Vīrs mācītājs – katras kristietes sapnis? Četru mācītāju sievu pieredze

Ir nācies sastapt kādas kristietes, kuras nebaidās sapņot, ka reiz sastaps puisi, kurš mīl To Kungu no visas sirds, kas gatavs kalpot un atsaukties aicinājumam un cer, ja vien vīrs būtu mācītājs… Ko nozīmē būt mācītāja sievai? Nereti nākas dzirdēt viedokli, ka mācītāja sievām ir jābūt priekšzīmīgām, jāprot savaldīt pat nesavaldāmus pusaudžus un jāvada svētdienasskola vai kāda cita kalpošanas joma draudzē. Vai viņas sajutušas vērtējošus skatienus, sagaidītu kādu īpašu uzvedību? Vai viņas paspēj realizēt arī sevi un kā to apvienot ar atbalstu savam vīram un bērnu pulciņam? Uz sarunu aicināju četras mācītāju sievas – Inetu Ginko, Agritu Otomeri, Ilzi Šternu un Andu Mežiņu.

Līgavainis – topošais mācītājs

Sarunā ar mācītāju sievām jautāju, vai viņām ir bijis sapnis apprecēt mācītāju.

Agrita Otomere, kura ar vīru Robertu Dievam pateicas par 10 laulībā aizvadītajiem gadiem, atceras: “Pirms es sapratu, ka Roberts būs mans vīrs, es nemaz necerēju, ka atradīsies kāds kristietis, ar ko apprecēties. Kristiešu pasākumos vienmēr vairākums bija meiteņu. Biju jau samierinājusies ar domu, ka man nesanāks laimīgi iemīlēties kristietī, bet man būs jāved pie ticības kāds neticīgais, lai varētu apprecēties. Bet Dievs savā lielajā mīlestībā man uzdāvāja ne tikai kristieti, bet pat topošo mācītāju par vīru.” Šobrīd viņas vīrs ir Vecumnieku un Valles luterāņu draudžu mācītājs.

Anda un Raimonds Mežiņi

Anda Mežiņa laulībā ar vīru Raimondu pavadījusi 12 gadus. Mežiņi sesto gadu dzīvo Saldū, kur Raimonds ir Svētā Gregora kristīgās misijas centra direktors. “Man bija svarīgi, lai vīrs būtu kristietis. Kad 2003.gadā iepazinos ar Raimondu, viņš jau mācījās pēdējā kursā LELB (red.- Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcas) mācību iestādē Lutera Akadēmijā, kura sagatavo mācītājus. Manā draudzē, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā draudzē, tajā laikā tikko bija sācis kalpot kā evaņģēlists Rinalds Grants un es kā jauniete vēroju, kā tas ir būt kalpošanā kopā ar sievu. Man tas likās tik jauki un svētīgi! Vēlāk, kad pašiem bija mazs bērns un pati vairs tik daudz nespēju iesaistīties kalpošanā kā iepriekš, tad domāju, kā toreiz Ieva, Rinalda sieva, spēja ar mazu bērnu visur būt līdzi un kopā. Man tas likās tik grūti.”
Ilze Šterna, kura ar savu vīru Kasparu laulībā ir 12 gadus, atklāj: “Kad sākām draudzēties, Kaspars jau strādāja Rīgas Mateja baptistu draudzē. Zināju, ka viņa aicinājums ir būt mācītājam un ka parakstos uz mācītāja sievas statusu. Atceros, ka pirmslaulību konsultācijā pie mācītāja Edgara Maža man reiz Mažis prasīja tā pavisam nopietni, vai es saprotu, uz ko es parakstos, un pārjautāja, vai es tiešām to gribu. Man tas toreiz bija pārsteigums, kāpēc viņš man to prasa. Protams, es zināju, ka es šo cilvēku mīlu, bet uzdotais jautājums man lika labāk saprast, ka mācītāja sievas statuss kaut ko sev līdzi nesīs, un tas tiešām nav vienkārši.” Šobrīd Kaspars Šterns ir Misijas baptistu draudzes mācītājs un Latvijas Baptistu draudžu savienības (LBDS) bīskapa vietnieks jaunu draudžu dibināšanas jautājumos.

