Senās audiokasetēs paslēptā vēsture. Par mācītāja Alfrēda Pētersona kalpošanas mūžu
Mans tēvs Arbijs Lauva, aizejot mūžībā, atstāja bagātīgu audioierakstu arhīvu ar vairāk nekā 350 audiokasetēm. Pārsvarā tie ir dievkalpojumu ieraksti, bet vērtīgākās šķiet tieši sarunas un intervijas ar cilvēkiem. Palēnām kasešu ierakstus digitalizēju.
Teksta apstrādē – gan saturiski, gan stilistiski – izmantoju mākslīgo intelektu. Tas izvēlējās arī viena ieraksta fragmentu, kurā Arbijs Lauva intervē mācītāja Alfrēda Pētersona atraitni Liliju Pētersoni. Man pašam šķiet, ka veidā, kā pierakstīti jautājumi un sniegtas atbildes, saklausāms mans tēvs (runas veids) un arī intervējamā persona. Intervija notika 2008. gadā 10. augustā Talsos, kafejnīcā, un Lilijai Pētersonei tolaik jau bija 88 gadi.
Piebildīšu, ka mans tēvs pēc profesijas bija inženieris, bet, pasliktinoties veselībai, kļuva par privātskolotāju, mācīja matemātiku, fiziku, ķīmiju. Visu mūžu nodarbojās ar sportu – vieglatlētiku, šķēpmešanu, un pat tad, kad bija jau ratiņkrēslā, trenējās sēdvolejbolā, šautriņmešanā, spēlēja šahu. Savukārt cits ļoti būtisks viņa vaļasprieks bija draudžu notikumu arhivēšana un intervijas ar interesantiem cilvēkiem. Ceru nākotnē izveidot datu bāzi ar visiem mana tēva Arbija Lauvas digitalizētiem ierakstiem.
Alfrēds un Lilija Pētersoni. Foto: Latvijas baptistu vēstures biedrības (LBVB) arhīvs
Arbijs Lauva: – Sāksim ar darba gadiem Liepājas Pāvila baptistu draudzē. Tas bija 1949. gads. Kā jūs atceraties pārcelšanos uz Liepāju?
Lilija Pētersone: – Mēs aizgājām no Ārlavas apriņķa Cīruļiem. Tur mans vīrs kalpoja, un draudze viņa kalpošanas laikā bija pieaugusi no 90 līdz 150 draudzes locekļiem. Uz Pāviliem Liepājā viņš aizgāja 1949. gadā. Martā, kad notika izvešana. Visiem zināmākajiem Rīgas mācītājiem draudēja izvešana.
UZZIŅA
Lilija Pētersone piedzima 1920. gada 26. jūlijā Rīgā. Tur sāktas skolas gaitas, kas vēlāk turpinājušās Talsos. Vecāki trīsdesmito gadu vidū pārcēlās uz Ārlavas apriņķa Cīruļiem, kur nopirka un iekopa jaunsaimniecību “Līvi”. Apmeklējot vietējo baptistu draudzi, Lilija iepazinās un salaulājās ar mācītāju Alfrēdu Pētersonu, kuram tā bija pirmā draudze pēc semināra pabeigšanas.
Liliju daudzi piemin kā lielisku stāstītāju, kura interesanti un ar labu humora piedevu atcerējās garajā mūžā piedzīvoto, arī iepazīšanos ar jauno mācītāju. Optimisms palīdzēja arī tad, kad darbs turpinājās Liepājas baptistu Pāvila draudzē grūtajos pēckara gados. Ģimenei bērnu nebija, varbūt tieši tāpēc viņi ar lielu mīlestību un atdevi darbojās bērnu un jaunatnes vidū. Padomju varai tas nepatika, un mācītājam uz laiku atņēma sludināšanas tiesības. Lilija ar smaidu stāstīja, ka tad viņa kļuvusi par galdnieka sievu. Vēlāk kā mācītāja labā roka viņa kalpojusi par ērģelnieci, dziedātāju Priekulē, Talsos, Rīgā Āgenskalnā, Ventspilī.
