Sāls ir detaļās. Saruna ar Karlosu Martinesu par skatuvi un dzīvi


126
Spāņu pantonīmas meistars Karloss Martiness spēj uzrunāt jebkuru auditoriju, nepasakot ne vārda. Viņš vienlaikus gan smīdina, attēlojot cilvēka ikdienu, gan arī liek domāt par sāpēm un dzīves jēgu. Arī intervijas laikā viņš aizkustina un izklaidē, stāstot par jokiem, par kļūdām uz skatuves, par vecākiem un par to, kā sastapis Dievu.
Foto: Bernd Eidenmüller, Stuttgart
Foto: Bernd Eidenmüller, Stuttgart

Evija Mileiko: Par ko Jūs domājat, kamēr atrodaties uz skatuves?
Karloss Martiness: Uz skatuves es ļoti koncentrējos… Ziniet, ja runa ir par pantonīmu, tad, pieļaujot pat nelielu kļūdu, skatītājs var tevi pārprast. Man ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam un precīzam. Dzīvē mums ir iespēja atvainoties, taču pantomīmā tādas nav. Tātad, lai ko es darītu uz skatuves, tam ir jābūt ļoti precīzam. Bet, protams, es domāju par publiku, auditoriju, kura mani vēro. Es vēlos, lai viņi ne tikai izbauda priekšnesumu, bet lai viņi arī domā, iespējams, atpazīst sevi, sajūt skumjas, prieku, bailes, dusmas. Tā ir liela atbildība.
– Vai Jūs esat pieļāvis kādas kļūdas uz skatuves?
– Jā… diemžēl. Daudzo gadu gaitā esmu iemācījies, pirmkārt, izvairīties no kļūdām. Bet, ja ir gadījies tās pieļaut, tad esmu atradis veidu, kā izrādi turpināt. Piemēram, atgādinot sev, ka stāsts ilgst tikai trīs līdz piecas minūtes, šī pieļautā kļūda neizjauks visu izrādi.
– Bet, kad Jūs sakāt “kļūda’’, ko Jūs ar to domājat? Nepareizs žests?
– Nē , nē! Cilvēki jau nezina, vai tas pareizs, vai nav. Kļūda ir tad, ja publika saprot kaut ko pavisam citu, nekā to, ko īstenībā rādu. Hmm…, iedomājies, ka es vēlos parādīt sienu. Es to daru ar divām rokām. Ja veicu nepareizu kustību, varētu izskatīties, ka es saku: “Sveiki!” Cilvēki varētu redzēt tikai divas rokas un neredzēt sienu. Mans darbs ir parādīt sienu, nevis rokas. Un tas ir fascinējoši, jo uz skatuves nekā nav. Ja tu pieļauj nelielu kļūdu, viņi redzēs tikai rokas, bet kāpnes, sienas, durvis pazudīs.
– Vai esat piedzīvojis situāciju, kad neesat kļūdījies, bet publika Jūs pārprot?
– Tu nekad nevari vainot cilvēkus. Tu nevari teikt: “Kāpēc cilvēki nesaprata?” Ir jājautā: “Ko es izdarīju nepareizi, ka viņi nesaprata?” Dažreiz runātāji, mācītāji vai skolotāji saka, ka cilvēki nesaprata. Nē! Ja viņi nesaprata, tas ir tāpēc, ka mēs, kuri esam priekšā, izdarījām kaut ko nepareizi. Mums ir jāpielāgojas auditorijai. Es nevaru runāt par pantomīmas vēsturi, ja mācu bērnus, un cerēt, ka viņi mani sapratīs. Bet es to varu darīt, ja tiekos ar aktieriem. Protams, var gadīties, ka kāds atnāk un pat nevēlas saprast priekšnesumu. Tādā gadījumā esmu bezspēcīgs, tomēr joprojām mans darbs ir mēģināt aizsniegt arī cilvēkus ar šādu noskaņojumu.
– Kā Jūs radāt savus priekšnesumus?
– (Pauze) Tas ir liels darbs. Dažreiz pamatā ir viena ideja. Piemēram, man ir jauns stāsts par žēlsirdīgo samarieti. Ļoti jauks stāsts!

Bībeles līdzībā ir stāstīts par trīs personām, kuras ierauga ievainotu cilvēku, un es iedomājos, kādēļ šos trīs cilvēkus neparādīt kā vienu? Jo mūsos ir tik dažādas šķautnes.