Ineta un Agris Ginko

Ineta Ginko ar savu vīru Agri jau laulībā pavadījuši 18 gadus. Agris Ginko ir draudzes “Dieva mājas” un Ogres draudzes “Vārda spēks” mācītājs. “Kad mēs satikāmies, abi jau bijām kristieši. Man nebija doma, ka vīrs kļūs par mācītāju, bet, ka viņš kalpos Tam Kungam, to gan lūdzu Dievam,” stāsta Ineta un atceras, ka tolaik Agris bija draudzes vecajs un gadu pēc kāzām viņš kļuva par mācītāju. “Es nelūdzu Dievam īpaši, ka vēlos, lai vīrs man būtu mācītājs. Vīrs toreiz tika aicināts uzņemties atbildību un ganīt draudzi, viņš teica Dievam un cilvēkiem “jā” vārdu un es, protams, tam pievienojos un kopš tā laika es uz mācītāja statusu vienmēr skatos ar lielu bijību.”

Kalpot Dievam kopā

Kad Dievs aicina vīru kalpošanā, nepārprotami arī visa viņa ģimene tajā ir iesaistīta.

“Mana vīra kalpošana ir arī mūsu ģimenes kalpošana, jo mums ir viens redzējums. Protams, mans vīrs draudzē dara vairāk, bet mēs to izjūtam tā, it kā mēs kā komanda strādājam kopā un man tas ļoti palīdz,” stāsta Ilze Šterna. Kā mācītāja sievai, viņai, pirmkārt, nepieciešams regulāri lūgt Dievu, “īpaši tad, ja ar kaut ko ne līdz galam esi apmierināta, jo ne vienmēr sanāk ar vārdiem izteikt nepieciešamo atbalstu vīram. Citreiz prātīgāk ir vairāk ko apdomāt, lūgt un saprast, vai un kā izstāstīt savas pārdomas un sajūtas. Svarīgi saprast, kurš ir īstais brīdis, kad ko teikt. Tas noteikti nebūs brīdis, kad vīrs ir tikko atnācis no darba un kad viņš vēlas vienkārši atpūsties piecas minūtes. Un vēl – mēs vienmēr varam otram kaut ko teikt, vai tas būs par celšanu viņam? Es no vīra esmu iemācījusies vairāk izteikt pozitīvo kritiku. Ir tā saucamais hamburgera efekts, kad tu iedod sākumā ko labu, tad tu dod gaļu, ko grūtāk ir sagremot, un tad beigās tu atkal pasaki ko pozitīvu.” Ikdienā būtiskākais ir pašas attiecības ar Dievu un Bībeles lasīšana. “Reizēm, ja man kāds ko ir pateicis un man ir jautājumi par dzirdēto, tad es varu aiziet paprasīt vīram, lai paskaidro, jo viņš to teoloģisko virzienu, protams, labāk zina par mani. Un viņš tādā veidā var man palīdzēt atgūt to pamatu, uz kura es stāvu,” atklāj Ilze.

Ilze un Kaspars Šterni ar vecāko dēlu Marku

Sievietes loma

Arī Ineta Ginko ir pārliecināta, ka, ja Dievs aicina garīgajā darbā, Viņš aicina vīru un dod to pašu aicinājumu viņa sievai, lai aicinājumu varētu izpildīt kopā.

“Mana izpratne ir tāda, ka esmu vīra palīgs, ņemta no vīra kaula. Man negribas kādu sievieti aizskart, bet esmu ,,konservatīva” kristiete. Es esmu par to, ka vīrietis ir vadītājs, mācītājs, apustulis, evaņģēlists, nevis sievietei jābūt mācītājai, apustulei vai evaņģēlistei, bet tas nenozīmē, ka sieviete nevar būt Dieva lietota”.

Vai šodien to ir viegli piepildīt? Ineta norāda, kurā brīdī tas notiek: “Es zinu, kas es esmu un tāpēc priecājos dzīvot šo dzīvi! Zinu, ka esmu palīgs, sieva, mamma. Dieva Vārds dod man drošību, tāpēc es teiktu, ka tas ir viegli, bet tas nenozīmē, ka nesaskaros ar grūtībām. Globāli domājot, ārpus savas ģimenes, neviens vīrietis nekad nevarēs būt labs palīgs, laba mamma vai laba sieva, jo viņš ir radīts būt par vadītāju, tēvu un vīru, tādu lomu Dievs viņam piešķīris. Mēs, sievietes, nekad nevarēsim pildīt šo tēvišķo, vīrišķo un vadības lomu, mums ir savs. Ar to sākas Bībele: ar cilvēka radīšanu un palīga radīšanu. Tā Dievs jau iesākumā to bija paredzējis. Kā šodien tas ir? Grēkā krišanas sekas ir, ka gan daudzas lietas ir sagrozītas gan ģimenes institūcijā, gan sieviešu un vīriešu lomās.”

