Kādus draudus radījusi pandēmijas veicinātā baznīcu digitalizācija? Veltas Skolmeisteres atziņas

Pasīva dievkalpojuma skatīšanās digitālā formātā var padarīt dalību dievkalpojumā par formālu procesu, kā arī mazināt piederības izjūtu konkrētai draudzei, jo pārmīšus izvēlēties taču var jebkuras draudzes video tiešraidi vai ierakstu – šos kā galvenos riskus ir norādījusi komunikācijas pētniece Velta Skolmeistere 2023.gadā Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda publicētajā vairāku autoru izdevumā ”Latvijas mediju ekoloģija 2020.gada pandēmijas krīzē”.

Grāmatas 4.nodaļā ir iekļauts Veltas Skolmeisteres analītisks raksts “Baznīca digitalizācija: kristīgo konfesiju tiešraides dievkalpojumi”. Tajā apskatīts, kā Covid-19 pandēmijas krīze, īpaši, ārkārtējās situācijas periods, kad tika ierobežota cilvēku pulcēšanās, tostarp aizliedzot rīkot organizētus dievkalpojumus, ietekmēja baznīcēnu prakses. Pat, ja ir iespēja piedalīties digitāli interaktīvos veidos, piemēram, sociālajos tīklos vai mazajās grupās ar “Zoom” vai citu platformu starpniecību, tomēr, “migrējot” no vienas uz citas draudzes dievkalpojumu, piederības izjūta kādai konkrētai kopienai mazināsies.

Velta Skolmeistere ir secinājusi, ka veids, kā draudzes kodols var uzturēt saikni ar attālinātajiem dievkalpojuma dalībniekiem, ir finansiāla ziedojuma lūgšana, kas var veicināt atbildības izjūtu pret konkrēto kopienu.

Aprakstot draudus, vienlaikus arī minētas iespējas: paplašinās redzesloks, var izvēlēties izdevīgāko pārraidi pēc laika vai satura interesantuma un aktualitātes konkrētajam cilvēkam konkrētajā brīdī.

Jāpiebilst, ka pētniece novērojusi: pandēmijas laikā lielākā daļa konfesiju, sākoties ārkārtējās situācijas laikam, piedāvāja intensīvu saturu, nereti pat katru dienu, teksta, audio vai video formātā. Piemēram, baptisti regulāri publicēja mācītāju pārdomas, katoļi – gavēņa kalendāru, svētdienas domas, “Evaņģēliju uz krēsliņa” un radīja jaunu “Facebook” lapu Katolis.TV, luterāņu draudzes piedāvāja sarunas ”Un ja Tu nejauši satiktu mācītāju pie kafijas…”, Bībeles lasījumus, izveidoja ”YouTube” kontu, pareizticīgie aktīvi nodrošināja video tiešraides no dažādām draudzēm utt.

Draudze ”Prieka vēsts” jau pirms pandēmijas bija aktīva video formāta veidotāja, un arī sociālo tīklu lietotāja, bet ārkārtas situācijas laikā ieviesa jaunu tēmturi #paliecticībā.

Tieši pandēmijas laikā pirmoreiz pilnā garumā gan televīzijas kanālā “TV24”, gan sociālajos medijos varēja vērot arī Ekumenisko Krusta ceļu, kas norisinās Vecrīgas ielās. Arī projekts “Baznīcu nakts” pandēmijas laikā piedāvāja virtuālu baznīcu apskati. Velta Skolmeistere nodaļā pieminējusi arī skandalozo gadījumu, kad Liepājas Sv.Annas luterāņu baznīcas mācītājs Jānis Bitāns dievkalpojumus tiešraidēs salīdzināja ar ”gumijas sievietēm vai bezalkoholisko alu”, jo nevarot translēt grēku piedošanu un Svētā Vakarēdiena sakramentu. Viņaprāt sociālo tīklu iespējas var kalpot vien kā ziņojumu dēļi vai sarakstes iespējas.

Savukārt mācītājs Juris Cālītis diskusijā “Post-covid kristietība” festivālā ”Lampa” 2020.gadā bija atzinis, ka ir grūti izskaidrot, ar ko tieši fiziskā tuvība ir tik īpaša, jo saturiski mijiedarbība starp dievkalpojuma dalībniekiem ir iespējama arī attālinātā variantā. Mācītāja Aija Greiema no ASV, Mičiganas, bija pieminējusi, ka iztrūkst iespēja neverbāli paust atbalstu – ar fizisku atrašanos blakus un apskāvienu.

Grāmatas vāks. Foto: Aija Volka

Galvenais attēls pievienots ilustratīviem mērķiem, tiešā veidā nesaistīti ar V.Skolmeistares publikāciju un pētījumu. Avots: aloja.lv.