Reizēm daru sliktas lietas, reizēm nedomāju, man viss ir vienaldzīgs, bet ir brīži, kad man rūp, kad palīdzu.
– Un kas notiek pēc tam, kad ir ideja?
– Tad kopā ar režisoru strādāju savā studijā Barselonā. Viena stāsta iestudēšana var aizņemt nedēļu, mēnesi vai pat vienu gadu, līdz režisors saka: “Tagad ir labi, tagad tu vari rādīt to uz skatuves.” Es nekad neeju uz skatuves bez pārliecības, ka tas, ko es rādu publikai, ir labākais, ko varu.
– Jūs esat autors, aktieris, režisors, kura loma jums ir ērtākā?
– Es jūtos komfortabli uz skatuves, bet tajā pašā laikā tas vienmēr ir liels risks. Kā varu teikt, ka jūtos komfortabli, ja pastāv liels risks, vai ne? Skatuve ir mana īstā vieta. Bet, protams, es izbaudu arī pantomīmas mācīšanu aktieriem, skolotājiem, ārstiem, arhitektiem.
– Ārstiem, arhitektiem? Tiešām?
– Jā! Piemēram, ārstiem nākas pavēstīt sliktas ziņas, un viņiem nepieciešams prast ķermeņa valodu. Kā izturēties, ko darīt, ja kādam jāpasaka, ka viņam ir smaga slimība? Es palīdzu saprast, kā uzlabot komunikāciju ar apkārtējiem cilvēkiem.
– Kas Jūsu darbā ir tā garoziņa, ko nepatīk darīt?
– Ko jūs ar to domājat?
– Vai Jūsu profesionālajā ikdienā ir arī kādas garlaicīgas detaļas, kuras prasa lielu pacietību, bet bez tām nevar iztikt?
– Nevaru iedomāties …
– Varbūt Jums tādas nav…
– Man nav. Protams, ir situācijas, kad vairākas stundas pēc kārtas es mēģinu, mēģinu, mēģinu…,bet rezultātā nekas nesanāk. Tādos brīžos ar režisoru nolemjam, ka pietiek mēģināt, aizejam kopā paēst un turpinām nākamajā dienā. Bet nekad nav garlaicīgi. Varu būt noguris, nomākts, bet nekad garlaikots. Ja man paliktu garlaicīgi, iespējams, mainītu profesiju.

Carlos_Mart_Łnez_V
Foto: Jean-Daniel von Lerber

– Kā Jūs radāt savus jokus?
– Jokus!
– Jā! Jo cilvēki Jūsu šovā smejas.
– Jā… Esmu cilvēks… joki man ir svarīgi. Un smieklīga var būt jebkura ikdienas situācija. Joks ir kaut kas, kas tevi pārsteidz. Kad ej ar iepirkumu ratiņiem lielveikalā un uzskrien kādam virsū, kad kaut kas nokrīt zemē. Šādus mazus negadījumus dzīvē var uztver ļoti nopietni vai arī var tikai pasmieties par tiem. Es piedāvāju pasmieties. Domāju, mums ir jāsāk smieties par mūsu negadījumiem, mūsu problēmām. Protams, kad notiek smags satiksmes negadījums, liela nelaime, tad ir grūti smieties.
– Kā Jūs novelkat robežlīniju starp nevainīgu joku un brīdi, kad humors kļūst aizskarošs?
– Jā, ir daudzi veidi, kā smieties, humors var radīt lielas sāpes, aizskart un var būt nepareizajā vietā un laikā. Visiem ir šī pieredze. Jūs stāstāt kaut ko nopietnu, kaut ko personīgu un cilvēks par to smejas. Mums ir tiesības jokot, bet jābūt uzmanīgiem! Smiekliem jābūt veselīgiem. Daudzreiz esmu dzirdējis, ka nedrīkst jokot par karu, holokaustu, bet Roberto Benigni parādījis mums, ka tas ir iespējams ar filmu “Dzīve ir skaista”. Viņš bija spējīgs ar vieglumu un humoru parādīt šausmīgāko pasaules traģēdiju. Tāpat kādi man teica, ka var smieties par jebko, bet tikai ne par cilvēktiesībām. Taču es to izdarīju. Mums ir jāizmanto humors kā medikaments pret problēmām mūsu dzīvē un mūsu sabiedrībā. Kāds vīrs, kurš pirms trim nedēļām bija zaudējis savu 16 gadus veco dēlu, atnāca uz manu šovu, tas bija Barselonā. Viņš sēdēja, skatījās manu priekšnesumu un bija domājis: “Es neesmu ieinteresēts smieties vai priecāties, jo mana dvēsele ir piedzīvojusi traģēdiju.” Bet pēc priekšnesuma viņš pie manis pienāca un teica: “Šī bija pirmā reize šo trīs nedēļu laikā, kad es spēju pasmaidīt.” Es ticu, ka, pat ja mēs nespējam cilvēkus sasmīdināt, mēs varam likt pasmaidīt.
– Kā Jūs sajūtat, kas ir joks un kas vairs nav. Piemēram, Jūs jokojāt par cilvēktiesībām un tas nebija aizskaroši. Kāpēc?
– Es vienkārši jūtu. Kad esmu uz skatuves, esmu izgaismots un neredzu publiku. Ir liels klusums, varu saklausīt vismazāko troksnīti. Ja jūtu, ka cilvēki kaut ko neuztver, ka viņiem, kaut kā ir par daudz, ka tas viņus varētu aizskart, kļūstu ļoti uzmanīgs un pielaboju stāstu. Ir viens noslēpums, ļoti vienkāršs: mans šovs nav viena stunda. Mans šovs sastāv no vairākiem īsiem stāstiem. Ja viens ir nopietns un sarežģīts, tad nākamais vienmēr būs vieglāks. Ja viens ir tuvu robežai, kad vari tikt aizskarts, tad nākamais liks tev par to aizmirst.