Par savu atbalstu vīram Ineta stāsta: “Mēs abi ļoti daudz cenšamies runāt. Uzmundrinājuma vārdam ir spēks, lai tas, ko tu dari, ir labi. Nozīmīgs ir lūgšanu atbalsts. Kad vīram ir jāapmeklē cilvēki, tad, neesot viņam blakus, es lūdzu Dievu par viņu un viņa gaitām.”

Dievbijība

Agrita Otomere ir citās domās par sievas piedalīšanos vīra kalpošanā. “Ja mans vīrs ir mācītājs, tad tas nenozīmē, ka sieva uzreiz arī ir mācītāja vai palīgmācītāja. Ja tā notiek, tad to jau varētu saukt par maisīšanos cita darīšanās. Mācītāja amats, līdzīgi kā ārsta, skolotāja un deputāta amats prasa cieņu un uzticēšanos, ka sava amata pārstāvis pratīs pildīt savus pienākumus vislabāk.

Sievai ir sievas aicinājums un tas ir mīlēt savu vīru, paklausīt vīru, pakļauties visās lietās un darīt viņam labu visu savu mūžu.

Savukārt tad, kad vīram ir neveiksmes, tad varbūt tieši paklusēšana kombinācijā ar sirsnīgu aizlūgšanu ir labākā palīdzība,” pārdomāt sievas lomu aicina Agrita. Īpašais veids, kā atbalstīt vīru mācītāju, var būt arī, gādājot par siltām vakariņām, apskāvieniem un ļaujot, lai vīrs mājās atpūšas..

Agrita Otomere ļauj mums ielūkoties vienā savā tipiskajā dienā un tās notikumos kopā ar saviem pieciem bērniem.

 

Agrita un Roberts Otomeri

“No rīta cenšos piecelties 15 minūtes ātrāk, lai būtu brīdis netraucētai Bībeles lasīšanai un lūgšanai. Tad dodos modināt bērnus uz skolu un bērnu dārzu. Pavisam nesen esmu sākusi nevis izmisīgi modināt, bet lasīt bērniem Bībeli. Tā es noķeru divus zaķus – es un bērni dzirdam Dieva Vārdu un bērni pamazām atmostas, nevis es viņiem skaitu, cik minūtes atlikušas līdz izbraukšanai. Tad ar mainīgiem panākumiem bērni ģērbjas, ēd un kopā ar tēti dodas uz mašīnu. Pirms aizbraukšanas visiem bērniem uzvelku krusta zīmi uz pierītēm, svētījot jaunai dienai. Kad atbrauc vīrs, tad mēs brokastojam kopā ar mazākajiem bērniem.  Pēc tam seko kādi mājas darbiņi – likt drēbes mazgāt, sausās – pa skapjiem, kaut ko sakārtot, izmazgāt, to daļēji daru kopā ar 3 gadus veco Rinaldu. Ja sanāk, skatos e-pastu, netraucēti palasu grāmatu, parunājos pa telefonu ar mammu vai mazliet pastrādāju, proti, tulkoju vai kaut ko pētu. Tad ēdam pusdienas, lasām grāmatas ar Rinaldu, tad lieku viņu gulēt. Mazajai Edītei  ir gadiņš un tieši viņa ievieš kādas nobīdes grafikā, bet, ja viņa labi guļ savus abus miedziņus, tad var daudz paspēt!

Pēcpusdienā lielie bērni sāk nākt viens pēc otra mājās. Launags, mazliet sarunas par notikumiem skolā. Seko mājas darbu uzraudzīšana. Mēģinām kopīgi gatavot vakariņas, piemēram, mizot kartupeļus, taisīt frikadeles, griezt pankūkas uz otru pusi.  Tā kā mums ir interaktīvā televīzija, tad varam skatīties mums labā laikā gan bērnu raidījumus, piemēram, “Kas te, Es te” vai kādus citus  – “Provinci”,” Nacionālos dārgumus”, “Vides faktus”, raidījumus par zvēriem vai kādas filmas. Mums ir laika limits – apmēram pusotra stunda. Skatos ar bērniem kopā, jo arī man ir interesanti un tikmēr mizoju ābolus vai salāpu kādu cimdiņu.

