Ko nozīmē Dieva bauslis godāt vecākus?


241
Tētis un mamma. Citiem vēl dzīvi, citiem – jau Mūžībā. Vecāki, kuriem ir bērni, kuri jau paši ir vecāki. Vecvecāki, kuru mazbērni jau ir vecāki.
Tēvs un māte: tik ļoti īpaši ir šie vārdi. Vecāki, kuri mūs audzināja un dažus joprojām audzina. Dažādas domas, atmiņas. Vecāki, kuri mūsu acu priekšā noveco. Var teikt, ka parasti piedzīvojam savu vecāku spēka gadus un tad nāk vecums, nespēks.

“Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod,” teikts Mozus otrās grāmatas 20.nodaļas 12.pantā.

Par ko runā šis Dieva dotais bauslis?

Vecāku svētība

Dieva dotie baušļi Mozum Sinaja kalnā iedalās divās daļās. Pirmie baušļi reglamentē cilvēka attiecības un pienākumus attiecībā uz Dievu, bet otrā daļa – cilvēku savstarpējās attiecības. Domājot par savstarpējām attiecībām, Dievam labpatika dot likumu par vecāku godāšanu.
Katoļu katehismā lasām:.“Dievs ir gribējis, lai pēc Viņa mēs godātu savus vecākus un tos, kuriem Viņš devis varu mūsu labuma dēļ.”

Kaut ko līdzīgu saka arī Mārtiņš Luters: “Dievs nošķir tēvu un māti no visiem citiem cilvēkiem virs zemes un nostāda tos līdzās Sev. Godāt – tas ir kas vairāk nekā mīlēt, jo godāšana ietver ne tikai mīlestību, bet arī paklausību, pazemību un bijību kā pret majestāti, kura viņos apslēpta. Godāšana arī nozīmē – ne tikai laipni un pazemīgi uzrunāt vecākus, bet vispirms gan sirdi just un ar izturēšanos rādīt, ka viņus augstu vērtē un uzskata par augstākajiem tūdaļ pēc Dieva. Tie, kuri godājami no sirds, ir arī patiesi jāuzskata par augstiem un dižiem cilvēkiem.”

Godā savu tēvu un māti! Ļoti īpašais vārds “godāt”. Vārds, kurš šodien arvien vairāk zaudē savu nozīmi. Vārds, kurš savā ziņā saistīts ar respektu, cieņu. Mums nereti ir uzstādījums, ka cilvēkam ir jānopelna ar savu dzīvi, lai viņu godātu. Godāšana ir gandrīz atalgojums par to, ka esi rīkojies pareizi, ka esi tā vērts, lai tevi godātu. Un tas jau nereti ir tas lielais jautājums – kā godāt vecākus, kuri ir bijuši vai ir ļoti stingri, varbūt pat vardarbīgi? Vai godāšana nozīmē attaisnot vecāku kļūdas un trūkumus?

Godāt tēvu un māti! Laikam jau tas sākas kaut kur bērnībā. Kaut gan, mēs katrs izejam tik dažādām fāzēm savā mūžā. No dziļas mīlestības uz saviem vecākiem līdz brīžiem, kad esam sacēlušies pret viņiem un kritizējam viņus gandrīz par visu. Un tad atkal nonākam pie godāšanas un cieņas. Līdzīgi kā jebkuras attiecības arī mūsu attiecības ar vecākiem nav viendabīgas. Dieva dotais bauslis ir kā vadlīnija, kaut kas līdzīgs mērķim, uz kuru mēs drīkstam lūkoties, apzinoties gan sava nespēka brīžus, kad mums ir tik grūti godāt vecākus, gan arī tos brīžus, kad mūsos ir dziļa cieņa pret vecākiem. Tajā pašā laikā tā ir pavēle rūpēties par vecākiem, kad viņu spēki zūd. Jēzus pārmeta farizejiem, ka viņi šo likumu bija izkropļojuši.

“Dievs taču ir sacījis: godā savu tēvu un māti, – un: kas rupji izrunājas pret tēvu un māti, lai mirdams mirst. Bet jūs sakāt: ja kāds saka savam tēvam vai mātei: es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, – tad tas negodā savu tēvu. Tā jūs atceļat Dieva vārdu savu paražu dēļ,” teikts Mateja evaņģēlija 15.nodaļā no 4.līdz 6.pantam.

Mūsu attieksmi pret vecākiem nereti arī šodien var noteikt kādu lietu garīgošana. Izraēliešu izpratne par vecāku apgādāšanu bija ļoti skaidra, tā ir bērnu atbildība rūpēties par viņu vecākiem līdz viņu nāvei. Šodienas kontekstā mēs nereti redzam, ka vecāki rūpējas par saviem bērniem līdz savai nāvei. Liekas, situācija ir apgriezusies kājām gaisā. Bet Dieva oriģinālais plāns nav mainījies.