 

Karloss Mariness ar intervētāju Eviju Mileiko. Foto: Jean-Daniel von Lerber
Karloss Mariness ar intervētāju Eviju Mileiko. Foto: Jean-Daniel von Lerber

– Kā Jūs savā dzīvē satikāt Dievu?
– Jūs domājāt, kad es kļuvu par kristieti?
– Jā.
– Kā es kļuvu? Uh…, tie bija Ziemassvētki, 25.decembris. Man bija brīvdiena un biju uzaicināts uz kādu mājas ballīti, kurā daudz tika runāts par Jēzu. Un tas mani tiešām ļoti uzrunāja un es sapratu, ka vēlos iepazīt to Jēzu.Tas bija sākums, 1971.gada 25.decembrī. Atceros, ka pārnācu mājās tik laimīgs, izstāstīju visu saviem vecākiem, bet viņi nebija tik lielā sajūsmā, tieši otrādi.
– Kāpēc ?
– Viņi nāk no katoliskās tradīcijas un protestantismu viņi redzēja kā sektu. Taču vēlāk arī mana mamma sāka apmeklēt evaņģēlistu baznīcu un viņa man atklāja: “Karlos, tagad es saprotu. Es jūtu. Lai gan es visu savu dzīvi esmu bijusi katoliete, tagad saprotu, ko nozīmē būt attiecībās ar Jēzu.” Kad viņa nomira, mans tētis joprojām bija ļoti katolisks, ļoti reliģiozs, ļoti spānisks… un tad atnāca daži kaimiņi un tētim jautāja: “Pasaki, kur tagad ir tava sieva? Viņa bija katoliete, vēlāk vairs nebija, Kur viņa tagad ir – debesīs vai ellē?” Mans tēvs par šo jautājumu bija šokēts, nezināja, ko kaimiņiem atbildēt un pasauca mani. Es atnācu, mammas ķermenis tur joprojām bija, tā noteikti nebija īstā vieta, kur par to runāt, bet… Tad savu vecāku kaimiņiem atbildēju: “Mamma ir kopā ar Jēzu.Ja Jēzus ir ellē, mana mamma ir ellē. Ja Jēzus ir debesīs, mamma ir debesīs. Man nerūp tas, kur viņa ir, bet gan – ar ko kopā viņa tur ir”. Domāju, šajā brīdī mans tētis arī sāka saprast evaņģēliju. Nav jautājums par konfesiju. Es joprojām dažreiz apmeklēju katoļu baznīcu. Esmu spānis, man ir labas atmiņas par laiku, kad biju katolis.
– Kur Jūs ikdienā sastopat Dievu?
– Es viņu sastopu ikdienas sīkumos. Kad zupai pieber sāli. Kad nopērc šokolādes tāfelīti, lai gan nevajadzētu. Kad uzdāvini puķes savai sievai brīdī, kad viņa to nav gaidījusi. Kad… redzi bērnu smaidām. Es Dievu sastopu šādās mazās lietās. Arī Bībeles personāžs pravietis Ēlija vēlējās sajust Dievu un bija liela vētra, un viņš domāja: “O, Dievs ir šeit!”. Taču Viņš nebija vētrā. Un tad uzpūta pavisam neliels vējiņš, gandrīz nemanāms. Un, kā teikts Bībelē, Dievs bija tur. Bieži mēs aizmirstam pateikt paldies cilvēkiem, bieži aizmirstam atstāt dzeramnaudu restorāna. Pēc katra šova, kad es atgriežos mājās, es nosūtu teātriem pastkarti, lai pateiktos. Un daži teātri, profesionāli teātri, man atraksta, ka tā bijusi pirmā reize 40 gadu laikā, kad kāds ir pateicis “paldies”.


Iesakām noskatīties arī LTV raidījuma “Saknes debesīs” 3.aprīļa sižetu par Karlosu Martinesu “Katram no mums ir savs stāsts” , kā arī TV “Skrunda” video stāstu par Karlosu Martinesu.