Vakarā mazgājamies, tīrām zobus. Pirms aizmigšanas vīrs bērniem lasa no Bībeles vai stāstus par baznīcas vēsturi un pārrunājam to. Katrs pateicamies par to, kas katram šai dienā labs bijis, aizlūdzam, noslēdzam ar Mūsu Tēvs, svētības vārdiem un dziesmu.”

“Laba sieva ir tāda, kas To Kungu bīstas. Ja sieva no sirds meklē To Kungu, tad „pārējās lietas tiks piemestas”. „Pārējās lietas” var būt jebkas – mierīga daba, piedot un apsegt gatava sirds un mīloša attieksme. Galvenais ir būt kā Marijai, kas sēž pie Jēzus kājām un klausās Viņa vārdus. Lai Jēzus iesēj mūsos visu to, kas labai sievai nepieciešams un savā laikā tas viss uzdīgs un nesīs augļus. Tikai nenovērst savu skatu no Jēzus, klausīties Viņu un pacietīgi gaidīt, jo tas nenotiks vienas dienas un pat ne viena gada laikā,” teic Agrita Otomere. Viņa vēl piebilst:

“Mēs, draudze, esam Kristus līgava, mēs esam Kristus miesas locekļi, katrs ar savu uzdevumu un kalpošanu. Svarīgi ir darīt katram savu uzticēto amatu –  gan mācītāja, gan citus un ir reizes, kad mums vienam otru jāpamāca, jāpanes un jāpiedod.”

Laiks ģimenei

Mācītāju darba laiks nav klasiskais ofisu darba laiks un vīri kā kalpotāji biežāk ir atvērti citu vajadzībām un tam tiek veltīts laiks, esot prom no ģimenes.

Anda Mežiņa

Ilze Šterna atzīst, ka par laiku ģimenei nācies izcīnīt visvairāk cīņu. “Lielajam vairumam draudžu locekļu brīvi ir vakari un tādēļ kādas sēdes notiek tieši vakaros.  Mēdz būt, ka visi vakari vīram aiziet draudzes darbā, savukārt man ir jābūt saprotošai. Atceros, mēs bijām jauni, tikko precējušies, un tad arī mācījāmies, kā nu tagad nodalīt kādas robežas, kur tās novilkt un kā atrast laiku ģimenei,” dalās Ilze Šterna. Viņu ģimenē aug trīs dēli, tādēļ Ilze šobrīd ir pagājusi soli nost no savas darba ikdienas un ir mājās. Ja Kasparam ir jādodas kādreiz darba komandējumos uz vairākām dienām prom, Ilze zina, ka ar visu tiks gala un arī viņas vīrs var netraucēti pildīt savu kalpošanas darbu.

Anda Mežiņa atsauc atmiņā laiku pirms vairākiem gadiem un atzīst, ka bijuši brīži, kad draudzi uztvērusi reizēm kā konkurenti attiecībām ar vīru, bet tad atklājusi labu risinājumu: “Es biežāk pieglaudos vīram un teicu, ka man arī vajag uzmanību un vēlos laiku kopā. Tas vairāk ir jautājums par prioritātēm, kā sadalām savu laiku darbiem, kalpošanai un ģimenei,” pārliecināta Anda Mežiņa.

Apkārtējo attieksme

Ilze Šterna atzīst, ka lielajās draudzēs viņa nav izjutusi uz sevi kā mācītāja sievu vērstus draudzes locekļu vērtējošos skatienus, turpretī, “kad aizbraucu uz lauku draudzēm, tur tas ir pat izteikti jūtams. Iespējams, tādēļ, ka mazāka draudze, un, ja ienāk jauns cilvēks, tam pievērš vairāk uzmanības. Īpaši, ja aizbraucam ar bērniem, tad kādreiz ir vairāk sanācis piedomāt par to, kā nu būs, ko tie cilvēki padomās,” stāsta Ilze.

