Sievietes atšķirīgums no vīrieša ir bagātība. Atziņas no grāmatas “Sievietes aicinājums”

Pāris pēdējās desmitgadēs sievietes zaudējušas savu identitāti. Viņas vairs nezina, “kādu vietu ieņemt attiecībā pret vīrieti, nedz arī to, kāda varētu būt viņu misija,” uzskata grāmatas “Sievietes aicinājums” (2008) autore Žo Kruasāna. Viņa ir piedalījusies vairākos semināros par tēmu “jaunais feminisms”. Savā grāmatā viņa māca, kā sievietei atbrīvoties no feminisma seku radītajām ciešanām. Līdz ar feminisma eksploziju sievietes apzinājās, kādas viņas nevēlas būt, taču vairs nav sapratušas, kas viņas ir kā sievietes.

“Es kļuvu par vīrieti un gribēju būt vīrietis,” Kruasānai reiz atklājusi Natālija – viena no daudzajām sievietēm, kuras konsultējas ar Kruasānu par attiecību jautājumiem. Natālijas tēvs bija despotiska militārpersona, māte bija mājsaimniece. Tā kā Natālijai nepatika mātes loma ģimenē, viņa kā paraugu bija pārņēmusi sava tēva tēlu. Natālija pelnīja naudu, izvēlējās mīļākos, nerūpējās par māju.
Kruasāna neaicina sievietes atkal kļūt par mājsaimniecēm. Viņa iebilst pret vēlmi pakļaut vīrieti, it kā apmainoties lomām. Nepieciešams, ka sieviete “pārstātu vēlēties būt līdzīga vīrietim un savu atšķirīgumu atzītu kā bagātību, kā Dieva dāvanu, nevis kā trūkumu. Šajā mūsu cilvēces straujo pārmaiņu periodā sievietei ir noteicošā loma, un ne jau tādēļ, lai nomāktu vīrieti, bet, gluži pretēji, lai viņu pieceltu.”

Sieviete – vīrieša atbalsts

Dzimtes pētījumos sieviešu paverdzināšana gadsimtu gaitā bieži tiek skaidrota ar Baznīcas ietekmi, un parasti pētnieki atsaucas uz grēcīgās sievietes, vīrieša pazudinātājas – Ievas, prototipu. Kruasāna ierosina vērst skatu uz Jaunavu Mariju, kura dzemdēja un audzināja vīrieti.
Vīrietis sievietei “dots vispirmām kārtām kā bērns, pēc tam kā vīrs, un viņai allaž jābūt pret viņu iecietīgai kā mātei. Tikai tad viņš aizvien vairāk nobriedīs nesavtīgai sevis dāvāšanai, bet sieviete savukārt atdzims no viņa tēvišķības,” uzskata Kruasāna.

Sieviete – vispirms meita

Sievietes pirmais kontakts ar vīrišķo aizsākas attiecībās ar tēvu. Tēva loma ir padarīt meitu pieaugušu, kamēr māte vienmēr tiecas savos bērnos saskatīt mazuļus. “Ja tēvs nepilda savu misiju, atstāj bērnu mātes pārmērīgām rūpēm, vai arī gaida no bērna vairāk, nekā viņš spēj dot un nemitīgi norāda viņam uz tā bezspēcību, tad dēlam būs grūti kļūt par vīrieti un meita joprojām paliks paklausīga vai dumpīga “mazā meitenīte”, tā arī nekļūstot par sievieti,” raksta Kruasāna.

“Mūsu paaudze ir tik ļoti sadumpojusies pret patriarhālo sabiedrību un tēvu autoritārismu, ka tā ir izdarījusi to, ko Freids nosauca par “Tēva slepkavību”, kas ir arī Dieva slepkavība. Atmetot tēvišķīgumu, tā sevi atšķēlusi no tēvišķības, kam piemīt spēja tai palīdzēt kļūt pieaugušai, paliek par mūžīgo pusaudzi,” raksta Kruasāna.