Visiem ir brīži, kad grūti godāt

Nenoliegsim, mēs esam savu vecāku bērni, un viņi ir veidojuši mūsu personības. Dažreiz mums ir kauns par savu bērnību, par to, ka vecāki nespēja dot mums to, ko ļoti vēlējāmies.
Vecāki. Nereti tik grūti viņus godāt. Attiecības var būt ļoti sarežģītas pat tad, kad viņi kļūst veci. Citreiz vēlamies kādas lietas izrunāt, bet neesam pārliecināti, vai vecāki sapratīs, varbūt nav vērts.

(Mācītājs, psihoterapeits- Red.) Sandis Ratnieks saka: “Mūsu pieredze izcelsmes ģimenē ir ierakstīta mūsu dvēseles „melnajā kastē”. Ir lietas, par kurām mēs nedomājam un tās neredzam. Varbūt tad, arī nav vērts šīs lietas cilāt. Tomēr, iespējams, ka kaut kādā veidā jūtam, ka pagātnes pieredze un atmiņas mums traucē dzīvot. Tad mums ir jāvelta laiks, lai saprastu savu pieredzi. Nokārtotu pagātnes lietas, lai atbrīvotu savu nākotni no pagātnes rēgiem.”

Un ir lietas, kuras nereti traucē dzīvot. Varbūt nenokārtotas attiecības ar vecākiem, varbūt kāda sāpe, kura kļūst aktīva, redzot, kā vecāki izturas pret saviem mazbērniem. Tie vienmēr ir ļoti jūtīgi jautājumi. Bet nereti ir jāuzdrošinās runāt, kamēr vecāki vēl blakus. Nereti kādas lietas “uzpeld” krietni pēc tam, kad vecāki jau ir miruši. Un tad pārrautā un savainotā ķēde ar Dieva un cilvēku palīdzību ir jāatjauno. Jo mēs nevaram sakarīgi dzīvot, turpinot apvainoties uz jau mirušajiem vecākiem. Dzīvot ar teikumu: to es viņiem nekad nepiedošu…

Apsolījums svētībai

“Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod.” Šis ir vienīgais bauslis, kuram Dievs dod apsolījumu. Apsolījums dzīves svētībai. Tomēr apsolījums ir Dieva dāvana. Nereti mums patīk lielu akcentu uzlikt uz savu varēšanu. Man dzīvē viss izdodas, jo es esmu godājis savus vecākus. Bet, kā jau teicu sākumā, mums visiem ir brīži, kad ir grūti godāt vecākus. Apsolījums, kas mums liek domāt par sava veida turpināmību. Mēs esam savu vecāku bērni, mūsu bērni ir daļa no mums, un tā ir dzimtas vēsture. Nereti kādas iezīmes mēs mantojam no saviem vecvecākiem. Mēs nevaram izvēlēties savus vecākus, bet varam izvēlēties, kā mums izturēties pret viņiem.
Ilgas dienas. Tas ne vienmēr ir saistīts ar garu mūžu. Bet tās ir dienas un gadi, kuros mēs baudām vecāku svētību. Tā ir kāda dievišķa mijiedarbība, kad pakāpeniski izzūd plaisa un pretrunas un mēs varam apsēsties un parunāties. Nav vairs jāklausās didaktiskas pamācības no vecākiem, nav jāpamāca vecāki, kā viņiem vajadzētu rīkoties, bet varam vienkārši būt kopā.

Godbijīga attieksme

Dieva modelis stabilai un svētīgai sabiedrībai ir bērnu paklausība vecākiem, vēlāk skolotāju respektēšana, vēl vēlāk pareiza attieksme pret priekšniekiem darbā, visu laiku godbijīga attieksme pret tiem, kas augstā amatā.
Sākums ir ģimene. Un mums nereti ir grūti, ja vēlamies, lai mūsu bērni mūs godā, aizmirstot, kādi mēs paši esam bijuši bērni saviem vecākiem. Ziemassvētku jampadracī mamma cenšas panākt meitas paklausību, sakot, ka katra nepaklausība dod viņai vienu sirmu matu klāt. Uz ko meita jautā: vai tu vecmāmiņai biji vienīgā meita? Saņemot pozitīvu atbildi, meita saka, tagad es saprotu, kāpēc vecmāmiņa tik sirma…
Dieva bauslis regulē ne tikai ģimenes, bet visas sabiedrības attiecības. Jāatzīst, mēs esam pazaudējuši dievišķās autoritātes stabilitāti.

Kā ar piedošanu?

Dievs mums ir devis pieredzi dzīvot ar vecākiem. Izņēmums varētu būt bērnu nama bērni. Šo pieredzi mēs mācāmies dot tālāk. Varbūt šajā brīdī man ir jānožēlo tas, ka esmu izturējies necienīgi pret saviem vecākiem, viņus kritizējis un aprunājis. Varbūt ir kādas lietas, kas ilgi velkas līdzi, kas ir uzbūvējušas milzīgu sienu starp mani un vecākiem. Un kā tad ir ar piedošanu vecākiem? Iespējams, jau mirušajiem vecākiem. Jo mēs esam viņu bērni, un, patīk vai nepatīk, mēs sevī nesam savu vecāku gēnus, rakstura iezīmes. Mēs esam daļa no viņiem.
Svētruna teikta Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē 2015.gadā. Pirmoreiz publicēta 2015.gada 18.novembrī vietnē manapasaule.lv.