sen to dara, taču dziļi sirdī juta, ka ir izdarījusi nepareizi. Sevī Ilze apņēmās turpmāk atteikt Matīsam: ja mīl, tad lai gaida. Matīss ar to nebija mierā. Taču, kad redzēja, ka neizdosies meiteni pierunāt, atzinās, ka patiesībā esot saderējis ar draugiem savaldzināt un pārgulēt ar viņu un precēt meiteni pat neesot taisījies.., Lēnām sapratusi, kas ir noticis, Ilze nožēloja, ka nav paklausījusi savai vecmammai. Omītei bija pilnīga taisnība, taču, kā lai tagad labo izdarīto? Gāja nedēļas, bija jau apritējuši divi ar pusi mēneši kopš Ilzes un Matīsa pēdējās tikšanās reizes. Kādu rītu vecmamma, klusiņām pavērusi Ilzes istabas durvis, brītiņu ar bažām vēroja Ilzi. Meitene pēdējā laikā bija klusa un ierāvusies sevī, uz vecmammas jautājumiem atbild ar nodurtu galvu un neskatīdamās acīs. Vecmamma bija nobažījusies. Ilze jau ilgāku laiku bija izjutusi nelabumu no rītiem, bija domājusi, ka kaut kāda vēdera kaite, taču, kad nelabumi nemitējās, Ilze bija aizgājusi pie ārsta. Ārsts konstatēja grūtniecību… Ilze jutās kā strupceļā iedzīta. Meitene apzinājās, ka viņā aug un rosās maza dzīvībiņa, taču šajā situācijā Ilze nezināja, kā būt. Viņa cīnījās pati ar sevi, ar savām jūtām: no vienas puses viņai bija prieks par mazulīti, bet no otras puses viņa nezināja, kā pateiks to omei, kā atzīsies, ka slepus tikusies ar Matīsu, un puisis taču arī viņu ir pametis? Nezinādama, ko iesākt, meitene pastāstīja visu savai draudzenei. kura ieteica nekavējoties veikt abortu. Izejot no draudzenes mājas, Ilze lēnām gāja uz mājas pusi, galvā viņai viss griezās, viņa bija izlēmusi, asaras ritēja pa vaigiem, viņa klusītēm čukstēja sev, cenzdamās sevi mierināt: “Tas būs ātri, viņš vēl ir maziņš, viss ātri aizmirsīsies”, taču sirds meitenei asiņoja. Tanī brīdī Ilze nespēja iedomāties tās mokas, ar kurām viņa sastapsies pēc veiktā aborta.

***

Kādu rītu pamodusies no kārtējā murga Ilze nolēma visu izstāstīt vecmammai, lai tur vai kas. Visu šo laiku Ilze bija jutusies netīra, pretīga pati sev. Viņas apziņā skanēja vecmammas vārdi: “Cilvēks ir un paliek cilvēks, neatkarīgi, cik viņš liels, Dievs viņu mīl.” Ilze apzinājās: viņa ir nogalinājusi cilvēku, pati savu bērnu, viņa ir slepkava. Saņēmusi visus spēkus, viņa iegāja vecmammas istabā. Apsēdusies blakus omītei, meitene vēroja viņas darbošanos pie šujmašīnas. Vecmamma pagrieza galvu pret IIzi un jautāja: “Vai tu gribi man ko sacīt, meitiņ?” Dziļi ievilkusi elpu, meitene sāka runāt, viņa runāja lēnām, nodurtām acīm, pār vaigiem tecēja asaras. Vecmamma klausījās, tad paņēma Ilzes galvu savās rokās un pieglauda sev pie krūtīm. Arī vecmammai acīs bija asaras. Viņas abas izraudāja sāpi par Ilzes kļūdaino rīcību, sāpi par nogalināto bērnu. Kad asaras bija rimušās, Ilze jautāja: “Vecomam, kā būs ar mani? Es taču esmu slepkava!” Vecmamma ielūkojās mazmeitai acīs sacīdama: “Tev tas viss jāizstāsta JĒZUM un jālūdz piedošana, ja tu no sirds nožēlosi, VIŅŠ piedos”. Tanī pašā vakarā Ilze savā istabā uz ceļiem izsūdzēja savus grēkus. Pirmo nakti pēc daudziem mēnešiem Ilze gulēja pilnīgā mierā. Tanī vakarā lūgšanas laikā meitene saprata, ka viņai jāpiedod arī pašai sev, jo JĒZUS viņai ir piedevis. Tanī vakarā viņa visu savu dzīvi atdeva JĒZUM.

