Aicinājums uz varonību. Pārdomas par filmu “Tumšzilais evaņģēlijs”

Novembra patriotiskajā nedēļā noskatījos režisora Oskara Rupenheita filmu “Tumšzilais evaņģēlijs”. Šī filma ir viena no 2025. gadā visvairāk skatītajām filmām Latvijā, kuru līdz šim noskatījušies vairāk nekā 70 000 skatītāju, raksta delfi.lv.

Mani piesaistīja filmas nosaukums, jo esmu cilvēks, kam patīk definēt jēdzienus, īpaši kristīgos terminus: kopā ar vēl citiem, kuriem ir līdzīga aizraušanās, veidoju kristīgo terminu vārdnīcu. Meklējam kristīgo terminu, piemēram, tādu kā ”evaņģēlijs”, ”Ģetzemane”, ”misionārs” un citu atspoguļojumu mākslas darbos, kino, literatūrā un citur.

Devos uz filmu ar jautājumu: kā būs attēlots šajā filmā evaņģēlijs? Kā būs pausta evaņģēlija vēsts?

Žans Žoržs Vīberts. “Misionāra stāsts” (1883)

Jēzus sekotāji, divpadsmit apustuļu līdzinieki un citi Bībeles tēli un personas, sastopamas arī mūsu dienās. Bieži vien tie ir misionāri – gan iekšējie (starp neticīgajiem viņu pašu teritorijā), gan ārējie (citās valstīs). Piemēram, 19.gadsimta 30. gadu beigās Eromangas salā vietējie iedzīvotāji nogalinājuši misionārus un pēc tam apēduši viņu līķus, kas attēlots Žaņa Vīberta gleznā ”Misionāra stāsts”( 1883). Tradicionāli misionāri ne tikai izplata ticību, bet arī sniedz sociālu, izglītības un medicīnisku atbalstu, veic ekumēnisku dialogu, humanitāru palīdzību.

Filmā ”Tumšzilais evaņģēlijs” sava veida misionārs ir policists.

Galvenais varonis, jaunais kriminālpolicijas izmeklētājs Romāns Skulte, ko filmā atveido Raitis Stūrmanis ( projektu vadītājs transporta un loģistikas uzņēmumā, nevis profesionāls aktieris), ir ideālisma pilns. 90.gadu vidū, kad valda haoss, reketieri padara Rīgas iedzīvotājiem briesmu pilnu dzīvi. Notiek labā un ļaunā cīņa ikdienā, valda netaisnības.

Jaunais kadets Romāns Skulte bērnībā bijis ticīgs, tikai ticības lietās nezinošs, jo lasījis ne tikai pats horoskopus, bet lasījis pat tos aklajam kaimiņam priekšā, saņemot par to santīmus. Kristieši parasti horoskopus nelasa, jo nākotni zīlēt aizliedz pirmais bauslis. Orākuli, pareģojumi nāk no Tālo Austrumu zemēm. Tomēr zēna ideja bijusi skaista – krāt naudiņu, lai atjaunotu nodegušo baznīcu. To var arī interpretēt kā vēlmi atjaunot ticību un kristīgo morāli, tā palīdzot cīņā pret sabiedrības kārtības pārkāpējiem. To vislabāk pēc Romāna Skultes domām ir veikt policijā, jo kriminālo lietu izmeklētājs var atklāt reketieru izstrādātās vardarbības shēmas. Filmā izskan vārdi: “Viss jau ir balanss starp divām galējībām. Mēs katrs balansējam, kā varam”. Tā

Romāns kā fanātisks ideālists ir gatavs pierādīt, ka taisnīgums ir viņa morāles kompasa rādītājs.

Policisti ir arī tie, kas glābj no teroristiem, kuru mūsu dienās ir ne mazums. Bet toreiz, kā parādīts filmā, policistu vidē ir bijusi degradācija, nepamatota vardarbība, korupcija, pat zināma sadarbība ar kriminālajiem. Romāna Skultes godprātība un taisnīgums tiek sists krustā. Galvenais varonis pārdzīvo iekšējo un ārējo konfliktu. Saskatīt Jēzus apcietināšanas un ciešanu vietu mani musināja Ieva Augstkalna, kura savā recenzijā par filmu, ko nosaukusi par ekseģēzi [kas ir kritisks teksta skaidrojums vai interpretācija, ko parasti lieto Bībeles grāmatu interpretācijai], rakstījusi, ka, tēlaini sakot, divi galvenie varoņi nonākuši Ģetzemanes dārzā [ ebreju valodā – olīvu dārzā, kas ir vieta Jeruzalemē, kur Jēzus uzturējies lūgšanu nomodā pirms viņa aresta]. Policists Miķelsons, Romāna draugs, kurš bieži lietojis lamu vārdus, te pametis draugu ( Kino Raksti, 15.10.2025) un krustā sišanas fināla fāzē nav piedalījies. Jāatzīst, ka Romāns šādu rīcību akceptējis. Tāpat kā Jēzus laikā Ģetzemanes dārzā ir tumšs. Simboliski sliktie darbi notiek tumsā. Romāns upurējies, jo, Miķelsona sakūdīts, sapratis, ka jāiet līdz galam. Ja neiznīcinās reketierus, tie turpinās vajāt mierīgos iedzīvotājus, īpaši tos, kuri nodarbojas ar kādu biznesu, lai no tiem iegūtu naudu. Filmā uzmanība tiek pievērsta nodevībai, atriebībai un piedošanai. Ja kāds, no kura izspiesta nauda, nodos un atmaskos reketierus, to gaida nāve. To saprot Romāns, kurš ir uzsācis cīņu un atliek tikai turpināt līdz uzvarai, citādi atmaskotājam draud nāve.