Ikdienas darbs Lilijai bija aptiekās par kasieri, farmaceita palīgu. Pēc vīra aiziešanas mūžībā 1992. gadā viņa pārcēlās uz Talsiem. Pēdējos divus dzīves gadus Lilija pavadīja Laucienes pansionātā. Saulainā 2014. gada vasaras dienā tika izvadīta mūžībā. Mācītāja A. Pētersona dzīvesdraugs Lilija apbedīta blakus vīram Ventspils kapos. (Saīsināti no Aivara Šķubura, Latvijas Baptistu draudžu savienības mācītāja, nekrologa, Lilijai Pētersonei aizejot mūžībā)
Kā jūs atradāt Liepājas draudzi? Kāds bija draudzes stāvoklis pēc kara?
Draudze bija tik ļoti sarukusi pa tiem kara gadiem. Man liekas, vai tik baznīcas telpā kara laikā netika turēti zirgi. Tas bija Otrajā pasaules karā, jā. Mācītājs Vītols bija devies uz Vāciju 1943. gadā. Pirms Pētersona bija vēl vecais Laubards, kas nebija ticis uz Vāciju. Draudze bija tāda pajukusi.
Ierodoties Liepājā, uzreiz sākās lielas sadzīviskas problēmas, vai ne?
Ak, sākās gan! Mēs ieradāmies martā. Dzīvoklis baznīcas augšā vēl nebija taisīts. Tur bija auksts, slapjš. Un ko vīrs man teica? “Tu noej lejā pie sētnieces, palūdz klēpi malkas”. Es gāju. Sētniece uzreiz sāka stāstīt, ka draudze viņai nemaksā, un marta mēnesis… Skaidrs. Es pagriezos uz promiešanu. Viņa man uzreiz: “Pagaidiet, pagaidiet, es jums tomēr iedošu vienu klēpi!”. Bet tas bija bezjēgā – kurini vai nekurini, siltuma nebija. Taču mēs abi bijām jauni un kaut kā to pavasari pārdzīvojām.
Un kā ar algu? Vai draudze varēja jūsu vīram maksāt?
Nē, draudzei nebija naudas. Un manam vīram bija arī grūti prasīt draudzei naudu dzīvokļa remontam. Dzīvoklim taču vajadzēja būvmateriālus. Bet draudzes brāļi paši brauca un strādāja. Saremontētajā mājoklī ievācāmies tikai rudenī, septembrī. Tas bija izvešanas gadā. Bet ziniet, kas bija Dieva žēlastība? Mēs bijām tikko pārcēlušies, mainījuši dzīvesvietu un apkārtējiem sveši, varbūt tāpēc izvešanas mūs neskāra.
Bet kalpošana, neskatoties uz to visu, bija svētīga. Kā Liepājas Pāvilos pieauga draudze?
Draudze stipri auga. Bija liels jauniešu darba uzplaukums. Draudze izauga līdz aptuveni 80 jauniešiem. Domāju, ka mans vīrs mācēja saprasties ar jaunajiem cilvēkiem. Mums bija liels koris. Diriģēja Aivars Suguris. Korī bija pat 150 dziedātāju. Lielajos svētkos koris aizpildīja visu balkonu, tas bija pilns. Tiešām draudze auga.
Tomēr jūsu kalpošana Pāvilos pēkšņi beidzās.
Bijām spiesti aiziet 1958. gada rudenī. Mans vīrs tika izlikts no draudzes, jo pilsētas vara viņam aizliedza te strādāt, ne jau draudze viņu izlika. Atvadīšanās notika pirmajā augusta svētdienā, ar lielām bēdām un asarām.
Vai varas iestādes jau iepriekš signalizēja par problēmām?
Jā. Viens piemērs: mans vīrs tika aicināts slimnīcā pie jaunas meitenes. Viņa lūdza atnest Svēto Vakarēdienu un pielūgt Dievu. Viņš sākumā atteicās, baidījās, ka aizliegs. Bet meitene lūdza. Viņš aizgāja, viss bija mierīgi, neviens nebija bijis klāt. Bet tad, pēc kādas bēru ceremonijas, atnāca “partijas sievas” pie mums un pateica, ka viņam jāiet prom, nevar palikt.