Anda Mežiņa par sajūtām, ko devušas apkārtējo gaidas, teic: “Protams, citi vienmēr kaut ko no tevis gaida un gaidīs. Ir priekšstati, ka mācītāja sieva spēlē ērģeles vai vada svētdienas skolu utt. Apprecējos vēl jauna, man bija 20 gadi. Tad bija grūti, kad tevi uzrunā tantes draudzē, sakot “mācītāja kundze”. Tā reizēm likās tāda uzspēlēta pieklājība un ārišķība, jo jutu, ka aiz muguras runā un vērtē. Tajā laikā man palīdzēja, ka mums bija labi ģimenes draugi – vairāki citi mācītāju ģimeņu pāri. Varējām kopā pārrunāt, lūgt, iedrošināt un stiprināt cits citu.  Šobrīd atskatoties varu teikt, ka ir bijis laiks, kad esmu darījusi kaut ko, kas no manis tiek sagaidīts, bet vienmēr arī kaut ko, uz ko Dievs pats ir uzrunājis,” atklāj Anda Mežiņa.

Agrita Otomere neatceras brīžus, kad būtu uzlūkota ar kādām gaidām no apkārtējiem. ”Pat, ja sagaida, es neesmu „pārcilvēks”. Es tāpat kā visi draudzes locekļi klūpu, krītu, cīnos ar „veco cilvēku” un dzīvoju katru dienu no Kristus žēlastības un vadības. Ļoti priecājos par veco ļaužu pacietību brīžos, kad, piemēram, trokšņo mani bērni. Esmu pateicīga arī par saprotošu skatienu un katru pamācību.”

Ja Dievs aicina, tad atsaucies

Visas četras  uzsver, ka jebkurā ģimenē svarīgs ir atrastais līdzsvars starp savu aicinājumu no Dieva un pilnīgu atbalsta sniegšanu vīram viņa kalpošanas uzdevumos.

Vai nav tā, ka mācītājiem sievas paliek vairāk ēnā, un dara vairāk tās lietas, kas nodrošina tieši vīram iespēju netraucēti kalpot? Anda Mežiņa pieļauj, ka, iespējams, tā ir, bet “tas ir atkarīgs no tā, cik mēs pašas veidojamies kā personības Dieva identitātē un cik turpinām ietekmēties no citiem. Man tas ir bijis grūti. Ir bijis laiks, kad ļoti izjutu to, ka esmu otrā plānā.

Mēs esam katrs ievainoti un arī viegli ievainojami.  Pēdējos gados esmu saukusi uz Dievu, lai Viņš dod man kaut ko tikai man.

Man ļoti patīk šūt, bet nekad neredzēju, ka tā varētu būt nodarbe, kā saņemt kādu naudiņu. Bet šobrīd Dievs devis iespēju iepazīties ar jauku cilvēku Ilvu, kas ir bērnu apģērbu zīmola “Tiny Bunny” autore un varu būt daļa no skaista projekta. Pēc žurnālistikas studijām sapratu, ka tas tomēr nav mans aicinājums  – būt žurnālistei. Tomēr visu laiku ir bijis tā, ka man ir paticis cilvēkus intervēt un bieži sarunas laikā esmu piedzīvojusi, kā cilvēks pasaka tik uzrunājošas lietas, kas citiem ir par iedrošinājumu un stiprinājumu. Šobrīd man ir iespēja būt iesaistītai LELB Diakonijas centra videostāstu projektā, kura mērķis ir pastāstīt tādus iedrošinošus stāstus par tiem cilvēkiem no draudzēm, kuri kalpo tur, kur Dievs viņus ir aicinājis. Man tas ir bijis svētīgi – piedzīvot, ka esi Dieva mīļotā meita un ka es varu darīt to, kas man ļoti patīk un ka par to var arī saņemt naudiņu. Tā ir Dieva dāvana! Vienīgi lūdzu, lai Dievs palīdz sadalīt laiku un uzmanību starp ģimeni un to, ko tik ļoti sirds kāro darīt. Ja tu jūti, ka tev nav jāiet darbā, tad esi vislabākā mājsaimniece un ar to ir gana. Bet ja jūti, ka vēlies darīt darbu un tas nav saistīts ar draudzi un kalpošanu, tad tas arī ir gana. Tava kalpošana var būt arī bērnu apģērbu šūšana, skolotājas darbs un kas cits. Esi mierā ar to, ka tu esi pietiekama. Nav jālaužas speciāli draudzes kalpošanās tikai tāpēc, ka ir kādi caurumi vai tāpēc, ka tu to spēj izdarīt. Protams, ja Dievs aicina, tad atsaucies!”