Jēzus, Dieva Dēls, kura misija bija un ir glābt grēciniekus, klusēja, saskaroties ar varmācību.

“Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” /Jesajas 50.nodaļa 7.pants/

“Tiešām, ja kāds gribētu tiesāties ar Viņu, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem.” /Ījaba grāmata 9.nodaļa 3.pants/

Kad Dievs klusē, tas nenozīmē prombūtni. Jēzus klusēšana izraisa apbrīnu, jo nozīmē bezgalīgu žēlsirdību. Tikai taisnais un svētais var panest pūļa ļaunumu un glābt. Ja taisnīgais būtu atbrīvots, tad viņš nebūtu mūsu karalis un atpircējs.

Un tūlīt rīta agrumā augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa taisīja spriedumu un, sasējuši Jēzu, lika To aizvest un nodeva Viņu Pilātam. Un Pilāts Viņam jautāja: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams tam saka: “Tu to saki.” Un augstie priesteri Viņu smagi apsūdzēja. Bet Pilāts Viņam atkal vaicāja: “Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik smagi tie Tevi apsūdz!” Bet Jēzus neatbildēja vairāk nekā, tā ka Pilāts brīnījās.
Bet uz svētkiem tas viņiem mēdza atlaist vienu cietumnieku, kuru tie prasīja.
Bet tur bija kāds, vārdā Baraba, sagūstīts ar dumpiniekiem, kas dumpī bija izdarījuši slepkavību. Un ļaudis, augšā sanākuši, sāka prasīt, lai tiem tā darītu, kā parasts. Bet Pilāts tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu Jūdu ķēniņu?” Jo viņš zināja, ka augstie priesteri To bija nodevuši aiz skaudības. Bet augstie priesteri sakūdīja ļaudis, lai labāk tiem atlaistu Barabu. Bet Pilāts atkal griezās pie tiem un sacīja: “Ko tad lai daru ar To, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?” Bet tie atkal brēca: “Sit Viņu krustā!” Bet Pilāts tiem sacīja: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca: “Sit Viņu krustā!” Bet Pilāts, gribēdams ļaudīm iztapt, tiem atlaida Barabu un Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā.

/Marka evaņģēlijs 15.nodaļa 1.-15.pants/

Dieva Dēla upuri neviens nevar atkārtot, bet šo to no Viņa rīcības varam veikt. Arī Romāns ir klusētājs.

Iekšējais un ārējais klusums ir nepieciešams, lai Vārds tiktu sadzirdēts.

Šajā gadījumā tas ir kluss kliedziens pēc taisnības un Dieva palīdzības. Glābēju ciešanas ir kļuvušas par daudzu muzikālu, literāru darbu un filmu tematu. Kompromiss ar noziedzību, lai glābtu savu ādu, vai varonīga cīņa… Romāns Skulte iet līdz galam. Viņa mīļotā, būdama reāliste, vairs nevar izturēt Romāna rīcību, redz tajā risku un pamet puisi. Drauga arī vairs nav. Viņam nav, ko zaudēt. Galvenais gan nav fiziskais pārākums un nav zināms, kas notiks ar viņu tālāk. Filmā attēlots, ka viņš saņem goda ordeni, bet Miķelsons, kas ir publiski redzēts kā šāvējs, kad viņi ieradās karatē nodarbību zālē, kur šie reketieri bijuši bieži sastopami, dabū spriedumu – pāris gadu jāpasēž cietumā. Lai nu kā, bet

šī filma aicina uz varonību ikdienas pienākumu izpildē.

Katrs labas gribas cilvēks, apveltīts arī ar vājībām, sniedz savu devumu, cīnīdamies par sabiedrības labumu – drošību.

Pateicība visiem policistiem, kuri līdzīgi Romānam drosmīgi rūpējas, lai reketieru, teroristu un cita veida ļaundaru būtu mazāk!