Pusaudžu vecums ir laiks, kad bērns sāk baidīties no tā, ko domā citi. Vēlme tikt atzītai un apbrīnotai, visskaistākajai un visgudrākajai, sievieti padara par citu verdzeni. Lai atbrīvotos no apsēstības ar perfekcionismu, un līdz ar to verdzības vai gluži pretēji –sāncensības ar vīrieti, Kruasāna aicina sievietes nevērst skatienu uz sevi, bet vērst skatienu uz Dievu Tēvu. “Labas attiecības ar tēvu rada paļāvību uz sevi.”

Ja sievietei ir bijuši sarežģījumi attiecībās ar savu tēvu, un līdz ar to, iespējams, attieksme pret Dievu Tēvu radusies izkropļota, Kruasāna aicina izmantot lūgšanu spēku un kristīties. Tādā veidā sieviete spēj atbrīvoties no iedzimtā grēka jeb ellišķīgas ķēdes, kuras rezultātā katra nākamā paaudze pieļauj vienas un tās pašas kļūdas. Proti, kad dēls ievaino sievietes, jo redzēja, kā to dara tēvs, vai arī meita sāk ievainot vīriešus, jo, redzēdama, cik cietsirdīgi tēvs izturas pret māti, viņa pārņem tēva grēkus attiecībās ar vīriešiem.

Brīdis, kad laulāties

Kad sieviete kā meita ir kļuvusi pieaugusi, viņa ir nobriedusi sievietes aicinājumam – mīlēt un dāvāt sevi citiem. Tikai tad, kad sieviete šādas spējas ir sasniegusi, līdz pat gatavībai atdot savu dzīvību otra labā, viņa var kļūt par laulāto draudzeni un māti. Ja sievietei ir neizārstētas problēmas attiecībās ar tēvišķo, pastāv divas iespējamības – vai nu viņa kļūst no citiem atkarīga un cieš no dažādiem kompleksiem, vai arī viņa kļūst valdonīga attiecību postītāja un cieš pati no savas agresijas. Turpretī, ja sieviete ir pietiekami distancējusies no vīrieša, tā apzinās savu sievišķo identitāti, īpašo vērtību un misiju glābt cilvēci ar savu mīlestību, pretēji patriarhālajā sistēmā iesakņojušajām varas metodēm, tad sieviete attiecībās panāk harmoniju, mieru, dod un saņem prieku un laimi. Tad sieviete spēj būt vīrietim patiess palīgs.

Sieviete kļūst par Dieva trauku, no kura vīrietis var smelties mīlestību, spēku un gudrību. Tieši sieviete ir atbildīga par attiecībām ģimenes iekšienē. Savukārt vīrietis ir atbildīgs par attiecībām ar ārpasauli. Dalījumu – iekšējā pasaule un ārpasaule Kruasāna pamato ar psiholoģiskajām atšķirībām. Sievietes attiecībās ar vīrieti sastopas divi dažādi egoismi – sievietes egoisms, kas visu attiecina uz sevi, un vīrieša egoisms, kurš ir aizņemts ar saviem darbiem. Tā kā vīrietis ir vērsts uz ārpusi, jo viņam rūp viss, kas ir ārpusē, viņš spēj vieglāk sevi pārvarēt un panest ciešanas. Turpretī sieviete, kura vērsta uz savu iekšieni, jo savus interešu centrus nes sirdī, ar ciešanām sevi iznīcina. Vienīgās zāles, kas dziedē attiecības no savstarpēja egoisma, ir nesavtīga mīlestība. Visaugstākā mīlestības pakāpe – mīlēt kā mātei, jo tad sieviete aizmirst pati sevi.
Kruasāna vēl piedāvā alternatīvu skaidrojumu sievietes pazemībai vīrieša priekšā. Pakļauties nozīmē pakļaut sevi otra aizsardzībai. Ja sieviete ir visnotaļ atsaucīgs palīgs, nav sāncense un ir vīrietim padevīga, vīrietis spēj viņu mīlēt līdz pat gatavībai ziedoties. Viņš daudz vairāk uzmanības pievērsīs ne vien tam, lai izpatiktu sievietei, bet arī viņas nojautām un viņas padomiem, jo mīloša padevība rada respektu vienam pret otru. “Ja šīs padevības nav, tad laulātie veltīgi zaudē spēkus cīņā par pirmtiesībām.”

Raksts pirmoreiz publicēts 2009.gada 30.augustā manapasaule.lv