Un kas notika pēc tam? Jums bija jāatstāj dzīvoklis.
Mums bija jāmeklē cits mājoklis, jo šis bija vajadzīgs jaunajam mācītājam. Un mēs tolaik vairs nevarējām dabūt nekādu dzīvesvietu! Mans vīrs aizgāja strādāt uz rūpnīcu par galdnieku. Viņš visu ko darīja.
UZZIŅA
Alfrēda Pētersona vārds minēts daudzos Latvijas baptistu draudžu vēstures dokumentos, uzteicot viņa kā mācītāja aktīvo un atbildīgo darbību. Bet īpaši tiek uzsvērts, ka, būdams Liepājas baptistu Pāvila draudzes mācītājs, ļoti aktīvi strādājis ar jauniešiem, turklāt katru sestdienu jauniešiem vadījis arī Bībeles studijas un diskusijas. Kad 1958. gada janvārī bīskaps N. Levindanto apmeklēja Liepāju, viņš atzīmēja, ka A. Pētersons ir apdāvināts un labi sagatavots mācītājs, kuram nav jāizsaka nekādi aizrādījumi. Taču mācītāja A. Pētersona aktīvā un sekmīgā darbība ar jauniešiem un draudzi piesaistīja padomju varas iestāžu uzmanību, jo laikā, kad lielākajā daļā draudžu locekļu skaits samazinājās, Pāvila draudzē ticīgo skaits pieauga. Bija jāatzīst Pāvila draudzes ietekmi iedzīvotāju vidū. Ātri tika atrasti formāli pārkāpumi mācītāja darbībā, un A. Pētersons no Liepājas 1958. gadā tika pārcelts uz mazāku un attālāk esošu Valdemārpils draudzi.
Un tad sekoja atkal Cīruļi?
Viņš aizbrauca otrreiz uz Cīruļiem. Bet tur jau bija pavisam slikti. Pēc tam Priekule. Uz Priekuli viņš sākumā negribēja iet, bet es negulēju visu nakti, man tikai bija – ej uz Priekuli!
Priekule kļuva par viņa mūža draudzi?
Gandrīz 14 gadi! Jā, Priekule iznāca par mūža labāko draudzi. Tur tika uzceltas tās piebūves, viss tika izdarīts. Un vīrs teica, ka Liepāja un Priekule bija divas svarīgākās vietas viņa dzīvē, kur Dievs svētīja darbu.
Bet Talsi? Viņš taču nāca no Kurzemes?
Jā, viņš bija kurzemnieks, no Vaiņodes. Kad talsinieki aicināja, viņš teica: “Uz Talsiem es iešu, un tā būs mana pēdējā vieta, es tur nomiršu un palikšu”. Bet viņš nokalpoja divarpus gadus, un tad Jānis Tervits, tas, kuru ievēlēja par bīskapu, viņu ar varu “izvilka” uz Āgenskalnu, uz Rīgu. Vīrs negribēja iet, viņš jau bija vecs, 69 gadi. Rīgā bija grūti.
Jūs minējāt, ka Pētersons bija ļoti precīzs.
Ārkārtīga precizitāte! Pāvila draudzē teica, ka viņš ierodas dievkalpojumā “bez minūtes iekšā”. Viņš bija pedantisks un ļoti kārtīgs.
Un tagad par Pāvila draudzes ēku. Jūs teicāt, ka jūsu dzīvokļa tur vairs nav?
Nav, visa tā piebūve ir nojaukta līdz pat baznīcas sienai. Tagad tur būvē jaunu trīs stāvu ēku ar liftu un konferenču zāli, izmantojot baltus betona būvmateriālus. Redziet, tā tas viss aiziet. Kā Bībelē teikts – tu sēsi, bet pļaus cits. Tā nu tas mūžs aizgājis.
Balstoties uz audioierakstu https://youtu.be/8chlv2KLQDc
Arbija Lauvas intervija ar Liliju Pētersoni
JAUNĀKIE KOMENTĀRI