“Dievs, svētī Latviju!”

Raksta sākumā aprakstīts izdomāts stāsts, izmantojot reālus faktus par to, kas notiek aborta laikā ar bērna ķermenīti. Stāstā aprakstīti arī mātes murgi, par kādiem stāstījušas vairākas reālas mātes, kuras pārdzīvojušas veikto abortu. Manuprāt, aborts ir sātanisks process, jo tā laikā apzināti tiek noslepkavots cilvēks. Mazajam cilvēciņam tiek noplēstas kājiņas, rociņas, sašķaidīta galviņa. Dzīvs bērniņš burtiski tiek saplosīts gabalos. Kāds varbūt iebildīs, ka pirmajās grūtniecības nedēļās mazā būtne vēl nav cilvēks, ka tā ir tikai apaugļota olšūna un nekas vairāk, taču ikviens no mums savā laikā ir atradies apaugļotas olšūnas stadijā. Apaugļota olšūna jau ir cilvēks. Jau pirmajās grūtniecības nedēļās bērniņam izveidojas nervu caurulīte, un bērniņš jūt sāpes. Kad olšūna ir apaugļota, tā jau satur visu informāciju par mazo cilvēciņu. Kādā krāsā būs mati, acis, ādas krāsa, vai tas ir zēns vai meitene. Es ticu, ka tikko apaugļota olšūna jau ir dzīva dvēsele, dzīvs cilvēks. Par šo mazo dzīvo cilvēciņu Jēzus gāja Golgātas krustā un cieta mokas. Es ticu, ka šā maziņā cilvēciņa dvēseli ar lielu mīlestību radījis Dievs. un tā Radītājam ir bezgalīgi dārga. Gluži tāpat kā visi mēs, piedzimušie, esam Viņam bezgalīgi dārgi.

Ja gribam dzīvot Dieva svētītā zemē, tad ir jārespektē un jāievēro arīdzan lietas, kuras Tam Kungam ir svētums, un cilvēka dzīvība Tam Kungam ir svēta, un dārga. Tā Kunga acīs dzīvs cilvēks ir dārgums. Nedrīkst nosaukt slepkavību par medicīnisku procedūru. Lai arī kā netiktu nosaukta slepkavība, tā ir un paliek slepkavība. Rodas jautājums, ar ko atšķiras piedzimuša cilvēka noslepkavošana no nedzimuša? Atbildu: ne ar ko.

Starp citu, ir zinātniski pierādīts, ka brīdī, kad notiek apaugļošana un spermatozoīds iekļūst olšūnā, notiek gaismas uzliesmojums, kurš ir piefiksēts ar speciālu aparātu palīdzību. Es ticu, ka tanī brīdī apaugļotā olšūna kļūst par dzīvu dvēseli. Es ticu, ka sievietes klēpis ir svēts, domāts dzīvības došanai. Aborta laikā notiek ņirgāšanās par Dievu, un viņa svētumu.

Es ticu, ka Dievs grib svētīt Latviju. Tad nu iestāsimies par to, kas ir Dieva svētums, aizstāvēsim dzīvību, sadosimies rokās un vienosimies vienotā lūgšanā par dzīvību un par tās saglabāšanu! Lai Latvija ir valsts, kurā tiek godā turēts Tā Kunga svētums! Un es ticu, ka Tas Kungs paņems prom no acīm to plīvuru, kurš neļauj mums atšķirt dzīvību no nāves. Cīnīsimies par mūsu valsti, lai tā kā himnā ”Dievs, svētī Latviju!” patiesi ir valsts, kurā meitas zied un dēli dzied. Lai tas patiešām notiek, ar Tā Kunga svētību…

Nevajadzētu aizmirst, ka arī laulība ir svēta, tad nu mācīsim arī mūsu bērniem, ka Dievs dzimumattiecības ir paredzējis laulībā starp vienu sievieti un vienu vīrieti, tad arī samazinātos nevēlamo grūtniecību skaits.

*Pirmoreiz raksts publicēts blogā manapasaule.lv.

Autores personīgais viedoklis 
nav uzskatāms par kristīgā medija “TUVUMA.lv” 
vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju. 
Ja Tev patīk Tuvuma.lv darbs, 
atbalsti mūs! 
Konta numurs: LV50HABA0551040282926