Anda Mežiņa. Foto: Laura Gudzinska

Pārceļoties uz dzīvi Saldū, Anda Mežiņa iesākumā organizējusi Laulāto kursu. “To darījām kopā trīs mācītāju pāri un tā bija intensīva kalpošana četras sezonas. Tāda plašāka kalpošana bija iesaistīšanās Pastorālās Vadības institūta (ASV) apmācību organizēšanā Latvijā LELB mācītājiem, evaņģēlistiem un viņu sievām. Pēdējos trīs gadus esmu arī Misijas centra komandā pie kādām atbildībām saistībā ar saimnieciskajām lietām, šobrīd vairāk pie kādiem projektiem un pasākumu sagatavošanas, kā arī mājas lapas un facebook lapas administrēšanas. Raimonds atzīst, ka viņš ļoti novērtē, ka vienmēr esmu darījusi arī mājas soli un par to viņam nekad nav bijis jāuztraucas.”

Arī Ineta Ginto teic, ka mācītāja sievai papildus kalpošanām var būt arī visdažādākās brīvā laika nodarbes un intereses: “Man patīk, piemēram, gleznot vai ar rokām izgatavot kādu lietu, ar ko varu iepriecināt vīru un citus.”

Kopīgais ar citām sievām

Gan LELB, gan LBDS ietvaros katru gadu tiek organizēti īpaši pasākumi, kuros manām sarunu biedrēm ir iespējams satikt citu mācītāju sievas, ar viņām izrunāt kādas grūtības un reizēm tikt saprastām pat no pusvārda. “Es priecājos satikt citas mācītāju sievas. Īpaši tāpēc, ka tad iespējams uzdot jautājumus, uzzināt par kādu labu grāmatu. Mēs kopā studējam Bībeli, aizlūdzam viena par otru. Šoruden sadalījāmies pa trim un darījām tā – viena sieva stāsta, kā viņai iet, otra – uzdod kādu papildu jautājumu, trešā – domās visu laiku lūdz. Un tā uz maiņām. Man šī likās laba ideja arī citām sarunām, kur ir trīs cilvēki sanākuši kopā, proti, ka vienmēr viens no trim ir lūdzējs!” savā pieredzē un iespaidos dalās Agrita Otomere.

Agrita (ar bērnu klēpī) draudzes pasākumā

Arī Anda Mežiņa atzīst, ka laikā, kad vīrs Raimonds bija aktīvajā kalpošanā kā draudžu mācītājs, viņai bija svarīgi satikt citas mācītāju sievas. “Kopš esam Misijas centrā, Raimonds ir kā organizācijas vadītājs, un šobrīd arī Dievs ir mani apdāvinājis ar labām draudzenēm, kuras gan nav mācītāju sievas, bet mēs esam cita citai atbalsts un zinām, ka varam paļauties un uzticēties. Tad arī nedaudz mazinās vēlme pēc tikšanās lielākos pasākumos ar citām mācītāju sievām. Bet domāju, ka tām sievām, kas tomēr ir tādā intensīvā mācītāju draudžu kalpošanā, noteikti ir jānāk kopā un jājūt atbalsts vienai no otras,” pārliecināta Anda.

Arī Ilze Šterna novērtē to, ka viņai ir draudzenes.

“Man ir daudz ļoti foršu draudzeņu, ar kurām ir daudz kas kopīgs, bet ir lietas, ko visvairāk izjūt tieši citu kalpotāju, mācītāju sievas.”

“Mums reizi gadā ir Baltijas Pastorālā institūta rīkota nometne visiem mācītājiem, kalpotājiem un viņu ģimenēm, un esmu ļoti bieži piedzīvojusi, ka mēs, mācītāju sievas, saprotamies no pusvārda, nav ilgi un gari jāskaidro kādas situācijas.” Ilze gan arī atzīst, ka izaicinājumi ģimenē jebkurai citai sievai ir līdzīgi: “Arī citās ģimenēs vīri strādā vēlu vai pat brīvdienās, tāpat sievas tiek galā vienas ar bērniem. Grūtums katrai savs, kas ir jāpanes, neskatoties uz to, par ko strādā vīrs. Mana nasta nav smagāka, tāpēc ka mans vīrs ir mācītājs. Ir vienkārši citādāk.”