Vai zināji, kādā silītē guldīja Jēzu?

Vai zini, kā izskatījās silīte, kurā pēc piedzimšanas tika guldīts Jēzus?

Bībelē šīs silītes apzīmēšanai lietots sengrieķu vārds “phatnē”, kas nozīmē lopu barotavu. Bētlemē un tās apkaimē šādas barotavas nereti bija izcirstas tieši akmenī.

Bētlemes apkaimes gani bija pazīstami ar to, ka audzēja upura jērus Jeruzālemes Templim. Tiklīdz jērs piedzima, to rūpīgi pārbaudīja, vai nav kādas vainas. Pēc tam to guldīja akmens silē, lai pasargātu no savainojumiem — jo Dievam nedrīkstēja upurēt ievainotu vai nepilnīgu jēru.

Tādēļ gan Bībelē, gan kristīgajās dziesmās Kristus tiek saukts par Dieva Jēru — upura jēru. Vecajā Derībā Dievs bija noteicis, ka grēku izpirkšana notiek caur upuriem, un visbiežāk tie bija jēri. Taču, kad piedzima Kristus, Viņš uzņēmās šo Jēra lomu pats, kļūstot par galīgo upuri.

Zīmīgi, ka Jēzus piedzima Betlēmē un tika guldīts silē — vietā, kas saskaņā ar senām tradīcijām varēja būt saistīta arī ar upurēšanai paredzēto jēru turēšanu.

Eņģeļi par Viņa piedzimšanu pavēstīja tieši ganiem. Ne ķēniņiem. Ne priesteriem. Ganiem — vīriem, kuri labi zināja, ko nozīmē upuris, asinis un šķīsts jērs bez vainas.

Kad eņģeļi sacīja:
“Jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un guļam silē” (Lūkas 2:12),
tā bija zīme, ko gani uzreiz atpazina.

Šis bērns nebija tikai zīdainis.
Viņš bija upura Jērs.
Jērs, kurš uzņemsies visas pasaules grēkus.

Jau no dzimšanas brīža Jēzus bija lemts upurim — ne cilvēku izraudzītam, bet Dieva noteiktam.

*Pārpublicēts no autora Facebook profila.